Digitālā revolūcija Nekurnekadzemē

Par Zandas Rubenes grāmatu "Digitālā bērnība" (izdevniecība "Jānis Roze", 2024)

Viena no modernitātes pazīmēm ir pārmaiņas – viss, kas licies stabils, izrādās plūstošs un mainīgs. Modernitāte nāk ar saviem labumiem – atsvabina no pienākumiem, padara dzīvi komfortablāku un neļauj ieslīgt garlaicībā. No otras puses, modernitāte nepārtraukti pieprasa mūsu enerģiju un nav īpaši iejūtīga – pārmaiņas neapstājas tāpēc vien, ka brīžiem gribas lēnāku tempu, vairāk stabilitātes vai saglabāt to, pie kā ar tādām mokām ir pierasts. Jābūt tak kaut kam stabilam un neaizskaramam? Vērtībām! Tradīcijām! Bet nē, viss tiek aizrauts līdzi. Arī bērni. Bērni! Vēl neprot runāt, bet jau zina, kā ieslēgt planšeti. Kaut varētu to vismaz piebremzēt. Ne jau burtiski aizsūtīt bērnus uz Nekurnekadzemi pie Pītera Pena – puikas, kurš negribēja pieaugt, bet mazlietiņ pasargāt bērnības nesamaitāto pasauli…

Zandas Rubenes grāmata "Digitālā bērnība" pieder pie žanra, kurš Latvijā ir maz attīstīts, bet ļoti vajadzīgs – akadēmiski informēta polemika. Vēlme objektīvi pētīt un aprakstīt ir saprātīga un akadēmiskajai videi nepieciešama – zināšanu un diskusiju kultūra cieš, ja visi tikai polemizē, arī zinātnes kā strīdu izšķīrējas loma mazinās un, galu galā, zinātniekiem nāk par labu, ja tiem ļauj brīvi darboties un vismaz kādu laiku neko neprasa. Vienlaikus pilnīga atrautība no jautājumiem, kas šobrīd uztrauc sabiedrību, padara zinātni laikabiedriem nebūtisku. Manuprāt, tajā, ka parādās arvien vairāk zinātnieku darbu, kuros viņi uzrunā plašu Latvijas sabiedrību, pievēršas tai nozīmīgiem jautājumiem un aizstāv vienu vai otru pozīciju, ir redzams latviešu pētnieciskās kultūras briedums.

"Digitālā bērnība" nepārprotami ir reakcija uz to, kas uztrauc mūs un mūsu laikabiedrus. Autore pati brīžiem atsaucas uz jautājumiem, ko cilvēki viņai ir uzdevuši. Viens skolotājs man kādā sanāksmē stāstīja, ka pirms gadiem, kad viņš no rīta ienāca skolā, varēja dzirdēt skaļu zunoņu – skolēni satikās, apmainījās ar jaunumiem, jokoja, klaigāja. Tagad esot klusums – visi lūkojas savos viedtālruņos. Es nezinu, vai stāstītais ir taisnība, bet tas atspoguļo to nemieru par digitālo bērnību, ko apraksta Zanda Rubene. Stāsta sākums nav vis kāda teorija vai asprātīgi izvēlēta pētniecības joma, bet reāls, bieži manāms, bieži dzirdēts uztraukums par to, kā bērnus (dažkārt "atšķirībā no mums") ietekmē uzaugšana digitālajā laikmetā.

Zanda Rubene stāsta, atsaukdamās uz daudziem autoriem, viņu pētījumiem un viedokļiem, dažkārt teksts kļūst mazliet eklektisks, bet galu galā viņa vienmēr izdara izvēli un aizstāv pozīciju. Viņa atzīst par leģitīmu vecāku un citu līdzjutēju uztraukumu par bērnu likteni digitālajā laikmetā, nenoniecina to, bet arī mierīgi parāda, ka dažādas klišejas par bērnību un bērniem ir vismaz apšaubāmas, ja ne kļūdainas. Liela daļa grāmatas veltīta tam, kā mēs vispār iztēlojamies bērnību un kā izpratne par to sabiedrībā un zinātnē ir mainījusies. Tāpat autore parāda, ka ne pirmo reizi esam tamlīdzīgā situācijā – bija laiks, kad cilvēkus uztrauca kinematogrāfa ietekme uz bērniem, bija laiks, kad uztraukums bija par televīziju. Tas nenozīmē, ka nav, par ko uztraukties, bet gan to, ka mums ir darīšana ar sarežģītu un ilglaicīgu parādību, nevis ar pēkšņu un nesenu nevainīgās pirmstehnoloģiju bērnības sabrukumu. Digitālā bērnība ir daudzslāņaina parādība ar saviem plusiem un mīnusiem, un tā neaptver tikai bērnus, bet arī vecāku, ģimenes un sabiedrības nozīmi. Pret aicinājumiem pasargāt bērnus no mūsdienu sabiedrības šausmām ir jāizturas ar piesardzību.

Grāmatā nekad netiek aizmirsts lasītāju jautājums – bet ko darīt? Zanda Rubene plaši raksturo mediju pedagoģiju un tās atziņas, bet galu galā izdara noteiktu izvēli. Aprakstot dažādus audzināšanas stilus, viņa skaidri nostājas bērncentrētas, uz bērna autonomiju vērstas, autoritatīvas, bet ne autoritāras pieejas pusē. Pēdējā nodaļā viņa apraksta savu piedāvājumu digitālās dzīves stilam un iesaista dzīves mākslas filozofiju kā zināmu atslēgu uz samērīga digitālo tehnoloģiju izmantojuma meklējumiem. Grāmatā ir daudz atsauču uz akadēmiskiem pētījumiem, pedagogu un filozofu tekstiem, bet tā ir uzrakstīta brīvi, vieglā un saprotamā valodā.

Visproblemātiskākā grāmatā man šķita digitālā laikmeta interpretācija, kas izvērsta pirmajā nodaļā, bet būtībā caurauž visu tekstu. Proti, jautājums par sociālo procesu psiholoģizāciju. Zanda Rubene neļaujas šādiem kārdinājumiem viegli un bez atrunām, tomēr, manuprāt, ietvars, kādā viņa analizē digitālo bērnību, ir vismaz nepilnīgs. Viņas aprakstītie procesi galvenokārt izspēlējas divu aktoru attiecībās – ir tehnoloģijas, kas ienāk mūsu dzīvē ar milzīgu spēku un izjauc ierasto veidu, kā lietas notiek, un ir cilvēki, kuri nokļūst šī milzīgā spēka iespaidā, apmulst, nezina, ko darīt, kļūst atkarīgi, zaudē dzīves jēgu, bet autore cenšas palīdzēt, ierādot dažādas stratēģijas, kā ar šo spēku un pārmaiņām sadzīvot. Nesaku, ka šāda perspektīva ir kļūdaina – mēs patiešām mēģinām apgūt jaunas tehnoloģijas, mums nav laika un mēs gānāmies par jūtubē izniekoto laiku, cenšamies saprast sevi, saprast bērnus, mums jāpieņem lēmumi par to, kad bērnam dot mobilo telefonu, un mēs jūtamies izmisuši, kad nevaram saprast, kāds lēmums ir pareizais. Un tomēr, tomēr… Tā nav šo divu aktoru deja. Tas nav tikai jautājums par mani, maniem lēmumiem, manu attieksmi un tās veiksmīgu vadību.

Ņemsim par piemēru narcisismu, kas digitālajā sabiedrībā bieži vien tiek uzskatīts par problēmu un zināmu interneta un sociālo tīklu blakni. Psiholoģizējošajā versijā cilvēkam ir noteikts raksturs, un viena no īpašībām, kas cilvēkam var piemist, ir narcisisms, savukārt interneta pastarpinātā komunikācija šo tieksmi veicina, tāpēc cilvēkam nepieciešams strādāt ar sevi, jāmācās šo tieksmi kontrolēt, veidot sevi par labāku cilvēku vai autoritatīvi vadīt bērnu attīstību, respektējot autonomiju un personību. Tomēr šajā stāstā neparādās apstāklis, ka visa mūsu sabiedrība ir piesātināta ar individuālismu veicinošiem rīkiem, jo individuālisms ir daļa no mūsu izpratnes par brīvo tirgu, konkurenci, radošumu, personisko iniciatīvu, veiksmi utt. Taisnība, ka mēs pretrunīgi (un Zanda Rubene grāmatā uzrāda līdzīgas pretrunas) slavējam sadarbību un kopienas izjūtu, bet nekādi netiek atcelts individuālisms, personiskās veiksmes slavinājumi, atalgojums tiem, kuri spēj izcelties. Tāpēc ir naivi iedomāties, ka narcisisms sociālajos tīklos ir tikai raksturu vai tehnoloģiju nevēlama izpausme, kuru iespējams labot ar audzināšanu. Šāds raksturs atbilst sabiedrības pieprasījumam, tehnoloģijas nav radušās tukšā vietā – kādam ir šķitis, ka tieši tādas tās ir iespējamas, noderīgas un vajadzīgas.

Tas pats attiecas uz atkarību no digitālajiem rīkiem un sociālajiem medijiem. Šī atkarība nerodas tukšā vietā, tai ir dažādas funkcijas. Vecāki baidās bērniem nedot tehnoloģijas, bīstoties, ka tad bērns nespēs iekļauties sabiedrībā, atpaliks, nebūs produktīvs, nepārspēs citus – no kurienes šī izpratne par to, kas cilvēkam vai bērnam ir vajadzīgs, un vai tiešām no šīs izpratnes var atbrīvoties, dozējot digitālo ierīču lietojumu? Es piekrītu Zandai Rubenei, kad viņa norāda, ka bērna atkarība no digitālajiem rīkiem nerodas tukšā vietā – liela nozīme ir tam, kā digitālos rīkus izmanto ģimene, vecāki. Bet, šādi raksturojot situāciju, rodas priekšstats, ka cēlonis ir vecāku atkarības, raksturs, ieradumi, kuri tad viņiem pašiem jālabo. Varbūt, bet, manuprāt, ir jājautā, kāpēc vecāki lieto šos rīkus, kāpēc viņi baidās atpalikt no laikmeta un citiem, kāpēc viņiem ir svarīgi būt produktīviem, ik pa piecām minūtēm pārbaudīt e-pastu – es neticu, ka tas ir tikai personības, psiholoģijas un ieradumu jautājums. Mūsu sabiedrība spiež viņiem tādiem būt.

Un patiešām, kā norāda Rubene, rodas jautājums – kāds ir pedagoģijas mērķis? Es nenoliedzu personiskās perspektīvas nozīmi – manuprāt, mums neatliek nekas cits, kā mēģināt balansēt šajā pasaulē, meklēt samēru starp dažādiem dzīves aspektiem, un ir labi, ka ir cilvēki, kuri var kaut ko ieteikt, piedāvāt argumentētu viedokli par to, kā kontrolēt atkarību no digitālajām ierīcēm, vai panākt, lai bērni iemācās komunicēt ārpus interneta. Tomēr mediju pedagoģijai, vismaz kā to apraksta Zanda Rubene, ir savi pieņēmumi – priekšstati par to, ko nozīmē "produktīva" dzīve, ko nozīmē "izniekots laiks", "ieviest kārtību", kāda audzināšana bērnam "atmaksāsies ar uzviju" un kā nodrošināt, lai bērns pieaudzis varētu "tikt galā ar dzīvi bez citu palīdzības". Es piekrītu, tomēr aicinu apzināties, ka tas ir tikai viens no iespējamiem skatījumiem uz bērnību, cilvēku un sabiedrību.