Sākoties Krievijas iebrukumam Ukrainā, avīzes "Novaya Gazeta" ("Новая Газета") korespondente Jeļena Kostjučenko devās uz Ukrainu un pavadīja tur vairāk nekā mēnesi, veidojot reportāžu ciklu par karu. Krievijā izsludinātās militārās cenzūras dēļ viņas reportāžas laikrakstā "Novaya Gazeta" tika publicētas saīsinātā versijā, bet dažas no tām redakcija dzēsa, jo tai draudēja kriminālvajāšana. Šobrīd "Novaya Gazeta" savu darbību turpina ārpus Krievijas, bet karš Ukrainā rit jau piekto mēnesi. Kostjučenko reportāžas ir spilgta liecība par tā pirmajām dienām.
Ar autores un redakcijas atļauju turpinām Kostjučenko reportāžas pārpublicēšanu latviski. No krievu valodas tulkojusi Rita Tura.
Līdz Odesai es braucu ar vilcienu no Ļvivas. Vilciens ir pustukšs. Mans kupejas kaimiņš Romāns, Ukrainas armijas rezerves apakšpulkvedis, ceļo no Ščecinas Polijā. Tur ir palikusi viņa ģimene. Viņš cer, ka varēs karot. "Vispirms es pamēģināšu tikt savā vienībā. Ceru, ka mani uzņems, galu galā esmu profesionāls karavīrs." Romāns zvana mammai un apgalvo, ka viņam ir pilns maiss ar ēdienu, bet ieēst viņš nevarot, varot tikai dzert kafiju.
Vilciena logi ir aizsegti ar blīviem aizkariem – gaismas maskēšana. Gaisma tiek ieslēgta tikai pieturās. Gultasveļas nav, tā no visiem Ukrainas vilcieniem tika noņemta un nodota armijai.
Odesa gaida desantu un triecienuzbrukumu.
Triecienuzbrukums nenotiek – Melnajā jūrā plosās vētra. Kuģi atkāpjas.
Jūrai nevar piekļūt. Luzanovskas pludmale, sekla un visērtākā desanta izcelšanai, ir nomīnēta. Uz krasta līnijas tiek būvēti nocietinājumi. Dzīvojamos kvartālos pie jūras drīkst uzturēties tikai vietējie iedzīvotāji.
Pilsētu kontrolē teritoriālās aizsardzības spēki – brīvprātīgo vienība Ukrainas armijas pakļautībā. Teritoriālajā aizsardzībā cilvēkus sāka uzņemt kara otrajā dienā. Pēc pusstundas vienība tika nokomplektēta, un tagad, lai iekļūtu tajā, odesiešiem jāizmanto "visi sakari". Pagaidām visus gribētājus pieraksta. Ja pilsētai uzbruks, viņi tiks iesaukti. Teritoriālā aizsardzība uzrauga stratēģiski svarīgus objektus, pārbauda garāmgājēju dokumentus, meklē diversantus un "ienaidnieka izlūkus", kā arī aiztur marodierus. Par spīti bažām, marodieri te īpaši neuzdarbojas, taču tie, kas to dara, ir izsmalcināti: viņi valkā policijas formas tērpus un uzdodas par policistiem. Šeit ir ierasts marodierus pietīt ar skoču pie apgaismes stabiem.
Teritoriālās aizsardzības spēku biedri nēsā dzeltenu līmlentes strīpu uz labās piedurknes. Jauni puiši, opis ar sirmu bārdu, daži slēpj savas sejas – ir auksti. Kad krievu armija uzbrūk, teritoriālā aizsardzība pāriet uz partizānu kara režīmu. "Mums ir daudz pārsteigumu."
Andrejs Vladimirovičs, bijušais policists, bet tagad teritoriālās aizsardzības kareivis, saka:
Esmu īsts odesietis. Esmu dzimis Odesā. Es runāju ar jums tīrā krievu valodā. Taču neviens nekad nav mani diskriminējis par manu valodu. Es runāju skaistajā ukraiņu valodā. Man patīk abas valodas, bet vairāk es mīlu savu ukraiņu valodu, jo tā ir manas valsts valoda. Taču es uzaugu krievvalodīgā ģimenē un runāju krieviski. Un šeit neviens nekad nav aizskāris krievvalodīgo tiesības. Neviens, nekad. Savulaik dzīvoju Krievijas Federācijā, Sibīrijā, – tur pret ukraiņiem izturējās sliktāk nekā mēs šeit pret krieviem. Viņi jums saka, ka mums ir banderovieši? Es tāds nebiju, bet tagad esmu.
Aizvakar es personīgi šeit aizturēju diversantu, kurš izlikās par bezpajumtnieku. Viņš rakņājās šajā miskastē. Jau otro dienu šeit staigāja un vēroja mūsu objektu. Un viņam bija ideāli tīra seja. Ar taisniem, baltiem zobiem. Teica, ka viņš esot bezpajumtnieks. Ar normāliem sporta apaviem, lai vajadzības gadījumā varētu aizbēgt. Viņam bija pase un mūsu, Ukrainas, ID karte. Jauna, decembrī izdota. Un mūsu puiši, kad pienāca tuvāk, sāka viņu pārbaudīt. Saka viņam: "Oļegovičs?" Viņš atbild: "Aleksandrovičs!" Bet viņa pasē ir norādīts Vladimirovičs. Tad mēs izvilkām viņa dokumentus. Izrādās, viņam ir dienesta apliecība. Specialitāte — šāvējs. Mēs viņu nodevām pretizlūkošanai.
Pirmajā kara dienā uz Industriālās ielas netālu no vienības "Шторм" tika uzspridzināta noliktava. Tas nebija gaisa trieciens. Tas bija sprādziens uz zemes. Taču uzspridzināja nepareizo noliktavu. Šajā noliktavā vairs netika glabāti ieroči vai munīcija, taču agrāk tur tos glabāja. Informācija bija novecojusi.
Es ceru, ka Putinam pietiks saprāta nebombardēt Odesu. Kāpēc? Jo no visām Ukrainas pilsētām, kurās ir vairāk par miljonu iedzīvotāju, Odesa ir vienīgā, kuru, viņuprāt, ir dibinājuši krievi. Tīri morāli viņiem vienkārši pietrūks drosmes. Katrīna II to uzcēla. Domāju, ka Odesa viņiem ir svēta vieta. Jo tā viņiem tomēr ir svēta vieta! Visā pasaulē zina odesiešus! Kā var nogalināt odesiešus? Ar humora izjūtu. Kā? Viņiem tas prātā nenāktu. Kā viņi to varētu izdarīt? Vienkārši iet un nogalināt tādus pašus krieviski runājošus cilvēkus kā viņi paši.
Viņi negrib bombardēt Odesu – ne pats Putins, ne ģenerāļi. Viņi rada iespaidu, ka uzbrūk Odesai. Paskatieties. Vakar bombardēja militāra lidmašīna. Tā pārlidoja pāri Odesai un netālu no pilsētas izšāva divas raķetes. Turklāt tā it kā esot bombardējusi Krasnoselku, kur mums ir militārā bāze. Izšāva divas raķetes. Limānā. Raķete trāpīja Limānā, un nākamā raķete arī Limānā, un nevienu nav nogalinājuši, neviena upura. Tātad pilots ir izpildījis pavēli. Viņš ir izpildījis pavēli? Ir. Ir bombardējis militāro bāzi? Ir. Nu, vienkārši nošāva garām. Visi ir laimīgi, neviens nav apvainojies. Pavēle ir izpildīta. Tāpēc es domāju, ka Odesa paliks sveika un vesela.
Un Putins vai nu nonāks Hāgā, vai arī viņu nogalinās savējie. Jūs redzēsiet. Viņam ir tikai divi ceļi. Viņš pat vairs nemirs dabiskā nāvē.
* * *
Odesā uz mājām ir izkārti Ukrainas karogi. Šķiet, ka ir svētki. No rītiem karogus izkar, bet komandantstundas laikā noņem, jo baidās, ka naktī tos nozags diversanti vai marodieri. Karogus saudzē. Par karogu noņemšanu naktī izplatīja speciālu paziņojumu, jo, kad tie tika noņemti pirmo reizi, cilvēki zvanīja un jautāja, bija pārbijušies.
Tramvaju depo no sliedēm izgatavo prettanku ežus. Jahtklubs pin maskēšanās tīklus. Divas pludmales – Otrada un Černomorka – gaida brīvprātīgos, kuri pildītu smiltis maisos: ar tiem nostiprina barikādes un kontrolpunktus. Šajās dienās daudzi cilvēki strādā "smiltīs" – "labi novērš no sliktām domām".
Aizsardzībā piedalās gandrīz visi jaunieši. Cilvēki apstaigā slēgtās kafejnīcas, vāc pudeles un saulespuķu eļļu. Meklē insulīnu diabēta slimniekiem, jo tā trūkst. Palīdz bēgļiem nokļūt līdz robežai. Odesas tetovētāji ir vienojušies, ka ikvienu standarta maksu par tetovējumu – 100 dolārus – pārskaitīs Ukrainas bruņotajiem spēkiem.
Tirgus "Privoz" ir slēgts. Deribasovskaja iela ir bloķēta ar smilšu maisiem, ielu galdiņiem, betona blokiem. Barikādes ik pēc 50 metriem. Pārbauda dokumentus. Bārdains puisis ar zaļām acīm paņem manu pasi:
– Ā, krieviete.
Pieaicina savu biedru.
– Harkivu apšaudīja no "Gradiem". Tikko. Es pats esmu azerbaidžānis, saprati? Tas viss netiks aizmirsts un netiks piedots. Mēs nekad nebūsim ar jums. Manam dēlam ir 15 gadi. Es darīšu visu, lai viņam ar jums nekad nebūtu nekāda sakara!
Viņam aiz muguras studenti ber maisos smiltis, un no maisiem tiek uzcelta barikāde.
Operas namu, Odesas sirdi, arī ieskauj barikādes.
Netālu, Rišeļjevskaja ielā, atrodas brīvprātīgo centrs. Tas nav vienīgais, bet lielākais gan. Citos centros gatavo karstās un sausās pusdienas, vāc palīdzību veciem cilvēkiem, bērniem, bēgļiem un tiem, kam vajadzīgs insulīns. Daudzas brīvprātīgo grupas dzima no "Telegram" čatiem, un tagad sportisti, šahisti, daudzbērnu mātes un juristi dala pārtiku, nogādā cilvēkus līdz robežai un ved medikamentus no robežas (Moldovas robežsardze atļauj nodot medikamentus). Rišeļjevskaja ielā saņem un šķiro palīdzību teritoriālajai aizsardzībai, policijai un armijai. Kādreiz šeit atradās pilsētas ēdiena centrs – atvērts pārtikas tirgus, moderna vieta. Cilvēki valkā oranžas un dzeltenas vestes, viss tiek darīts ļoti ātri. Šodien šeit strādā 80 cilvēki.
Inga saka:
Mums pietiek jaudas to darīt. Mums te ir ārkārtīgi efektīvu un pilsētā labāko menedžeru un uzņēmēju komanda, kas ir ieguldījuši savus labākos resursus, lai organizētu loģistiku, saņemšanu, nosūtīšanu, pasūtījumu pārbaudi, sūtījumu pārbaudi, piegādes apstiprināšanu. Tātad mēs varam pieņemt daudz pasūtījumu, pārbaudīt tos un nodot tālāk.
Mēs strādājam pēc grafikiem, maiņās, jo tas ir ļoti smags darbs visas dienas garumā. Pašlaik tomēr esam lielā stresā, tāpēc cenšamies strādāt tā, lai cilvēki nomaina cits citu. Mums ir arī psihologs, kam mēs palūdzām būt šeit uz vietas. Nu pat es dienas laikā pāris reizes izplūstu asarās. Kad man jautā: "Kas tu biji pirms kara?" Un es domāju: "Ak Dievs, man reiz bija dzīve, es to dzīvoju un mīlēju."
Pirmajā dienā mēs mācījām brīvprātīgajiem arī sniegt pirmo palīdzību – jo ir tik grūti laiki, un, ja, nedod Dievs, kaut kas notiek, lai tu varētu savam biedram glābt dzīvību.
Es esmu juriste, advokātu biroja "Departments" īpašniece. Iepriekšējā dzīvē, kā saka.
Pirmā kara diena. Man piezvanīja meitene no manas komandas, bet es, diemžēl vai par laimi, guļu ļoti cieši, tātad sprādzieni mani nepamodināja, jo es neko nedzirdu, kad guļu, bet viņa man piezvanīja histērijā un teica: "Inga, es nezinu, ko darīt," – caur asarām. Saka: "Es braukšu prom, maniem vecākiem ir histērija, viņi brauks man līdzi." Un tad jau sākās. Tas bija, ziniet, tik liels kontrasts. Es atceros to rītu – skaista saule, gaiši aizkari, tā gaismas plūsma, un tajā brīdī histērija klausulē: "Mums uzbruka, bumba ir nokritusi pie manas mājas, es nezinu, kas tas ir!" Un tu vienkārši ne... tu vienkārši esi miegains, skaties uz to visu, un tev ir kaut kāds sirreāls efekts. Jo, nu, tas ir briesmīgi.
Vai viņa gribēja bēgt prom?
Bēgt? Pirmajā dienā man bija tāda doma – es nāku no Rietumukrainas. Man tur ir vecāki, viņi pārbijušies zvana: "Brauc ātri pie mums!" Bet es padomāju, saņēmos un teicu: "Tā, sorry, es nebraukšu." Esmu vajadzīga šeit, esmu augsti kvalificēta. Esmu juriste, esmu laba menedžere, es protu lieliski strādāt, man ir sava vieta, ko es nevaru atstāt tik grūtā laikā. Es darīšu visu iespējamo, lai šeit neierastos krievu okupants.
Visā pilsētā ir atvērti kafijas kioski. Teritoriālās aizsardzības biedriem un policistiem tur dod bezmaksas dzērienus. Pie sievietes, kas pērk pīrādziņus, pienāk apmēram 15 gadus veci puiši ar melnām cepurēm, uzvilktām virs deguna:
– Atvainojiet, mēs esam no Doņeckas. Bēgām, bēgām. Iedodiet brālim piezvanīt. Ar skaļruni!
Sieviete iedod savu telefonu un mierīgi stāv blakus. Tad paņem no pārdevējas atlikumu un atdod to puišiem. Pārdevēja skatās izbrīnīta un saka, kad puiši jau ir aizgājuši:
– Nevajadzēja, tie ir vietējie, mūsējie. Pagājušonedēļ viņi man nozaga maisu, izrāva no rokām. Jūs viņiem nedodiet savu telefonu. Un naudu arī nedodiet.
– Nopirks pārtiku, paēdīs, – atbild sieviete, – aiz labas dzīves tā nemelo.
Pie tirdzniecības centra "Galereja Afina" stāv ome. Nadežda Mihailovna, 76 gadi. Viņa klanās, vaidot:
– Dievs Kungs, apžēlojies. Dod mums mieru uz zemes, ak, Kungs.
Viņai dod banknotes. Viņai jāpaspēj nopirkt pārtiku pirms komandantstundas.
Veikalā valda histēriska pieklājība. Visi viens otru palaiž, "lūdzu", "paldies", "jauku dienu". Miltu nav, maize iet uz beigām, konservi ir aizslaucīti. Ir augļi, dārzeņi, desa. Pirmajās dienās visi pirka sāli un sērkociņus. Tagad visi ir nomierinājušies, pērk pārtiku vienai vai divām dienām. Vīrietis paņem 10 konjaka pudeles – no rītdienas visā Odesas apgabalā ir aizliegta alkohola tirdzniecība. "Un tas jau ir izņemts no dažiem veikaliem, varat iedomāties? Pat no plauktiem noņēma. Varētu jau atstāt, lai var pasiekaloties." Rindā izceļas strīds par to, vai tiks ieviesta atbildība par kandžas brūvēšanu.
Inga.
* * *
Pie militārās reģistrācijas un iesaukšanas biroja ir smilšu maisi un akurāta rinda. Vīrietis ar sašķobītu degunu iepazīstina ar sevi:
Dungers Sergejs Stepanovičs. Esmu dzimis Odesas dzemdību namā, septītajā. Dzīvoju Krasnova ielā septiņi, 22. dzīvoklī. Kā uzzināju par kara sākumu? Tas turpinās jau kopš 2014. gada. Un šodien es nolēmu kļūt par brīvprātīgo. 2022. gada 1. martā. Pirmajā pavasara dienā es devos karot.
Jo manus brāļus noliek ceļos. Lai gan Krievija arī ir mūsu brāļi. Man tur ir ģimene. Bet arī šeit man ir radi un ģimene. Mēs nedrīkstam karot. Kāpēc mēs karojam, es nezinu. Es jau neesmu nekāds politiķis. Es domāju, ka tas ir kaut kāds politisks karš, ne cilvēcisks.
Kur mani nosūtīs — to es nemaz negribu zināt. Ziniet, kā saka, "dievs devis, dievs ņēmis".
Mana māsa. Viņa mani nelaida prom. Atņēma visu — telefonu, dokumentus. Visu. Taču mani pieņēma, jo man bija sakari. Viņa atņēma visu. Un teica: "Tu nekur nebrauksi! Tu esi ieslēgts." Ieslēdza mājā. Bet jebkura slēdzene ir uzlaužama. Un, starp citu! Bez sišanas. Pasakiet to viņai. Slēdzene ir neskarta! Es izgāju ārā kā mierīgs cilvēks. Un visi logi ir neskarti, goda vārds. Lai viņa neuztraucas.
Valentīnam pirms piecām dienām palika 20 gadi:
Es pieteicos par brīvprātīgo, jo man nav citu māju. Tikai Ukraina. Un es zināju par situāciju Doneckā, Luhanskā. Un vispār es ceturtdien, 24. aprīlī, visu nakti neesmu gulējis. Es, kad izdzirdēju to Putina runu, ka viņš uzsāk šo sūda specoperāciju, un sākās sprādzieni, es teicu: "Dirsā ir!" Man ir jāizved savējie kaut kur tālāk no šejienes. Jāpaslēpj. Un jāiet karot. Es aizvedu savējos uz laukiem. Un atbraucu.
Nu, vispār jau agrāk man bija negatīva attieksme pret dienēšanu. Līdz šim brīdim. Es sapratu. Es pajautāju savai kolēģei, jaunai meitenei: "Vai kāds no tavām paziņām vispār aizgāja karot?" Tā kā situācija ir kritiska, jautājums ir vai nu Ukraina, vai tukša vieta, kā saka. Viņa teica: "Nē, neviens." Un es teicu: "Ka tavu māti! Neviens negrib, neviens nevar." Un es teicu: "Kāpēc gan ne?" Es domāju, ka pēc tam, kad tas viss beigsies, es varētu iegūt virsnieka pakāpi. Lai es esmu gatavs visam, ja, nedod Dievs, tas atkārtosies.
Jā, ir bail. Bet kur likties? Man centrā ir dzīvoklis. Ielu cīņā mani vienkārši iesaiņotu atkritumu maisā un aizsūtītu atpūsties pie senčiem. Tāpēc es domāju: ja jau jāmirst, tad cīnoties. Bet, ja izdzīvošu, man uzklās bagātu galdu un viss būs kā iepriekš.
Ko es jūtu pret Krievijas pilsoņiem? Niknumu. Dusmas. Un es nevaru pieņemt to, ka viņi nevēlas cīnīties par savu brīvību. Šie cilvēki baidās no nūjām, baidās no sodiem, baidās no cietuma. Hallo, cilvēki! Man šobrīd ir 20 gadu, un es šobrīd esmu brīvprātīgais. Arī man ir bail mirt! Bet šeit ir manas mājas! Un tur jums arī ir jūsu mājas! Un 20 gadu laikā jūs neesat pamanījuši, ka tas, kas pie jums notiek, ir dirsā! Jūsu ekonomika neattīstās, notiek lejupslīde. Un jūs pat neizejat ielās aizstāvēt savu viedokli.
Man pietrūka triju mēnešu, lai pabeigtu programmēšanas studijas. Tātad Putins nozaga man arī sapni. Bet es domāju, ka izdzīvošu. Un es pabeigšu studijas. Un Ukraina tieši iestāsies Eiropas Savienībā. Dievam es īsti neticu. Es ticu Kalašņikova automātam un [hakeru] grupai "Anonymous".
Māte man saka: "Ej. Es tevi atbalstu, bet vairāk dzīvu nekā mirušu." Un māsa tik ķiķina... Mēs tikko stāvējām pie kontrolpunkta, mūsu mašīnu nelaida cauri. Māsa smējās. Es saku: es tā nokavēšu iesaukšanas biroju, iešu kājām... Tad viņa kaut kā apstulba. Man liekas, ka viņa raudās. Mēs esam dvīņi. Viņai arī ir 20 gadi.
Protams, es baidos mirt. Mēs visi esam normāli, parasti cilvēki. Mēs visi baidāmies mirt. Tomēr esmu programmētājs, kurš nedaudz palīdzēja "nolikt" pāris krievu mājaslapas – ja šeit ieradīsies okupācijas vara, mani vienalga represēs.
* * *
Netālu no iesaukšanas biroja, "Kuļikovo poļe" parka dziļumos stāv piemircis, tumšs Arodbiedrību nams. 2014. gada 2. maijs ir tas, ko Putins minēja savā runā, attaisnojot karu. 2014. gada 2. maijā Odesā notika bruņotas sadursmes starp futbola faniem, starp "Eiromaidana" un "Antimaidana" atbalstītājiem. Pretmaidaniski noskaņotie no savas telšu nometnes Kuļikova laukā atkāpās uz Arodbiedrību namu, kas tika aizdedzināts ar Molotova kokteiļiem. Tajā dienā Odesā gāja bojā 48 cilvēki.
Boriss Javorskis ir Odesas tiesu medicīnas ekspertīzes biroja eksperts. Viņš pazina trīs no bojā gājušajiem un apskatīja visus mirušos. Kopā ar žurnālisti Taisiju Naidenko no izdevuma "Ukrainas Dzīve" viņš jau daudzus gadus izmeklē tajā dienā notikušo. Borisam un Taisijai ir pretēji politiskie uzskati – "mēs labi līdzsvarojam viens otru".
– Pēc tā visa es pats gandrīz aizgāju karot Donbasā, – stāsta Boriss. – Kā man liekas, 2. maija notikumi bija viens no tiem atslēgpunktiem, kas veicināja ugunsgrēka izcelšanos Doneckas reģionā. Daudzi mani paziņas pēc Odesas kā brīvprātīgie devās uz Donbasu. Un pēc tam tur sākās riktīgi ugunsgrēki.
– Tajā laikā visā Austrumukrainā notika aktīva administrāciju pārņemšana, un Odesā bija liela ažiotāža, tāpēc viņi tik ļoti baidījās, ka tas notiks arī Odesā, – stāsta Taja. – Tāpēc tas viss notika pilnīgā histērijā. Tāpēc arī radās histērija. Martā bija mēģinājumi ieņemt Odesas administrāciju. Šie pūļi ar kolonnām "Mēs esam par Putinu", ar ikonām, ar Putina portretiem klīda pa Odesu. No vienas puses cilvēki gāja kolonnās ar Ukrainas karogiem, bet no otras – kolonnās ar Georga lentēm. Mēs vēl teicām, ka Odesa ir tik brīnišķīga pilsēta. Tie iet ar ikonām un Putinu, bet citi – ar Ukrainas karogu, un viss ir kārtībā. Un tad notika 2. maijs. Un izrādījās, ka dažos aspektos mēs nemaz neesam tik brīnišķīga pilsēta.
– Es tur biju klāt, aktīvi fotografēju. Patiesībā gan vienā, gan otrā pusē bija apmēram 50 cilvēku. Galvenokārt omes ar ikonām. Es tur biju no paša sākuma līdz beigām un varu teikt, ka viņus pat nedzina prom. Lēnām izklīda paši no sevis. Demonstratīvi sadedzināja viens otra karogus, pazobojās viens par otru un gāja prom, jo kļuva vēls un auksts.
– Jā, līdz 2. maijam viss bija ļoti mierīgi.
– Abās pusēs valdīja gandrīz vai tāds labvēlīgs azarts pavilkt otru uz zoba.
– 2. maijā bija paredzēta svarīga futbola spēle. Es vairs neatceros, kam ar ko bija jāspēlē, neesmu futbola fans. Un Katedrāles laukumā...
– Sapulcējās fani, līdzjutēji. Pirms mača līdzjutēji staigā kolonnās, viņi tā vienmēr dara. Un, ņemot vērā toreizējos notikumus, Krimas atņemšanu un visu pārējo, šie fani gāja, īpaši izrotājušies ar nacionālo simboliku. Viņi, šie fani, protams, ir stipri un sportiski puiši, kā jau futbola fani, starp viņiem reti ir programmētāji. Viņi gāja pa Katedrāles laukumu virzienā uz...
– Akurāt lejā pa Grečeskaja ielu.
– Viņiem vajadzēja iet, un pēc dažiem kvartāliem viņi būtu nonākuši līdz stadionam. Principā tā ir diezgan tradicionāla lieta – fani pulcējas, kaut ko kliedz, iet pūlī. Pēc tam viņi atgriežas no stadiona, manuprāt, tā notiek visur. Reizēm viņi viens otru sit, arī tas viņiem tur notiek.
– Viens idiots vai provokators iznāca no Kuļikova lauka ar savu, tā teikt, karadraudzi un devās viņiem pretī, kliegdams vēl kaut ko citu.
– Un viņi tur stāvēja, kliedza, tad sāka mest viens otram akmeņus.
– Un tad pēkšņi kāds nošāva vienu no šiem patriotiski noskaņotajiem. [Maidāna atbalstītājs Andrejs] Birjukovs gāja bojā pirmais. Un joprojām nav zināms, kurš viņu nošāva. Nav zināms ne ierocis, no kura tika šauts, nav skaidrs pat virziens, no kurienes tas tika izdarīts.
– Un, lūk, pēc pirmo asiņu izliešanas visi bija sašutuši un sāka nopietni kauties un slepkavot viens otru.
– Toreiz tur, faktiski katedrāles priekšā, sākās kautiņš. Un tad kāds iekliedzās: "Ejam uz Kuļikova lauku" – jo Kuļikova laukā, visi to zināja... Nu, īsāk sakot, atcerējās, ka tur stāv "ienaidnieki".
– Ap 2. maiju Kuļikova laukā bija palikuši vien pāris jukušie, pensionāri, pļāpu kules un tamlīdzīgi, jo visiem pretmaidana cīnītājiem bija paģiras, tāpēc ka visu iepriekšējo dienu Maidana atbalstītāji un pretinieki kopā cepa šašlikus. Un tātad šie pāris jukušie, reliģiskie fanātiķi un nesaprastie dzejnieki arī gadījās ceļā šim iekarsušajam pūlim.
– Tas ir interesanti, ka parasts mietpilsonis, viņš saprot: ja viņš uzkarst strīdā, kautiņā, strīdā, viņš var nonākt līdz tam, ka nodur mīļoto sievu, ja? Ar kuru kopā ir nodzīvojis 20 gadus. Tas, ka tā pati lieta var notikt starp divām cilvēku grupām, kaut kādu iemeslu dēļ nevienam nenāk prātā.
– Vienmēr teiks: "Tas bija provokatoru darbs!" Bet kāpēc jābūt provokatoriem? Cilvēki vienkārši ierauga asinis un vienkārši sit. Un tie otrie sit pretī.
– Jo mūsdienu cilvēks mēdz noliegt iracionālo. Ja kaut kas notiek, tas notiek ar nodomu. Ja kāds nomirst – vienmēr kāds ir vainīgs, cilvēki nemirst paši no sevis.
– Cilvēki Kuļikova laukā vispirms mēģināja cīnīties pretī un kliegt kaut ko aizvainojošu, bet pēc tam atkāpās uz Arodbiedrību namu.
– No Grečeskaja ielas Kuļikova laukā ieradās ļoti maza daļa fanu, jo viņi saprata, ka tur nekas labs nebūs. Ieradās tikai neliela daļa, bet šī nelielā daļa veicināja paniku, un pensionāri paķēra savas ikonas un svecītes un skrēja uz Arodbiedrību namu.
– Viņi nobarikādējās. Nu, kā? Viņi vienkārši sameta pie ieejas kaut kādus koka gabalus. Vienkārši salika pāris galdus pie ieejas un tā "nobarikādējās".
– Un tad viņi sāka cits citam mest degpudeles. Jaunākie no tiem, kas bija nobarikādējušies, uzkāpa uz jumta un no turienes svieda pūlī degpudeles. Un tie, kas bija pūlī, tās meta augšā ēkā. Bet mēs taču nedaudz saprotam, kā darbojas fizika, vai ne? Aizdedzināt cilvēku, kas stāv uz ielas pūlī, ir daudz grūtāk nekā aizdedzināt ēku...
– Nevis tikai ēku, bet arī koka barikādes pie ieejas, koka mēbeles, sakrautas kaudzē.
– Šīs mēbeles aizdegās, ēkas iekšpuse aizdegās, un tad...
– Un tad visa iekšpuse, kā parasti, pārkāpjot visus noteikumus, bija apšūta ar kaut kādu polietilēna vagondēli...
– Un pats galvenais, kas ir banāla fizika, – ugunsgrēka rezultātā centrālā kāpņu telpa uzreiz pārvērtās par milzīgu dūmvadu, un tas radīja tādu velkmi, ka faktiski dažas minūtes vai pat desmitiem minūšu tur plūda baismīgi sakarsēts gaiss. Tāpēc visi tie, kas tajā brīdī atradās uz kāpnēm vai to tiešā tuvumā, gāja bojā uzreiz no karstā gaisa izraisītajiem elpceļu apdegumiem. Viena vai divas ieelpas, un viss – cilvēks iet bojā.
– Neviens no uzbrucējiem ēkā iekšā netika. Nebija iespējams ienākt. Ēkā bija neskaitāmi izdzīvojušie – izdzīvoja gandrīz visi, kas neatradās tuvu kāpņu telpai un neizlēca pa logiem. Saprātīgākā cilvēku daļa lēnām devās augšup, viņi koncentrējās uz ēkas jumta, kur viņus pēc tam aizturēja policisti.
Un tad "Feisbukā" parādījās ziņas, ka visi Arodbiedrību namā bojāgājušie ir kaujinieki no Krievijas un Piedņestras. Un visi Ukrainas mediji un lielākā daļa Krievijas mediju to pārpublicēja kā faktu. Bet es kā eksperts esmu redzējis dokumentus. Tikai divi no bojāgājušajiem bija no citām pilsētām: viens no Nikolajevas apgabala un otrs no Vinnicas apgabala. Visi pārējie bija Odesas un Odesas apgabala iedzīvotāji. Taču šie meli izraisīja absolūti briesmīgu reakciju – sākās izsmiekls. Tas bija absolūti pretīgi. Pat ne tik daudz paši notikumi, bet šis izsmiekls bija iemesls, lai daudzi ukraiņi saprastu, ka tās vairs nav domstarpības par nākotnes vīziju, tas jau ir niknums un naids, tā jau ir vēlme nogalināt citam citu. Tas jau bija izgājis ārpus ideoloģiskās konfrontācijas un kļuvis par nāvējošu konfrontāciju. Un pēc tam daudzi odesieši devās uz Donecku. Starp maniem ļoti tuviem paziņām ap desmit cilvēkiem. Ļoti daudz, kādi desmit cilvēki. Un tagad daži no viņiem kopā ar Krievijas armiju plāno doties uz Odesu.
Bet šis karš. Tā kā situācija ir mainījusies, sabiedrībā ir jūtama spēcīga polarizācija. Notikušā rezultātā tradicionālā konfrontācija starp nosacītiem maidanistiem un antimaidanistiem, kas ilga visus šos astoņus gadus, ir izzudusi. Izskatās, ka, pašiem negaidot, ir zudusi šī pretrunīguma un naidīguma sajūta – tā teikt, aktuālāka pretinieka priekšā.
Arodbiedrību nams 2014. gadā.
– Tas vienkārši nostrādā, – saka Taja. – Tu vari teikt to, ko daudziem patika teikt: "Jā, tā ir politika, mēs tur neko nesaprotam, visi melo, viss skaidrs." Bet, kad kaut kas lido tev virsū no debesīm, kad tu redzi, kā sprāgst dzīvojamās mājas, viss kļūst pilnīgi skaidrs.
– Pie mums tos, kas smēķē pīpi, sauc par pīpniekiem [oriģ. трубокуры]. Mūsu Odesas Pīpes klubā ir gan būvnieki, gan patrioti, kas cīnījās pretteroristiskajā operācijā, gan Odesas uzņēmēji, muitnieki, tiesu medicīnas eksperts, žurnālists-vatņiks – kā tik tur nav. Ļoti interesanta publika, jo vienīgais, kas tiem cilvēkiem ir kopīgs, ir tas, ka viņi smēķē pīpi.
Un tā tu redzi ļoti dažādus cilvēkus ar ļoti dažādiem viedokļiem – cik es saprotu, Odesas klubā ir aptuveni četrdesmit aktīvu cilvēku. Un, lūk, no viņiem, cik es tagad saprotu, mēs vienu esam nobloķējuši visos čatos, jo viņš regulāri slavēja Putinu. Un puiši viņam teica: "Serjoga, tagad atbildi. Vai tu esi gatavs atzīt, ka notiek karš, ka tas ir pa īstam?" Un Serjoga atbildēja: "Tas nav tik vienkārši... Mēs taču nezinām, kam ir taisnība un kam ne, puiši." Atbildot uz to, viņš tika nobloķēts visos čatos, jo tajos tiek apspriesta arī kara informācija, taktiskā informācija. Ir arī trīs vai četri cilvēki, kuri saka: "Sasodīts, jūs visi man nemaz nepatīkat!" Tātad trīs vai četri cilvēki, kuri saka: "Man nepatīkat jūs visi, bet, tā kā mūs bombardē, tad aizstāvēsim Odesu." Un visi pārējie – kāds jau karo, kāds tikai gatavojas karot, cits iet stāties teritoriālajā aizsardzībā. Lūk, tātad šeit ir šķērsgriezums ar vidējiem Odesas vīriešiem. Jāatkārto, ka tas ir ļoti daudzveidīgs šķērsgriezums, jo tur ir dažāda vecuma cilvēki ar dažādu finansiālo situāciju, t.i., cilvēkus vieno nejauši parametri. Ļoti haotiska izlase, tāpēc tā ir īpaši interesanta.
Īpaši smieklīgi uz šī fona ir lasīt, ka šeit, Odesā, sēž trīs fašisti, bet pārējie odesieši sēž un gaida, kad kāds nāks un glābs viņus no visām šīm nebūšanām.
* * *
Odesas mērs Genadijs Leonidovičs Truhanovs arī staigā ar dzeltenu skoču uz piedurknes. "Ik piecus gadus pirms vēlēšanām es esmu tad separātists, tad banderovietis, tad vispār nezin kas." Kopš karastāvokļa ieviešanas pilsēta ir militāro spēku pārvaldībā. Mērs un viņa komanda ir pārcēlusies uz bijušo partijas biroju, bet arī šeit gandrīz nekad neatrodas, jo visu laiku braukā pa pilsētu:
Sprādzieni. Tie lika saprast un sajust, ka tiešām karš ir sācies. Jo pirms tam tika daudz runāts par karu. Bet, kamēr nesajutīsi, ka zeme dreb zem kājām, kamēr neieraugi šāvienus – tad nāca apziņa, ka patiešām karš ir sācies. Tas bija 24. februāris, tika bombardēta eholokācijas stacija – tā nebija laba sajūta, viss bija ļoti labi dzirdams.
Tas notika pēc vecās shēmas, naktī. Tā ir militāra taktika – tiem, kas dežurēja naktī, jau beidzas spēks, bet tie, kam bija jādežurē no rīta, vēl nav ieradušies. Tā ir militāra taktika, militāra gudrība, ja to var saukt par gudrību – uzbrukt laikā, kad cilvēki ir neaizsargāti un atslābuši.
Es nekavējoties saģērbos un devos uz darbu, sapulcināju visus vietniekus, un mēs ķērāmies pie darba.
Šīs nedēļas laikā mums izdevās paveikt daudz, turklāt ļoti straujā tempā. Pirmkārt, mēs pārorientējām mūsu komunālos uzņēmumus, visus dienestus darbam kara laikā. Tas šķiet viegli, bet īstenībā ir ļoti sarežģīti. Darbiniekiem jāierodas darbā un jāaizbrauc prom komandantstundas laikā un tā tālāk. Jānodrošina komunālā tehnika, avārijas tehnika, apkures sistēmas, jo var notikt plīsumi un avārijas. Tas viss jāsaskaņo ar militārajiem spēkiem, kas jau patrulē pilsētā, un iedzīvotāji ir satraukušies, viņi meklē maskētus un pārģērbtus ienaidniekus katrā automašīnā. No vienas puses, es viņus saprotu, jo ir informācija, ka šeit darbojas diversantu grupas, un sākumā visi bija ļoti satraukti: ieraudzīja kādu aizdomīgu cilvēku un šķita, ka tas ir ienaidnieks, un tad sākās apšaudes bez iemesla. Un cilvēki paši nesaprata, kāpēc tas notiek. Es pats esmu redzējis – iet vīrietis ar mugursomu. Viņam jautā: "Kur jūs ejat?" Viņš saka: "Es eju mājās." Viņam saka: "Apstājieties." Viņš saka: "Es taču mājās eju, es tur dzīvoju." Izskanēja šāvieni, notika strīdi, skandāli, cilvēki bija sašutuši: ko jūs atļaujaties. Tagad jau ir saprašana.
Man ir suņi, no rīta eju uz parku. Cilvēki pienāk klāt, un es saprotu, ka man tas jādara, pat ja kaut kādā ziņā kļūstu par mērķi – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Bet, kad cilvēki redz, un lielākoties pastaigājas sievietes, viņas saka: kad mēs redzam, ka jūs izgājāt pastaigā ar suņiem, tas nozīmē, ka mums būs vēl viena normāla diena. Ja jūs esat šeit, viss būs labi.
Mana sieva ir šeit. Meita ar mazbērniem – vakar es viņus vienkārši ar varu, ar asarām aizsūtīju prom, tagad viņi ir uz robežas. Tagad es runāju ar cerību, ka viņa neatgriezīsies. Visi raudāja, un es teicu: "Darīsim tā – paliec tur trīs dienas un tad atgriezīsies."
Es pastaigājos pa parku, un cilvēki pie manis pienāk un jautā: "Vai esat redzējis, ko viņi dara pie Operas nama?" Es jautāju: "Ko viņi dara pie Operas nama?" Uzlika divas kājnieku kaujas mašīnas. Es arī to nesapratu. Aizgāju pie viņiem un teicu: "Puiši, jūs izvietojāt kājnieku kaujas mašīnas pie arhitektūras pieminekļa. Ja jūs veiktu atbildes triecienu pa kara tehniku, viņi taču varētu trāpīt Operas namā." Viņi delikāti klusēja. Tad sākās barikādes. Es domāju, ko darīt. Kāpēc pie Operas nama ir jābūt barikādēm? Sanāk, ka mēs viņus ielaidīsim pilsētā?
Marodierisms nav manīts. Cerēsim, ka tas tā turpināsies. Ziniet, vispār izrādījās, ņemot vērā mūsu pilsētas vēsturi, populārais viedoklis, ka "Odesā zog, bandītu pilsēta" – tie ir meli.
Mums ir 353 bumbu patvertnes. No tām 85 ir komunālā īpašumā, tas ir, par tām es esmu atbildīgs. Lūk, 2014.–2015. gadā man izdevās sakārtot visas 85 bumbu patvertnes. Vienīgais, kas man neizdevās, bija ventilācijas sistēma. Tur stāv lielie filtri, kas ražoti vēl Padomju Savienībā. Vēl 2014. gadā es rakstīju vēstules premjerministram un teicu: saprotiet, tā ir fikcija, cilvēki tur nenosēdēs, lūdzu, nomainiet filtrus bumbu patvertnēs. Šodien ir 2022. gads — nekas nav izdarīts.
Tātad 2014. gadā jūs paredzējāt, ka varētu sākties karš?
Klausieties, arī tolaik viss virzījās uz to pusi. Odesā bija sprādzieni, darbojās diversijas grupas. Divas vai trīs reizes nedēļā kaut kas uzsprāga.
Pilsētā apgalvo, ka man ir Krievijas pase. Nav ne pases, ne pilsonības. Bet mums šeit ir cilvēki ar Krievijas pasēm, un viņi ir pilnīgi normāli cilvēki, adekvāti, citādi Krievijas pase ir kā tāds spriedums. Tas bija 2014. gadā, bet viņi to bija paziņojuši tieši pirms vēlēšanām, lai mani noceltu. Es vērsos Krievijas ģenerālkonsulātā, kā pienākas. Oficiālā atbilde, ģenerālkonsulāta atbilde – man nav Krievijas pilsonības.
Es palieku un palikšu pie saviem principiem, ka 9. maijā es dodos uz Maskavas patriarhāta baznīcu. Es negrasos mainīt savu baznīcu un garīdznieku, pie kura eju uz grēksūdzi, tikai tāpēc, ka varbūt kādam tas nepatīk. Es redzu, ka viņš uzticīgi kalpo dievam un baznīcai. Un viņi sāk man atgādināt, ko es pateicu nepareizi. Tas bija 2015. gadā. 9. maijā es gāju uz Slavas aleju, man bija Georga lentīte. Cilvēki pieskrēja pie manis un sāka uzdot jautājumus. Es viņiem teicu, ka man Georga lentīte nav ienaidnieks, tā ir militāra varonība un slava. Jebkurā valstī lepojas ar saviem karavīriem. Tad viņi sāka jautāt par Krimu. Man vispār nepatīk situācijas, kad visi ir tik agresīvi. Es viņiem saku: "Es jums saku to, ko zinu. Tas jums var nepatikt. Mums tur bija karaspēks, jūras kājnieki. Es neesmu dzirdējis nevienu šāvienu. No otras puses, es dzirdu apgalvojumus, ka parlaments ir sanācis kopā un nobalsojis. Taču es nezinu, vai viņiem kāds draudēja ar ieročiem vai ne. Ko jūs vēlaties no manis dzirdēt?"
Es vēl gribēju pajautāt par 2. maiju. Es personīgi pazīstu divus cilvēkus, no kuriem viens ir Krievijas armijas karavīrs, kurš tika ievainots, kad tika slēgts Debaļceves katls, un otrs ir brīvprātīgais, kurš devās karot Donbasā, un viņi kā galveno motivāciju, kāpēc viņi iesaistījās konfliktā, minēja 2. maija traģēdiju.
Odesai tā ir atvērta brūce, jo tik mierīgā un draudzīgā pilsētā nekad nav notikusi masveida slepkavība. Un nevis vienkārša slepkavība, bet tik ciniska slepkavība, kad cilvēki, kas jau bija nokrituši, kuriem bija lauztas kājas, tika nogalināti. Tas ir barbariski. Viņiem nepatīk, kad es viņiem to saku, jo viņi uzskata, ka cīnījās pret Ukrainas ienaidniekiem. Par 2. maiju es varu daudz ko pastāstīt, jo esmu darījis visu, lai to novērstu. Kuļikova laukā bija 14 lielas teltis. Līdz 2. maijam man izdevās caur pārrunām vienoties, lai septiņas teltis aizvāc.
Es ierados Kuļikova laukā. Teicu viņiem: skatieties, es esmu atnācis. Jūs sakāt, ka es kaut kur slēpjos. Bet vēlāk jūs nāksiet pie manis un paskaidrosiet, ko darāt pilsētā. Vai jūs saprotat, ka jūs sūtāt cilvēkus nāvē? Par ko jūs cīnāties? "Korupcija, zemas algas" – ierastais komplekts. Es saku – okei, jūs lieliski cīnāties, Maidanā ir tieši tādas pašas prasības. Atšķirība ir tikai tā, ka viņi stāv zem Ukrainas karogiem, bet jūs stāvat zem dažādiem citiem karogiem, tostarp Krievijas. Paskatieties uz Maidana prasībām un jūsējām, tās ir līdzīgas, tikai formas ir pilnīgi atšķirīgas. Jūs esat ļoti jauni, jūs, muļķus, apdullina, jums būs ļoti nopietnas nepatikšanas. Mazākais – jūs par to ieliks cietumā, un viņiem būs visas tiesības to darīt. Aizvāciet teltis. Jums nav mašīnu, ģeneratora – es jums visu iedošu. Tikai nojauciet teltis. Labi, septiņas teltis tiek novāktas, cilvēki aizbrauc. Otrā daļa ir radikālāka. Labi, es ar viņiem parunāšu. Visi TV kanāli nāk kopā ar mani, nāk arī policijas priekšnieks. Dodamies uz Kuļikova lauku, tur ir atlikušās teltis. Es jūs lūdzu: "Novāciet to visu, tas nav pareizi. Es taču esmu atnācis pie jums ar miera piedāvājumu, lūk, mans numurs." Atnāk pārrunu vedēji: "Nu, ja jūs mums palīdzēsiet ar pārvākšanos." Es saku: "Labi, es palīdzēšu." Un mēs ar viņiem vienojāmies, ka 2. maijā pēc futbola spēles viņi visi novāks teltis un dosies prom.
Es gribētu uzdot jautājumu tiem, kas aktīvi uzstājas un stāsta par 2. maija traģēdiju: kad Krievija saka, ka viņi nāks un atriebsies par 2. maiju, es atbildētu tikai vienu – jūs sāciet sodīt viņus tur, pie sevis. Dmitrijs Fučedži [bijušais Odesas policijas priekšnieka vietnieks] – tagad viņš atrodas Krievijā, kur sniedz intervijas – viņš bija atbildīgs par sabiedrisko kārtību. Viņam kopā ar policistiem bija jānostājas starp divām pusēm, kas cīnījās viena pretī otrai. Viņš bija tērpies policijas virsnieka formas tērpā, viņam nebija, kur paslēpties, viņš tika ievainots rokā – vajadzētu noskatīties dažas labas kara filmas, kā tur cilvēki cīnījās bez rokām, kā cilvēki, kas ievainoti galvā, cīnījās un šāva tālāk, bez rokas. Bet šeit ievainojums plecā un viss, izstājās no kaujas.
Ugunsdzēsējs [Vladimirs] Bodelans [bijušais Ukrainas ārkārtas situāciju dienesta reģionālās nodaļas vadītājs], kurš tagad ir ierēdnis Krimā, – lai viņš atbild, kāpēc ugunsgrēks ēkā netika dzēsts? Kur bija mūsu ugunsdzēsēji, kad cilvēki dega. Atbrauca viena mašīna, tā tika pārņemta, un viss? Vai mums Odesā ugunsdzēsēju vienībai ir tikai viena mašīna? Nobijās? Nevajadzēja baidīties, tas bija viņa pienākums. Viņiem bija jāiet un jāglābj cilvēki, kas tur dega, bet es viņus tur neredzēju. Ja viņš ir ugunsdzēsējs, viņam ir jādzēš ugunsgrēks. Viņam ir jāreaģē ārkārtas situācijā. Esmu dzirdējis no viņiem – mēs neesam saņēmuši pavēli. Kādai pavēlei jābūt, ja ēka deg un cilvēki iet bojā? Ja tu patiešām esi pienākuma un goda vīrs, kāp mašīnā un dodies glābt cilvēkus. Un šodien viņi sniedz intervijas. Vispirms atvainojieties par to, ka nepildījāt savu pienākumu. Valsts jums par to maksāja naudu, piešķīra rangus. Vienkārši pajautājiet, bet viņi meklē kādu, ko sodīt. Jā, sistēmai ir jāstrādā efektīvāk, prokuratūrai vajadzētu... Esmu pārliecināts, ka tiesiskais novērtējums tik un tā tiks veikts.
Vai nebija ierosināta krimināllieta?
Krimināllieta ir ierosināta, tikai tā nekur netiek virzīta. Par 2. maiju mēs atceramies tikai pirms vēlēšanām. Partija, kas par to pārdzīvo, kļūst īpaši aktīva, kad vēlas savākt odesiešu balsis. Tas ir tāds cinisms, zaimošana – es nezinu, kādus vārdus lietot.
Tagad man pieprasa, lai es kameras priekšā pasaku: krievu kuģi, ej dirst. Bet es šādus vārdus nesaku principā. Vai viņi piedāvās atdot pilsētu? Tad ir vēl jājautā pilsētas iedzīvotāju viedoklis. Mēs neatdosim pilsētu. Pirmkārt, es esmu pārliecināts par mūsu bruņoto spēku līmeni, ka viņi neatdos pilsētu. Un to nedarīs arī pilsētas iedzīvotāji. Ziniet, tas ir vienkārši kaut kāds murgs, es nezinu, kādu vēl vārdu lietot... lai krievu cilvēki, krievu armija ieņemtu Odesu. Neviens to nevar iedomāties pat teorētiski. Aizbildinoties ar to, ka mūs no kāda atbrīvo, palīdz, taisnīgi soda tos, kas iesāka 2. maiju.
* * *
Katedrāles laukumā, segtajā paviljonā, veči spēlē šahu. Ir divi galdi – ātrais šahs ar taimeri un lēnais šahs. Ir auksti, bet viņi to nemana. Līdz komandantstundai vēl ir divas stundas, gana daudz laika.
– Es mēģināšu ar laidni, riskēšu. No kā man šeit jābaidās?
Uz melnbaltiem dēļiem risinās bezasiņu cīņas.
– Ko, Semjon, tev dara pāri? Es jau būtu zaudējis. Galu galā padotos, un viss.
– Kas šis ir par gājienu, kas zina, kas par gājienu?
– Pagaidām iesim šādi. To sauc фиг вам. Фигвам arī Āfrikā ir фигвам. [vārdu spēle: фиг вам – 'piga jums', вигвам – 'vigvams'. Joks nāk no multfilmas "Простоквашино".]
Šaha spēlē sarunas par karu ir aizliegtas.
– Kāpēc es tik slikti spēlēju? – saka Ļoņa. – Trešo spēli pēc kārtas es spēlēju ar melnajiem un spēlēju slikti. Kāpēc es tā darīju, vai tad es neredzēju, kas stāv zem zirga?
– Dod šurp trešo bandinieku.
– Nedošu.
– Sīkstulis.
– Nāksies bēgt prom, – saka Ļoņa un pārvieto laidni tālāk no briesmām.
– Ja ir nodedzis žogs, lai deg arī māja!
– Aizgāja tur un pat nepajautāja man, vai tā drīkstēja.
Gaisa trauksme. Gaudo sirēna. Vīrieši turpina spēlēt šahu, viņu gājieni paātrinās. Beigu beigās viņi saliek figūriņas maisā.
Cilvēki skrien uz pazemes pāreju – "nav jau pagrabs, bet tomēr".
Sirēna turpina skanēt. Deviņgadīgā Ļena (brilles, bizīte) mierina savu suni Asju. Asja ir Ļenas mātes rokās. Katru reizi, kad sirēnā atskan augsta nots, suns izstiepjas un rūc. – Asečka, nebaidies, – saka Ļena. – Tu esi sunītis, tev nav jābaidās. Ļena paņem Asju rokās, un suns nomierinās, iespiež degunu viņai plecā. Asja ir terjers ar cietu spalvu, mammai cietā spalva jārauj ārā, parāda – jātrimmē.
Gaisa trauksme apklust. Mamma grib vēl pastaigāties, bet Ļena pieaugušo balsī saka: "Šodien vairs nestaigāsim, nav nepieciešamības."
– Piektā stacijā, noblieza riktīgi.
Vīrieši staipa ielas kafejnīcu soliņus, kas sanesti lejā pārejā.
– Jūs dievam ticat? – apsargs jautā. – Nāciet lejā.
Kristus Apskaidrošanas pareizticīgo katedrāle ir kļuvusi par lielāko bumbu patvertni Odesā. Apzeltītas sienas, vītas kolonnas, tumšas svēto figūras. Uz flīzētās grīdas pie sienām ir paklāji, uz kuriem izklātas segas. Uz segām ir cilvēki. Katedrālē nav atļauts ieiet ar mājdzīvniekiem, bet cilvēki ienes kaķus somās.
Kristīnas vecākais dēls, kuram ir astoņi gadi, liek puzli, tikko sācis, un vēl nav redzams, kas tas ir par attēlu. Jaunākais – viņam ir četri gadi – sēž telefonā. Kristīnas ģimene jau trešo dienu nakšņo katedrālē.
– Mēs dzīvojam Sofijevskaja ielā, mūsu mājai nav pagraba. Pie ieejām mājās ir izlīmētas lapiņas ar bumbu patvertņu adresēm. Teikts, ka visās slimnīcās var patverties. Es apstaigāju divas slimnīcas Pastēra un Dvorjanskaja ielā – tur nekā nav, man teica – dezinformācija. Torgovaja ielā 20 bumbu patvertne ir, bet tur ir vietējie iedzīvotāji: "Mēs esam to iekārtojuši sev, savam pagalmam, ielaidīsim tikai, ja būs palikušas vietas." Un kā mēs tur skriesim, ja būs trauksme? Kā mēs uzzināsim, vai tur ir vietas vai nav?
Kristīna dažas sekundes raud. Viņas bērni to neredz.
– No rīta dodies mājās. Sagatavo sainīti ar ēdienu – dienai un naktij. Parunājies ar radiem visos nostūros – kurš ir dzīvs, kurš nav. Nomazgājies dušā. Tad atkal atnāc šeit.
– Šeit ir tāda aura. Šeit ir mierīgāk, – saka Kristīna. – Šeit tu nedomā par sliktām lietām, viss izskatās kaut kā skaidrāk.
– Aura? – saka baskājains puisis tepat blakus. – Nē, viņi nebombardēs baznīcu. Viņi ir ticīgie.
– Vai mājas netiek bombardētas? – saka sieviete no stūra. – Viņi tic? Kam?
– Es negribu runāt par politiku, – saka Kristīna. – Es gribu jautāt, kādēļ. Bet nezinu, kam.
– Krieviem pajautā, – saka sieviete no stūra.
– Mani radinieki no tēva puses ir Krievijā. Esmu viņus visur nobloķējusi. Viņiem ir sava patiesība. Mums ir sava. Mēs to izdzīvojam.
* * *
Vika gatavo prosas biezputru un cep olas. Viņa ir viesmīle, bet viņas kafejnīca ir slēgta. Šodien viņa pilsētā vāca drenāžu saviem avokado kociņiem – viņa tos ir izaudzējusi no kauliņiem, un ir vajadzīgi mazi akmeņi, bet uz pludmali tagad nevar iet, tā ir nomīnēta. Vika diedzē avokado un citronu kaulus. Viņa noiet lejā uz Veras Grigorjevnas dzīvokli. Verai Grigorjevnai ir 85 gadi. Kopš kara sākuma viņa lasa Agatu Kristi – caurām dienām, sējumu pēc sējuma. Viņa gandrīz nedzird.
Vera Grigorjevna saka:
– Lai taču Putins iekaro šo valsti! Brīvība uz dzīvības rēķina – man tas nepatīk. Vai jūs zināt, cik grūti ir dzīvot valstī, kuru ienīsti? Es pat trīcu, cik ļoti man tas nepatīk. Ukrainai jābūt kopā ar Krieviju. Es arī patruļai teicu: es esmu spiegs. Kura labā? Krievu labā. Viņš tik dusmīgi uz mani noskatījās! Tika slēgta ēdnīca, kurā ēdināja pensionārus, kura mūs noturēja virs ūdens. Ir bijis gan bads, gan represijas, un kas tagad notiek – bet es vienalga gribu būt kopā ar Krieviju. Daudzi cilvēki tā domā. Bet viņi baidās. No kā baidās? Viņi ir bailīgi, jo ir pieraduši baidīties. Neatkarīga? Atkarīga, no visiem. Trūcīga, trūcīga.
– Kijiva tiek bombardēta, Vera Grigorjevna, – saka Vika.
– Kā tiek bombardēta? Kijiva? Es tev neticu, Vika.
Vera Grigorjevna apsēžas pie pusdienu galda, Vika apsēžas viņai blakus. Vikai ir 17 gadi, rozā acu ēnas stiepjas uz deniņiem. Viņa ir no Možņakivkas, Luhanskas apgabala. Viņas tēvs pašlaik atrodas Harkovā, zem apšaudes. Viņas māte ir Luhanskas tautas republikā.
– Man ir pārāk daudz radinieku. 20 cilvēki visā valstī. Starobeļskas tehnikums, kurā es mācījos, tika uzspridzināts. Tagad es aizmiegu tikai uz rīta pusi. Es neteikšu, ko domāju. Es uzaugu Možņakivkā. Tur ir 1500 cilvēku. Tu ej pa ielu, un tev jautā – Krievija vai Ukraina? Ja tu saki "Krievija", tevi piekauj. Ja saki "Ukraina", tevi piekauj. Tev ir jānojauš, kam ko teikt. Es labāk klusēju.
Vera Grigorjevna ēd. Vika ķemmē kaķi.
– Kādus sapņus jūs redzat naktī?
– Nekas labs, tikai nepatīkamas lietas.
– Ir vērts atcerēties sapni, ka jūs lidojat virs Odesas, – saka Vika. – Vai es varu aizņemties Agatu palasīt vēlāk?
– Protams, nemaz nav jājautā, – saka Vera Grigorjevna.
Vika mazgā traukus. Vera Grigorjevna dodas uz blakusistabu un izvelk ārā aploksnes ar fotogrāfijām. Aploksnes izjūk no vecuma. Tās ir parakstītas: "mamma", "draugi", "kāzas", mierīgas, melnbaltas sejas. Vera Grigorjevna rūpīgi izvēlas mirušos, kurus viņa glābs bumbu patversmē.
Vera Grigorjevna.
Oriģināls: https://meduza.io/feature/2022/03/30/bozhe-moy-u-menya-kogda-to-byla-zhizn-ya-ee-zhila-i-lyubila.
1