Karš Ukrainā
15.09.2022

"Pa viņiem blieza aviācija, viņi redzēja cilvēku iekšas": Hersona

Komentē
0

Sākoties Krievijas iebrukumam Ukrainā, avīzes "Novaya Gazeta" ("Новая Газета") korespondente Jeļena Kostjučenko devās uz Ukrainu un pavadīja tur vairāk nekā mēnesi, veidojot reportāžu ciklu par karu. Krievijā izsludinātās militārās cenzūras dēļ viņas reportāžas laikrakstā "Novaya Gazeta" tika publicētas saīsinātā versijā, bet dažas no tām redakcija dzēsa, jo tai draudēja kriminālvajāšana. Šobrīd "Novaya Gazeta" savu darbību turpina ārpus Krievijas, bet karš Ukrainā rit jau septīto mēnesi. Kostjučenko reportāžas ir spilgta liecība par tā pirmajām dienām.

Ar autores un redakcijas atļauju uzsākam Kostjučenko reportāžas pārpublicēšanu latviski. No krievu valodas tulkojusi Rita Tura.


Kā ieņēma pilsētu

3. martā Hersonu okupēja Krievijas armija. Vispirms pilsētu ielenca: ieņēma apkārt esošos ciematus un lidlauku. Tad Krievijas karaspēks ienāca pilsētā.

Tas ir vienīgais Ukrainas reģionālais centrs, kuru mēneša laikā ir ieņēmusi un noturējusi Krievijas armija.

Kā ieņēma Hersonu? "Muļķība vai nodevība, iespējams, abi," saka bijušais Hersonas apgabala gubernators Andrijs Gordejevs: 

Tātad: mums ir četras aizsardzības līnijas. Pirmā ir zemes šaurums starp Hersonas apgabalu un Krimu, tam bija jābūt pilnībā nomīnētam. Man stāstīja, ka nedēļu pirms uzbrukuma to kaut kāda velna pēc esot atmīnējuši.

Tālāk seko robežsargi, tomēr viņu uzdevums nav iesaistīties kaujā, bet gan pamanīt agresijas faktu, dot signālu un atkāpties, paiet malā un tā tālāk. Tad – mūsu apūdeņošanas sistēma. To projektēja Padomju Savienības Aizsardzības un Lauksaimniecības ministrijas. Apūdeņošanas sistēmas struktūru – kanālu – nav paredzēts šķērsot ar transportu. Jebkurā gadījumā tā traucē satiksmei. Tātad loģika ir šāda: tilti tiek uzspridzināti, viņi visi apstājas un mūsu artilērija pa viņiem vienkārši bliež.

Trešā aizsardzības līnija ir pati Dņepras upe. Dņepru turam līdz pēdējam, nepieciešamības gadījumā uzspridzinām Antonovska tiltu, un Hersona sanāk it kā ārpus karadarbības, tilta nav, mēs tikai sargājam ūdens līniju. Lai viņi pamēģina to Dņepru šķērsot.

Pēdējā aizsardzības līnija ir Kahovkas placdarms. Tiek evakuēta Novaja Kahovka, no turienes izved cilvēkus un tur aizsardzību Kahovkas placdarmā. Tur tiek būvētas redutes un kaponieri. Tam visam mums ir 24 stundas. 24 stundas, lai apturētu viņus pie ieejas. Neizdevās.

Pašreizējais gubernators Genādijs Laguta, pēc viņa kolēģu teiktā, pirmajā kara dienā nolika savas atslēgas uz mēra galda, sakot: "Es šajā visā nepiedalos," – un pameta reģionu. Līdz ar viņu pirmajā kara dienā aizbrauca policijas, prokuratūras un tiesu vadība, bet nedaudz vēlāk evakuējās arī Ukrainas Drošības dienesta darbinieki.

Kaujas par Antonovska tiltu pāri Dņeprai ilga divas dienas. Tiltu mēģināja uzspridzināt divas reizes, pa to šāva ar [taktisko raķešu sistēmu] [1] "Tochka-U". Par citu tiltu Hersonas apgabalā – Geničeskas autotiltu – savu dzīvību atdeva bataljona inženieris, matrozis Vitālijs Skakuns, kurš pats realizēja sprādzienu. 

Zelenskis viņam piešķīra Ukrainas Varoņa titulu.

Krievu tanku kolonna meklēja apkārtceļus – un, protams, atrada. 

***

Teritoriālā aizsardzība – bruņotu civiliedzīvotāju apakšvienība sabiedriskās kārtības aizsardzībai stratēģiskos objektos, tautas milicijas analogs – tika izveidota Hersonas apgabalā jau 2016. gadā. Pēc Andrija Gordejeva teiktā, vienībai nebija paredzēti konkrēti uzdevumi, un pēc militārās vadības nomaiņas daudzi militārie pensionāri pieteicās teritoriālās aizsardzības vienībā, lai kopā ar pensiju saņemtu arī algu: 

Karš ir sācies, un mums nav neviena kontrolpunkta, neviena! Visi grib kaut ko darīt, bet neviens nezina, ko. Neviens netiek kontrolēts. Es eju pie tā teritoriālās aizsardzības brigādes komandiera un saku: "Dima, kas notiek?" Viņam uz galda nebija pat Hersonas kartes. Saproti? Brīvprātīgie, saskrējuši pie iesaukšanas biroja, nezināja, ko darīt. Neviens pie viņiem neiznāca. Pulksten septiņos vakarā atbrauca autobuss un aizveda viņus uz Dņeprjanskas ciemu, kur bija jābūt teritoriālās aizsardzības bāzei.

Tajā pašā rītā pulksten septiņos notika sanāksme par reģiona aizsardzību. Brigādes komandieris Iščenko saka: "Puiši, ir karš, man vajadzīga kravas automašīna, lai nogādātu ieročus no noliktavas uz bāzi." Viņi atbild: "Viss kārtībā, gaidi, tūlīt būs klāt." Viņš zvana astoņos no rīta: "Kur ir mana kravas automašīna?" Viņam saka: "Pagaidi, tūlīt būs." Viņš ir zvanījis [Nikolajam] Jakimenko, gubernatora vietniekam aizsardzības jautājumos. Zvana deviņos no rīta, zvana desmitos no rīta: jāgaida. Un 11.00 Jakimenko viņam saka: "Atvaino, tev jāvēršas pie mēra, jo šobrīd esmu tālu prom, evakuējies." Tas nozīmē, ka viņš, kamēr solīja transportu, pats vienkārši bēga prom kopā ar administrāciju.

Pulksten 11.00 brigādes komandieris jau saprot, ka viņam nav mašīnas, bet nejauši uzzina, ka viena mašīna ar ieročiem ir ceļā uz Oleškiem [pilsētu], lai panāktu 59. brigādi, kas tur tika sakauta. Viņš saka: "Es to apstādināju un izmetu 660 automātus ar munīcijas komplektiem. Un viss, tā aizbrauca. Par laimi, es paņēmu vismaz to, jo mašīna netika līdz galapunktam, to likvidēja uz dambja." Un no šīs mašīnas Dņeprjanskas brīvprātīgajiem pirmajā dienā tika izsniegti 400 automāti. 

Uz Antonovska tilta notiek kauja. Tilts ir jānosargā – visi iet tur. Viņi gāja kājām apmēram trīs kilometrus līdz tam Antonovska tiltam. Atnāca tur – bija jau nakts, dziļa nakts. Pa viņiem blieza aviācija, viņi redzēja cilvēku iekšas – un skrēja prom kā pa elli! Gandrīz puse automātu tika atgriezta, puse pazuda bez pēdām. Kā jau cilvēki. Nu, es domāju, ka viņi kaut kur noslēpušies, nobijušies.

Tā bija nakts no 24. uz 25. martu.

Galu galā viņam bija palikuši 220 automāti. Tam Iščenko. Es viņiem atvedu apmēram 50 "mušas" [RPG-18 "Muha"] [2], turpat bija autobuss, pilns ar puišiem, bija tāda kņada. Mēs atnācām, atvērām bagāžnieku, tur stāv "mušas". "Puiši, vai es varu aizņemties?" Brigādes komandieris saka: "Jā, ņemiet." Un mēs viņiem atdevām pusi no "mušām". Tās bija ietītas polietilēna plēvē. Un ir tie kadri [video ar mirušajiem teritoriālās aizsardzības kaujiniekiem] – "mušas" tā arī stāv, plēvē ietītas. 

Tad bataljona komandieris ar Molotova kokteiļiem un ar "mušām" aizved viņus autobusos uz Sireņevija parku, lai novērstu krievu ofensīvu no Komišaņu [3] ciemata puses. Ja cilvēki būtu mazliet labāk sagatavoti, šī traģēdija nebūtu notikusi. Krievi taču cerēja uz zibenskaru, un, iespējams, pretestības gadījumā viņi būtu izklīduši. Bet cilvēki bija vienkārši gaļa. Idejas dēļ. Parkā vien gāja bojā 36 puiši. Viņus sašāva ar ložmetējiem. Mūsu mācītājs no Hersonas pats apglabāja 67 neidentificētus puišus no teritoriālās aizsardzības. Vienkārši kā suņus, zem 20 centimetru bieza mālu slāņa, bez zārkiem, bez nekā! Mācītājs viņus visus nofotografēja, sanumurēja un izveidoja slēgtu čatu "Telegramā". "Uzvarēsim," viņš teica, "un tad mēs viņus visus izdabūsim ārā." 


Hersonas žurnālists Konstantīns Riženko stāsta: 

Reģionālās padomes vadītāja vietnieks vienkārši veidoja tādas it kā priecīgas publikācijas par to, ka viss būšot labi. Un cilvēki bija pilnīgi pārliecināti, ka mums ir teritoriālā aizsardzība, ka armijai ir kāds viltīgs plāns, ka mēs viņus tūlīt atvilināsim pie galvenajām pieejām, nomētāsim ar Molotova kokteiļiem, tad aiz stūra parādīsies mūsu kareivji un sašaus visus ar artilēriju, tad vēl kaut kur citur teritoriālā aizsardzība ar ložmetējiem piebeigs tos, kam būs izdevies izdzīvot. Nu, tāda eiforija ir cilvēkiem, kuri nekad nav bijuši karā.

Arī es tam zināmā mērā ticēju, jo skatījos uz citu pilsētu pieredzi. Tur viņi sastūma riepas, smilšu maisus, kaut kā turas. Var redzēt, ka viņi izrāda pretestību. Es domāju: "Forši, mēs arī." Bet teritoriālajā aizsardzībā pieteicās tikai 200 cilvēku, jau pirmajā dienā viņus kaut kur aizveda, ienaidnieks vēl pat nebija šķērsojis tiltu, viņiem iedeva vienu automātu uz pieciem cilvēkiem, pāris šāviņus, un viss, pateica: "Sēdiet un gaidiet." Nekas nenotika. Viņiem lika taisīt kaut kādu fiziskus vingrinājumus, bezmaz vai piepumpēšanās un skriešana. Viņi tur nosēdēja 24 stundas, tad atnāca kareivji un teica: "Klau, ejiet mājās!" Pēc divām dienām atkal saka: "Nāciet atpakaļ!"

Atbrauca viena maršrutka. Divdesmit cilvēki salīda iekšā. Visiem pārējiem pateica: "Viss, ejiet mājās." 

Tā bija neoficiālā tautas milicija. Cilvēkiem teica: "Ejiet mājās!" Cilvēki saprata, sadzirdēja to kā "mēs atdodam pilsētu" un nolēma, ka sūds viņiem, nevis pilsēta. Lūk, kaut kā paši saorganizējās. Un gāja bojā.

Pilsēta

Reģionālajā padomē, kas atrodas Brīvības laukumā, tika izvietota pilsētas "militārā komandantūra". Militārā komandanta vārds Hersonas iedzīvotājiem netika atklāts. Vietējos "Telegram" kanālos tiek izplatīts neviena neparakstīts rīkojums par komandantstundu un mītiņu aizliegumu.

Pilsonisko varu pilsētā iemieso mērs Igors Kolihajevs – faktiski viņš ir gubernatora pienākumu izpildītājs. Es satiku mēru pilsētas padomē. "Man nav laika intervijai. Jums jāsaprot, ka mēs esam okupēti. Hersonas pilsēta atrodas Ukrainas jurisdikcijā. Mans svarīgākais uzdevums ir panākt, lai pilsēta dzīvotu. No viņu puses nav nekādu prasību. No savas puses es vēlos, lai ieroči un militārā tehnika nešķērsotu pilsētas robežas, lai nelaupītu cilvēkus, aktīvistus, kuri šeit dzīvo."

Pilsētas padome, kas pieder Ukrainas varas iestādēm, un reģionālā padome, ko okupējuši krievi, atrodas uz vienas un tās pašas centrālās ielas – Ušakova ielas. Starp tām ir 500 metri.

Hersonas apgabala padome ir izdevusi aicinājumu, kurā paziņots, ka netiks veidota HTR – Hersonas Tautas Republika – pēc līdzības ar LTR un DTR. "8. sasaukuma Hersonas apgabala padomes deputāti nekad neatzīs mēģinājumus Hersonas apgabala teritorijā izveidot "tautas republiku" un piesavināt daļu Ukrainas." Reģionālās padomes vietnieks Jurijs Soboļevskis paskaidroja: tā kā reģionālās padomes ēku ir ieņēmuši Krievijas bruņotie spēki, balsojums notika platformā "Zoom", bet pieslēgties varēja tikai 50 cilvēki no 64. 44 nobalsoja pret HTR.

Virs pamestajām Ukrainas Drošības dienesta un policijas ēkām ir Krievijas karogi.

Komandanta stunda ir no plkst. 20.00 līdz 6.00.

Divu stundu garas rindas pie bankomātiem. 

Trolejbusi kursē bez maksas. 

Pilsētā nav ne benzīna, ne gāzes, taču ir palikusi dīzeļdegviela.

Trešajā okupācijas dienā Hersonas apgabalā tika ieslēgti Krievijas televīzijas kanāli. Ukrainas televīzija saglabājās tiem, kas bija tieši pieslēgti antenai, bez televizora pierīces. Pilsētas plašsaziņas līdzekļi faktiski ir pārtraukuši darbu. Iedzīvotāji saņem informāciju no "Telegram" kanāliem. 

Hersona dzīvo bez policijas. Policijas vadība pameta Hersonu pirmajā kara dienā, ierindas policistus aicināja pārģērbties civilajās drēbēs un evakuēties patstāvīgi.

Policijas pienākumus veic pašvaldības apsardze un pašorganizējušies brīvprātīgie.

Artūrs (vārds mainīts), aizsardzības vadītājs vienā no apgabaliem, stāsta:

Mēs uzstādījām visiem "Zello" programmu – tā ir radiostacija, kura darbojas caur mobilo internetu. Esam izveidojuši kopējo čatu – mūsu čati nav slepeni, tie ir atvērti: mēs neslēpjam, ka palīdzam cilvēkiem, uzturam sabiedrisko kārtību. Mēs organizējamies atkarībā no dzīvesvietas. Bieži vien cilvēki pat sēž mājās un vēro – viņi var redzēt, kam ir draudi un kam nav. Tad viņi nekavējoties sazinās ar tuvākajiem patruļas darbiniekiem. Atkarībā no notikuma mēs izbraucam un pieņemam lēmumu uz vietas. Ja tas ir marodierisms, vairumā gadījumu mēs vienkārši veicam audzināšanas darbu un uz kādu laiku piesienam pie staba. Pielīmējam ar skoču. Mēs cenšamies apturēt laupīšanu, marodierismu, atrisināt sadzīves problēmas. Šodien, piemēram, izbraucām uz kādu gadījumu: mājā sāka cilvēki ārdīties, sacēla traci visā mājā. Šorīt mēs viņus apciemojām un veicām profilaktisku sarunu.

*** 

Marodierisms, kas parādījās pirmajās divās dienās pēc krievu ienākšanas pilsētā, tagad ir praktiski izzudis. Paspēja izlaupīt lielāko tirdzniecības centru "Fabrika" (tika apšaudīts ar artilēriju), elektrotehnikas veikalu "Citrus" un vairākus pārtikas preču veikalus. "Green line" un "Selpo" lielveikali paši atvēra durvis, lai nekļūtu par marodieru upuriem.

Uz ielām stāv sadegušas mašīnas – nav neviena, kas tās varētu novākt.

Metru liels caurums mājā Tarles ielā 2 tiek lāpīts ar metāla ielāpiem. Blakus ir sagrieztā balkona kabata. Stikli blīvi klāj zemi visās mājas pusēs. Tarles ielas mājām trāpīja pirmā artilērijas apšaude, kad pilsētā ienāca armija.

Aleksandra Pavlovna Kaznačejeva tikko ir saņēmusi humāno palīdzību – 10 maizes klaipi uz māju. Uz katra klaipa ir papīra lapiņa ar dzīvokļa numuru – jāizdala īrniekiem. Uz galda stāv augi, kurus sprādzieni nogāza no palodzēm. Tos ir izdevies atdzīvināt. "Nu, labi, es saprotu, kad Hitlers, viņiem tur ir fašisti, ārzemnieki, nu, īsāk sakot, tas ir pavisam savādāk, salīdzinot... Es nevaru atrast nevienu vārdu, kā nosaukt šo cilvēku, pat ne par velnu, es nezinu. Man trūkst vārdu. Apraut visu dzīvesprieku!" saka Aleksandra Pavlovna un raud, seju atbalstījusi pret dūri. Raudāšanai viņa neatvēl vairāk par minūti. Lūk, asaru vairs nav.

Un bombardēšana sākās, ziniet, pirms pusdienas laika. Es stāvēju šeit, galda priekšā.

Neviens to negaidīja, vismazāk es! Nezinu, kā ieskrēju vannas istabā. Es tur sēdēju, tad dzirdu – stikli, birst stikli. 

Trāpīja arī mums, otrajai mājai, un ceturtās mājas stūrī ietriecās šāviņš. Sprādziena vilnis spēcīgi skāra visus pirmos un otros stāvus.

Es dzirdu – kluss. Atvēru durvis, izgāju ārā, paskatījos – mani augi ir uz grīdas, stikli visur izbiruši. Divi milzīgi sprādzieni, sanāk, ka trāpīja mūsu mājā. 


Bet sestajā dzīvoklī, pretī manam, ome sēdēja virtuvē – tas viņu arī izglāba. Viņa sāka briesmīgi kliegt. Histēriski... Ieejas durvis bija aizslēgtas, labas, krietnas durvis, tāpēc tās neizkrita. Mēs pat nevarējām omi dabūt ārā pa durvīm. Izvilkām viņu caur balkonu – caurumu, kur agrāk bija balkons. Izsaucām ātro palīdzību. Viņai tecēja asinis. Laikam viņai trāpīja šķembas, sagriezās. Jautājām: "Vai mājās neviena nav?" Viņa gan jau bija šokā, 82 gadi tomēr, atbildēja: "Neviena nav." Nu, ja nav, tad nav. 

Otrajā dienā saņemu zvanu. Paceļu, zvana viņas mazdēla, kurš karo, komandieris. Viņš saka: "Jūsu kaimiņš meklē savu sievu." Es teicu: "Bija taču informācija, ka viņa, šķiet, aizbraukusi uz ciematu pie vecākiem. Šeit bija tikai vecmāmiņa." Tā es viņam teicu. Un izrādījās, ka viņa gulēja tur, viņai uzkrita paneļi, viņa... Jūs redzat šo bloku? Balkona durvis un šis lielais logs. Visa šī masa uzkrita viņai virsū. Ledusskapji, skapji, tas viss nokrita un saspieda viņu. Pat ja viņu būtu uzreiz atraduši... Kad atrada, seja bija pamatīgi sagriezta. Iespējams, viņa nomira uzreiz.

Taņa Jermolajeva, 29 gadi. Viņa bija tik ietiepīga! Un ievainotā vecmāmiņa ir 82 gadus vecā Valentīna Vasiļjevna Hmeļņicka. Viņas mazdēlu sauc Saša, šobrīd viņš atrodas netālu no Luhanskas. Tā arī ir visa viņu ģimene.


Blokāde

Pilsēta faktiski ir pakļauta blokādei. Krievijas bruņotie spēki kontrolē visus, kas izbrauc. 

Aktuālākā problēma ir medikamenti. Aptiekās nav sirds un hipotensīvo zāļu. Ir pazudis L-tiroksīns, kas nepieciešams cilvēkiem, kuru vairogdziedzeris nedarbojas, – tagad to nav iespējams iegādāties visā Ukrainas teritorijā. Insulīns ir ievests pilsētā "kontrabandas ceļā" – to izdalīja slimnīcām. Pie aptieku durvīm ir piekārts trūkstošo medikamentu saraksts, tajā ir 40–50 pozīciju. Lielākoties tās ir zāles, ko lieto pastāvīgi.

Ķīmijterapijas preparātu nav.

Nav psihotropo preparātu.

Alla Pavlovna Maļicka, Hersonas pilsētas Karabeļeša vārdā nosauktās slimnīcas galvenā ārste, saka:

Visās slimnīcās joprojām ir zāļu krājumi. Mēs vienmēr cenšamies, lai krājumos būtu rezerves 1–3 mēnešiem. Akūto zāļu grupa nav dienaskārtībā, bet ambulatorā grupa ir – tāpēc, ka vairākas aptiekas ir slēgtas, vairākas izlaupītas, jo sākās panika, cilvēki sāka izņemt zāles sešiem mēnešiem vai ilgākam laikam.

Liela problēma ir ar onkoloģisko zāļu grupām, proti, ar tām, kas tika pasūtītas no centrālajām noliktavām, no federālajām aptiekām – tās lielākoties atrodas Kijevā, varbūt Dnipro, dažas Mikolajivā. Bet šobrīd mums nav nekādas loģistikas, esam izolēti. 

Kas attiecas uz insulīnu, 2–3 nedēļas vēl nodrošināsim tos, kam tas nepieciešams, un tad domāsim, kas notiks tālāk. Ar katru dienu šis intervāls saīsinās. Esam noraizējušies, ka drīz beigsies aprūpes līdzekļi, t. i., autiņbiksītes, kolostomas maisiņi. Mums bija neliels to krājums, turklāt uzvarējām tenderus, bet neizpirkām, jo mums tos piegādāja pēc vajadzības. Tagad būs problēma ar dialīzes palīgmateriāliem, un es zinu, ka daudzi medicīnas centri Ukrainā ir pārgājuši uz dialīzi divas reizes dienā. Agrāk tās bija vismaz trīs reizes. Un tā ir cilvēku dzīves kvalitāte un pati dzīve galu galā. Mums ir palikuši dialīzes palīgmateriāli trim nedēļām. 

"Mūsu slimnīcai ir sešas poliklīnikas – trīs bērniem un trīs pieaugušajiem," stāsta Tropinu vārdā nosauktās slimnīcas galvenais ārsts Leonīds Timofejevičs Remiga. "Bet izrakstīt recepti, lai saņemtu zāles, – tā ir problēma. Aptieku tīkls – mazumtirdzniecība – tas ir praktiski tukšs. Krēmi, ziedes, vitamīni."

Leonīds Timofejevičs stāsta par savām sarunām ar okupācijas varu. "Pirmajā dienā pie mums ieradās krievu kapteinis ar diviem šāvējiem un slimu karavīru, pirmais nosacījums bija noņemt karogu. Mēs teicām, ka neņemsim. Viņš teica: "Atļauju to atstāt līdz vakaram. Vakarā atgriezīšos, karogam jābūt prom." Bet tas joprojām ir tur. Kapteinis mums sniedza metodisku lekciju. Ziniet, kāda ir tā ideja? Nu, ka mēs esam atbrīvotāji, mēs jūs atbrīvosim, un tā tālāk. Šeit viss būs kārtībā. Es viņiem saku: "Savāciet savu slimnieku, mēs viņu izmeklējām – pneimonija." Tad bija vēl viens, kā viņš pats sevi nosauca, dienvidu karaspēka grupējuma medicīnas dienesta vadītājs... Nu, ārsts. "Mums jāuzpilda skābeklis." Es saku: "Jūs nevarat šeit uzpildīt skābekli." Aizbrauca. Nākamajā dienā atkal klāt: jāuzņem militārā hospitāļa personāls. Es saku: "Atvainojiet, nē." Nākamajā dienā neviens vairs nebrauca." 

"Okupācijas vara piedāvāja humāno palīdzību. Viņi bija atnākuši uz slimnīcu un jautāja," stāsta Alla Pavlovna. "Es pateicu, ka mums tas nav vajadzīgs. Kriminālkodeksā ir pants, kas paredz sodu par sadarbību ar okupācijas karaspēku. Mums nevajadzētu ar viņiem sadarboties. Un, pat ja nebūtu likuma, es tik un tā nepiekristu ar viņiem sadarboties. Es patiešām ceru, ka mums nebūs jāgaida kāda cita palīdzība, ka palīdzība no mūsējiem būs savlaicīga un pietiekama. Vakar humānās palīdzības konvojs tika pagriezts un nosūtīts atpakaļ, kā to paskaidrot?"

Cilvēki iznāk uz mītiņiem, visa pilsēta. Mūsu darbinieces dēls ir pazudis. Viņš ir futbola fans, kliedza pantiņus par Putinu. Andrejs Solovejs, 23 gadi. Pazudis, klusē jau vairākas dienas, ar dēlu nevar sazināties. Runā, ka 11. martā viņu aizveda prom no mājām. Viņa mamma nevar iet uz darbu, guļ gultā. Ne ar vienu nesazinās, baidās. Es esmu gastroenteroloģe. Līdz 2014. gadam braukāju uz Maskavu un Sanktpēterburgu pa konferencēm. Runāju ar ārstiem. Pēc Krimas es vairs nevarēju braukāt. Mans tēvs nomira Krimā 2015. gadā, un, lai atvieglotu finansiālo slogu mammai, pasūtīju pieminekli tēvam šeit, Hersonā. Pēc tam trīs reizes nevarēju to ievest Krievijā. Ukrainas muita mani ar pieminekli izlaida, bet Krievija pieprasīja vai nu samaksāt par to muitas nodevu četru tūkstošu eiro apmērā, vai vēl kaut ko. Tas ir necilvēcīgs pazemojums. Tēvs guļ tur, Krimā. Mammu jau esmu apglabājusi šeit.

Pārtikas cenas ir divkāršojušās, un olu cenas trīskāršojušās. Lielveikalu plauktos joprojām palikuši dārgie "svētku" produkti: ingvera prjaņiki, hamons, brī siers, saldēts lasis. Nav ne putraimu, ne makaronu, ne maizes, ne cukura, no tiem palicis tikai brīdinājums "ne vairāk kā 1 kg vienam cilvēkam". Tirgos var atrast visu, taču krietni dārgāk. Pirms nedēļas darbu atsāka vairumtirdzniecības bāze netālu no Veļiki Kopaņi ciemata, un pilsētā sāka ievest dārzeņus. Privātās maizes ceptuves turpina cept maizi – viena klaipa cena sasniedz 25 grivnas.

Karadarbības dēļ putnu audzētava Čornobajivkā, Vostočnoje ciematā, ir palikusi bez elektrības, ūdens un lopbarības. Visus mājputnus – 3 miljonus cāļu – izdalīja bez maksas. Vistas tika transportētas caur kontrolpunktiem, izkrautas pie 90. kolonijas un ar privātajām mašīnām nogādātas pilsētā. Runā, ka ikvienam Hersonas iedzīvotājam ledusskapī ir bijusi Čornobajivkas vista.

Lai atrastu pārtiku vienai dienai, nepieciešamas 2–3 stundas.

Cilvēki katru dienu pulcējas pie dzelzceļa stacijas, lai saņemtu humāno palīdzību. Palīdzību sniedz Krievija – Ukrainas palīdzību pilsētā neielaiž. Šodien rinda ir gausa – jau paziņots, ka humānā palīdzība netiks izsniegta, taču trīsdesmit cilvēki palika stāvēt "katram gadījumam". Viņi ir stāvējuši kopš sešiem rītā.

Pieiet pavisam jauns puisis un kaut ko klusi saka vienai no sievietēm.

"Es, jaunais cilvēk, stāvu, jo man ir vajadzība! Ko jūs šeit darāt?"

"Vakar jūsu krievi nobloķēja kravas mašīnu ar humāno palīdzību!" saka puisis. "Tā devās uz Hersonu, bet viņi saka: brauciet prom, mums ir sava humānā palīdzība. Viņi paši organizē humāno katastrofu un pēc tam saka: "Ak, kādi mēs malači, glābēji, dalām pārtiku nabaga cilvēkiem! Cik mēs esam labi, glābjam jūs no mums pašiem!""

"Beidziet te propagandēt!" iejaucas sieviete saplēstā vestē.

"Piebrauca mašīna, stāv. Fotogrāfs nobrauca garām, safotografēja, kā viņi izsniedz palīdzību un cik daudz cilvēku stāv rindā. Ar fotogrāfijām viņi vēlas parādīt, ka mēs gaidījām krievus. Bet mēs negaidījām krievus, mēs gaidījām savējos!"

"Kur lai es ņemu pārtiku?" jautā sieviete. 

"Meklējiet pilsētā, tur ir mūsu ukraiņu brīvprātīgie!" saka puisis. "Es pats neatceros adreses..."

“Tad nāc ar adresēm!"

"Jau dirsa deg no jums!" puisis novēršas. "Kā ar jums vispār runāt?"

"Paldies par palīdzību, atbrauca un dala pārtiku par brīvu," saka sieviete saplēstā vestē. "Mūsu veikali ir vai nu slēgti, vai tukši. Taču tirgū ir viss. 4. datumā kareivji Brīvības laukumā plānoja dalīt pārtiku. Kad sāka dalīt, sākās mūsu, ukraiņu, mītiņš. Kad ierados, visi jau gāja prom, laukumā mētājās dažas saplēstas gaļas konservu bundžas, suņi tās laizīja. Es neredzēju, kurš tur kam meta."

"Tik jauns zēns, bet kādā tonī runā ar vecākiem cilvēkiem!"

"Mūs uzrunāja kāds krievu virsnieks, mierīgi un kulturāli. Apsolīja autobusus. Teica – mēs nekarojam pret jums, mēs karojam pret nacionālistiem. Mums nav vajadzīga jūsu Hersona, tā bija un paliks Ukrainas daļa. Mēs karojam pret nacionālistiem, lai gāztu jūsu valdību un atjaunotu kārtību."

"30 gadu laikā neviena saimnieka, tikai zagļi."

"Paldies Dievam, ka viņi atnāca. Cik ilgi Putins valda?"

"22 gadus."

"Lūk, ar šiem būs kārtība. Amerikāņi attīsta visas tās rūpnīcas, kovidus. Hersonā ir tik daudz laboratoriju, viņi taču mūs iznīcina. Kā jūs domājat, no kurienes nāk tas kovids? No turienes? No mums. 30 laboratorijas visā Ukrainā."

"Kovids nācis no Uhaņas!"

"Man bija kaimiņiene, kura strādāja Hersonas laboratorijā, tad nu, lūk, viņa bija uzpampusi, kājas pietūkušas!"

Kādu laiku visi dedzīgi diskutē par to, vai koronavīruss varētu būt tas bioloģiskais ierocis, par kuru Krievijas televīzija stāsta, ka to izstrādā Ukrainas biolaboratorijas.

"Ukraina ir otrā Šveice. Tikai vajag, lai būtu saimnieks, nevis zagļi."

"Ja šos negāzīs, tad paliks tie paši, kas bijuši – zagļi."

"Mēs stāvējām pie Jubilejas koncertzāles, krievu karavīri dalīja konservus, protams, bija rinda. Tur bija aptuveni 1000 cilvēku. Viņi saka: "Jūsu mērs neļauj dalīt cilvēkiem pārtiku. Ko lai dara?""

"Un Sarkanais Krusts nedod, jo cilvēki ir kļuvuši nekaunīgi, stāv rindā trīs reizes un pēc tam aiznes uz tirgu."

"Mūsu cilvēki cieš badu!"

"Kas jums iemācīja mest uz viņiem Molotova kokteiļus? Neprovocē! Neaiztiec viņus, un viņi tevi neaiztiks. Sliktāk jau diez vai var būt. Arī tā var dzīvot."

Bojāgājušie

Runājot par bojāgājušajiem, pilsētas administrācija atzīmē, ka tās robežās ir "aptuveni trīs simti līķu". Hersonas apgabala biroja vadītāja Natālija Nikolajevna Fiļenko apgalvo, ka šis skaitlis uzskatāms par pareizu, taču bojāgājušo visā apgabalā ir daudz vairāk. Vienkārši nav apkopotu datu. Ar Veselības ministrijas 9. marta rīkojumu tika vienkāršota mirstīgo atlieku izsniegšana apbedīšanai kara apstākļos. Tagad mirstīgās atliekas var izsniegt ar medicīnisko miršanas apliecību, ko var sagatavot jebkurš ārsts bez sūtīšanas uz tiesu medicīnas ekspertīzi. Okupācijas un kara apstākļos mirstīgās atliekas cilvēki bieži apglabā paši, uz vietas. 

No Antonovska tilta mums atveda ne vairāk kā 10 cilvēkus, bet cik daudz cilvēku tur gāja bojā! Mums ir viens līķis no Sireņevija parka, bet nav zināms ne mirušo kopskaits, ne vārdi – mācītājs un vietējie iedzīvotāji tos vienkārši savāca, kaut kur ieraka, un viss. Vienu no viņiem identificēja sieva un, lūk, pārapbedīja – ar vārdu.

Vai jūs zināt, kā šobrīd apglabā cilvēkus? Cilvēki ierodas. Viņi redz mirušo, atnes mantas. Mūsu sanitāri viņu ieliek zārkā, radinieki atvadās... Un līķi nosūta prom ar mašīnu. Radinieki nebrauc uz kapsētu. Kāpēc ne? Jo tur ir kontrolpunkti. Kaprači pēc tam nosūta viņiem kapiņu fotogrāfijas. 16. martā komunālā dienesta mašīna veda mirušos, un to apšaudīja. Un puiši, kas veda mirušos, gulēja grāvī un gaidīja, kamēr tas... Mašīnas atgriezās bez logiem, bez nekā. Tad viņi logus aizlīmēja. Viņi taču redz, ka tas ir sēru transports, bet vienalga pamanās apšaudīt. Nu neko, to vienu dienu neviens netika apglabāts. Pēc tam atkal pamazām atsāka.


Daži līķi ir ļoti bojāti, sadragāti. Daudz apdegušu ķermeņu. Divas trešdaļas no mūsu rīcībā esošajiem līķiem nav identificēti. Man lūdz: "Atsūtiet bildes, lai identificētu." Es vienmēr atbildu: "Nerādiet tās mātēm, sievām!" Es šīs fotogrāfijas sūtu tikai vīriešiem un lūdzu nekavējoties izdzēst. 

Divas trešdaļas ir bez vārdiem. Pirmajās dienās, kad sākās kaujas, viņus apšaudīja kolonnās, miegainus – tie bija nakts triecieni pa militārajām vienībām. Tas nozīmē daudz apdegušu cilvēku. Tika bombardēts Antonovska tilts, triecieni sasniedza Antonivku. Un mamma atnesa segā ietītu, teica: "Šis ir mans dēls." Kad puiši veica autopsiju, tur bija divu ķermeņu fragmenti. Tāpēc, redziet, runāt par kaut ko konkrētu šobrīd – kā?

Mēs ņemam DNS paraugus. Bet mums pilsētā nav DNS laboratorijas. Tuvākā ir Mikolajivā, mēs esam izolēti.

Krievu līķi, paldies Dievam, pie mums nav nonākuši.

Kā izņemat līķus? Cilvēki zvana, pasaka vietu: "Tur ir mūsu dēls." Es saku: "Es visu saprotu, bet man nav transporta, ar ko sūtīt cilvēkus, un es nevaru riskēt ar cilvēkiem, kad tur notiek apšaudes. Es nekādi nevaru palīdzēt jūsu dēlam, ja reiz jums jau paziņots, ka viņš tur guļ miris, saprotat? Es nevaru riskēt ar dzīviem cilvēkiem." Atvedām tikai pēc nedēļas, kad apšaudes mazliet norima. Izcēla no tanka apakšas. Bet viņi taču trūd. Viņi stāv pie mums maisos, saprotat? Cilvēki saka: "Tur taču ir ledusskapis." Bet ledusskapis nav saldētava. Tās nav saldēšanas kameras. Ielieciet gaļas gabalu parastā ledusskapī. Pēc cik ilga laika tas sabojājas? Un šis ir vesels ķermenis.

Mums ir jauna ēka, tikai šobrīd tajā vēl nez kāpēc ir auksts. Un mēs daļēji izmantojam šīs ēkas teritoriju, lai uzglabātu līķus. Uz grīdām, tāpēc ir labi, ka ir auksti. Betona grīda. Mūsu puiši, sanitāri, uzklāja segas, brezentu, visu, kas tik viņiem bija. Un tur... Bet viņi vienalga ir maisos.

Mums trūkst melno maisu. Vērsāmies pie slimnīcām, mums palīdzēja – tie, kas varēja, iedeva nedaudz maisu. Komunālais dienests arī kaut cik piešķirs. Mēs visus apglabājam maisos. Tie, kas var un kam ir nauda, pērk zārkus. Bet tagad arī zārki iet uz beigām. Daži zārki atnāk, tapsēti, ar ko pagadās – ar diviem vai trim dažādu krāsu atgriezumiem.

Ļoti baisi laiki. Tas viss ir pretīgi. Man ļoti žēl cilvēku. Tā nav viņu vaina. Mums šeit ir viena ome. Viņas puisēns gājis bojā, viņš bija no Vinnicas apgabala. "Neapglabājiet viņu!" Mēs viņu turam šeit faktiski kopš pirmajām dienām. "Neapglabājiet, mēs atlidosim pēc viņa." Un viņa visiem jauc galvu! Es saku: "Ziniet, jūsu puikam neviens vairs nevar palīdzēt, bet, ja jūs dabūsiet galu, kam tas vajadzīgs? Lūdzu, domājiet par dzīvajiem." 

Un kopā tā ir kategorija "personas, kas gājušas bojā karadarbības dēļ". Ir ievainojumi gan no lodēm, gan no sprāgušām mīnām… Naktī no 24. uz 25. netālu no Kahovkas hidroelektrostacijas tika apšaudīta civilo mašīna. Bojāgājušie ir trīs mēnešus vecs zēns, viņa māsa, kas dzimusi 2015. gadā. Un trīs pieaugušie: 1966. gadā dzimusi sieviete, 1965. gadā dzimis vīrietis un vēl viena 1995. gadā dzimusi sieviete. Visi ir ar vienu uzvārdu, viena ģimene.

Smagi. Es runāju gan ar bojāgājušo tuviniekiem, gan ar bruņoto spēku karavīru, gan ar civiliedzīvotāju radiem… Tad eju dušā un raudu. Vakarā raudāšana jau ir dienas kārtībā, bet no rīta man jāiet atpakaļ uz darbu. Bet ko man darīt? Man jādara šis darbs.

Būtu labi, ja viņi visi aizietu. Tieši tā, kā ieradās, lai naktī klusu aizietu. Bet es pieņemu, ka tās vēl nav beigas.

Reģionālā padome

Pie reģionālās padomes sānu ieejas ir militārā tehnika ar baltiem Z burtiem uz sāniem, no betona blokiem veidotas ložmetēju ligzdas.

Atslābuši karavīri. Rokas balstās uz automātiem. Maskas nolaistas.

Viņiem tuvojas kāda sieviete.

"Vai jūs izsniedzat humāno palīdzību?"

"Šodien nebūs."

"Bet kad tad būs?"

"Neviens nezina. Nāciet katru dienu. Ap deviņiem no rīta, ap desmitiem. Un jautājiet. Tas ir optimālākais variants."

Aiz viņas pienāk meitene ar bizi.

"Es gribēju jautāt par medikamentiem. Mums ir ļoti vajadzīgs L-tiroksīns. Mājās ir divi cilvēki, kuri to regulāri lieto, viņiem ir izgriezts vairogdziedzeris, saprotat? Ja viņi to nesaņems, tad nomirs. Ar ko es varu par to runāt?"

"Tūlīt pajautāšu, varbūt kāds kaut ko zina," atbild karavīrs un dodas runāt pa rāciju.

"Liels paldies!"

Ome ar lielu somu mīdās un runā pa telefonu. Kareivis viņai piedāvā krēslu, viņa apsēžas un sāk tarkšķēt: "Mēs gaidījām, bija gaidīšanas saraksts. Es nesaņēmu. Ko tur dalīja? Arī. Veči stāvēja, tikai veči. Cik dienas tu stāvēji? Ko mums tagad darīt? Un kareivji saka: mērs esot viņiem aizliedzis! Mērs aizliedza viņiem dalīt humāno palīdzību! Teica, ka mums tas nav vajadzīgs! Kas tu esi par mēru?! Piecelies un iedod cilvēkiem ēst! Kāpēc tu to nedari?"

"Tas ir labs mērs, vai?" jautā karavīrs.

"Kam viņš, velns tāds, vajadzīgs?" dusmojas ome.

Karavīri māj ar galvu, smejas.

"Jūs dzīvojat tālu, vai ne?"

"Es esmu no Južnija ciemata. Kājām jāiet."

"Nāciet rīt."

"Šodien neatveda humāno palīdzību?"

"Nē. Bet vakar gan dalīja. Netālu no Antonivkas vai uz salas. Droši nezinu."

"Jūs šeit būsiet ilgi?" meitene jautā karavīram.

"Nezinu. Godīgi sakot, nedomāju, ka kļūs sliktāk. Tā man liekas."

"Sliktāk nekā tagad?"

"Es domāju, ka nebūs."

"Labi cilvēki sanākuši, ja?" jautā ome.

"Šeit nav daudz sliktu cilvēku," atbild kaujinieks. "Tāpēc viss ir tik kluss un mierīgs."

"Mariupolē cilvēkus nelaiž ārā, tāpēc viss ir, kā ir," turpina otrs kaujinieks.

"Nu, Mariupole arī piesedzas ar civiliedzīvotājiem," saka ome.

Klusiņām tuvojas kāda sieviete un jautā: "Kā piereģistrēties Krimai?" Reģionālās administrācijas ēkā reģistrē izbraukšanai no Hersonas uz Krimu.

"Reizi divās vai trijās dienās tur brauc konvojs ar eskortu," atbild karavīrs. "Tātad jūs var aizvest, ja jums nav savas mašīnas. Ja ar savu mašīnu, kārtība ir cita."

"Vai es jums jau iedevu ikonas?" ome jautā karavīriem.

"Man ne. Kādam citam tur devāt. Man ne."

"Iedot?"

"Dodiet."

"Dievmāte," viņa pastiepj nelielu laminētu ikonu, kurā attēlota Dievmāte un bērns ar tīstokli. "Man ir arī cara ģimenes ikona. Mūsu mocekļi. Iedot?"

"Dodiet, mums te ir viens šīs tēmas cienītājs. Paldies."

"Un šī ir mana mīļākā ikona – "Nesagraujamā siena". Tad vēl ir arī ikona "Lielvalsts". Tā ir krievu ikona. Kad cara ģimene tika nogalināta, scepteri pārņēma Dievmāte. Tagad viņa valda pār to visu. Nu... lai notiek Dieva griba. Vai ne?"

"Kā tad savādāk?" atbild kareivis.

"Kā jūs vispār jūtaties?" jautā meitene. "Jūs ieradāties pilsētā, tā skaitās okupācija. Kā jūs tagad jūtaties?"

"Es nejūtos okupēta," saka ome. 

"Mierīgi, mierīgi. Redzēt to, ka jums slikti, nevar. Bet morāli ir jūtams... Mēs taču neko sliktu nedarām. Ja es darītu kaut ko sliktu, varbūt tad uztrauktos."

"Bet tik un tā, kad jūs šeit atnācāt, Ukrainas bruņotie spēki aizstāvēja pilsētu, un jūs viņus slepkavojāt."

"Es nevienu neesmu nenogalinājis."

"Kā jūs to zināt?"

"Es iekšēji jūtu, ka neesmu nogalinājis."

"Meitenīt, te neviens nevienam nepretojās," saka viņa pārinieks.

"Neviens neaizstāvēja pilsētu?"

"No šejienes visi jau sen ir aizbraukuši. Jūs vēl nezinājāt, ka te kaut kas notiks, bet viņi jau bija aizbraukuši. Nedēļas laikā."

"Jums ir skaista pilsēta," kareivis saka meitenei. "Bet ir auksti. Man likās, ka šeit jau sen ir silts."

"Es jau esmu redzējusi, ka sāk ziedēt pienenes!" saka ome. "Nekas, nekas, šī nedēļa paies, un tad mēs no zābakiem pāriesim pa taisno uz sandalēm."

"Drīz viss sakārtosies. Nedaudz jāpaciešas. Dzīve sakārtosies, viss atvērsies. Un neviens taču jūs neaiztiek."

"Cilvēkus meklē pa dzīvokļiem, ved prom."

"Ja? Neticiet tam, ko saka. Ko jūs redzat pilsētā, kas tur ir? Saprotiet, tā ir propaganda. Jūsu marodierisms, piemēram. Neviens karavīrs tur nelīstu. Sākumā neaiztikām, bet pēc tam sākām izdzenāt marodierus. Redziet, ir vieglāk visu vainu novelt uz mums... teikt, ka visas problēmas ir no krieviem."

"Kad stājāties armijā, jūs vispār domājāt, ka varētu nokļūt, piemēram, citā valstī?"

"Protams."

"Jums taču ir Aizsardzības ministrija. Aizsardzības, jo tā aizsargā valsti no svešiniekiem, nevis iet uz citām valstīm."

"Atvainojiet, jaunkundz, vai jūs gadījumā neesat no Telavivas?" jautā ome.

Karavīri smejas.

"Nē."

"No Jeruzalemes?"

"Es Izraēlā nevienu nepazīstu!" meitene atkāpjas.

"Jūsu zāles ir kaut kur paslēptas! Pie uzņēmējiem. Es domāju, ka vietējā vara vienkārši neļauj vērt vaļā aptiekas. Tur obligāti jābūt krājumiem. Saprotiet, mēra uzdevums ir noskaņot visus pret krieviem."

"Tad kāpēc viņu neizkrata?" jautā ome.

"Nu, oficiāli viņš ir mērs," saka kareivis. "Jūs arī kratiet."

Nolaupīšanas

Oļegam Baturinam ir 43 gadi. Viņš ir žurnālists, strādā laikrakstā "Новый День". Specializējas korupcijas izmeklēšanā. Dzīvo Kahovkā, pilsētā 80 kilometru attālumā no Hersonas. Pilsētā visi viņu pazīst.

12. martā viņš tika nolaupīts. 

Dažas lietas es jums nestāstīšu, jo, galu galā, atrodos okupētajā teritorijā, saprotiet mani. Es pastāstīšu to, ko, manuprāt, ir iespējams pastāstīt.

Pagājušo sestdien man kaut kur ap pulksten 12 vai 13 piezvanīja nezināms numurs. Zvanīja paziņa Sergejs Cigipa no Jaunās Kahovkas. Viņš ir ATO [4] veterāns, aktīvists un blogeris. Tikai vēlāk sapratu, ka zvana brīdī viņš jau bija nolaupīts. Viņš normālā balsī teica: "Mums steidzami jāsatiekas. Davai, es izdomāšu, kā nokļūt līdz Kahovkai, tie ir 12–15 kilometri, un mēs tur satiksimies. Kaut kādā vienkāršā, publiskā vietā, piemēram, autoostā." Protams, vajadzēja nojaust, ka kaut kas nav kārtībā, un izvairīties no tikšanās.

Es devos bez dokumentiem, bez telefona, tātad man nebija nekā, izņemot personīgās mantas: kabatlakatiņš, cimdi. Bija pulksten 17.00. Paskatījos ārā, viņa tur nav, stāv tikai kaut kāds busiņš. Pakāpos nostāk, un te pēkšņi man pretī no tā busiņa izlec vairāki labi trenēti cilvēki. Paspēju pamanīt, ka viņi ir tērpušies bruņuvestēs, atgādina zaļos cilvēciņus no Krimas, acīmredzami militārs ekipējums. Viņi kliedza: "Meties uz asfalta, uz ceļiem!" Sāka ļoti skarbi lauzt man rokas, vilkt rokudzelžus, vazāt pa asfaltu, prasīja vārdu: "Kur ir tavi dokumenti, kur ir tavs telefons?!" Viņus tracināja, ka man līdzi nebija nekā; viņi visu ļoti stingri pārbaudīja. Nosaucu viņiem pirmo vārdu, kas man ienāca prātā, un viņi teica: "Tu melo!" Tad mani nometa uz busiņa grīdas, uzlika man kājas uz muguras, spēra un sita ar automātu pa muguru. Man bija diezgan bieza virsjaka, kas nedaudz palīdzēja.

Sejas bija aizsegtas. Tikai nedaudz varēja saskatīt acis, bet to es pamanīju tikai ar acs kaktiņu. Redzēju viņus tikai uz īsu brīdi, jo visu laiku, kamēr viņi ar mani runāja, lika man zemu noliekt galvu, uzlikt kapuci vai arī ļoti cieši apvilka ap to skoču, lai kapuce nekristu. Es nevarēju viņus identificēt, neredzēju sejas. Viņi runāja krieviski, un bija skaidrs, ka viņi ir no Krievijas. Hersonas apgabalā nav Ukrainas karaspēka, un mūsu policijas tur nav, tātad neviens cits mani nevarēja nolaupīt. 

Es pazīstu mūsu ceļus, zinu, kur ir dzelzceļa sliedes, kur ir pagriezieni, un pēc manām sajūtām mani veda uz Novaja Kahovku. Viņi mani aizveda uz pilsētas padomes ēku. Sāka pratināt: vārds, uzvārds, dzimšanas datums, dzīvesvieta, darbavieta, tu esi žurnālists, kāpēc tu raksti par... Izjautāja mani par kaut kādiem nacionālistiem, prasīja, vai pazīstu kaut kādus vietējos nacionālistus, par mūsu reģionā notikušajiem mītiņiem. Pēc tam mani un vēl dažus cilvēkus aizveda uz policijas ēku netālu no centra, bet par to es nevēlos runāt. To, ka ar mani kopā tur ir vēl kāds aizturētais, sajutu tikai tad, kad mūs veda no padomes uz policijas ēku. Tur atkal bija pratināšana, nopratināja arī citus. Tad mani un pārējos ar rokudzelžiem pieslēdza pie radiatora, un es tur sēdēju līdz rītam. Mani sita ar kājām un ar automātu laidēm. Par laimi, nesita pa galvu. Pa kājām, muguru, sāniem, bet mana jaka mīkstināja sitienus. Kājas sāpēja vairāk. Rokudzelži bija savilkti ļoti cieši, rokas bija pietūkušas, un joprojām ir rētas. Viņi pastāvīgi draudēja mani nogalināt. Svētdienas rīts bija šausmīgākais. Kad mūs atkal kaut kur veda, es domāju, ka ved mūs uz lauku, lai nošautu. Domās atvadījos no ģimenes.

Svētdien mani un vēl pāris cilvēkus aizveda uz Hersonas apgabala administrācijas ēku. Es jautāju cilvēkam, kurš mani pratināja: "Es varu jums pajautāt, kur atrodos? Vai es esmu Hersonā?" Viņi teica, ka jā, Hersonā. Interesējās par mītiņu organizatoriem, cilvēkiem, kas vada "Telegram" kanālus. Es neredzēju, ar ko runāju. Mana mugura un galva bija noliektas ļoti zemu. Viņi visu laiku to pieskatīja, nopratināšanas laikā manas rokas bija saslēgtas rokudzelžos vispirms priekšā, tad aizmugurē. Viņi uzmanīja mani, un, kad mēģināju pakustēties, kad sāka niezēt deguns, viņi mani strauji apturēja, lai nekustos.

Pēc kārtējās pratināšanas viņi atvēra logu, un tur Brīvības laukumā notika mītiņš, tas bija grandiozs, un es ļoti skaidri dzirdēju, kas tur notiek. Jutu, ka tie, kas mani pratina, ir apjukuši. Viņi teica: "Mēs esam ieradušies aizstāvēt šos cilvēkus, bet viņi staigā un kliedz, kaut kas nesaprotams."

Mūs visus nopratināja atsevišķās telpās. Tur mums pirmo reizi 24 stundu laikā ļāva aiziet uz tualeti. Sestdienas vakarā man iedeva nelielu glāzi ūdens, un svētdienas pēcpusdienā arī ļāva nedaudz padzerties. Pēc nopratināšanas mūs aizveda uz, kā man likās, izmeklēšanas izolatoru. 

Es biju viens. Katrā kamerā bija tualete un ūdens, ko varēja dzert. Krāns ar izlietni. Bet nebija ne tualetes papīra, ne ziepju, ne dvieļu, ne drēbju, nekā tāda, mēs gulējām uz plikām gultām. Pirmajās dienās bija ļoti auksti, īpaši naktīs, jo bija salna. Tad kļuva labāk, jo radiators bija nedaudz silts, pēdējās dienas bija daudz vieglākas. Pirmā ēdienreize bija pirmdienas pēcpusdienā – 350 grami putras ar gaļu, nākamajās dienās man deva te vienu, te divas porcijas dienā.

Viņi tur visu laiku pratināja cilvēkus, arī mani pratināja, tas notika dažādos laikos. Es sapratu, ka visu laiku šajos izolatoros nonāca jauni cilvēki un nepārtraukti notika pratināšanas. Dzirdēju, ka cilvēkus sita. Dažus izveda un sita atsevišķā telpā, bet dažus turpat kamerās. Dažus sita vairākas dienas pēc kārtas. Likās, ka viņus sita ļoti nežēlīgi. Bet es nevaru spriest, varu paļauties tikai uz to, ko dzirdēju. Es patiešām ceru, ka šie cilvēki izdzīvos. 

Viss, kas notika izolatorā, izskatījās pēc iebiedēšanas. Pirmajā un otrajā dienā notika vairāk vai mazāk profesionālas nopratināšanas. Pēc tam viss bija haotiski. Man jautāja, kad ir Uzvaras diena un kāpēc jūs Ukrainā vairs nesvinat Uzvaras dienu. Jautāja, kad sākās Otrais pasaules karš, kad tas beidzās, kas pret ko karoja.

Astotajā dienā no rīta man teica: "Sakrāmējiet mantas, mēs jūs aizvedīsim mājās." Saka: "Kāpēc jūs ejat uz mītiņiem, kāpēc jums tas vajadzīgs, kāpēc jūs uzkurināt cilvēkus, kāpēc jums vajadzīgas visas šīs muļķības? Sēdiet mierīgi, mēs atnācām, lai jūs glābtu, bet jūs te nez kāpēc dumpojaties."

Tagad esmu kopā ar ģimeni. Man sāp. Sāp, jo es mīlu Hersonas reģionu. Ne jau šādu likteni es gribēju sev vai saviem mīļajiem.

Kopš okupācijas sākuma pilsētas domei ir ziņots par 44 pazudušajiem. Trīs sievietes un viens Spānijas pilsonis. Pieci pazuduši Brīvības laukumā, kur notiek miermīlīgi mītiņi pret okupāciju. Pārējie nolaupīti no ielām, kontrolpunktiem un dzīvokļiem.

Pēc Hersonas iedzīvotāju teiktā, nolaupītāji aktīvi meklē Ukrainas Drošības dienesta darbiniekus, ATO veterānus, aktīvistus, brīvprātīgos un tos, kas vada "Telegram" kanālus.

No iesniegumiem (stils saglabāts): "Trīs vīrieši no Berislavskas rajona Zmijevkas ciema, kuri brauca ar baltu "Ford" busiņu, tika sagūstīti, viņu sievietes vairākkārt zvanīja pa telefonu, un pēc pāris stundām nezināmas personas pacēla telefonu un teica, ka jūsu vīrieši tiek turēti gūstā kādā krievu štābā. Viņi savāca arī viena vīrieša dēlu un viņa draugu – tie bija devušies viņu meklēt, tas notika ceļa posmā starp Červonija Majaka un Zmijevku ciemiem."

"21.03.2022. pie mums mājās ieradās orki, kuri pirms tam izlauza durvis. Pirms tam viņi bija citos korpusos un tur meklēja manu vīru. Kad viņi atnāca, mans vīrs paslēpās, un viņi pratināja mani un manu bērnu, pēc tam sazvanīja manu vīru un lika viņam atgriezties mājās. Viņš atnāca, viņam uzlika rokudzelžus un cepuri uz acīm un aizveda viņu nezināmā virzienā. Mans vīrs strādā pašvaldības apsardzē. Viņi bija pieci un divi pie mājas ieejas."

"Viņi brauca mājās uz Čapļinku, atbrauca līdz Čornobajivkai un pazuda. Meklējam jau mēnesi, viņi brauca ar "Opel Astra"."

"No rīta piezvanīja kadeta māte un paziņoja, ka no mītiņa kadets nav atgriezies."

"Krievijas karavīri no īrētā dzīvokļa izveda mūsu bērnus ar maisiem uz galvām. Pie mājas stāvēja divi džipi, mikroautobuss un [kravas mašīna] "Ural" ar Z burtu."

"Dēls izgāja no mājas kopā ar draugu, un viņi devās apskatīt karadarbības sekas mūsu rajonā. Kopš tās dienas neviens viņus nav redzējis. Telefons ir izslēgts, no viņa ziņu nav."

"Cilvēki maskās ar ieročiem rokās paņēma manu jaunāko brāli. Aizveda viņu nezināmā virzienā."

"Pazudis cilvēks. Aizbraukusi no Antonivkas uz tirgu, bija bez saziņas līdzekļiem, pēdējo reizi sazinājās ar ģimeni pulksten 12.00. Teica, ka stāv rindā un drīz atgriezīsies mājās. Viņa bija ģērbusies tērauda krāsas mētelī ar kažokādu, džinsos un zābakos ar kažokādu."

"Pazuduši māsa un puiši, ar kuriem viņa īrēja dzīvokli. Cilvēki krievu uniformās ar Z burtu un mašīna arī ar Z burtu."

"Mēs ar dēlu devāmies iepirkties, kontrolpunktā orkiem kaut kas nepatika mana dēla telefonā, viņi viņu paņēma un teica, ka viņš ar mani sazināsies vēlāk, bet līdz šim brīdim neviens ar mani nav sazinājies."

"Mans tētis un divi brāļi brauca uz mājām. Viņi iebrauca Čornobajivkā un pazuda."

"12. martā Krievijas Federācijas karavīri ielauzās dzīvoklī, kurā es dzīvoju kopā ar savu radinieku, un veica pratināšanu, iebiedēja un draudēja nogalināt!"

"Meklēja ieročus, pārbaudīja manu saistību ar "nacionālo korpusu", teritoriālo aizsardzību, Ukrainas bruņotajiem spēkiem un citiem specdienestiem, viņi plānoja atklāt manu līdzdalību mītiņu organizēšanā, kur esmu bijis tikai vienu reizi 5. martā, viņi domāja, ka es esmu nacionālistu grupas administrators. Viņi man draudēja nogriezt kāju vai iešaut tajā par to, ka biju aizgājis uz 5. marta mītiņu."

"Pazudis mans brālis. Lūdzu, palīdziet. Jo nakts zvani no krāpniekiem, kas pieprasa izpirkuma maksu, novedīs mani līdz neprātam."

"5. martā ap plkst. 12–13 Saša, Žeņa un vēl daži vīrieši stāvēja ciemata centrā. Krievu karavīri ar "tīģeriem" piebrauca viņiem klāt un sāka pārbaudīt viņu telefonus. Sašam un Žeņam atrada kaut kādu informāciju un aizveda viņus prom. Teica, ka atdos viņus atpakaļ. Aizveda pa lauku ceļiem uz Hersonas pusi. Tad viņu telefoni tika ieslēgti un mēs sākām viņiem rakstīt un zvanīt. Viņi atbildēja, ka viņus palaidīs un viss būs kārtībā, pēc tam vienreiz pacēla telefonu un arī teica, ka viņus palaidīs. Apsolīja palaist. 7. martā viņi pārstāja atbildēt un vairs nelasa ziņas."

"Pazudis vīrietis, nozaga KF karavīri, melns buss, uzlika melnu maisu uz galvas un aizveda."

"16.03.2022. ap pulksten 10.00 mājā ienāca Krievijas karavīri. Pēc tetovējumu pārbaudes (to nebija) un telefona pārbaudes (telefons vairākas reizes automātiski nobloķējās, kas pārbaudītājiem ļoti nepatika) Maksimu aizveda uz tālāku nopratināšanu. Saskaņā ar kaimiņa sniegto informāciju viņš pa ceļam tika piekauts un kopā ar vēl vienu vīrieti aizvests nezināmā virzienā. Aizveda, bet nav iespējams noskaidrot, kur tieši." 

"Bijis miermīlīgā protesta akcijā Hersonas pilsētā."

"Pazudis tēvs, pirmdien, 21.03.22., devās uz mītiņu un neatgriezās."

"Mans vīrs tika nolaupīts 9. martā. No rīta pazuda arī viņa paziņas. Viņi zvanīja saviem radiniekiem un teica, ka krievu okupanti tur viņus gūstā."

"Sakari ar viņiem pazuda pēc krievu kontrolpunkta."

"Telefoni ar pārtraukumiem ir sasniedzami, bet, kad mēs zvanām, ir zvana signāls, bet nav atbildes. Pēc tam vispār ir ārpus zonas. Mēs sākām sūtīt īsziņas uz viņu telefoniem, atbilde bija "dzīvs, vesels, drīz būs mājās". Mēs nezinām, kur viņi ir un kas ar viņiem noticis."


Daži cilvēki ir atgriezušies. Man izdevās ar viņiem aprunāties un noskaidrot cietuma atrašanās vietu. Tā ir izmeklēšanas izolatora un bērnu uzņemšanas centra ēka, Teploenergetikova ielā 3. Pirms Krievijas karaspēks okupēja Hersonu, pilsētas varas iestādes pārvietoja apcietinātos uz koloniju, ēka palika tukša. Tagad to ir okupējuši Krievijas bruņotie spēki. Nolaupītās personas vienādi aprakstīja skatu pa logu, kameru atrašanās vietas un vidi. Pēc viņu teiktā, cietumā pašlaik atrodas arī divi ārzemnieki – Spānijas un Nīderlandes pilsoņi. Pēc citu ieslodzīto teiktā, Nīderlandes pilsonis ir slims un mirst.

Mītiņš

Brīvības laukumā notiek mītiņi pret okupāciju. Katru dienu pusdienlaikā.

Lielākie mītiņi notiek svētdienās.

Cilvēki ir sapulcējušies pāri ceļam no reģionālās padomes, iepretim kinoteātrim "Ukraina". 500 cilvēku, pūlis turpina augt.

Galvenais simbols ir Ukrainas karogs. Karogu ir daudz. Cilvēki tos tur rokās, ceļ debesīs, liek uz pleciem, meitenes iepin matos dzeltenas un zilas lentes.

Uz asfalta uzzīmēts ziedu paklājs. Kāds mācītājs tur svētā Vladimira ikonu. Senioru pāris iztin pašdarinātu plakātu ar uzrakstu "Украина вам не по Zубам". Pavisam mazi bērni ar krāsainiem krītiņiem uz plakāta raksta: "Mēs nepārdosim dzimteni par griķiem." Uz ceļa nožogojuma aizsargtīkla rakstīts: "Slava UBS [5], nāve ienaidniekam." Pūlī uz riņķi iet divi megafoni.

– Одна! Едина! Соборна Украина!

Cilvēki dzied himnu, piespiežot labo roku pie sirds.

Kustība, pūlis ierauga, ka ielas pretējā pusē divi karavīri aiztur puisi brūnā jakā. 

– Ei! Laid vaļā!

Cilvēki kāpj pāri nožogojumam, skrien pāri ceļam. No Ušakova ielas reģionālās padomes ēkas izbrauc militārās mašīnas ar marķējumu "Z", un daļa pūļa atdalās, aizšķērsojot tām ceļu, mašīnas sāk braukt atpakaļgaitā. Cilvēki apstājas pie ežiem, kas darināti no sametinātām sliedēm. Starp viņiem un karavīriem ir 80 metri. Robeža, kuru neviens nepārkāpj.

Kāda vecāka gadagājuma sieviete pie ežiem piestiprina lelli-jaundzimušo un plakātu "Rašisti ir bērnu slepkavas".

"Gribat atņemt mūsu zemi? Jūs, maitas!" megafonā kliedz apmēram 50 gadus veca sieviete.

"Bērnu slepkavas!" sāk kliegt pūlis.

Karavīri reaģē, izvelkot tumbiņu un ieslēdzot mūziku. Skan Padomju Savienības himna.

Arī protestētāji atrod tumbiņu. Skan Ukrainas himna.

Muzikālais duelis turpinās. Krievi ieslēdz "Встаньте, дети, встаньте в круг", "И Ленин такой молодой", "Я на солнышке лежу".

"Ej mājās, kamēr dzīvs!" kliedz pūlis.

Krievu karavīrs dejo līdzi kliedzienam.

"Kaut kāds ūdens pamiers [6]," saka sieviete ar lenti apsietiem matiem.

"Karš, nevis pamiers ar orkiem!" viņai pārmet pavisam jauns puisis.

"Ūdens pamiers, ūdens pamiers. Upe ir viena, visiem jādzer. Pilsēta ir viena, viņi ir šeit, un mēs esam šeit."

"Ūdens pamiers" tika pārtraukts naktī uz pirmdienu. Pilsētas padomes priekšā ir masts ar Ukrainas karogu, pie tās atrodas Donbasā kritušo Hersonas iedzīvotāju portreti. Kāds portretiem sarkanā krāsā uzrakstījis pāri sejām: "Ukrainas bruņotie spēki ir Donbasa bērnu slepkavas."

Pirmdien protestētāju bija maz, mazāk nekā simt cilvēku. Cilvēki šķērsoja ceļu un sāka dzēst uzrakstus no portretiem. Viņiem izdevās izdzēst divus burtus. Krievu karavīri atklāja uguni pa pūli ar gāzes un apdullināšanas granātām. Viens vīrietis nokrita un palika guļam – viņam pa kreiso kāju strauji tecēja spilgti sarkanas asinis.

Viņu aizveda uz slimnīcu. Brūces bija no lodēm, bet, pēc ārstu domām, tās bija pneimatiskās vai gumijas lodes. Bija vairāki ievainojumi, lielākā daļa no tām vienkārši nobrāzumi, bet viena lode bija izgājusi cauri un bojājusi lielo liela kaulu, pārraujot asinsvadu.

Nākamajā dienā protestētāji atkal izgāja ielās. Viņu izrādījās vēl mazāk – ne vairāk kā 60 cilvēku. Neviens nebija paņēmis megafonu. Cilvēki kliedza: "Ejiet mājās!" Dziedāja himnu. Tos, kas kliedza aizvainojošus saucienus, nosauca par provokatoriem un apklusināja. Viena no militārajām mašīnām pavirzījās uz priekšu, un no tās atskanēja: "Cienījamie pilsoņi! Tie, kas piecu minūšu laikā neizklīdīs, tiks aizturēti." Cilvēki palika stāvam. Viņi kliedza: "Не розуміємо!" [7] Automašīnas uz Ušakova ielas viņus uzmundrināja ar skaņas signāliem. Pāri ielai, pretī baltajai apgabala administrācijas ēkai, sarindojās 80 krievu karavīri. Viņi stāvēja droši, mīņājās no kājas uz kāju. Viņu kustībās nebija steigas. 

Gāzes granāta lido ar šņākoņu. Sprādziens, svilpiens, granāta nokrīt uz kinoteātra pakāpiena, dūmo. Cilvēki stāv, un granātas lido atkal. Viena no tām trāpa vīrietim sānā, viņš sāk smakt. Viņu velk zem rokām, noliek uz soliņa, gaida ātros.


Cilvēki bēg šķērsielās. Saelpojušies no gāzes tīru gaisu, viņi atkal un atkal atgriežas laukumā. Kliedz, vairs neizvēloties vārdus. Viņus apšauda.

Hersonas mērs Igors Kolihajevs ir pavēlējis uz pilsētas domes ēkas izkārt jaunu Ukrainas karogu – piecus metru garu, kas aizsedz vairākus stāvus. Vecais, izdegušais un izbalējušais no ēkas ir noņemts.

Oriģināls: https://meduza.io/feature/2022/03/30/herson-reportazh-spetskora-novoy-gazety-eleny-kostyuchenko

[1] Tulkotājas piezīme

[2] Reaktīvais prettanku granātmetējs: https://en.wikipedia.org/wiki/RPG-18 

[3] https://en.wikipedia.org/wiki/Komyshany 

[4] "Antiteroristiska operācija", oficiālais Donbasa kara nosaukums 2014.–2018. gadā.

[5] https://lv.wikipedia.org/wiki/Ukrainas_bru%C5%86otie_sp%C4%93ki 

[6] No Kiplinga "Džungļu grāmatas" – pamiers, kad visi dzīvnieki varēja iet un dzert ūdeni kopā, nedrīkstēja viens otram uzbrukt.

[7] Nesaprotam!

Tēmas

Jeļena Kostjučenko

Krievu žurnāliste, kara reportiere.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!