Ceriņu valoda

Nežēlīgākais, kas var piemeklēt pavasara mēnesī, ir sabeigta kāja. Kāds taksometra šoferis man atklāja – traumēta labā kāja esot zīme, ka manis nospraustais dzīves ceļš ir aplams. Es nevarēšot nodrošināt ģimeni. Lūzums esot augstāku spēku pieņemti mēri, tā pat neesot īsti mana vaina. Kāja sadzīšot ātri, taču tikai tad, kad būšu apjautis savu maldīšanos un mainījis virzienu, bet, neatklājis īsto lūzuma cēloni, ilgi gaidīšu sadzīšanu. Šoferim runājot, man radās daži jautājumi, taču tie palika neuzdoti. Kopumā gan šis leģendas piegriezums man ir tīkams, jo neliek gaidīt, līdz kāds ar nejaušu varoņdarbu nesīs izdziedēšanu. Varu mierīgi nodarboties ar zvejošanu pie mājām un pats visu izdomāt. Bet, tā kā makšķerēšana mani neinteresē, atliek vien bezdarbībā vērot tuksnešaino klaju un gaidīt brīdi, kad uzliesmos "ceriņugunīs viss dzīves pelēkums un meli" [1].

Ceriņus (Syringa vulgaris), kā arī kastaņus un tulpes 16. gadsimtā no persiešu dārziem atveda un Eiropas dārzos ieviesa de Busbeks. Tādēļ arī angļu valodā tos apzīmē lilac (no persiešu nīlak jeb 'zilgans'). Un to ornamentālajā raibumā un apdullinošajā saldumā tik tiešām ir kas orientāls. Maija vidū iekšpagalmi Valdemāra ielas galā ap Tomsona, Vesetas un Mālpils ielām pārtop par tikpat vilinošiem labirintiem kā Bagdādes un Kairas medīnas. Tur lieliski sēdēt, dzert upeņu vīnu un piebalsot Lidijai Sigurnijai:

Lilac of Persia! Tell us some fine tale
Of Eastern lands; we're fond of travelers. [2]

Tikām latviešu mēlē daudzziedaino ķekarkrūmu vārds ir aizguvums no apvidvārda Zerehne, vāciskota variācija latīņu Syringe [3]. Latīņu vārds cēlies no grieķu syrinx (Σύριγξ) jeb 'niedre'. Lai atšifrētu motīvu, jāpārlapo Ovīds. Un tā: varenais dievs Pāns reiz vajājis nimfu Sīringu, kura Ladonas upes krastos lūgusi citu nimfu palīdzību. Tās pārvērtušas Sīringu par niedri turpat krastā. Pāns, vajājot nimfu, sasniedzis viņas slēpni, kur dieva straujā elpa, viņam pūšot uz niedrēm, radījusi skumju mūziku. Pāns tad nogriezis niedres un darinājis sev stabuli. Šo stāstu bieži varam atrast dažādos ceriņu selekcionāru blogos un vietnēs, kaut arī Ovīds runā ne tikai par citu augu, bet arī par dzirdes, nevis ožas pieredzi. Un tomēr šeit ievijas motīvi, kas izdīgs līdz mūsdienām, proti, dzīšanās pēc jutekliska ziedu reibuma un vēlme to piesavināties, neraugoties uz ziedu trauslumu.

Šķiet, nebūs pārsteigums, ka ziedi viegli noliecas simbolisma priekšā. Tie ir īslaicīgi, toties cikliski, smaržīgi, bet prasa kopšanu, tiem ērti piedēvējams maigums un dzīves trauslums. 19. gadsimtā lielu popularitāti Francijā, vēlāk arī Anglijā baudīja floriogrāfijas jeb selomogrāfijas darbi, kas piedāvāja veselu sistemātisku ziedu interpretāciju kopu [4]. Šīs zināšanas piedāvāja atklāt orienta "harēmu valodu", kurā verdzenes ar mīļākajiem varēja sazināties, vien izkārtojot ziedu kombinācijas. Piemēram, sniegpulkstenīte, kas vērsta uz labo pusi, nozīmē "es ceru". Buķete, ko veido kurpītes, pīlādzis un vijolītes, vēsta, ka "tuvojas briesmas", "esi godprātīgs". Skaidrojumiem iemantojot lielāku popularitāti, tos papildināja arī atbilstoši pantiņi un dzejas citāti, bet simboliskās zināšanas papildināja praktiskās – Linneja tabulas ar diennakts stundām, kurās ziedi atveras (dial of flowers), latinizēti sugas vārdi un padomi augu kopšanā. Ziedi un krūmi šajos tekstos kļuva par tikšanās punktu Rietumu augkopībai, dabas parādību veidolā izteiktām ētiskām īpašībām un orientam kā Viktorijas laikmeta kaislīgam pretstatam [5]. Ceriņu raksturojumā fundamentāls ir Šarlotes de Latūras 1819. gadā publicētais darbs "Ziedu valoda". Šis bieži pārizdotais floriogrāfijas žanra aizsācējs vēsta, ka ceriņi ir pirmās mīlestības apliecinājums un to trauslums, zaļoksnums un smarža iemieso jaunību. Šo īpašību dēļ tie kā radīti maņu apmierināšanai. Interesanti, ka netrūkst arī ģeopolitiskās dimensijas – ceriņi ar Providences lēmumu ir tilts starp Eiropu un Āziju [6]. Šo ceriņu simbolisma un nozīmju musturu līdz 19. gs. beigām atkārtos ar līdzīgiem virsrakstiem izdoti floriogrāfijas darbi gan kontinentā, gan Lielbritānijā.

^{Vernejs M. P. Ceriņi. Ilustrācija E. Grasē albumam “Augs un tā izmantojums ornamentos”, 1896.}

Jaunības gaisīgums, jūtas, pakļāvība un maņu apmierinājums sniedz enkurpunktus, lai viesotos Bazila Holvarda dārzā, kur sers Henrijs piesavinās misteru Greju. Tekstā ziedu simbolisms atspoguļo varoņu savstarpējās attiecības un katra individuālo raksturu. Ceriņkrūms, pie kura veldzējas Dorians, izceļ viņa jaunību un naivumu, līdz lords Henrijs atklāj, ka jaunība, kas pirmajam šķitusi pašsaprotama, tāda tomēr nav. Tas liek Dorianam apzināties skaistuma nepastāvību – "ceriņu zars izkrita viņam no rokām". Pretstatot jaunības neatgriezeniskumu un ziedu cikliskumu, sers Henrijs piemin tauriņziežu dzimtas krūmu Laburnum, ko latviešu valodā dēvē par zeltliju, arī zeltlietu. Floriogrāfijas izdevumos augs skaidrots kā sapņaina, taču nolemta skaistuma simbols, un visas tā daļas ir indīgas. Šeit viegli saistīt Lorda Henrija paradoksus un dzīves redzējumu ar skaisto, taču indīgo Laburnum. Īpaši tāpēc, ka nākamajā ainā Dorians slēdz faustisko darījumu ar savu ģīmetni.

Kad tveicīgā naktī mākslinieks Valters Hārtraits nolēma izmest līkumu caur Londonas priekšpilsētām, viņu pārsteidza baltā kleitā tērpta dāma, kas vaicāja pēc ceļa uz Londonas centru. Mākslinieks norādīja, ka ceļš ved no Sendžona birzs uz Rīdžentparku Londonas virzienā. Tikai vēlāk Hārtraits no pretimnākošā konstebla uzzināja, ka sieviete baltajā kleitā aizbēgusi no vājprātīgo nama. Hārtraits un sieviete baltā, protams, nekad nav eksistējuši, taču Sendžona birze gan. Un kā lokācija Vilkija Kolinsa sensāciju romānā "Sieviete baltā" tā ļauj iepazīt mentālo slimību ārstēšanas praksi 19. gadsimtā, piemēram, veselu cilvēku izolēšanu, lai iegūtu viņu mantojumu vai īpašumu. Sieviete baltā jeb Lora Fērlija, kurai tonakt bija izdevies uz brīdi izbēgt no grāfa Fosko īpašuma Forestroudā 5 (tikpat fiktīva adrese kā Ineses Ādleres Serpentīna avēnija Sendžona birzī), bija viena no šādu mahināciju upuriem. Monogrāfijā "Neērtie ļaudis", kas veltīta mentāli veselu cilvēku piespiedu ārstēšanai un izolēšanai nereti finansiālu motīvu vārdā, autore Sāra Vaisa atzīmē, ka Sendžona birzs ar namiem, kurus aizsedza ceriņu un zeltlijas krūmi (acīmredzami populārs duets gan priekšpilsētu stādos, gan tekstos), un pieclapiņu mežvīna stīgojums stāvajās sienās, bija perfekta vieta traucējošu radinieku ieslodzīšanai, zāļošanai un slēpšanai [7]. Vien tas, ka Sendžona birzī neatradās neviena ārstniecības iestāde. Te bagāti klienti varēja īstenot individuālu ārstēšanu mājas apstākļos. Privātmāju košās smaržas un zaļo lapu kausiņi slēpuši līdz pat 185 pacientiem. Un nebūt ne visi bija jukuši.

Neērts radinieks nav vienīgais, ko draudīgajās priekšpilsētās spēj apslēpt ceriņkrūmu reibonis. Kāds no Artūra Mākena epizodiskā romāna "Trīs viltvārži" varoņiem pastaigā caur ceriņu un zeltliju pilno Notinghilu (netālu no Sendžona birzs) apjauš ielas vēstures literāro potenciālu, sniedzot katra nama psiholoģijas un fizioloģijas izklāstu: "Kādi divdesmit nami, vareni un bagāti, un ceriņu krūmi purpura plaukumā; taču vienlaikus tas bija simbols via dolorosa glabātām, bet pieviltām cerībām, monotonas eksistences gadiem bez jēgas vai nožēlas, traģēdijām un netveramām sērām." [8] Dažas dienas vēlāk Raselam kaimiņos incognito ievācas kāda mis Leičestera, kuras stāsts par mīļotā brāļa pakāpenisko putrifikāciju pēc zinātniska eksperimenta ar viduslaiku raganu orģijās lietotām drogām (Vinum Sabbati) šokē un intriģē vēstītāju. Tas, ka divreizējs smaržīgo ceriņu pieminējums ievada stāstu, kurā dominēs kodīgi saldenas smakas, indes un trūdaines, jau atkal rāda šo krūmu kā maskējošu. Tā daiļajā aizsegā var notikt visšausmīgākās transformācijas, tur var nākties maksāt cenu par pietuvošanos nolādētām zināšanām. Līdzīgi kā vēlme piesavināties ceriņu, to noplūcot, pietuvina dienu, kad kausiņi būs sažuvuši, kāti satrupējuši smirdošā pastā, bet agrāk veldzējošais ūdens viesistabas galda vāzē kļuvis duļķaini zaļš.

Botāniķa un augu folkloras pētnieka Roja Vikerija sastādītajā izdevumā "Neveiksmīgie augi" apkopoti britu salās veikta folkloras pētījuma rezultāti par augiem un ziediem, kuru ienešana miteklī nesot nelaimi [9]. Divdesmit aptaujātie norādījuši, ka ceriņus nedrīkstot nedz valkāt, nedz nest mājās; 1950. gados kāds no viņiem ceriņpušķa dēļ pat teju nav ielaists autobusā. Tomēr daudziem neesot skaidrs, kādēļ šādas negācijas. Iespējams skaidrojums vēsta, ka ceriņu ienešana mājoklī draud ar mājinieka nāvi [10]. Priekšstats iesakņojies, jo ceriņi izmantoti zārku un kapu dekorēšanai. Tie arī nesti mājās, lai nomāktu nāves smaku. Zināmas iebildes gan raisa tas, ka ceriņu laiks ilgst vien dažas nedēļas, tādējādi šī prakse ir izteikti sezonāla. Taču ceriņu saistība ar nāvi atklājas, ja fokusējamies uz Viktorijas laikmeta sieviešu sēru tradīcijām. Sēru perioda pēdējā fāzē, kas ilga trīs mēnešus (half mourning), atraitnei bija ļauts melno apģērbu nomainīt pret pelēku, purpura vai ceriņkrāsas. Un tieši saistībā ar zaudējumu, tikai taipus okeāna, ceriņi parādās Volta Vitmena elēģijā "Kad reiz ceriņi durvju priekšā ziedēja". Pie ziedoša ceriņkrūma Vitmenu sasniedza ziņas par "lielās rietumu zvaigznes" jeb Ābrahama Linkolna nāvi atentātā, un ceriņi kļūst par sēru un zaudējuma simbolu viscaur tekstam.

 ^{Hervegs E. Ceriņi. Ilustrācija E. Grasē albumam “Augs un tā izmantojums ornamentos”, 1896.}

Mana literārā pieredze ar ceriņiem pakārtota Morisa Leblāna stāstiem par Arsēnu Lipēnu. Lasot tos kādā vakarā pirms daudzpadsmit gadiem, šķiet, pirmo reizi apzināju, cik blīva šo krūmu smarža. Tomēr pēdējos gados neiroze un zaudējums ir konstituējis arī manas attiecības ar ceriņiem. Tie kļuvuši par kristalizācijas punktu vācu sociologa Hartmuta Rozas novērojumam par bailēm no tā, ka visa kļūst mazāk un mazāk [11]. Nākas skriet, lai paliktu uz vietas. Tas nozīmē dzīšanos pēc stiprāka ceriņu reibuma, lielākas un košākas buķetes. Tu piecelies no rīta un intensīvi ieelpo pušķa smaržu, tu ej pa ielu un nenolaid acis no krūma – tikai lai šīgada ceriņi paliktu atmiņā, tikai lai ceriņu laiks būtu lietderīgi izmantots (cik šausmīgs fomulējums!). Vēlme kontrolēt ir aizstājusi spēju noreibt. Ilgi gaidīto smaržīgo plaukumu nomaina bailes par tā aiziešanu. Bailes, ka ceriņi vairs nesmaržo tik spēcīgi, ir vislielākās, tās vajā sapņos. Šādas izjūtas ir simptoms neirozei, ka pasaule kļuvusi pelēka un mēma, un mans atbildes trieciens šīm bailēm ir sevis piespiešana izbaudīt ceriņkrūmu vēl niknāk nekā līdz šim. Kaut tikai smarža un sajūtas būtu tādas pašas kā senāk! Viegli uzminēt, ka šīs agresīvās, manipulatīvās attiecības ar realitāti prasa piepūli, bet panākumi ir tikpat apšaubāmi kā detektīvu spēja aizturēt Lipēnu. Savādu atbrīvotību garantē ceriņu īslaicīgums, tas neļauj pierast pie tiem kā pašsaprotamā, tie spēj rezonēt atkal un atkal tieši tādēļ, ka ik jūnija sākumā tie pazudīs. Taču grūti izdomāt jaunus veidus, kā baudīt šīs īsās, smaržpilnās dienas. Skaidrs, ka ne jau apzināti sēžot zem viena un tā paša krūma desmit gadus un meklējot pirmatno tvanu. Baudījuma pakāpi noteiks citi apstākļi – grāmatas, kas lasītas ziedoņa laikā, filmas vai skaņdarbi, kas tobrīd būs nobūruši, jaunas vietas, kurās ziedi sastapti. Atsvešinātība un nejaušība ir vienīgās satuvināšanās iespējas. Labs triks ir apzināt Rīgas ceriņu ģeogrāfiju. Visātrāk tie atveras Purvciemā un Juglā, taču, kad centra krūmi jau būs zuduši, Sarkandaugavā tie vēl turēsies varenos ķekaros. Visas Rīgas ceriņi kļūst par varenu laika dārzu, kurā, plūcot vienu ķekaru pēc otra, ar katru notverto zaru varam kaut cik attālināt tuvojošos sairuma brīdi.

Kad pamostos no rīta, caur logu iezadzies lietus iztukšotais gaiss, bet debess joprojām ir izlieta no svina. Nesaticis nevienu, izkliboju laukā. Savādas iedomas vadīts, pametu galveno dārza taku, lai sekotu kādam agrāk neievērotam ceļa atzaram, kas sola noslēpumu un piedzīvojumu. Un, rau, tieši tur acīm paveras pirmais šāgada uzziedējušais ceriņš. Tā smaržu apjaušu vienlaicīgi ar ievainojuma sadzīšanu. Nepārprotami, priekšā gaida jauni, savādi pakalni, skati, kas agrāk nav redzēti, un buķetes, ko saplūkt, lai ieliktu kausā uz viesistabas galda. Tikai bīstos zem kāda krūma satikt sērojošo meiteni, kas atklās, ka visas manas izvēles bijušas aplamas, īstie jautājumi tā arī palikuši neuzdoti, vien iepriekšējā naktī pielikts vēders un sarunas, kaut ziņām un stāstiem bagātas, kopumā vestas par nebūtisko.

[1] Bārda, Fricis. Dzejas. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1957, 257. lpp.

[2] Persijas ceriņ! Vēstī mums kādu dižu stāstu / Par austrumzemēm; mēs godinām ceļotājus. (Autora tulk.)

[3] Karulis, K. Latviešu etimoloģijas vārdnīca. Rīga: Avots, 2001.

[4] No Salom jeb sveiciens.

[5] Plašāk: Goody, J. The Culture of Flowers. New York: Cambridge University Press, 1993, pp. 232–254.

[6] La Tour, C. Le langage des fleurs. Paris: Garnier Frères, 1863, pp. 12–13.

[7] Wise, S. Inconvenient People: Lunacy, Liberty and the Mad-Doctors in Victorian England. London: The Bodley Head, 2012.

[8] Machen, A. The Three Impostors or The Transmutations. Boston: Roberts Bros, 1895, p. 148.

[9] Vickery, R. Unlucky Plants. London: Folklore Society, 1985.

[10] Vickery, R. Dictionary of Plant Lore. Oxford University Press, 1995, p. 220.

[11] Rosa, H. The Uncontrollability of the World. Cambridge: Polity Press, 2020, p. 10.