Jo ģeniālāks ir radošais cilvēks, jo šaurāka un trauslāka ir robeža starp viņa saprātu un ārprātu: tāds priekšstats ir izveidojies par radošuma un psihiskās veselības attiecībām. Visbiežāk radošuma un psihisko traucējumu saistību attiecina uz konkrētām profesijām – rakstniekiem, dzejniekiem, gleznotājiem, tēlniekiem, mūziķiem un komponistiem –, bet nereti par to tiek runāts arī talantīgu citu jomu pārstāvju biogrāfijās. Iemesli, kāpēc literatūras un mākslas jomas pārstāvji ir izpelnījušies vislielākās aizdomas, leģendas, kā arī neskaitāmus savstarpēji strīdīgus pētījumus par sava radošuma saistību ar psihiskiem traucējumiem, ir dažādi: radošuma un psihisko traucējumu skaidrojumu neviennozīmība, rakstnieku, mākslinieku un mūziķu atpazīstamība sabiedrībā un viņu biogrāfiju plašā pieejamība, priekšstati par normalitāti u.c. Tikpat labi, protams, "trakā ģēnija" stereotips par īpaši talantīgiem un radošiem cilvēkiem tiek uzturēts, jo tas ir lielisks materiāls grāmatām un filmām, kā arī sniedz mierinājumu tiem, kurus nav skārusi radošā dzīsla. Katrā ziņā "trakā ģēnija" apzīmējums ne tikai nodrošina vienkāršotu skaidrojumu tam, kas pilnībā nav izprotams, bet arī piešķir nepieciešamo devu savdabības un pat misticisma. Ne velti bieži ir dzirdēts, ka radošie cilvēki nesoļo vienā solī ar sabiedrību, bet allaž iet tai iet pa priekšu vai vismaz kaut kur nostatus. Ir radies romantizēts uzskats, ka visi mākslinieki ir mazliet traki, vēl vairāk, atšķirībā no citiem sabiedrības locekļiem, šis "trakums" vai "ārprāts" viņiem pat mazliet piedien, jo – kā gan citādi mākslinieki varētu stāvēt pāri laikam un radīt (šai sabiedrībai) tik vērtīgos darbus?
Domājot par šo tēmu, vienmēr aktuāls ir bijis jautājums – vai psihiski traucējumi izraisa radošumu vai arī radošums izraisa psihiskus traucējumus. Saskaņā ar pirmo uzskatu atsevišķi traucējumi izsauc vai veicina radošas domas un stāvokļus. Šādu uzskatu sliecas apstiprināt salīdzinoši nesens Zviedrijā veikts pētījums, kas aptver vairāk nekā 300 tūkstošu pacientu ar diagnosticētu šizofrēniju, bipolārajiem traucējumiem vai depresiju. Pētījuma rezultāti liecina, ka pacienti ar bipolārajiem traucējumiem visbiežāk strādā mākslas un zinātnes jomā, taču šizofrēnijas un depresijas gadījumā šāda saistība netika konstatēta. Radošo profesiju pārstāvji biežāk sastopami arī starp šizofrēnijas un bipolāro pacientu pirmās pakāpes radiniekiem, kuriem pašiem nav diagnosticēti psihiski traucējumi, taču šāda saistība netika pierādīta depresijas gadījumā. [1] Pārsvarā tiek uzskatīts, ka daudzveidīga un brīva domāšana kombinācijā ar t.s. "iedvesmoto stāvokli" [2] veicina oriģinālu ideju rašanos un attīstību. "Iedvesmoto stāvokli" mēdz aprakstīt kā vienu no pozitīvas šizotipijas elementiem, bet radošumu – kā pozitīvas šizotipijas rezultātu vai blakusproduktu, tomēr norādot: lai arī radošumam nepieciešams zināms domu haoss, ir vajadzīga arī maksimāla koncentrēšanās un nodošanās darbam. Proti, šizofrēnijas gadījumā klātesošās uzmācīgās domas vai pat halucinācijas vairs nevarētu uzskatīt par radošumu veicinošām, bet gluži pretēji – traucējošām.
Otrs radošuma un psihisko traucējumu saistības skaidrojums nosaka, ka tieši radošums izraisa psihiskus traucējumus. Tas atspoguļo pieņēmumu, ka radošajās izpausmēs un radoša cilvēka dzīvesveidā ir kaut kas tāds, kas izraisa "ārprātu". Ne viens vien rakstnieks ir norādījis uz mokām, kas ir klātesošas rakstīšanas procesā. Sākot ar tik labi pazīstamo baltās lapas sindromu vai bailēm no teksta [3] līdz tam, ka rakstīšana patiesībā nav diez ko patīkama nodarbe. Ar radošu personību dzīvesveidu šajā kontekstā ir jāsaprot ne vien saldkaislās "radošās mokas", bet arī tas, ka viņu veikums nemitīgi tiek vērtēts – mēnešu un pat gadu darbs var tikt izsmērēts pa sienām ar pāris nesaudzīgām (lai arī varbūt dažkārt itin patiesām) recenzijām, kas nešaubīgi var radīt tādu stresa līmeni, kurš veicina, piemēram, trauksmi, psihozi vai depresiju.
Vēl, protams, pastāv iespēja, ka radošums un psihiskie traucējumi gluži vienkārši pārklājas. Šis uzskats piedāvā varbūtību, ka personas dzīvē ir bijuši faktori (piemēram, bērnības pieredze, sociālekonomiskie apstākļi, apkārtējā sabiedrība utt.), kas kombinācijā ar personas rakstura iezīmēm un bioloģiskiem psihiskas slimības faktoriem ir veicinājuši gan radošumu, gan psihiskus traucējumus, tādējādi starp abiem lielumiem radot viltus saistību. [4]
Apstiprinājumu radošuma saistībai ar ārprātu (vai otrādi) ir meklējuši neskaitāmi zinātnieki. Par vienu no nozīmīgākajiem veikumiem šī jautājuma izpētē tiek uzskatīts psihiatres un neirozinātnieces Nensijas Andreasenas 1987. gada publikācija: tajā apkopoti rezultāti un secinājumi no piecpadsmit gadus ilga pētījuma, kurā trīsdesmit Aiovas Universitātes radošās rakstniecības darbnīcas rakstnieki un viņu pirmās pakāpes radinieki tika salīdzināti ar trīsdesmit citu profesiju pārstāvjiem, kas veidoja sociāldemogrāfiski atbilstīgu kontrolgrupu. Pētījumā Andreasena konstatēja ciešu saistību starp radošumu un afektīvajiem traucējumiem – 80% rakstnieku vismaz vienu reizi dzīves laikā ir bijusi afektīvo traucējumu epizode, turklāt 43% gadījumu tās ir bijušas bipolāras epizodes. Turpretim no citu profesiju pārstāvju kontrolgrupas afektīvie traucējumi tika konstatēti tikai 30% cilvēku (no tiem 10% – bipolārie traucējumi). Pētījuma rezultāti apliecina arī procentuāli augstāku alkoholisma līmeni radošo cilvēku grupai, bet viņu pirmās pakāpes radiniekiem – augstāku afektīvo traucējumu izplatību un biežāk sastopamu kreativitāti. [5]
Pie līdzīgiem secinājumiem 1989. gadā nonāca arī klīniskā psiholoģe Keja Redfīlda Džemisone, kura veica pētījumu par atzītiem britu māksliniekiem un rakstniekiem – viņu vidū apstiprinājās augsts psihisko saslimšanu gadījumu skaits un īpaši augsts bipolāri afektīvo traucējumu skaits.
Trešais nozīmīgais šīs jomas pētījums, uz kuru ilgu laiku balstījušies gan radošuma un psihisko traucējumu saistības atbalstītāji, gan tās noliedzēji un kritiķi, ir psihiatra Arnolda Ludviga 90. gadu sākumā veiktais pētījums, kas balstās uz 30 gadu laikā (no 1960. līdz 1990. gadam) laikraksta "The New York Times" grāmatu apskatā iekļauto biogrāfiju galveno varoņu analīzi. Tādējādi pētījumā "piedalījās" 1005 cilvēki, pārstāvot astoņpadsmit dažādas profesijas, no kurām astoņas profesijas – arhitekti, mākslinieki, mūziķi, komponisti, aktieri un režisori, esejisti, rakstnieki un dzejnieki – tika ierindotas t.s. radošajās profesijās. Lai noteiktu katrā biogrāfijā aprakstītā cilvēka radošo veikumu, Ludvigs izmantoja paša izveidotu "radošo sasniegumu skalu" [6], ar kuras palīdzību mērīja darbu oriģinalitāti, ietekmi u.c. "radošuma parametrus". Ar šāda "mērinstrumenta" palīdzību Ludvigs ne vien sarindoja radošās un neradošās profesijas, bet arī noteica katras personas radošuma pakāpi. Tas viņam ļāva konstatēt ne tikai lielāku psihopatoloģijas un ārstēšanās gadījumu skaitu starp radošo profesiju pārstāvjiem, bet arī saistību starp augstāku radošuma pakāpi un biežāku saslimšanas gadījumu skaitu.
Vienu no asākajām kritikām visiem trim pētījumiem izteikusi psiholoģe Džūdita Šlesingere. Andreasenas pētījumu viņa ir kritizējusi gan par nelielo un tādējādi nereprezentablo pētījuma dalībnieku skaitu, gan arī par to, ka zinātniece pētījuma dalībniekiem, ar kuriem viņa tikusies vien divatā, ir noteikusi diagnozi, vadoties pēc pašas izstrādātiem kritērijiem, nevis, piemēram, pēc SSK [7] vai DSM [8] (tajā laikā gan vēl nebija izdota DSM 3. redakcija). Tādējādi Andreasenas pētījums ir ticis apsūdzēts iespējamā neobjektivitātē. Turklāt gan Andreasenas, gan Džemisones pētījumos galvenokārt analizēti baltādaini vīrieši, kas nepieļauj šo rezultātu korektu piemērošanu ārpus konkrētā dzimuma un rases, bet ko abas autores tomēr atļāvušās darīt. Papildus tam Džemisones pētījumā nav izmantota kontrolgrupa. [9]
Ludviga pētījums, lai arī reprezentabls, arī nav ticis gluži sveikā cauri no Šlesingeras un citu kritiķu nagiem. Ludviga pētāmo subjektu radošuma mērīšana kombinācijā ar t.s. "psiholoģisko autopsiju" (personas simptomu noteikšana, balstoties uz biogrāfijā vai medicīniskās vēstures avotos izlasāmiem dzīves notikumiem, piemēram, hospitalizēšanas skaitu un pašnāvības mēģinājumiem) var uzskatīt par neobjektīvu, jo, izmantojot biogrāfijas, nākas pievērt acis uz ierobežoto informāciju un formātu, kas paver iespējas plašai interpretācijas subjektivitātei. Tomēr, iepazīstoties ar Ludviga, Adreasenas un Džemisones pētījumiem, kā arī tiem veltīto kritiku, jāsecina, ka visi autori ir veikuši nozīmīgu darbu tēmas pētniecībā – galvenā problēma, jo sevišķi Andreasenas un Džemisones gadījumā, ir bijusi nekorekta datu vispārināšana. Ja ir pētīti 47 baltie vīrieši, tad arī secinājumi būtu jāizdara par šo konkrēto grupu.
Ja raugāmies uz nesenākiem pētījumiem, arī tie ir apstiprinājuši teoriju par radošuma un psihisku traucējumu saistību. Džeimss Kaufmans (2001), līdzīgi kā Ludvigs, izvēlējies vērtēt cilvēku radošumu pēc viņu sasniegumiem. Viņš salīdzinājis Pulicera balvas un Nobela prēmijas laureātus ar tiem, kuri šīm balvām ir bijuši "tikai" nominēti. Kaufmans nenoliedz, ka laureātu sadalījums var būt maldinošs, jo jārēķinās ar politisku un subjektīvu priekšroku, bet, viņaprāt, vienreizēji vai, jo sevišķi, atkārtoti balvu ieguvēji jebkurā gadījumā tomēr izceļas ar zināmu pārākumu. Kā pētījumam nepieciešamo biogrāfisko datu pamatu Kaufmans izmantojis Pītera Pārkera un Frenka Kermodes enciklopēdisko izdevumu "A Reader's Guide to Twentieth-Century Writers", kurā iekļauti 986 dažādu valstu atzīti rakstnieki, dramaturgi un dzejnieki. No tiem 81 autors ir ieguvis vienu vai vairākas Pulicera balvas un 22 autori – Nobela prēmiju. Pulicera balvu ieguvēji no tās nominantiem daudz neatšķīrās ne pēc dzimuma, ne vecuma, kad bijusi pirmā publikācija, ne pēc kopējā sarakstīto darbu daudzuma, savukārt Nobela prēmijas ieguvēji no nominantiem atšķīrās ar to, ka vidēji bija radījuši ievērojami lielāku skaitu darbu nekā nominanti (tas atbilst Nobela prēmijas mērķim piešķirt apbalvojumu par mūža ieguldījumu). Rādītāji, kas attiecas uz psihisko traucējumu sastopamību, apliecināja, ka gan Nobela prēmijas ieguvēji, gan Pulicera balvas laureāti cieš no psihiskiem traucējumiem ievērojami vairāk nekā balvas neieguvušie. [10] Jautājums, ko uzdod arī pats Kaufmans, ir sekojošs: kas ir šīs atšķirības pamatā? Iespējams, atbilde ir meklējama psihiskajos procesos, kuri iesaistīti radīšanā. Ticama šķiet versija, ka gan psihisku traucējumu, gan radošuma pamatā ir līdzīgi procesi, kuros iesaistīta iztēle, tomēr tikai tie procesi, kas atbild par radošumu, var tikt uzskatīti par veselīgiem un produktīviem. Kā turpinājumu šai versijai Kaufmans piedāvā minējumu, ka augstākas kvalitātes darbi prasa lielāku emocionālo ieguldījumu – nemitīgu uzdrīkstēšanos, izkāpšanu ārpus rāmjiem un centienus izmēģināt jaunas formas un atrast jaunus veidus, kā lūkoties uz mākslu. Varbūt par šo brīnišķīgo spēju katru reizi redzēt un pieredzēt pasauli pilnīgi citā, inovatīvā veidā ir jāmaksā? Vairāki neirozinātnieki ir apstiprinājuši, ka izteikti radoša domāšana ne tikai aprakstoši līdzinās atsevišķiem psihiskiem traucējumiem, bet arī rodas to pašu procesu rezultātā. [11] Tātad īpaši inovatīvi un oriģināli domu procesi varētu būt līdzīgi tiem, ko klasificē jau kā neveselīgus. Savukārt te prātā nāk psihiatrijas kritiķis un pat noliedzējs Tomas Sāss, kurš šajā brīdī iebilstu, ka mūsu smadzenes pašas par sevi nespēj nošķirt "ģeniālu" domu no "mazāk ģeniālas" domas (jo sevišķi, ja abas rodas vienu un to pašu smadzeņu darbību rezultātā) – respektīvi, nošķīrumu starp ģeniālu rakstnieku, ļoti labu rakstnieku vai ne īpaši labu rakstnieku radām mēs paši. Tomēr jāņem vērā, ka Sāss bija visai radikāls sociālā konstrukcionisma pārstāvis – lai gan var piekrist, ka mēs paši radām kritērijus tam, kas ir laba māksla un kas tāda nav, nevajadzētu ļauties domām, ka visi psihiskie procesi ir vienlīdz veselīgi cilvēka garīgās un sociālās labklājības uzturēšanā.
Kaut kopumā pēdējo desmitgažu pētījumi uzrāda saistību starp augstas pakāpes radošumu un psihiskās veselības traucējumiem, ir vairāki nozīmīgi "bet", kuriem vērts pievērst uzmanību. Pirmkārt, pētījumi bieži ir ierobežoti savā vērienā, jo nepastāv viennozīmība starp radošuma, psihisko traucējumu un garīgās veselības definējumiem. Par to liecina, piemēram, tas, ka pētījumos vienkāršības labad radošums tiek definēts caur noteiktām profesijām, nevis aprakstoši un izmantojot izstrādātus kritērijus. Tas savukārt veicina stereotipizētu domāšanu, ka mākslas jomas pārstāvji ir radoši, bet, piemēram, ķīmiķi, mārketinga speciālisti vai inženieri – nav. Ja nav skaidri galvenie termini, ir visai grūti salīdzināt dažādu autoru atklājumus. Šo iemeslu dēļ vairāki autori ir norādījuši, ka saistība starp radošumu un psihiskiem traucējumiem ir tikai zinātnisks artefakts. Šīs pozīcijas piekritēji uzsver: lai arī starp abām iezīmēm, iespējams, eksistē saistība, tā nav obligāti cēloniska. Augstas pakāpes radošums var arī nenozīmēt garīgu saslimšanu (un otrādi), un fakts, ka abas iezīmes atklājas vienlaikus, nozīmē, ka tās ir netieši saistītas caur neiroloģiskiem, ģenētiskiem, vai sociāli un kulturāli veidotiem mehānismiem. [12] Tomēr, lai arī daļa līdz šim veikto pētījumu par radošuma un psihisko traucējumu saistību ir strīdīgi, tie ir ne vien snieguši vērtīgu pamatu konkrētās tēmas tālākai attīstībai, bet arī aktualizējuši jautājumu par kultūras un sociālo faktoru ietekmi uz ārprāta pieredzi un definēšanu.
[1] Kyaga et al. (2011) Creativity and Mental Disorder: Family Study of 300 000 People With Severe Mental Disorder. In: Br J Psychiatry, 199: 373–379.
[2] Flow (angļu val. – plūsma, plūdums): ungāru psihologa Mihaja Čiksentmihaji aprakstīts harmonisks koncepts par psihisku stāvokli, kas veicina radošumu.
[3] Berelis, G. Bailes no teksta. Hemingveja likums. Punctummagazine.lv, 2016.03.14.
[4] Silvia, P. J. and Kaufman, J. C. (2010) Creativity and Mental Illness. In: Kaufman, J. C. and Sternberg, R. (eds.). The Cambridge Handbook of Creativity. Cambridge: Cambridge University Press, 381–394.
[5] Andreasen, N. C. (1987) Creativity and Mental Illness: Prevalance Rates in Writers and Their First-Degree Relatives. In: Am J Psychiatry, 144(10): 1288–1292.
[6] Creative achievement scale (angļu val.).
[7] Pasaules veselības organizācijas Starptautiskā slimību klasifikācija (ICD – The International Classification of Diseases, angļu val.).
[8] Amerikas Psihiatru savienības Garīgo slimību diagnostikas un statistikas rokasgrāmata (DSM – The Diagnostic and Statistical Manual of Mental Disorders, angļu val.)
[9] Schlesinger, J. (2009) Creative Mythconceptions: A Closer Look at the Evidence for the "Mad Genius" Hypothesis. In: Psychology of Aesthetics, Creativity, and the Arts, 3(2): 62–72.
[10] Kaufman, J. C. (2001) Genius, Lunatics, and Poets: Mental Illness in Prize-Winning Authors. In: Imagination, Cognition and Personality, 20 (4): 305–314.
[11] Flaherty, A. W. (2005) Frontotemporal and Dopaminergic Control of Idea Generation and Creative Drive. In: The Journal of Comparitive Neurology, 493(1): 147–153.
[12] Sussman, A. (2007.) Mental Illness and Creativity: A Neurological View of the "Tortured Artist". In: Stanford Journal of Neuroscience, I(1): 21–24.
0