Protesti 21. gadsimtā. Jauns līmenis vai jauns "līmenis"?

Jaunlaiku versija par 1968. gada studentu nemieriem? Divreiz vienā upē neiekāpsi.

Komentējot protesta akcijas virknē ASV augstskolu, ASV prezidents uzsvēra, ka miermīlīgi protesti un vārda brīvība ir neatņemama demokrātijas sastāvdaļa, savukārt haosa un nekārtību ("disorder") izraisīšana nav. Pieļauju, ka Džo Baidens neapzinājās, ka viņš žonglē ar jēdzieniem, viena veida nekārtības interpretējot kā normālas, citas – ne. Proti, kapitālisma neatņemama sastāvdaļa ir finanšu tirgi. Mēs varam lietot dažādus apzīmējumus – "burbuļi", "fluktuācijas", "spekulācijas" utt. –, bet neviens man neiestāstīs, ka tirgiem raksturīga kārtība. Tieši tās trūkuma dēļ vieni nopelna, citi zaudē. Tomēr šādas "nekārtības" tiek uzskatītas par normālām. Baidens ir ļoti draudzīgi noskaņots arī pret arodbiedrībām. Ikviens, kuram nācies patrāpīties, piemēram, transporta darbinieku rīkotā streikā, tā radītās situācijas, visticamāk, apzīmēs kā sajukumu, bardaku un haosu. Turklāt šī haosa rezultātā cieš cilvēki, kuriem ar streikotāju pretenzijām visbiežāk nav nekāda sakara. Atkal sanāk tā, ka streiki – atšķirībā no augstskolu bloķēšanas – ir normāls haoss.

Īsi sakot, tieši tādēļ, ka man nepatīk nedz streiki, nedz skaļas protesta akcijas, šādus pārmetumus protestētājiem es uzskatu par liekulīgiem. Bardaks ir bardaks. Saturīgāks ir pārmetums, ka pasaulē ir reģioni, kuros vardarbības dēļ iet bojā daudz cilvēku un cilvēku rīcība ir radījusi humāno krīzi (pārtikas, medikamentu, mājokļu trūkums). Kāpēc protestētāji tikpat dedzīgi neiestājas pret šīm situācijām?

Ja vēlamies kādu tēmu puslīdz auglīgi pārdomāt, pārmešana neko nedos. Tādēļ es no tās atturēšos un formulēšu jautājumu tā: kādi apstākļi nosaka politiski aktīvu cilvēku protesta tēmas izvēli? Nekā iepriecinoša te nav, jo, manuprāt, globālās sistēmas elementi būtiski ietekmē arī protestus, kuri tiek rīkoti pret šo sistēmu. Daži piemēri.

Konkurencē par cilvēku līdzjūtību un gatavību protestēt uzvar tie konflikti, kuri tiek vairāk atspoguļoti tradicionālajos medijos un sociālajās platformās. Mjanmas režīms vairāku desmitgažu garumā vardarbīgi (tostarp nogalinot) vēršas pret rohindžu minoritāti, cilvēki masveidā tiek izdzīti no mājām, ir spiesti gadiem mitināties ļoti sliktos apstākļos bēgļu nometnēs Mjanmas kaimiņvalstīs. Problēma ir tā, ka rohindžu traģēdija norisinās valstīs (Mjanma, arī Bangladeša un Taizeme), kur preses brīvība ir visai relatīva, tādēļ arī nav empātiju rosinošas vizuālās informācijas plūsmas kā palestīniešu gadījumā. Tāda nu ir ačgārnā lietu kārtība mūsdienās: problēmas nopietnība ir atkarīga no publicitātes.

Jāpiezīmē, ka šī nejēdzība skar arī vides jautājumus un ar tiem saistītos protestus. Lielāku ievērību un vēlmi palīdzēt saņem sugas, kuru pārstāvji ir vai nu vienkārši fiziski labi pamanāmi (vaļi, baltie lāči u.c.), vai cilvēku skatījumā jauki. Vieglāk un saprotamāk ir liet asaras par koalu, nevis par apdraudētu skorpionu sugu. Ļaudis ir gatavi no sirds cīnīties par Amazones mežiem, savukārt iestāties par ne mazāk būtiskām un tikpat ievainojamām tundras vai stepju ekosistēmām ir kaut kā garlaicīgi, neizteiksmīgi.

Lai gan palestīniešu atbalstītāji paši sevi noteikti uzskata par cīnītājiem pret neokoloniālismu, traģikomiskā kārtā šis protests ierakstās "vecajā lietu kārtībā". Izraēlas un palestīniešu konfliktu var vērtēt dažādi, tomēr tas ir (pareizāk sakot, šķiet) zināms, saprotams konflikts. Tā ir "mūsu pasaules" daļa. Rietumu cilvēkam joprojām būtisko seno kultūru dzimšanas un krustošanās reģions. Savukārt, ja karš ar visu no tā izrietošo postu plosa Etiopiju, tad tas saņem ievērojami mazāku Rietumu politisko aktīvistu uzmanību, jo Tigraja, Oromo un Amhara nav "mūsu pasaule". Tā ir Āfrika. Tas pats attiecas uz badu un masveida cilvēku padzīšanu no mājām Sudānā vai Somālijā.

Es neironizēju par šādu selektīvismu. Runa ir par to, ka neatkarīgi no tā, kā mēs sevi pozicionējam – kā labējos vai kreisos, ticīgos vai neticīgos –, mēs turpinām Rietumu pasaulei specifiskus strīdus ar saknēm tālā pagātnē. Šajā kontekstā ir vēl kāds traģikomisks aspekts. Protesti parasti ir jautājumos, par kuriem protestētāju valdībām ir pozīcija. Pareiza vai nepareiza, bet ir. Lūk, Izraēlas un palestīniešu gadījumā valdība kaut kā izsakās un rīkojas, tātad protestējam. Tajā pašā laikā mūsdienu pasaulē ir daudz smagu problēmu, kuras Rietumu demokrātiju elites izliekas neredzam. Tādos gadījumos it kā īsti nav, pret ko protestēt, lai gan loģikas šādā attieksmē nav – problēmas taču ir, pat ja elite izliekas par beigtu. Piemēram, etniskā tīrīšana, izvarošana, mierīgo iedzīvotāju mītņu sagraušana lielos apmēros turpinās Kongo austrumos. Rietumi dažādu iemeslu dēļ cenšas nelīst šajā tēmā iekšā. Attiecīgi nav arī protestu. Izjūtu kārdinājumu jautāt: pret ko tad protestu ir vairāk – pret problēmu vai pret saviem politiķiem?

Citiem vārdiem sakot, es nesaskatu liekulību tajā, ka protestētāji ASV augstskolu pilsētiņās neaizstāv uigurus tikpat dedzīgi un masveidīgi kā palestīniešus. Es saskatu to, ka šie protestētāji – patīk tas viņiem vai ne, apzinās viņi to vai ne – ir mūsdienu globālās sistēmas organiska sastāvdaļa.

Te viegli ieslīdēt aizdomīgumā, kurš balansē uz konspiroloģijas robežas, tomēr man tiešām liekas, ka globālā sistēma veiksmīgi apēd pret sistēmu vērstus protestus. Piemēram, protesti kādam kļūst par peļņas avotu. Savulaik ierasts veids protesta gara demonstrēšanai Rietumos bija T krekls ar Če Gevaras seju. Te pat nav runas par šī personāža pilnīgi nejēdzīgu heroizāciju un romantizēšanu, bet gan par to, ka droši vien kāds ar to ļoti labi nopelnīja. Domāju, ka arī palestīniešu atbalsta gadījumā pieprasījuma–piedāvājuma mehānisms strādā perfekti, jo diez vai karogi un citi vizuālie simboli būtu saražoti tādos daudzumos, ja nebūtu pieprasījuma. Kapitālisms piedāvā protestēt noskaņotajam protesta aizstājēju – par X naudiņām demonstrēt savu attieksmi. Iespējams, tā ir mana ne pirmā svaiguma cilvēka īgna ņurdēšana, bet, manuprāt, ja cilvēki ir noskaņojušies protestam, tostarp iespējamām sadursmēm, tad nav nopietni, ja tik bezgala svarīga ir viedtālruņu turēšana rociņās, lai iemūžinātu ik mirkli no konkrētā protestētāja cīņas par taisnību un labāku nākotni. Sistēma ir pārvērtusi protestu par protesta dalībnieku rosīšanos sociālajos medijos, kas ir vienlaikus smieklīgi un bēdīgi.

Tomēr, lai cik skeptisks esmu pret aktīvistiem kreisajā flangā, mani dara domīgu varas reakcijas asimetriskums. Proti, nav labi sist stiklus ar jocīgu saukli "globalise the intifada" fonā, bet Donalda Trampa fanu murgi par nozagtajām vēlēšanām, dziļo valsti un publiski izteiktie draudi oponentiem nav labāki. Sekojot līdzi ASV notiekošajam, neesmu pamanījis, ka spēka struktūras aizturētu simtiem (kā tas notika universitāšu nemieru gadījumā) nepārprotami uzvilktu personāžu Trampa nometnē. Vai iemesls ir tas, ka trampistu ir skaitliski daudz vairāk? Tas būtu ļoti nepatīkams iemesls.