Par ko man būs jādomā rīt?

Protams, grāmatu esmu izlasījis, gan tikai jaunībā, ne bērnībā (bērnībā "grāmatu grāmata" bija dons Kihots, precīzāk Kichots :)), un neteiktu ka pārāk aizrāva - bet, te būtiski kas cits - parādās instrukcijas, kā pareizi lasīt grāmata, kā pareizi skatīties filmas, respektīvi - kā pareizi domāt. Un, lai ar šodienas "progresīvajiem" nepatīk, ka viņus asociē ar padomju laika "internacionālistiem" - bet tādas norādes pirms filmām ir padomju stilā.
Astoņdesmito pirmajā pusē kinoteātrī skatījos angļu filmu par Kromvelu, un tur padomju ideologi tieši pirms filmas bija ielikuši tekstu, ka šajā filmā nepietiekami labi atainota angļu tauta, īstenie revolūcijas veicēji, bet process parādīts kā Kromvela un Čārlza I pretstāvēšana - piedevām, vēl bija piebilde ka filmā karalis parādīts pārāk cilvēcīgs (padomju

Lūk, ir tāda dāma - Lolita Tomsone. Brīžiem domāju - vai nav kāda revolycionāres cīnītājas reinkarnācija. Ja ne visas, tad puspasaules sāpes viņa nes savos plecos.
Nesen savā FB ierakstā viņa uzdeva jautājumu - vai ir pareizi, ka LU saņem ziedojumus no bijušā nacistu kolaboracionista - aizmirsu to vārdu.

Nav pareizi, protams.

Bet ne par to es domāju, kad to izlasīju. Bet gan par to, ka lūk , LT nacistu kolaboracionistus izceļ no vēstures kā sēnes no sūnām, bet mēs par mūsu šāvējiem un viņu apkalpojošajiem literātiem - čekistu kolaboracionistiem klusējam.

Mēs aktīvi metamies sludināt, ka vajadzētu Latvijā iznīdēt rasismu, bet ka vajadzētu vismaz nosodīt, nosaukt vārdos tā kā drosmīgi to dara Lolita Tomsone - mūsu bendes - nē tas nav.

Un jā - tas baida, ļoti baida. Nesen uzzināju, ka esmu jau veca un ne uz ko šai valstī lai vairs neceru. Labi - to es saprotu, bet dikti nenožēloju, jo tā nākotne, kurai te bruģē ceļu - mani baida.

Savulaik mācītājs Plāte atteicās kristīt manu bērnu. Lika vispirms kristīties un iesvētīties man. Prasību pamatoja ar to, ka es nevarēšu bērnu izaudzināt par kristieti, pati tāda nebūšu. Mans aizbildinājums, krustmāte ir dedzīga kristiete tika noraidīts.

Lūk, izšķirstīju šīgada Domuzīmes un Kontekstus. Tur ir viss, izņemot par literātu lustrāciju. Kā gan mēs izaugsim par brīvu , rietumniecisku sabiedrību, kura, piemēram, atzīst viendzimuma laulības, ciena citādo, ja mēs esam palikuši par čekistu kontrolētu sabiedrību? Jūs tiešām domājiet, ka čekisti, es ar to domāju arī klaudzinātājus izaudzinājuši bērnus nečekistus?
Vai literātiem uzticētā miljonu šķērdēšana - nosaucot to par latviešu kultūras glābšanu , ir maksa par čekistu varas atbalstīšanu?

Kādu kultūru glābs literāti, ja šodien Rīgā staigājot pa pilsētu latviešu valodu nedzirdu?

Kāpēc ir 101 raksts par rasismu un neviens par mums tik tuvo čekismu?

Vienmēr esmu uzskatījusi, ka nedrīkst uz agrāko laiku notikumiem, darbiem umtl. skatīties tikai ar mūsdienu cilvēku acīm. Nezinot vēsturiskos konktekstus vai apzināti to ignorējot un vērtējot tikai pēc mūsdienu morāles un pareizības skalas, liela daļa rietumu pasaules un ne tikai klasikas būtu metama miskastē vai pārrakstāma līdz nepazīšanai. Par "Vējiem līdzi'' - darbs parāda vēsturiska notikuma otru pusi, citādu skatījumu. Kas notiek ar vergu, kas atguvis brīvību, bet nav iemācījies atbildību? Viņš degradējas un kļūst bīstams pats sev. Un tas notiek ar brīvlaistajiem vergiem. Viņi ieguvuši brīvību, bet īsti nezina, ko ar to iesākt. Ne jau tāpēc,ka nepareizajā ādas krāsā,bet gan tāpēc, ka pieraduši nedomāt paši, ka visu nosaka saimnieks.Un pilni atriebības kāres pret tiem tur sliktajiem. Izklausās pazīstami, ne? Vai kaut kas līdzīgs nenotika pēc PSRS sabrukuma un zināmā mērā neturpinās arī šodien? Tas,protams, nenozīmē, ka padomju režīmam nevajadzēja aiziet vēstures mēslainē un nevajadzēja izbeigt verdzību ASV. Nē, tas nozīmē tikai to, ka pārmaiņas nenorit tik vienkārši un gludi kā mums labpatiktos un vēsturiskiem procesiem mēdz būt nepatīkamas blaknes. Lūk, tieši par to arī ir ''Vējiem līdzi''. Un par to, ka melnādainie ir attēloti kā padumji, visticamāk viņi tādi arī bija, jo diez vai bijušie vergi varēja lepoties ar augstu izglītību un inteliģenci. Un šeit runa ir ne tik daudz par šo cilvēku fizioloģiju, cik tā brīža sociālo stāvokli. Un vienmēr ir bijuši cilvēki, kurus apmierinājis verga stāvoklis. Tāpat kā vēl jorprojām viens otrs sapņo par ''zudušo padomju paradīzi'', tā arī tajā laikā noteikti bija tādi, kam šķita būt vergam nav jau nemaz tik slikti.