Jeļenas Kostjučenko foto.
 
Karš Ukrainā
21.07.2022

Mēs tagad esam kā Polija 1939. gadā

Komentē
0
Saglabā

Sākoties Krievijas iebrukumam Ukrainā, avīzes "Novaya Gazeta" ("Новая Газета") korespondente Jeļena Kostjučenko devās uz Ukrainu un pavadīja tur vairāk nekā mēnesi, veidojot reportāžu ciklu par karu. Krievijā izsludinātās militārās cenzūras dēļ viņas reportāžas laikrakstā "Novaya Gazeta" tika publicētas saīsinātā versijā, bet dažas no tām redakcija dzēsa, jo tai draudēja kriminālvajāšana. Šobrīd "Novaya Gazeta" savu darbību turpina ārpus Krievijas, bet karš Ukrainā rit jau piekto mēnesi. Kostjučenko reportāžas ir spilgta liecība par tā pirmajām dienām.

Ar autores un redakcijas atļauju uzsākam Kostjučenko reportāžas pārpublicēšanu latviski. No krievu valodas tulkojusi Rita Tura.

 

Varšava, Polija

24. februāris, plkst. 22.40

Pa Zahodņas autoostu staigā apjukuši, somām apkrāvušies cilvēki. Atbrauc viens vietējais autobuss un tūlīt pat aizbrauc. Pārējie dodas uz Ukrainu.

Žeņa pavada draudzeni un cenšas neraudāt. Pirms dažām dienām viņa brālis aizbrauca uz Ukrainu apciemot vecākus. Sākās karš. Tika izsludināta vispārējā mobilizācija, vīrieši vecumā no 18 līdz 60 gadiem nedrīkst pamest Ukrainu. Žeņa ir aizsmacis:

– Protesta akcijā man aizkrita balss, kliedzu kā traks. Es nekad nepiedošu. Mana mamma! Es nekad nepiedošu, ja viņai kaut kas! Tēvam ar sirdi problēmas, un tagad… Viņi negrib braukt prom, kategoriski atsakās. Tētis saka: "Lai man izsniedz automātu, aizstāvēšu savu dārza stūrīti." Sunim ir 13 gadu. Suns, kuru tu pazīsti kopš bērnības, ir jāiemidzina, citādi vecāki neaizbrauks. Kā tas vispār ir iespējams? "Lai krievi mūs nogalina šeit, ja viņiem gribas." Brālis zvana: mēs braucam. Uz Poliju? Nē, vienkārši prom no sprādzieniem.

Cilvēki gaida autobusu uz Ļvivu, bet tas nenāk un nenāk.

Ivanam ir 19 gadi, viņš studē Briselē. Viņa specializācija ir publiskā vēsture un kontrpropaganda. Uzzinājis par karu, viņš apsēdās pie datora un izplānoja maršrutu mājup. Ar vilcieniem un autobusiem šķērsoja četras valstis. "Mamma mēģināja mani atrunāt, bet kā var nebraukt?" Vai viņš saprot, ka līdz kara beigām nevarēs atgriezties Eiropā? "Man vienalga." Zvana mammai.

– Nu, mammu, esmu ceļā uz mājām. 

– Tavas atslēgas ir pie manis, es ieliku somā, – saka mamma. 

Autobusā uz Ļvivu brauc gandrīz tikai vīrieši. Viens smejas klausulē: "Bēgu prom, ko vēl ne! Tieši pretēji – braucu turp."

Visi nemitīgi skrollē instagramu, liek laikus. Protesta akcija Maskavā – like. Sasistas kara tehnikas bilde – like. Video no zīdaiņu reanimācijas, kas pārcelta pagrabā.

– Kahovkā [Hersonas apgabalā] jau izkārts krievu karogs, – saka viens no viņiem.

 

Pšemisla, Polija

  1. februāris, plkst. 20.00

Bēgļus sapulcina dzelzceļa stacijā. Tas ir viens no deviņiem bēgļu uzņemšanas centriem pierobežā. Stacijas velves, zem tām – cilvēki, spilgti oranžas saliekamās gultas. Ūdens pudeļu un ievārījuma bulciņu kalni, ukrainiski runājoši brīvprātīgie. Bezmaksas transfēri uz Polijas pilsētām.

Sākoties karam, Polija atvēra robežu ar Ukrainu. Tagad robežu ir iespējams šķērsot bez vīzas vai ārzemju pases, ir nepieciešama tikai Ukrainas personas apliecība, bērniem – dzimšanas apliecība.

Marija, kurai ir 65 gadi, uz robežas stāvēja 20 stundas, no 9 vakarā līdz 3 pēcpusdienā, "neēdusi, nedzērusi, negājusi uz tualeti".

– Man vēl ir paveicies, ka tik maz stāvēju. Kad tiku pāri robežai, man iedeva tēju un 300 zlotu. Es tos vēlāk atdošu, es jau neesmu trūcīga. Polija ir tik laipna pret mums! Es mīlu Ukrainu, bet mīlu arī Poliju. Nevaru beigt priecāties par to, kā poļi mūs sagaida, kā viņi mūs mīl, kā rūpējas.

Man ir sāpīgi to teikt, bet mums jau sen vajadzēja gatavoties karam. Putins jau sen teica, ka Ukraina nav valsts un mēs neesam nācija. Tikai neviens neticēja, es neticēju. Pat tad, kad iegaudojās pirmā sirēna, es neticēju. Nedrīkst pieļaut, ka ļaunums atdzimst, bet ko darīt, ja tas jau ir atdzimis, pacēlies spārnos?

Poļu brīvprātīgais Šimons no kaimiņu ciemata ieradās, jo viņam ir mašīna – grib vest cilvēkus uz kaimiņu pilsētām. Viņš saka: "Mūsu jaunieši ir sašutuši, ka Polija nesūta Ukrainai palīgā karaspēku. Ukraina šobrīd ir tādā pašā situācijā kā Polija 1939. gada okupācijas laikā. Mēs saskatām daudz paralēļu, bezdarbība ir vienkārši nepanesama."

 

Robežpunkts Medika-Šegini, Polija–Ukraina

25. februāris, plkst. 23.00

Polijas pusē ir ūdens un pārtika, bet Ukrainas pusē nav nekā.

Es viņus redzu caur restēm. Rinda neizskatās pēc rindas – pie Ukrainas robežas ir blīvs pūlis, vairāk nekā tūkstoš cilvēku, tikai sievietes un bērni. Aiz kontrolpunkta pūlis turpinās. Cilvēki stāv uz zemes, uz putekļos nomīdītas pērngada zāles, daudzi ir ietīti segās. Bērni, pat paši mazākie, stāv blakus pieaugušajiem. Zīdaiņus tur rokās. Redzu sievieti, kas uzliek vīstokli ar bērnu uz somas. Cita sarāvusies sēž rindas malā, slēpjot bērnu starp ceļiem un vēderu. Pie viņas kājām ir čemodāni, būri ar mājdzīvniekiem, miera laika dzīves liecības.

Tie ir cilvēki, kas robežu šķērso kājām. Ir arī mašīnas, kas divās rindās stiepjas 30 kilometrus valsts iekšienē. Atsevišķi un, šķiet, ātrāk laiž cauri autobusus. Tajos nav iespējams tikt.

Ukrainas robežsargs ielaiž kādu Krievijas pilsoni autobusā, kas jau šķērsojis robežu, – viņai neļāva iebraukt Ukrainā. Cilvēkus ar Krievijas un Baltkrievijas pasēm valstī neielaiž.

– Nav vietas, – saka šoferis.

– Es tūlīt uzmanīgi pārmeklēšu autobusu, – saka robežsargs. – Esi cilvēks. Es tev kā cilvēks lūdzu: aizved sievieti līdz Varšavai.

– Tu te mani izrīko?

– Izrīkoju. Tu esi cilvēks, un viņa ir cilvēks.

Es šķērsoju robežu kājām kopā ar sievieti, kura nes kasti ar apelsīniem – viņai to iedeva poļi, ukraiņu bērniem. Jauna robežsardze ar automātu rāda mums ceļu cauri autobusu labirintam.

Izrādās, ka šis tūkstotis sieviešu un bērnu nebūt nav viss pūlis. Lielākā cilvēku drūzma ir aiz Ukrainas robežkontroles punkta, pusotra kilometra attālumā no robežas. Lai neradītu haosu. Tā ir vieta, kur vīrieši atstāj sievietes, lai dotos atpakaļ uz Ukrainu.

Miša, Slaviks un es ejam no Polijas robežas Ļvivas virzienā. Miša ir no Aizkarpatijas, Slava – no Ternopiļas. Mišam ir 38 gadi, Slavam – 39. Viņi ir tikko iepazinušies, abi ir nosūtījuši savas sievas un dēlus pāri robežai un tagad ir "pavisam mierīgi". Viņi un viņu ģimenes atnāca līdz robežai kājām no tuvākās pilsētas Mostiskas. Tie ir 18 kilometri. Tagad viņiem jāmēro 18 kilometri atpakaļ uz Mostisku. No turienes var mēģināt aizbraukt līdz Ļvivai, no Ļvivas – tikt līdz mājām un gaidīt pavēsti karot.

Puiši pārmaiņus stiepj manu somu ar bruņuvesti.

Viņi nevēlas runāt par karu. Miša stāsta par kūrortu Teplye Vody, kur viņš strādā. No zemes šļācas karstie termālie avoti, var atpūsties, un pat šašlikus cep. Slaviks stāsta, kā viņš vadā atrakciju parkus pa Ziemeļeiropu un vizina bērnus – sapņu darbs.

– Mēs dzīvojām ļoti labi, – saka Slava. – Tiešām, tik labi, ka tas pat nav iespējams.

– Toties tagad visi ir aizmirsuši par koronavīrusu, – saka Miša. – Par to visiem ir vienalga.

Mēs ejam kilometru pēc kilometra gar nekustīgu mašīnu rindu.

No tumsas pretī nāk cilvēki, cilvēki, cilvēki. Koferi uz riteņiem žvadzina pa asfaltu. Pavadā ved suņus – maigie kokerspanieli ar garām ausīm, mazie, lapsveidīgie japāņu suņi, dekoratīvas šķirnes no līdzšinējās mierīgās dzīves. Suņi rotaļājas viens ar otru un, šķiet, ir priecīgi par šo pastaigu.

Pa ceļam redzam trīs degvielas uzpildes stacijas. Katrā joprojām uz maiņām strādā divas meitenes. Viņas uztraucas, ka nespēs tikt galā ar tādu pūli, un rinda gaida ārā. Ārā ir mīnus seši grādi. Iekšā sasildīties laiž tikai bērnus. Lai nopirktu ūdeni vai tasi kafijas, jāstāv rindā vismaz divas stundas.

Cilvēki stāv klusumā, nevienam nav spēka runāt. Sieviete ieraksta balss ziņu telefonā: "Viņi mūs nenogalinās, viņi mūs spīdzinās un izvaros. Ņems gūstā."

Blakus ir apdrošināšanas firmas "Insurance universalna" stikla kiosks, viņi dod bērniem karstu tēju. Darbiniece iznāk, savāc bērnus un ieved viņus iekšā.

Mēs ejam visu nakti. Mašīnas nebeidzas, nebeidzas arī pretī nākošie cilvēki.

Pretī nāk tumšādainas meitenes no Bangladešas, Kijivas Medicīnas universitātes studentes, kuras stiepj koferi, kas aptīts ar šalli – rokturis ir salūzis. Aiz viņām nāk Batu no Kongo, inženieris, kurš arī studējis šeit, bet studijas jau pabeidzis un atvedis draugu – parādīt Ukrainu. "Vēstniecība saka, ka mums jāgaida lidmašīna no Kijivas. Bet mēs esam nolēmuši, ka drošāk ir iet kājām."

Melns džips mēģina izbraukt gar rindu pa pretējā virziena joslu. Kāds vīrietis izlec no mašīnu rindas un spīdina lukturīti. Priekšējā salonā sēž vīrietis un jauna meitene, viņi miedz acis spilgtajā gaismā. Pie džipa pieskrien kāda sieviete: "Ko jūs darāt? Kauna jums nav! Šeit ir sievietes un bērni, mēs te stāvam jau diennakti." "Griezies atpakaļ, kuņa!" – kliedz vīrietis. Bet policijas šeit nav, un džips rūc, lec uz priekšu, brauc tālāk.

 

Mostiska, Ukraina

26. februāris, plkst. 7.00

Mēs ienākam Mostiskā, skanot gaisa trauksmei. Mostiska smaržo pēc svaigas maizes.

– Ole, ole, ole, ole! Ukraina, uz priekšu! – Uz robežlīnijas dejo kāds iereibis puisis. Netālu brīvprātīgie dzeltenās vestēs regulē satiksmi, ignorējot dzērušo.

Autoosta ir slēgta. Tās priekšā ir pulks sieviešu ar bērniem un zīdaiņiem, viņas gaida autobusu, kurš varbūt atbrauks un aizvedīs uz robežas pusi.

Kāda sētniece, kas netālu slauka ietvi, pēkšņi sāk kliegt:

– Lai taču tie maskaļi mūs iekaro! Kas tā par valdību, kas nespēj pat autobusus organizēt! Nevar sievietes ar bērniem aizvest 15 kilometrus!

Gaisa trauksmes signāls turpina skanēt. Neviens tam nepievērš uzmanību.

 

Ļviva, Ukraina

26. februāris, plkst. 12.00

Pusaudži skatās telefonā video: Ukraina aicina Sarkano Krustu izvest krievu mirstīgās atliekas. 15 gadus veca meitene saka: "Nu, nē, nevajag. Lai iemēslo, lai kārtīgi apmēslo mūsu zemi."

Ļvivā ir slēgtas kafejnīcas, manikīra saloni, apģērbu veikali. Pārtikas veikali ir vaļā. Pie ceļiem, kas ved uz pilsētu, ir sākusies kontrolpunktu izveide. No plkst. 22.00 līdz 6.00 pilsētā ir izsludināta komandanta stunda. Panikas nav.

Bērnunamā ir iekārtots bēgļu tranzītpunkts, vēl viens – 50. skolā. Skolas vāc humāno palīdzību bēgļiem. Ļvivieši izmitina bēgļus savos dzīvokļos, dažos atrodas līdz 30 cilvēkiem. Viesnīcas izīrē gultasvietas, nevis istabas. Šodien ir gaidāma trīs vilcienu ierašanās no Kijivas. Runā, ka šajos vilcienos ielaiž bez biļetēm, "mērķis ir izvest visus, ko var izvest".

Ļvivas mērs Andrijs Sadovijs tviterī paziņoja: "Krievijas desanta karaspēks ar 3 helikopteriem 9.00 no rīta nolaidās Brodu rajonā. Aptuveni 60 cilvēku. Mūsu karaspēks cīnījās pretī. Tagad viņi atkāpjas uz meža pusi Levjatina rajonā." Ukrainas Drošības dienests noraidīja šo apgalvojumu, bet ļvivieši tic mēram.

Brodi atrodas 90 kilometru attālumā no Ļvivas.

Ļvivieši saka:

– Nosēšanās pie Brodiem bija droša nāve. Es nesaprotu krievus. Viņi iemet savus karavīrus neiekarotā valstī, un viņi visi iet bojā. Uz ko viņi cer? Vai viņi upurē karavīrus, lai mūs iebiedētu? Tie komandieri ir noziedznieki.

– Esmu dzimusi un uzaugusi Ļvivā. Esmu vienmēr runājusi un joprojām runāju krieviski. Nekad neviens man nav pateicis nevienu sliktu vārdu. Dēls mācījās krievu skolā, te tādas ir sešas. Es ļoti gribēju, lai viņš lasa Dostojevski, Čehovu. Bet, kad tur sāka atzīmēt "krievu pavasari", es viņu aizsūtīju uz citu skolu. Gan jau pats izlasīs Dostojevski, ja gribēs.

– Kad 2014. gadā mūsējos, ļviviešus, sūtīja uz Donbasu, es visu laiku domāju – jauni ķermeņi. Kādas šausmas. Un tagad es arī domāju: gan mūsējie, gan krievi ir jauni ķermeņi, kurus tūlīt sakapās. Par to vien varu domāt.

No šodienas pēc rīkojuma visi pagrabi ir vaļā. Mājas vecākais Anatolijs ir uzlicis solus, ūdeni un glāzītes.

– Soliņi ir švaki, taisīti no kastēm. Man bija labi soliņi uz balkona, bet es, idiots, tos izmetu. Esmu sešus mēnešus dienu no dienas remontējis savu dzīvokli. Vai varbūt man vajadzēja rakt tranšejas? Un vispār, kādas tranšejas, kad mūs no gaisa bombardē? Mums vajadzēja stiprināt pretgaisa aizsardzības sistēmu.

Tirgū dolāru pērk par 30 grivnām, pārdod par 37.

Šīs dienas laikā Ļvivā gaisa trauksme atskan piecas reizes. Cilvēki skrien uz pagrabiem. Sprādzieni nav dzirdami.

Tēmas

Jeļena Kostjučenko

Krievu žurnāliste, kara reportiere.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!