Foto: Jeļena Kostjučenko
 
Karš Ukrainā
04.08.2022

Mikolajiva: "Mēs tak jūs brīdinājām! Izšāvām brīdinājuma kārtu."

Komentē
0
Saglabā

Sākoties Krievijas iebrukumam Ukrainā, avīzes "Novaya Gazeta" ("Новая Газета") korespondente Jeļena Kostjučenko devās uz Ukrainu un pavadīja tur vairāk nekā mēnesi, veidojot reportāžu ciklu par karu. Krievijā izsludinātās militārās cenzūras dēļ viņas reportāžas laikrakstā "Novaya Gazeta" tika publicētas saīsinātā versijā, bet dažas no tām redakcija dzēsa, jo tai draudēja kriminālvajāšana. Šobrīd "Novaya Gazeta" savu darbību turpina ārpus Krievijas, bet karš Ukrainā rit jau sesto mēnesi. Kostjučenko reportāžas ir spilgta liecība par tā pirmajām dienām.

Ar autores un redakcijas atļauju turpinām Kostjučenko reportāžas pārpublicēšanu latviski. No krievu valodas tulkojusi Rita Tura.

Pilsēta ir izpletusies ap upi. Platās Bugas sudraba spogulis. Ik pa laikam tilts pār Bugu tiek pacelts. Autobusi ar sievietēm un bērniem katru dienu dodas no Mikolajivas uz pagaidām vēl drošo Odesu, daži bēg tālāk, uz Moldovu, daži dodas uz tām Ukrainas daļām, kuras karš vēl nav skāris.

Pilsētas nomales tiek apšaudītas. Pilsēta atrodas aplenkuma puslokā – Krievijas vienības stāv 20 kilometru attālumā uz ziemeļiem un austrumiem.

Militārais gubernators Vitālijs Kims ir kļuvis par zvaigzni. Viņa "Telegram" kanālam ir vairāk nekā 850 000 abonentu. Viņš filmē sevi ar mobilā telefona kameru un katru ēteru sāk ar "МИ З УКРАЇНИ!" [1]. Viņš ir krievvalodīgs un pa pusei korejietis, kas ir nebeidzams iemesls vietējiem jokiem par "nacistiem, kas pārņēma varu Ukrainā" (Krievijas televīzija nebeidz atgādināt par nacistiem).

Pilsētā ir melno debesu režīms. Pēc saulrieta nedrīkst ieslēgt gaismu, pilsētas izpildkomitejas darbinieki ir apsolījuši, ka pārkāpēju dēļ elektrība tiks atslēgta visai mājai. Visi veikali, izņemot pārtikas veikalus un aptiekas, ir slēgti. Skolās un bērnudārzos kopš kara sākuma ir brīvdienas. Bērnus cenšas nešķirt no pieaugušajiem. Daudzi maršruti ir atcelti: dažus autobusus paņēma armija, citi ir iesaistīti evakuācijā.

Krustojumos salikti riepu kalni. Tos aizdedzinās, kad pilsētā ienāks Krievijas karaspēks. Uz daudzām riepām ir krāsas paliekas – tās iepriekš izmantoja puķu dobju norobežošanai. Pilsētas mērs teica: vismaz kaut kāds labums no šī kara – atbrīvosimies no gumijas gulbjiem.

Akurātas rindas pēc humānās palīdzības. Graudi, konservi, eļļa.

Gaisa trauksmes pāršķeļ ikdienas dzīvi. Neatliekamās medicīniskās palīdzības centrs ir pārveidots par hospitāli. Cilvēki tiek evakuēti pēc operācijām un brūču apstrādes. Gultām jābūt brīvām, lai tajās varētu ielikt jaunus pacientus. Hospitāļa personāls kopš kara sākuma dzīvo tepat, jau divas nedēļas.

Humānā palīdzība nāk no Odesas. Odesa lūdz dievu par Mikolajivu. Odesieši uzskata, ka tieši Mikolajiva ir iemesls, kāpēc Odesu vēl nešturmē.

Jaroslavs Čepurnojs, preses virsnieks 79. brigādē, kas aizsargā Mikolajivu, stāsta:

Mikolajiva daļēji atrodas puslokā.

Ap pilsētu ir koncentrētas 17 Krievijas karaspēka bataljonu taktiskās grupas. Ja skaitām, ka ik bataljona taktiskajā grupā ir aptuveni tūkstoš karavīru, tie ir 17 tūkstoši karavīru. Tātad aptuveni pusotrs tūkstotis militārās tehnikas vienību. Protams, mēs nezinām Krievijas vadības plānus, bet pieņemam, ka daļa no šīm bataljonu taktiskajām grupām dosies uz ziemeļiem, iespējams, uz Krivijrihu. Nu, daļa paliks un šturmēs pilsētu. Mēs saprotam, ka krievu vadībai ir uzdevums ieņemt Mikolajivu, ieņemt Odesu un acīmredzot izlauzt sauszemes koridoru līdz Piedņestrai. Tāpēc mēs gatavojamies aizstāvēties. Un katra diena, ko mums iedod, neuzbrūkot Mikolajivai, stiprina mūsu aizsardzību.

Viņi ir gan uz austrumiem, gan uz ziemeļiem... Viņi jau tagad mēģina izcelt desantu dažās vietās uz dienvidiem no Mikolajivas un acīmredzot organizē pāreju pāri Dienvidbugai. Pie Nova Odesas upe ir šaurāka nekā šeit. Bet šeit, Mikolajivas rajonā, Dienvidbuga izplešas, un pēc Varvarivskij tilta to jau sauc par Dienvidbugas limānu. Un tas ir ļoti plats. Un, ja mēs uzspridzināsim tiltus, viņiem būs ļoti grūti šķērsot upi, jo mums ir stāvi krasti. Tāpēc mēs saprotam, ka, visticamāk, viņiem būs jātaisa pontonu tiltu pārceltuve kaut kur uz ziemeļiem, iespējams, netālu no Nova Odesas. Turklāt, saskaņā ar mūsu izlūkošanas datiem, viņi ved pontonus un kuterus, tātad aprīkojumu, kas nepieciešams pontonu tiltu pārceltuvju ierīkošanai.

Krievijas karaspēks vairākas reizes uzbruka pilsētai. Kādas četras reizes, pirmās trīs reizes tā bija izlūkošana ar kauju – viņi tuvojās nelielā sastāvā, mēs šos uzbrukumus atvairījām, dedzinājām viņu tehniku... Bet 7. martā bija spēcīgāks uzbrukums, vispirms raķetes un "Smerči", pēc tam viņi jau uzbruka mūsu pozīcijām ar divām bataljona taktiskajām grupām.

Un šeit ir interesants fakts. Viņiem bija diezgan daudz tehnikas, bet mēs trāpījām dažiem tankiem un bruņumašīnām. Ar to pietika, lai viņi pagrieztos un atkāptos. Sanāk, ka viņu karaspēkam bija ļoti nelieli, nenozīmīgi zaudējumi, bet viņi kaut kādu iemeslu dēļ pagriezās un atkāpās. Mēs to pat nebijām gaidījuši. Jo, kad notiek ofensīva ar tankiem, bruņutehniku, notiek kauja, dažu transportlīdzekļu zaudējums nevar būt šķērslis ofensīvas attīstībai. Pēc tā visa dažreiz izlūkošana pienāk klāt, bet tad atkal aiziet prom.

Saskaņā ar oficiālajiem datiem, visā Ukrainā jau ir vairāk nekā trīs tūkstoši karagūstekņu, un es šiem oficiālajiem datiem uzticos. Pat mūsu reģionā to skaits jau ir vairāki desmiti. Lūk, pirms divām dienām padevās 12 cilvēki – viņi padevās, kad kaujas jau bija beigušās, tātad kaujas pat nenotika.

Pilsēta tiek apšaudīta – "Smerč", "Uragan", "Grad". "Grada" kalibrs ir 122 milimetri, "Uraganam" tie ir 240 milimetri, un "Smerčam" – 320 milimetri, tās visas ir īpaši lielas jaudas reaktīvās zalves uguns sistēmas. Pirmie uzbrukumi bija militāriem objektiem, proti, 24. februārī tika apšaudīts mūsu militārais lidlauks Kuļbakino, tas tika apšaudīts, bet mūsu aviācijas tur vairs nebija, tātad tam būtībā nebija jēgas. 4. marta vakarā viņi apšaudīja dzelzceļa staciju, noliktavas ar degvielu, tad trāpīja maizes rūpnīcā – es nezinu, kāpēc... Un tad jau 6., īpaši 7. [martā] sākās militārās bāzes apšaude un sāka apšaudīt arī dzīvojamos kvartālus. Notekūdeņu attīrīšanas iekārtas pie Mikolajivas tika apšaudītas jau vairākas reizes, cik mēs saprotam, tas bija mēģinājums radīt vietējiem iedzīvotājiem problēmas ar ūdeni. Starp Mikolajivu un Hersonu ir apdzīvotas vietas, un starp tām ir apšaudes pozīcijas, no kurām viņi ar artilēriju apšauda pilsētu. 

***

Hersonas apgabalā notika blīva apšaude. Tas ir Korabeļnija rajons, vistālāk uz dienvidiem atrodas Balabanovkas mikrorajons. Mājas ir sašķiebušās. Tās šķiet nepabeigtas. No žoga aizlido šīferis, jumti ir iebrukuši, dzīvības atlūzas mētājas uz ceļa starp mājām. Ķieģeļu žogs sabrucis, saglabājusies tikai plāksnīte ar numuru 22. Logiem nav stiklu, tāpēc mājas šķiet neapdzīvotas. Aiz zaļajiem vārtiem slēpjas sakropļota GAZele

Uzrakts dārzs. Ķiršu koki ir apcirsti – zari guļ uz siltas zemes. Bēniņos jumtā ir trīs caurumi. 

Saša uz pieliekamajām kāpnēm kasa no jumta bojāto šīferi. Viņš raud, bet pats to nepamana, neslauka seju.

— Sākumā šāva. Te trāpīja kviešos un uzreiz izsita mūsu logus. Tad kļuva diezgan klusu. Sieva bija priekšnamā, es – virtuvē. Viņa apsēdās, es skatījos pa logu, un pēkšņi no nekurienes parādās divas melnas lidmašīnas, tā kā tādi "Stealth". Sieva nokrita, un tad tra-ta-ta! Kaut kādi balti dūmi. Es nokritu uz sievas, un mēs sākām rāpot. Savācu visas šķembas. Šī šķemba tak var pārgriezt cilvēku uz pusēm.

Viņa sieva Nadja sēž, salikusi rokas uz ceļiem:

— Šeit es apsēdos. Lūk, šeit es sēdēju. Un sēžu tā, nav nevienas skaņas. Nav skaņas, kas mani nobiedētu. Divas lidmašīnas, tik biedējošas, melnas, tumši pelēkas, un es pat nepakustējos. Nodomāju: viņi taču nešauj uz civiliedzīvotājiem. Un tieši tajā brīdī sāka šaut pa griestiem... Tās bija tādas šausmas... Paskaties uz vārtiem: kādi caurumi. Ja viņiem tikai būtu bijis laiks, mani nošautu. Es esmu tādā šokā, ka nevaru paiet malā. Ziniet, man ir bail. Tāpat arī braukt prom ir bail. Vajag taču vēl tikt līdz tai vietai. Es skatījos ziņas: viena ģimene aizbrauca. Viņus apšaudīja. Gan bērni gāja bojā, gan vecāki.

***

Mikolajivas bērnu sociālās un psiholoģiskās rehabilitācijas centrs, pilsētas patversme, tika evakuēta uzreiz pēc kara sākuma. 93 bērni vecumā no 3 līdz 18 gadiem. Viņi ir sociālie bāreņi: vecāki ir, bet viņi nevar parūpēties par bērniem. Bērni tika evakuēti uz Antonivku, ciematu 67 kilometru attālumā no pilsētas, Kropivņickija, bijušās Kirovogradas virzienā. Pirms piecām dienām blakus ciematam nostājās Krievijas karaspēks. 8. martā plkst. 9.20 uz Kirovogradas šosejas Krievijas karavīri apšaudīja mašīnu, kas veda audzinātāju maiņu uz bērnu namu. Trīs sievietes gāja bojā.

Šoferis Anatolijs Aleksandrovičs Geraščenko mīņājas no vienas kājas uz otru. Viņa labajā kājā ir šķemba. Nolēma pagaidām neņemt ārā – "ķirurgs teica, ka operēsim, ja sāks pūt". Viņam blakus stāv Maša, viena acs gaiši zilā krāsā, otra brūnā, spiežas klāt tēvam. "Man ir trīs dēli un divas meitas," Anatolijs Aleksandrovičs lepojas. Viņš sāk trīcēt, saka: "Ir auksti."

Tas bija viņa trešais brauciens uz Antonivku. Viņš strādāja par degvielas izmaksām. Pie priekšējā stikla bija pielīmējis sarkanu krustu no līmlentes. Viņa mašīna, "Mercedes Sprinter", nodega kopā ar mirušo ķermeņiem.

Tā bija trešā reize, kad vedu audzinātājas. Mēs izbraucām visus kontrolpunktus. Pases uzrādījām. Salonā sēdēja sešas sievietes. Kabīnē aizmugurē sēdēja vēl divas. Kontrolpunktā mums teica, ka naktī kaut kas ir noticis. Bet teorētiski viņiem taču vajadzēja mūs neielaist!

Pretī mums nebrauca neviena mašīna. Ceļš bija tukšs. Mēs nobraucām aptuveni 25 kilometrus. Un kādu 250 metru attālumā, nu, man slikta redze, bet sievietes ieraudzīja, saka man: "Tur priekšā kāds ir, kaut kāda tehnika." Es saku: "Meitenes, ko darīsim?" Samazināju ātrumu. Sākumā bija ložmetēja kārta. Bet es to nedzirdēju un neredzēju. Redzēju tikai, kā grants pa sāniem lēkā. Tikai tagad saprotu, kas tas bija.

Neatceros, kā sāka šaut uz mums. Vai nu es jau biju apstājies, vai arī mašīna vēl nedaudz ripoja. Sprādzienu neredzēju. Tikai sajutu, ka kaut kas sāk birt. Pie kājām uzliesmoja. Izskrēju ārā no mašīnas. Viņi tuvojas ar automātiem. Es guļu ar seju pret asfaltu un kliedzu: "Tur ir sievietes! Tur ir sievietes! Tur ir sievietes!"

Krievi atvēra aizmugurējās durvis, kur sēdēja vēl četri cilvēki. Sievietes iznāca laukā, tie pieskrēja pie viņām un sauca: "Izmetiet telefonus!" Viņas, četras sievietes, nometa telefonus viņiem pie kājām. Es iemetu savējo zālē. Man kabatā bija mazais telefons, bet viedtālrunis bija palicis mašīnā uz priekšējā paneļa.

Pēc tam atgriezos pie automašīnas un redzēju, ka viedtālrunis pazudis. Sāku to meklēt. Pie durvīm sēdēja sieviete – viņai pilnībā nebija sejas. Tikai iekšas bija. Uz mana sliekšņa, uz mana kāju balsta, bija viņas pirksts. Nebija sejas, nebija! Sieviete aiz manis arī gāja bojā, bet viņu es tobrīd neredzēju.

Krievi saka: "Mēs tak jūs brīdinājām! Izšāvām brīdinājuma kārtu." Bet es taču nekaroju! Ne jau katru dienu kāds mani brīdina ar ložmetēja kārtu. Vienai sievietei bija ievainots plecs. Viņu bija pacēluši. Kāds, jakuts vai burjats, viņai uzlika pārsēju. Otrs bija jauns puisis. Ar melnām brillēm, tādām pašām kā man. Es pat atceros viņa seju. Un manā kājā ir brūce, kur trāpījusi šķemba. Un šis zēns izvairās no manis. Viņš bija nobijies, vai? Es viņam jautāju: "Kā mēs no šejienes izkļūsim?" Viņš saka: "Ejiet cauri laukiem. Uz ceļa ir noņemti ceļrāži." Es saku: "Mēs iesim pa ceļu. Jūs paziņojiet savējiem, ja tur uz ceļa kāds ir." Viņi saka: "Mēs jau esam ziņojuši."

Krievi bija tik vienaldzīgi. Viņus neinteresēja pat tas, ka mašīna deg, ka tur kāds ir palicis iekšā. Es saku: "Vismaz palīdziet man to nodzēst!" Viņi stāv.

Mašīna un kabīne deg, es ieraugu, ka tur kāds guļ. Ieeju kabīnē. Tur ir sieviete. Vīrs viņu bija pavadījis. Nobučojis. Es viņu izvilku no aizmugures, viena cita sieviete man palīdzēja. Mēs viņu novietojām uz asfalta, un viņai atsedzās mugura. Es biju viņu vilcis aiz jakas, un mugura viņai bija pārplēsta ar lauskām. Es nepārbaudīju neko, vai ir pulss vai nav. Šodien man zvanīja viņas vīrs. Es saku: "Viņa nav nodegusi, es viņu izvilku... Viņa joprojām tur guļ."

Mašīnā bija palikuši divi degoši līķi. Dikti dega. 

Mana dzimšanas diena ir 11. novembrī. Un 8. martā.

Nogalināto sieviešu vārdi: Natālija Jevgeņjevna Mihailova, Jeļena Aleksandrovna Batigina un Valentīna Anatoļjevna Vidjuščenko. Par katru no viņām stāsta centra direktore Svetlana Nikolajevna Kļujko:

Natālija Jevgeņevna Mihailova – viņa bija kopā ar mums kopš 2014. gada un strādā par audzinātāju. Viņai bija ļoti liela pieredze, savulaik viņa strādāja speciālajā skolā. Viņa bija ļoti gaišs un labsirdīgs cilvēks. Ja varētu iedomāties paraugcilvēku visiem, tad tā būtu viņa. Viņa ļoti mīlēja bērnus, bija prasmīga, mīlēja rokdarbus. Kopumā visi mani darbinieki ir labi, bet viņa atrada īstos vārdus katram. Strādāja tikai ar lielākajiem puikām. 4. maijā viņai būtu apritējuši 50 gadi, mēs gatavojāmies svinēt viņas jubileju. 

Jeļena Aleksandrovna Batigina – viņa rūpējās par bērniem: apģērba viņus, pārģērba, izvēlējās apģērbus. Mūsu bērni vienmēr bija ļoti glīti ģērbušies. Viņai vienmēr bija lieliska uzvalku un elegantu kleitu izvēle, un bērni viņu ļoti mīlēja. Ļoti labsirdīga. Nostrādāja 20 gadus. Viņai bija 64 gadi. 

Vidjuščenko Valentīna Anatoļjevna – viņa bija pie mums nesen, otro gadu strādāja par audzinātāja palīdzi. Viņa strādāja grupā, kurā bija tikko ieradušies bērni. Jauniebraukušo bērnu grupā. Viņa strādāja, ziniet, vienā no visgrūtākajām vietām. Bērni tikko atbraukuši, viņi raud, viņi... Atvests uz svešu vietu, bērns ir noraizējies. Lūk, viņa bija cilvēks, kas šos bērnus sagaidīja. Viņus mazgāja, pārģērba, nomierināja, pierunāja.

Lūk. Tādi cilvēki ir gājuši bojā. Bērniem bija histērija. Bērni viņas gaidīja, mēs viņiem teicām, ka viņas brauc. Bērni kliedza un kliedza.

Mirstīgās atliekas – to, kas no viņām bija palicis – atgūt neizdevās. "Tur nav iespējams nokļūt." Viņas joprojām atrodas 25 kilometru attālumā no tuvākā Ukrainas kontrolpunkta.

Ievainotās – Anna Nikolajevna Smetana, audzinātāja palīdze, un psiholoģe Jeļena Fjodorovna Belanova – atrodas Mikolajivas slimnīcās. Izdzīvojušās audzinātājas – Gaļina Iļjiņična Litkina un Natālija Jevgeņjevna Vedņejeva – nogādātas slimnīcā "psiholoģiska šoka stāvoklī".

93 bērni un desmit audzinātāji karaspēka ielenktajā Antonivkā gaida evakuāciju "tālāk uz Ukrainu". 

***

Visu bojāgājušo mirstīgās atliekas nonāk reģionālajā tiesu medicīnas ekspertīzes centrā. Pēc centra vadītājas Olgas Derjuginas teiktā, kopš kara sākuma ir saņemti vairāk nekā 60 Ukrainas karavīru līķi un vairāk nekā 30 civiliedzīvotāju līķi. Kad jautāju precīzus skaitļus, viņa atbild: "Kāda jēga? Mums visu laiku ir jaunpienācēji." Katru līķi pārbauda izmeklēšanas departamenta darbinieki – tiek gatavoti dokumenti Starptautiskajai krimināltiesai Hāgā.

— Mums nekad nav bijis tik daudz līķu. Šautas brūces, plēstas brūces, sprādzieni... Galvenokārt šautas brūces. Mums divreiz bija līķi ar nesprāgušu munīciju, un atbrauca sapieri, lai atmīnētu... 

— Jā, nesprāgusi mīna ir bijusi, es to izņēmu, — stāsta tiesu medicīnas eksperts Jurijs Aleksandrovičs Zolotarjovs. — Kaujas galviņa bija bojāta, tāpēc neuzsprāga, es izvilku mehānismu un nodevu sapieriem, jo bija jāizpēta. Pateicu sievietēm, lai paiet malā... Bijušās militārpersonas... Vīrietim ķermenī, krūtīs, stāvēja saslējusies aste, bet vēderā — kaujas galviņa, tāpēc tā nesprāga, vēders taču ir mīksts. Tas bija Očakivas apšaudes laikā, tie pārsvarā bija ķermeņi no Očakivas... Un otrajā vīrietī bija tikai daļa no mīnas. Kad vakar sievietes kliedza pa visu ielu, sievas viņus identificēja… Es divdesmit gadu laikā neesmu dzirdējis neko tādu. Esmu strādājis Bosnijas karā, tur nebija tādu zvērību. Esmu taisījis autopsiju diviem mūsējiem – viņiem par maz bija tos nošaut, viņus vēl nobeidza ar nažiem mugurā… 6. martā divi jauni puiši atnāca uz lidmašīnu remonta rūpnīcas teritoriju, mēģināja ar Molotova kokteiļiem nodedzināt iekārtas... Viņus noķēra, sasēja, iešāva galvā un pēc tam nobeidza lāpstiņā, tur bija durtas brūces no naža, dunča. Tā ir visīstākā zvērība.

— Vispirms izšāva un pēc tam nobeidza?

— Es jau divdesmit gadus strādāju par tiesu medicīnas ekspertu! Es saprotu, kura brūce bija pirmā un kura otrā.

Ķermeņi ir sakrauti divos "ledusskapja" nodalījumos — telpā ar regulējamu temperatūru. Bet visi ķermeņi ledusskapī nesaiet. Ārā pie sienas melnos plastmasas maisos guļ tie, kas jau ir izmeklēti — astoņi līķi. Ēkā, kas pirms kara tika izmantota kā klēts, divas 20 metrus lielas telpas ir pilnas ar līķiem. Grīdu klāj ķermeņi. Stūrī atrodas piecu krievu karavīru līķi. "Kamēr vien ir auksts, mēs tos paturam. Nav skaidrs, kam un kā tos nodot."

— Tie visi ir tie, kas cietuši karā, apdegušie jau sapakoti maisos... Kāpiet pāri, nebaidieties... Man ir vēl, lūk, šeit. Un, kad esam beiguši darbu, mēs tos iesaiņojam sanitārajos maisos, jo uzšķērstus ķermeņus, ja godīgi, nav, kur likt, jūs taču redzējāt tās zāles...

Basas kājas, dažiem ir apavi. Apdedzis puisis guļ ar atplestām rokām, sejas vietā — melna, sakaltusi pika. Puse no cilvēka ķermeņa, miesa sajaukta ar zāli, galva aizsegta ar jaku, zem jakas redzama vīrieša roka. Kails vīrietis, ietīts krāsainā palagā. Krievu karavīrs — rokas aizmestas aiz galvas, kamuflāžas tērps parauts uz augšu, zem tā ir tīrs apakškrekls, dzeltena vēdera strīpa.

Ledusskapī ķermeņi guļ vairākos slāņos. Divas meitenes guļ viena uz otras. Viņas ir māsas. Vecākajai ir 17 gadi, līķu kaudzē es redzu tikai roku ar glītu rozā manikīru, gariem, tieviem pirkstiem. Jaunākā, viņai ir trīs gadi, guļ māsai virsū. Blondi mati, apakšžoklis ir pārsiets ar saiti, rokas sasietas uz vēdera. Visu ķermeni klāj sarkani punkti no šķembām. Meitene liekas dzīva. 

— Arina Dmitrijevna Butima un Veronika Aleksandrovna Birjukova. Viņām ir viena mamma, bet dažādi tēvi. Viņas tika nogādātas šeit 5. martā plkst. 17.00. Dzīvoja Meškovo-Pogorelovo ciematā, Ševčenko ielā, — saka sanitārs Nikolajs Čan-Ču-Mila un skatās garām. — Es esmu krusttēvs... Viņu vecāki kristīja bērnus pie manis. Mūsu ģimenes draudzējas. Meitenes atveda manā maiņā. Protams, es viņas atpazinu. Es nevaru jums izstāstīt, ko tajā brīdī pārdzīvoju.

Meiteņu tēvs Dimitrijs Butims stāv aiz žoga. Gaida, kad tiks atdoti līķi. Viņa acis slēpjas sarkanās ādas krokās. "Vera bija virtuvē un sildīja ēdienu, Arina bija izgājusi pagalmā. Gan jaunākā meita, gan vecākā — nebija nekādu izredžu. Jaunākā gāja bojā uzreiz, šķemba izgāja caur sirdi, vecākajai sirdi iedarbināja uz divām minūtēm, bet tā neatsāka strādāt. Viņu māte atrodas slimnīcā Dubkos — šķemba izgāja gūžai cauri, bojājumi iekšā. Atvainojiet. Tagad man galvenais ir apglabāt bērnus."

Atved jaunu ķermeni, tin vaļā svītrainu palagu. Vīrietis ar skābekļa cauruli mutē, ķermenis sagriezts ar šķembām, glāba, bet neizglāba. Viņš ir atstāts guļam pagalmā.

Četri vīrieši ar tumšām rozēm stāv stūrī. Gaida, kad viņiem atdos kolēģi — apsargs, civilais, Igors, "sasodītais "Smerčs" trāpīja, un viss".

No šķūņa tiek iznests līķis kamuflāžas biksēs. Ķermenis ir violets, sejas vietā ir plats šķēlums. Virs tā noliecas divi vīri no izmeklēšanas nodaļas. Viņi apraksta drēbes, novelk bikses, paņem DNS paraugu, iemērc pārsēju asinīs, tad viens iesprauž pirkstus izārdītās mutes vietā — jāuzzina, kuri galvaskausa kauli ir salauzti un kuri ne.

Gaišmataina sieviete tumšā lakatā saka:

"Mana māte dzīvoja piektajā stāvā. Viņa nevarēja nokāpt uz bumbu patvertni pagrabā. Viņai blakus dzīvoklī bija kaimiņi. Viņi vienmēr palīdzēja, praktiski bija viena ģimene. Viņa nomira no rīta, mierīgi, ja vien to tā varētu nosaukt. Vannas istabā uz grīdas, slēpjoties no šausmām. Un nākamajā dienā tieši tajā pašā laikā raķete trāpīja blakus mājā un izsita visus viņas dzīvokļa logus. Bet viņas vairs tur, tajā dzīvoklī, nebija. 

Es nezinu, tas ir kaut kāds brīnums, ka viņa svētdien nomira mierīgi. Nākamajā dienā viņa būtu mirusi šausmīgās bailēs. Viņai bija 77 gadi. Man ir dzīvokļa bilde, kas nu no tā palicis pāri, kaimiņi atsūtīja. Lūk, skats no viņas loga, un šī ir blakus māja, kurā trāpīja raķete. Tas bija nākamajā dienā, viņa to nebūtu pārdzīvojusi. Viņa nomira Piedošanas svētdienā. Ja reiz tam bija lemts notikt, labi, ka tas notika 6., nevis 7. datumā. Es esmu ļoti pateicīga. 

Manas mātes vārds bija Svetlana Nikolajevna. Viņa bija pa pusei krieviete. Viņas vīrs, mans tētis, ir dzimis Krasnojarskā. Viņš šeit dienēja, un viņi iepazinās. Mans vectēvs, mammas tētis, ir no Kurskas. Mums bija krievvalodīga ģimene. Mēs braucam uz kapiem. Mans dēls ir Kijivā. Mani sauc Oksana."

***

Militārā bāze A0224 ir viens no diviem nepārprotami militārajiem objektiem Mikolajivā, kur trāpīja artilērija. 7. martā plkst. 5.15 no rīta kazarmām trāpīja "Kalibr" raķete. Deviņi bojāgājušie, tostarp pieci jauniesauktie, kuri nebija iesaistīti kaujas operācijās. 14 ievainotie. Divi jauniesauktie, kas skaitījās bez vēsts pazuduši, ir atrasti pēc pāris stundām — viņi bija aizskrējuši līdz citai pozīcijai un tur paslēpušies.

Daļa no trīsstāvu ēkas ir pārvērtusies drupās. Uz neskarta grīdas gabala stāv divstāvu gulta.

Drupas tiek atraktas ar rokām. Glābēji strādā kopā ar militārajiem spēkiem, atlūzas padod pa ķēdi uz augšu. Viņi meklē pēdējā pazudušā vīrieša ķermeni – viņu sauca Stass, viņš bija no Rietumukrainas, iestājās armijā pirms astoņiem mēnešiem.

Jaroslavs, kam tajā naktī izdevās paglābties, miedz acis saulē, rokas atbalstījis uz automāta:

"Trauksmes signāls atskanēja plkst. 5:15. Es pieceļos, kliedzu: "Puiši, skrienam ārā!" Un paši pirmie pat apavus neuzvilka, izskrēja ārā no ēkas... Ārā stāvēja puiši — uzkliedzu viņiem, lai iet iekšā telpā, jo, nedod Dievs, atlidos no ārpuses, tad šķembas var... Un sāku skriet atpakaļ. Skrēju un otrajā stāvā, apmēram septiņu metru attālumā no manis, ieraudzīju šādu ainu: šīs plātnes uzmeta gaisā un tur bija uzliesmojums — uguns. Es redzēju uguni.

Pulksten 5.17 jau izšāva uz mums.

Un mani atsvieda atpakaļ, es nokritu, aizsedzu galvu un jutu, kā uz manis nokrīt stikls. Es ieslēdzu... paiet kādas 15 sekundes, es ieslēdzu lukturīti un rāpoju. Dzirdu, kā cilvēki kliedz, kāda sieviete kliedz. Es rāpoju un rāpoju, un jūtu, ka zem manis vairs nav zemes. Un es dzirdu, kā staršina kliedz: "Visi ārā!" Man izdevās atgriezties, sāku skriet uz ielas pusi. Paķēru automātu. Un kliedzu visiem, kas tur vēl bija, [nesadzirdami] saku: "Puiši, skrienam visi uz patvērumu." Ieskrējām tur. Tarass, Danila un citi puiši palika zem gruvešiem. Matrožu kubrikā mēs bijām 29 cilvēki.

Es negribu teikt rupjus vārdus... Bet pēc tā visa es neņemšu gūstekņus. Un man nav žēl, ka kaut kur ir vecāki, sievas — man nav žēl. Man ir divdesmit gadi, es mācījos par veterinārārstu, un tagad man vairs neviena nav žēl."

Blakus viņam stāv tumšādainais Entonijs. Viņš ir dzimis Maskavā, pēc tam 11 gadus dzīvoja Luhanskā pie vecmāmiņas un pirms kara aizbrauca uz Ameriku. "Pirms astoņiem mēnešiem atgriezos Ukrainā, gribēju sākt jaunu dzīvi, zināju, ka iesauks armijā, domāju — man ir 23 gadi, nodienēšu savu laiku un sākšu jaunu dzīvi, bet te tev, bāc, un sākās karš. Pabeigšu dienestu, nopelnīšu naudu Amerikā, nopirkšu dzīvokli Ukrainā, atradīšu sievu. Tagad es skaidri zinu, ka gribu dzīvot un dzīvošu šajā valstī."

***

Frontes līnijā tika apšaudīta bruņumašīna "Tigr". Ekipāža, četri krievi, padevās. Komanda uzskata, ka krievi veica izlūkošanu ar kauju, bet tie, kas atradās pozīcijās, apgalvo, ka viņi "visticamāk ir apmaldījušies".

Artūrs — seju aizsedz melna saite, civilajā dzīvē viņš ir ekonomists kibernētiķis — stāsta:

— No Hersonas puses brauca mašīna. Piebrauca klāt, es sapratu, ka tā ir bruņumašīna. Atvērās logs. Ieskatos iekšā — krievi formastērpos. Es viņiem ar lamuvārdiem saku, lai padodas. Viņi aizver logu. Es gribēju šaut pa logu, bet nepaspēju, tāpēc sāku šaut pa riepām, sašāvu. Mašīna nobrauca vēl apmēram 20 sekundes. Iemetām granātu, mašīna aizdegās. Sākumā viņi nekāpa ārā. Mēs izsitām logu, tad sāka padoties.

— Vai jūs esat ar viņiem runājuši?

— Mēģinājām nerunāt. Tie taču ir baisi kareivji.

Karavīri ierēc.

— Viņi stāstīja, nu, kā jau parasti, visādas muļķības, ķipa, ka tās esot mācības, visi šie joki. "Es nezinu, kur esmu nokļuvis." Tas viss ir muļķības. Viņi visu zina

Gūstekņi tika nodoti Ukrainas Drošības dienestam.

Uz ceļa sadales līnijas uzraksts: "Смерть ворогам." [2]

Karavīri sildās pie krāsns, to kurina ar malku. "Krievi ********* [ir nozaguši] pavasari."

— Man teica, ka, lūk, no tiem torņiem. Vai nu snaiperis, vai ložmetējnieks, precīzi nepateikšu. Lode pazibēja 40 centimetru attālumā no kājas. Pēc trešās lodes sapratu, ka viņi šauj konkrēti uz mani, — stāsta kaujinieks ar iesauku Артист

— Vai jūs gaidāt, kad pilsēta tiks šturmēta?

— Es gaidu vienu — lai visi šie sūdi aiziet, paši zināt, kur. Un es arī gribu novēlēt vietējiem iedzīvotājiem okupētajās teritorijās gatavot Molotova kokteiļus. Un es novēlu laimi savai meitai. Viņai ir trīs gadi. Nosaucu par Mariju. Ģimene ir palikusi šeit. Brālim ir lielāka māja nekā man. Mēs visi dzīvojam vienā ciematā: māte, brālis un es. Tā kā brālis ir vecāks par mani, viņš, kā saka, ir ģimenes galva. Viņa uzdevums ir sargāt sievietes un bērnus, mans uzdevums ir būt šeit. Kad apšaudīja Kuļbakino lidlauku, es biju Varvarovkā, strādāju 61. rūpnīcā, mēs tur būvējām kuģus. Tēvocis pamodināja mani pulksten 6.30, Kuļbakino apšaude jau bija sākusies, un es to ļoti labi dzirdēju. Pulksten 8.20 es jau biju centrālā militārā dienesta iesaukšanas birojā. Man izsniedza pavēsti, teica, ka nākamajā dienā sešos no rīta jāierodas ar mantām. Sievai es to pateicu tikai pēc tam. Un viņa teica, ka zinājusi, ka es tā rīkošos.

— Kur mums būtu jāevakuējas? Mēs esam uz savas zemes, — saka cits karavīrs. — Man Odesā ir ģimene. Kamēr Mikolajiva stāv tur, kur tā ir, viņi Odesu neaiztiks. Tāpēc es esmu šeit.

— Mēs sakām: krieviem jādodas mājās! Vienkārši dodieties mājās — tas arī viss. Mēs neesam jūs te aicinājuši. Jums šeit mirt nav obligāti.

— Lūk, mēs te apšaudījām jūsējos, un viņi gāja bojā. Kāpēc viņi netiek aizvesti atpakaļ uz dzimteni? 

— Kāpēc līķi netiek aizvesti? Jūsu ķermeņi paliek par mēslojumu laukiem. Atvainojiet, bet, ja jūsu dēls ieradīsies šeit, jūs viņu nekad vairs neredzēsiet, arī pie viņa kapa nevarēsiet aiziet. Bet, ja ar mani kaut kas notiks, mamma mani apraudās un apglabās.

— Cilvēki, kas agrāk bija mūsu brāļi, tagad ir ienaidnieki, jo viņi mums uzbruka, bet brāļi tā nedara. Mēs esam spiesti aizstāvēt savu zemi, mēs negribējām karu, mēs to negaidījām.

— Es pats esmu no Mikolajivas. Ko man darīt: sēdēt mājās un gaidīt? Pirmajā dienā devos pa taisno uz iesaukšanas biroju. 

— Mēs negribam karot ar Krieviju. Bet jūs nekarojiet ar mums.

— Viņi uzskata, ka Ukraina ir vāja. Nē. Ukraina ir ļoti laba. Mēs te zinām katru caurumu un alu. Jūs esat ieradušies mūsu zemē.

— Mēs negribam karu. Mēs gribam, lai mūs liek mierā. 

***

Kara laikā Mikolajivas dzemdību namā Nr. 3 ir piedzimuši 22 bērni. Divi no viņiem piedzima pagrabā, kas ir kļuvis par bumbu patvertni. Visi izdzīvoja.

Te ir praktiski pārstājuši veikt ķeizargriezienus: šuvēm ir jādzīst, ir vajadzīgs miers, bet gaisa trauksmes mieru nedod.

Pagrabā ir ierīkota dzemdību zāle. Taču operāciju zāles palika trešajā stāvā, un tas ir ļoti bīstami.

Skan gaisa trauksme. Grūtnieces soli pa solim, ar vienu roku pie sienas, nokāpj pagrabā. Smagi iet pa pakāpieniem. Vecmātes nes jaundzimušos.

Ļena Siļvestrova guļ uz metāla nestuvēm, apsegta ar vilnas segu. Vīrs Aleksejs viņu mierina, aplicis viņai roku ap kaklu. Ļena ir dzemdējusi plkst. 4.30 no rīta, ķeizargrieziens, pirms tam gandrīz divdesmit četras stundas mēģinājusi dzemdēt pati. Viņai ir 28 gadi, Aleksejam — 26, šis ir viņu pirmdzimtais. Kontrakcijas sākās no rīta, pēc tam kad tika izsludināta komandantstunda, Aleksejs pats atveda sievu uz dzemdību namu.

— Tieši sākās karš — bet man bija provizorisks dzemdību datums. Es biju ļoti noraizējusies par to, kad tās sāksies. Nepārtraukti dzīvoju bailēs, lai tikai dzemdības nesakrīt ar kādu gaisa trauksmi vai pilsētas apšaudi. Man paveicās — ķeizargriezienu man veica starp gaisa trauksmēm. Ziniet, kad tev ir kontrakcijas un tu savam mazulim gribi tikai mieru un klusumu, bet tavu pilsētu pastāvīgi bombardē!

Aleksejs noglāsta viņas vaigu.

— Es vienkārši gribētu atcerēties, kā tas ir — staigāt pa ielu un nebaidīties no kārtējās apšaudes.

Pagrabs ir blāvu lampu apgaismots. Sievietes sēž gar sienām.

Aleksejs seko galvenajam ārstam. Galvenais ārsts paver arhīva telpas durvis. Tur uz matračiem sēž vecmāte ar baltu vīstokli. 

Viņa pastiepj vīstokli Aleksejam. "Nedodiet man rokās, man ir bail," saka Aleksejs. "Jāpierod. Nebaidieties, lūdzu, nebaidieties," saka vecmāte.

Aleksejs paņem Mašu uz rokām. Tā viņam ir pirmā reize, un vecmāte uzmanīgi pielabo viņa plaukstas.

— Tik maza, — saka Aleksejs. Viņš klusē un noliecas arvien zemāk un zemāk pie meitas sejas. — Mana meitene. Čau! Kāpēc tu man rādi mēli? Maša, kas ir? Mēs ar tevi būsim kopā katru dienu, gribi? 

— Mēs gribam tikai mieru. Lūdzu, uzrakstiet to, — saka sieviete baltajā halātā. — Mani sauc Nadežda Šerstova. Esmu vecākā medmāsa anestezioloģijā, strādāju te jau 30 gadus. Ziniet, kopš sākās karš, bērns piedzimst, bet vecāku acīs nav prieka. Uztraucamies, ka sievietēm nebūs piena. Par to ir bail. Vecākiem nav prieka.

— Vēderā viņa bija ļoti enerģiska, — Aleksejs stāsta ārstam. — Visu laiku spārdījās. Īpaši tad, kad dzirdēja manu balsi, uzreiz sākās dejas. Mammai naktī neļāva gulēt. Tagad viņa arī mazliet spārdās. Es biju domājis, ka viņa būs līdzīga man. Pēc ultraskaņas teica, ka viņai ir mani vaibsti, bet nē, viņa ir skaista.

***

Kārtējā Mikolajivas apšaude sākās 11. martā plkst. 20.00 un ar pārtraukumiem turpinājās visu nakti. Pēc pilsētas mēra Aleksandra Senkeviča teiktā, tika bojātas vairāk nekā 167 dzīvojamās mājas, slimnīca Nr. 3, kurā atradās ievainotie civiliedzīvotāji, pusfabrikātu rūpnīca, 11 skolas un bērnudārzi, kā arī internātskola. 11 privātmājas tika pilnībā nopostītas.

Šķembas trāpīja onkoloģijas nodaļas pagalmā, neatliekamās palīdzības stacijā. Kuzja, zeltains bezšķirnes slimnīcas suns, gāja bojā. Viņu apsedza ar dvieli. Tika apšaudīta pilsētas kapsēta. Pilsētā izcēlās ugunsgrēki.


[1] "Mēs esam no Ukrainas!"

[2] "Nāvi ienaidniekiem!"

Tēmas

Jeļena Kostjučenko

Krievu žurnāliste, kara reportiere.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!