Annas Vaivares ilustrācija
 
Par grāmatām
20.10.2020

Mamma čamma, vanna, kanna, cepešpanna

Komentē
0
Saglabā

Par Ērikas Bērziņas dzejas krājumu "Mammas dzejoļi" ("Liels un mazs", 2020)

Mums mājās ir bērnu grāmatu bez sava gala – gan tādas, ko lasīt kopā vai atsevišķi, gan tādas, kur galvenie varoņi ir bērni, gan tādas, kur darbojas zvēri, roboti vai reizēm kāds ekscentrisks pieaugušais – vectēvs, kurš sēž kokā, vecmamma, kura visu laiku saraujas, protams, arī brīnišķīgais Kārļa Vērdiņa dzejoļu krājums "Tētis", kur tēti visādi iznesas... Ir arī daudzi literāri darbi, kur mammas godam spēlē savu otrā plāna lomu, daudz sirsnīgu veltījumu māmiņām un mātēm, bet bērnu grāmatu, kuru galvenā varone būtu mamma – viņas piedzīvojumi, rutīna, redzējums –, mums noteikti ir mazāk nekā tādu, kur galvenajā lomā ir žirafe. Tas ir līdzīgi kā ar fotogrāfijām, kurās bēbītis redzams visos rakursos, bet viņam vienmēr līdzi esošā mamma tikpat kā neparādās. Varbūt tāpēc reizēm arī pašai pagrūti ieraudzīt un novērtēt savu lomu. Mamma grāmatās ir kaut kas abstrakts – klātbūtne, atdeve, siltums, neredzamais mīlošais spēks... bet es neesmu nekāda parādība! Tāpat kā Ērika un visas citas mammas, es katru dienu eju, daru, mīlu, baru, šķiru strīdus, stīvēju kājās kurpes, nogurstu, katru dienu ceļos rītos (bet ne vienmēr kā saulīte) un visās šajās darbībās esmu aktīva darītāja – teikuma priekšmets, nevis apstāklis.

Tāpēc Ērikas Bērziņas dzejas krājums "Mammas dzejoļi", kurā darbojas visa ģimenīte, bet lielākā un košākā ir mamma, ir kā patīkams malks svaiga gaisa – neatliekami vajadzīgs gan bērnam, gan pašai mammai. Protams, grāmatnīcās ir ļoti daudz literatūras par to, kā mammai darīt savu darbu, bezgalīgi daudz versiju par katru bērnkopības jautājumu (un kuram gan šo faktu vēl labāk zināt par Ēriku Bērziņu, žurnāla "Mans Mazais" galveno redaktori?), bet, ja pavisam godīgi, mēs taču šajās grāmatās visbiežāk meklējam iedvesmu, nevis padomu. Spēcinošus vārdus un atgādinājumu, ka aiz raizēm un rūpēm ir arī skaistais, jautrais, mīļais, piepildošais. Bet kāpēc meklējam uzziņu literatūru, ja dzeja šo uzdevumu paveic daudz labāk? Dzeja un māksla ir daudz spēcīgāks garīgais atbalsts. It kā jau mūžam debesīs mirdzošās saules metafora arī pilda šo uzdevumu... vienīgi tā ir tālu un neaizsniedzama, kamēr Ērikas Bērziņas dzejoļu krājums stāv uz galda rokas stiepiena attālumā un silda. Dzīvespriecīgs un košs, tas labi iederas jebkuras pievandītas istabas interjerā un izceļas uz apkrauta galda – vāks rāda smaidīgu mammu, kura žonglē ar nosaukuma burtiem līdzīgi kā ar visām savām lomām un pienākumiem. Man katrā ziņā ir vieglāk iedvesmoties no Ērikas, nevis no saules!

"Mammas dzejoļi" stāsta un dzied par triviālām lietām. Darbība tajos notiek starp virtuvi, vannas istabu, guļamistabu, pa ceļam uz bērnudārzu, trolejbusā vai dažreiz pagalmā. Annas Vaivares zīmējumos attēlotā Ērikas ģimene vai nu ēd, vai liekas gulēt, vai skatās televizoru un pāris reizes izbrauc pie radiem. Tas ir laiks, kuru ģimene pavada kopā – varbūt aktīvā dzīvesveida entuziastiem un pasaules apceļotājiem liksies: par ko gan tur dzejot? Bet, notupstoties un paskatoties no bērna līmeņa, šīs telpas un notikumi ir vesels kosmoss, bet katra izmētātā lieta – atklājums un mīts. Izbārstītas akmeņu saujas nav tikai akmeņu saujas, tās ir "akmens lietus, akmens salūts", lipīgās karotes ir zobeni, kas "uzveic putras briesmoni", bet šķērsām pāri ielai guļ zebra – ne pāri pāriet, ne apkārt apiet.

Ja kaut kas šajā mazajā pasaulē ir pavisam dīvains, tad tā ir laika neizmērojamība. No vienas puses, šajā pasaulē dienu no dienas nekas it kā nemainās, bet gada griezumā tur jau dzīvo gluži citi cilvēki un klāt nākuši daži jauni personāži, piemēram, bēbītis. Tāpat – no vienas puses, grāmatā aprakstītais ir tikai tāda maza laika maliņa, kuru strādājoša ģimene var atvēlēt ģimenei darbdienās pirms un pēc darba stundām, paralēli mājsaimniecības pienākumiem, bet tajā pašā laikā šīs dažas stundas ir tik ļoti garas, ka nevar sagaidīt, kad tās beigsies. Un tad viņi aizmieg un pēkšņi it kā iestājas nevis relatīvais, bet absolūtais laiks, kurā mēs viņus pārpasaulīgi mīlam un skatāmies uz viņiem gandrīz kā no mākoņa maliņas. Vēlme, lai vecāki biežāk spētu šādi palūkoties uz ģimenes dzīvi, ieskanas dzejolī "Māsas un brāļa sapnis", kurā viņi vēlas darīt visas tās aizliegtās lietas (bāzt mutē mazās mantiņas un ausī kaķa asti), bet "Mamma neko nedarīs, / smaidīs tik un klusēs / kā sastindzis sniegs, / kā dīgstoša zāle, / kā miegaina kaķa aste..." Lūk, ideāls, un tas nekas, ka ne vienmēr iespējams, bet mēs varam to vismaz paturēt prātā.

Protams, arī Ērikas pasaulē ir dusmas un sliktās dienas, kurās visiem ir kašķīgs garastāvoklis un drūms noskaņojums – aizņemšos no autores apzīmējumu šādiem brīžiem – "Vārnu ielas republika". Brīžos, kad visi ir dusmīgi un pūcīgi (dažas lapas grāmatā ir diezgan melnas), svarīgi pamanīt arī situācijas komiskumu, kaut vai to, ka meita taisās vilkt nepareizo kleitu. Būdama jau trīs bērnu mamma, Ērika zina, ka visi kašķi reiz beidzas un pat protests pret mazgāšanos nebūs mūžīgs, ka apburtajam lokam vienmēr ir kāds atvērts posmiņš. Apburtie loki mēdz būt iracionāli, ir situācijas, kas ir ārpus mammas kontroles, un pārbaudījumi, kuriem vienkārši nākas ļauties.

Koronas vīrusa baisulis no 24. lappuses vismaz manam dēlam laikam ir grāmatas mīļākais tēls, un arī dzejolis ir lielisks. Esmu novērojusi, ka lielo bērnu ballītēs "korona" šogad ir viens no biežāk lietotajiem vārdiem mēmā šova tipa rotaļās. Neparedzamais vīruss, ar kuru ik dienas tiekam konfrontēti, kļuvis par neredzamo ienaidnieku, kuru gribas izaicināt vai pakaitināt vismaz rotaļā. Iespējams, rakstot dzejoli par klepus un krekšķa ceļojumu, Ērika domāja kādu vienkāršāku bacili, nevis attēlā redzamo koronu, bet tam cauri vīd pārliecība, ka nesatricināmi veselīga attieksme ir labas imunitātes balsts.

"Mana mamma piena kanna –
vienmēr smaržīga un silta," –

Ērika raksta par ļoti intīmiem un mammīgiem brīžiem, bet tajā pašā laikā ne dzejoļos, ne ilustrācijās viņa nezaudē arī savas pārējās īpašības. Viņa joprojām ir arī gudra, interesanta un seksīga personība pati par sevi – ar saviem dēmoniem, ēnām un humora izjūtu:

"Mamma stāv uz vienas kājas
(mājiņa uz vistas kājas)
un no rīta putru vāra."

Man patīk, kā Ērika dzejoļos reizēm paiet sāņus no iesāktās taciņas, domas plūduma vai ritma. Tas atgādina skaņuplati, kam parādījies kāds skrāpējums, pirksta nospiedums vai kas no daudzkārtējas spēlēšanas viegli noskaņojusies. Tas dod īsta cilvēka, reālas situācijas klātbūtnes sajūtu un vieglu bezrūpību (nonšalansi), kas saskan arī ar šo dzejoļu vēstījumu un visa krājuma koncepciju – mamma, kas kā plate maļ visu laiku vienu un to pašu, katru dienu uz apli viens un tas pats... Bet vecā plate ir mūsu mīļākā plate, un Ērikas mājā, kā noprotams, tāda ir "Sniegbaltītes skola"...

Sev raksturīgi dzejniece ir viegli pašironiska par patērnieciskumu. Grāmatiņā var atrast arī atsauci uz Ērikas "pieaugušo" daiļradi – "iepirkšanās mani nomierina" no krājuma "Ziemeļu lapsa", kas šajā grāmatā dzejolī "TV kaste" ir kļuvusi par "Reklāmas bērnus nomierina. / Reklāmas bērnus iemidzina." Šķiet, tā ir kā autores iekšējā mantra, kas savā veidā raksturo specifisko Ērikas attieksmi, kura jūtama arī citos darbos. Viņa viegli ļaujas šai nelabojami patērnieciskajai, pieprasošajai pilsētas un mediju realitātei, nestrostējot sevi par to, jo viņa nebaidās, ka televizora vai iepirkšanās virspusīgā izklaide varētu konkurēt ar patiesi cilvēcīgajām vērtībām, īstajām jūtām vai apdraudēt ģimenes attiecības: "(..) labāk nepērc man neko. / tikai paņem opā / kā mazo brāli." Un kurš no mums to patiesībā nezina? Ka ne jau televizors aizvilina bērnus vai dators atsvešina pieaugušos, bet, pirmkārt, mēs paši novēršamies un aizmirstam, cik svarīgs un ietilpīgs ir apskāviens.

Runājot par televizoru, mamma Ērika iet pat vēl tālāk un velta dzejoli bērnu raidījumam "Kas te? Es te!", kura nosaukumā piesauktā "kaste" ietver vieglu kritiku televizora skatīšanās paradumam. Ērika aicina "kasti" paskatīties kopā, nevis tikai augstprātīgi uz to šņākt vai nosēdināt bērnus, lai netraucē. Jo no tās "kastes" nāk bērniem mīļi varoņi, ar kuriem viņi labprāt dzīvo arī ārpus kastes.

Ērika, kā zināms, ir koša un pamanāma pilsētas dzejniece, kura pazīstama ne tikai ar tekstu, bet arī ar savu tēlu, vārdu, smaidu, dzīvesveidu – gandrīz kā kādreiz kāds visai pilsētai zināms dendijs. Un man liekas brīnišķīgi, kā to grāmatas ilustrācijās uzsvērusi māksliniece Anna Vaivare, rādot krāšņas pilsētas un sadzīviskas situācijas – tikpat raibas kā Ērikas kleita un dzīvesstils. Jā, arī ar dažām melnajām vārnām, tumšo vilciņu un kādu rūgtāku garoziņu, bet kopumā – dominē siltie, sarkanie toņi. Man un arī maniem bērniem patīk atgriezties Annas Vaivares zīmētajā vidē un pilsētā, kuru pazīstam jau no grāmatām "Zirgā" un "Saputrotā putra", – atrast to pašu rūtaino galdautu un putras briesmoni šoreiz citā virtuvē un kontekstā un ieraudzīt jaunus rakursus pazīstamajās ielās, jo patiesībā jau mēs vienmēr, skatoties "Zirgā", esam domājuši par to, kas atrodas aiz stūra un citos kaimiņu logos, un savā iztēlē mēģinājuši ainu paplašināt, taču to, ka pretī ir Ērikas meitas bērnudārzs, nebijām gaidījuši. Bet, jā, pareizi – tolaik mēs taču vēl nepazinām Ēriku un viņas meitu. Tā ir vēl viena būtiska lieta, ko grāmata atgādina, ka pilsēta, ielas un māju stūri kļūst personiski caur iepazīšanos un kopīgi veidotām, piedzīvotām atmiņām un rutīnu. Bet bērnības ceļš uz bērnudārzu vai skolu vienmēr būs mazliet satraucošs un nostalģisks, jo apaudzis ar biezu emociju kārtu – emociju, kuras grūti nosaukt konkrētā vārdā, bet kuras ar laiku esam iemācījušies atpazīt un instinktīvi sagaidām līdzīgi kā "audzinātājas mīļo Labrīt!".

Manam vecākajam dēlam kopš pirmās klases ir tāda lieta kā "lasīšanas seminārs", kurā ikreiz jāatbild uz jautājumu: "Ko šī grāmata māca?" Šis jautājums mani ļoti kaitina, bet esmu pie tā pieradusi un pieņēmusi, un šoreiz arī pati uz to atbildēšu: es gribu no Ērikas, nu, vai vismaz no šīs grāmatas Ērikas mācīties saglabāt smaidu un tikt galā ar kaunu un vainas apziņu par to, ka man ne vienmēr sanāk risināt situācijas kā ideālajā variantā. Kopš man mājās ir viņas grāmata, patiesībā vēl agrāk – kopš pirmo reizi dzirdēju Ērikas dzejoļa lasījumu... brīžos, kad netieku galā, es sev puspajokam pajautāju: "Un kā darītu Ērika?" Viņa sacerētu dzejoli. Viņa uzvilktu vissmukāko kleitu un apmestu lieku apli ap lapām piebirušo Āgenskalnu, lai arī tas nozīmētu drusku kavēt darbu vai nodarbību sākumu. Ērika toties nenokavētu sevi un laiku kopā ar bērniem, kurš ir bezgalīgi garš un reizē tikai maza maliņa. Grāmatas Ērika nav tikai Ērika Bērziņa, bet jebkura mamma, kas nāk pretī pa ielu un uzsmaida otrai mammai to solidāro smaidu, ko, sastopoties ceļā, viens otram velta arī kalnos kāpēji un haikeri un kas dod spēku šo ceļu turpināt.

Santa Remere

Santa Remere ir vizuālās komunikācijas speciāliste, kas ieguvusi izglītību Latvijā un ārzemēs, tostarp mācījusies Tokijā pie fotogrāfa un mākslas antropologa Čihiro Minato. Ceļo, pieraksta lietas un k...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!