Elīnas Brasliņas ilustrācija
 
Raksti
14.07.2020

Par ko man būs jādomā rīt?

Komentē
6
Saglabā

"Skārleta O’Hāra nebija skaistule, bet vīrieši to diezin vai apjēdza, ja, tāpat kā brāļi Tārltoni, bija nokļuvuši viņas burvības varā." Lai gan amerikāņu rakstnieces Margaretas Mičelas 1936. gadā izdotā romāna "Vējiem līdzi" latviskā tulkojuma man šobrīd nav pie rokas, esmu diezgan droša, ka šī daudzkārt pārlasītā teksta pirmo un pāris nākamos teikumus joprojām atceros ar smieklīgu precizitāti. Atmiņā palikuši arī reiz vecvecāku grāmatplauktā atrastā romāna abu sējumu nodeldētie vāki un nodzeltējušās lapas, kā arī mana bērnības neizpratne par to, kāpēc tumšmataino Skārletu uz latviešu izdevuma vāka aizvietojusi Maijas Tabakas gleznā atveidotā blondā Regīna Razuma.

Pie šī teksta un tā ekranizācijas esmu atgriezusies dažādos dzīves posmos un dažādu iemeslu vadīta, taču pirms aptuveni mēneša Mičelas pasaulslavenā romāna vēstījumu, tā potenciālās sekas un attieksmi pret šo darbu nācās pārvērtēt arī neskaitāmiem citiem faniem visā pasaulē, kad straumēšanas platforma "HBO Max" 9. jūnijā paziņoja par lēmumu rasu aizspriedumu dēļ filmu uz laiku izņemt no platformas – ar piebildi, ka tā atgriezīsies, kad būs papildināta ar diskusiju par vēsturisko kontekstu.

Šī atgriešanās jau ir notikusi – 24. jūnijā filma platformā tika ievietota ar piebildi, ka tās saturs "noliedz verdzības šausmas", un vairākām video intervijām, kurās kinozinātnieki apspriež tās vēsturisko kontekstu. Taču šis divas nedēļas ilgušais posms, kura laikā filma nebija pieejama straumēšanai, bija par iemeslu neskaitāmu fanu sašutumam un iebildumiem, un, jāatzīst, no pretrunīgām emocijām nebiju pasargāta arī es. Taču šī nav pirmā reize, kad līdz ar manī notiekošām pārmaiņām mainās arī mans "Vējiem līdzi" lasījums.

Romantika, feminisms, izdzīvošana

Romānu "Vējiem līdzi" pirmoreiz izlasīju agri – man bija aptuveni desmit gadu, bet, ņemot vērā, ka toreiz cītīgi izbūros cauri apjomīgajam tekstam, acīmredzot arī šajā vecumā romāns man spēja ko piedāvāt. Manu bērnišķīgo uztveri toreiz visvairāk saistīja sieviešu krāšņo tērpu apraksti, Skārletas dumpīgums, neatlaidība un viņas meitenīgie sapņi par blondo kaimiņu Ešliju. Savukārt romāna vēsturiskais konteksts – četrus gadus ilgušais pilsoņu karš Amerikā, kurā dzīvību zaudēja ap 750 000 cilvēku, tika izpostītas plašas teritorijas Dienvidu štatos un likvidēta verdzība – tobrīd īsti nebija manas uzmanības degpunktā.

Pārlasot "Vējiem līdzi" tīņa gados, Skārleta manā apziņā kļuva par tādu kā feminisma simbolu – vēl pirms uzzināju par pašu terminu, kustību, ar to saistīto teorētisko literatūru un problemātiku. Uz Skārletu pavisam noteikti varēja attiecināt nu jau bēdīgi slaveno un ne visai glaimojošos kontekstos lietoto "viņa nav tāda kā citas sievietes". Sākotnēji tas izpaudās tikai viņas enerģiskumā, dumpīgumā un "ielas gudrībā" – apzinoties, ka sieviešu pienākums šajā ērā ir mierīgi sēdēt un glīti izskatīties, bet spējas ietekmēt jebkādus nozīmīgus procesus ir visai ierobežotas, Skārleta nevilcinājās pilnā sparā izmantot savas pievilcības spēku un panākt iecerēto, sagrozot vīriešu galvas.

Taču, romāna varoņu dzīves apstākļiem dramatiski mainoties, tieši pēckara posms manā izpratnē šķita vislabāk atspoguļojam to, kas Skārletas tēlā ir patiesi apbrīnojams. Krasā kontrastā ar mīļotā Ešlija sirdsēstiem par viņam tik dārgās Dienvidu civilizācijas bojāeju Skārleta jebkurai jaunai situācijai pielāgojās ātri, ar teju komisku praktiskumu un pagātnē daudz nekavējās. Kamēr citi izdzīvojušie dienvidnieki turpināja nīkuļot, Skārleta ne tikai iejutās jaunajā pasaulē, bet, var teikt, pat piedalījās tās veidošanā. Viņas motivācija gan nebija filozofiska vai vērsta uz kopējo labumu, bet absolūti praktiska – izdzīvot, neciest badu, nopelnīt naudu un nepazaudēt sava tēva izloloto īpašumu – Taru.

Viņas acis teica "jā"

Ar "Vējiem līdzi" varoņiem vēlreiz sastapos jau teju pieauguša cilvēka vecumā, un mani visvairāk šokēja, ka pēkšņi gandrīz visur sāku saskatīt Skārletas emocionālo solipsimu – šķita, ka viņā nav ne miņas no emocionālās inteliģences, empātijas un izpratnes par to, ka arī citos cilvēkos norisinās iekšējie procesi, ka arī citiem ir sajūtas un vajadzības. Viņai ne reizi neienāk prātā pacensties izveidot līdzvērtīgas un atklātas attiecības ar otru cilvēku – Skārletu vada brīžiem pamatots un brīžiem pavisam nesaprotams un antisociāls aprēķins.

Skārletas bērnišķīgā aizraušanās ar Ešliju šķiet identiska divgadnieka vēlmei pēc rotaļlietas, kuru beidzot dabūjis tas zaudē interesi pāris minūšu laikā. Savukārt Skārletas un Reta mīlas stāsts pēdējā romāna lasīšanas reizē manī radīja dziļu līdzjūtību pret Batleru, kurš, būdams apveltīts ar spēcīgāku empātiju un plašāku emociju spektru, ātri vien saprot, ka iekritis slazdā un iemīlējies alkatīgā zvērēnā bez sirdsapziņas. Nē, Skārleta manā skatījumā vairs nebija paraugs – viņa lielākoties šķita aprobežota, tukša un garlaicīga.

Nesen noskatoties filmu vēlreiz, aizdomājos arī par ASV bēdīgi slaveno "izvarošanas kultūru" (rape culture) – sociālo vidi, kurā tiek kultivēta un normalizēta agresijas un spēka pielietošana seksuālā kontekstā. Protams, ir skaidrs, ka Rets Batlers ir visai lādzīgs un mīlošs cilvēks, kura cinisms ir tikai aizsargmehānisms komunikācijā ar brutālo un vēso Skārletu, taču lielā daļā romantisko ainu Rets fizisko tuvību Skārletai acīmredzami uzspiež, izmantodams savu vīrišķo un, kā noprotams no Skārletas reakcijas, neatvairāmo fizisko spēku. Gribētos cerēt, ka mūsdienās entuziastiska piekrišana (enthusiastic consent) ir daudz biežāk sastopams seksuālās komunikācijas modelis par "viņas lūpas teica nē, bet viņas acis – jā", taču statistika vēsta, ka ASV ar seksuāla rakstura vardarbību studiju laikā saskārušās vismaz 19–27% studenšu.

Mammīte zina vislabāk

Taču "Vējiem līdzi" šobrīd ir aktuāls tieši tāpēc, ka piedzīvo ja ne nopietnākas, tad noteikti skaļākas problēmas par neatbilstību dzimumu līdztiesības un seksuālās autonomijas standartiem. Ilgus gadus netiku pievērsusi ne kripatiņu uzmanības verdzības atainojumam šajā romānā – kā baltam eiropiešu bērnam mana izpratne par rasismu veidojās krietni vēlāk nekā mana pārliecība, ka Skārleta tomēr nav tā persona, no kuras mācīties, kā veidot veiksmīgas romantiskas attiecības. To, cik karikatūriski Mičela atainojusi verdzību Amerikas Dienvidos, sāku aptvert tikai pirms vairākiem gadiem, atkārtoti noskatoties 1939. gadā uzņemto un Holivudu satricinājušo ekranizāciju.

Dienvidu kokvilnas plantāciju īpašnieku, tostarp Skārletas tēva Džeralda O’Hāras un Ešlija tēva Džona Vilksa, īpašumos mītošie melnādainie vergi Mičelas romānā tika atainoti kā laimīgi, ar savu dzīvi un status quo pilnībā apmierināti vientieši. Smaidīgs, strādīgs, ar ne pārlieku augstu intelektu apveltīts un uzticīgs savam saimniekam – tāds bija Mičelas iedomātais vergs, kurš ne tikai nevēlējās Dienvidu sabrukumu (kā rezultātā tika likvidēta verdzības sistēma), bet mīļu prātu devās aizstāvēt saimnieka intereses karā un arī pēc tā iespēju robežās turpināja kalpot saimniekam.

Īpaši vērts izcelt Skārletas melnādaino aukli Mammīti, par kuras atveidošanu filmā "Vējiem līdzi" Hetija Makdaniela saņēma Oskaru kā labākā otrā plāna aktrise. Mammīte, manuprāt, ir tēls, kurš ciniskā kārtā skatītājos visvairāk iedvesmo šo status quo pareizības sajūtu – viņa lieliski zina ne tikai savu vietu, bet arī to, kā jāuzvedas baltajiem saimniekiem. Mičelas tekstā un tāpat arī filmā tiek perversi koķetēts ar verdzības situāciju, Mammīti brīžiem subversīvi nostādot teju saimnieka lomā – no viņas baidās ne tikai citi melnādainie, bet arī baltās saimniekmeitas. Turklāt nav iespējams palikt vienaldzīgam pret Mammītes un Skārletas attiecību dinamiku cauri dzīves līkločiem, Mammītei turpinot Skārletu pamācīt un kaunināt, bet arī no sirds mīlot un atbalstot.

Ar Mammītes tēlu tiek pausta romāna un filmas kopējā nostāja pret "brīvlaistajiem nēģeriem". Tieši Mammītes – labā, morāli spēcīgā un uzticamā verga – attieksme pret verdzības likvidēšanu stiprina lasītāja emocionālo piesaisti zudušajiem Dienvidiem un to zudušajām vērtībām. Mammīte Atlantā sastaptos atbrīvotos vergus noskata ar nicinājumu un aizdomām un cenšas pasargāt Skārletu no viņu vulgārajiem un tolaik, protams, absolūti nepieņemamajiem uzmanības apliecinājumiem.

Tādējādi izveidojas skaidra dihotomija – melnādainie, kuri atbalsta verdzību un paliek uzticīgi saviem saimniekiem, ir labi un pareizi, bet melnādainie, kuri aiz savas muļķības un vieglprātības iekrituši brīvības nagos, – morāli pagrimuši un neglābjami. Melnādaino brīvība ir neprātīga iedoma, un "pareizie" melnādainie, kuri uzskatus un vērtības aizguvuši, uzturoties gudro un prasmīgo saimnieku sabiedrībā, to zina un saprot.

Privilēģija izvēlēties vienaldzību

Jautājums, kurš šobrīd deg daudzos prātos un uz daudzām mēlēm, ir: ko mums ar šo realitātei neatbilstošo un melnādainos cilvēkus pazemojošo verdzības atainojumu iesākt šodien? Un ko iesākt ar savām siltajām jūtām pret literārajiem varoņiem – vergturiem?

Māksla, protams, nav nedz neitrāla, nedz inerta – tā iedēsta mūsos idejas, veido pārliecības un nostiprina viedokļus. Reprezentācija mākslā visbiežāk kalpo arī par rīku savas un apkārtējo identitātes izprašanai. Jau pirmajā lasīšanas reizē "Vējiem līdzi" man lika sev uzdot, iespējams, muļķīgus un bērnišķīgus, tomēr ar reprezentāciju saistītus jautājumus. Vai es vēlos līdzināties enerģiskajai un karstgalvīgajai Skārletai, kurai neviens šķērslis dzīvē nav nepārvarams? Vai varbūt tomēr varu kaut ko mācīties arī no dzīvesgudrās, mīlošās un mierīgās Melānijas? Bet ja nu mana vienīgā iespēja būtu sevi saskatīt vai nu "labajā", uzticamajā un vientiesīgajā vergā, vai "sliktajā", morāli pagrimušajā brīvlaistajā nēģerī?

Skaidrs, ka māksla ir sava laikmeta un to iemiesojošo pārliecību atveidojums. It īpaši "Vējiem līdzi" – romāna teju četras stundas garā ekranizācija bija ne vien kases grāvējs, kurš satricināja Holivudu un ceturtdaļgadsimtu saglabāja visvairāk pelnošās filmas pozīcijas, bet arī kļuva par būtisku populārās kultūras un sabiedrības kolektīvās atmiņas daļu. Skārleta O’Hāra un Rets Batlers daudzu paaudžu uztverē ir teju arhetipiski tēli, un, pat īslaicīgi apdraudot to eksistenci, šķiet, tiek apdraudēta arī mūsu vajadzība pēc paliekošām vērtībām.

Es nepiekrītu, ka filmas īslaicīgā izņemšana no apgrozības ir vēstures pārrakstīšana vai noliegšana (daudzi filmas cienītāji sašutumā par notikušo brīdinoši piesauca gan Reju Bredberiju, gan Džordžu Orvelu) – galu galā, varam visai pamatoti iebilst, ka tieši šis teksts un tā ekranizācija ir instances, kuras radikāli sagrozīja notikušo un prezentēja to no tīši vai netīši aizmāršīgu un aizvainotu zaudētāju perspektīvas. Taču piekrītu, ka sajūta ir neomulīga – gan domājot par to, kāpēc filma daudziem potenciāliem skatītājiem varētu šķist absolūti nepieņemama, pazemojoša un sāpīga, gan par to, kāpēc es līdz ar daudziem citiem šobrīd izjūtu savādu netaisnības, aizvainojuma un sentimentalitātes piegaršu.

Nedz informācija, ar kuru diendienā cenšos sevi izglītot, nedz izpratne par savu atrašanās vietu privilēģiju skalā, nav mainījusi un droši vien nekad nemainīs to emociju vilni, kurš mani pāršalc, kad pāršķirstu vecā "Vējiem līdzi" izdevuma nodzeltējušās lapas vai izdzirdu filmas ievada mūziku. Iespēja izvēlēties ērtu vienaldzību ir privilēģija, un, iespējams, šī  ērtība arī ir pirmā privilēģija, no kuras mēs, ja jūtamies gana motivēti, varētu atteikties. Es neesmu rasiste, tomēr, skatoties "Vējiem līdzi", joprojām, inerces vadīta, identificējos ar Skārletas un viņas laikabiedru skumjām par zaudētajiem Dienvidiem, un man ir neērti to atzīt. Acīmredzot man jāmācās dzīvot ar pretrunīgām sajūtām, kaunu un apziņu par to, ka rīt būs jauna diena, kas, iespējams, nesīs sev līdzi jau citas nesamierināmas atklāsmes.

Agra Lieģe

Agra Lieģe ieguvusi izglītību analītiskajā filozofijā Lankasteras Universitātē Lielbritānijā. Uzskata, ka katram ir pienākums izglītoties sev pieejamo privilēģiju kontekstā un identificēt savas "aklās...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
6

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!