Recenzija
06.03.2012

Nenomirt un neaizmirst

Komentē
0
Saglabā

Pēc Sofi Oksanenas romāna "Attīrīšanās"

Izrādes centrā ir Alīdes Trū dzīvesstāsts. Pretrunīgs raksturs, apslāpētas jūtas, kritiski vēsturiskie apstākļi. Alīdes izdzīvošanas cena ir nodevība. Lugas darbība risinās baltiešiem izšķirošos vēstures posmos: 1941.–1949.gadā un 1992.gadā. Vai pagātnes noziegumam jelkad ir noilgums?

Režisore – Inese Mičule
Dramatizējuma autore – Andra Neiburga
Scenogrāfs – Gints Sippo
Kostīmu māksliniece – Ieva Veita

Lomās: Elita Kļaviņa, Baiba Broka, Gatis Gāga, Inga Alsiņa, Jevgeņijs Isajevs, Gundars Āboliņš, Andis Strods

 

 

Kadri no izrādes "Muša" ģenerālmēģinājuma

 

Ejot uz režisores Ineses Mičules izrādi "Muša" Jaunajā Rīgas teātrī, nedaudz bažījos. Otrais pasaules karš, padomju okupācija un to radītās salauztās dzīves ir neizsīkstoša tēma mūsu kultūras telpā, īpaši teātrī, un pēdējā laikā man ir gribējies no tās izvairīties. Ja formulē ciniski, tā ir kā bērnu un dzīvnieku tematika reklāmā – mazliet netīrs paņēmiens droša rezultāta sasniegšanai. Būsim godīgi, latviešu teātrī atliek piesaukt izsūtījumus uz Sibīriju un nodziedāt tautasdziesmu a capella, veroties tālumā, un visiem zālē (arī man) būs acīs asaras vai vismaz kaklā kamols.

No tā aizbēgt nevar un nevajag. Jautājums drīzāk ir par to, ko mēs gribam saprast, atkal un atkal par to runājot.

 

Publicitātes foto

"Muša" ir somu rakstnieces Sofi Oksanenas romāna "Attīrīšanās" dramatizējums. Rakstnieces tēvs ir soms, bet māte – igauniete. Par romānu, ko šim iestudējumam dramatizējusi Andra Neiburga, Oksanena ir ieguvusi vairākas balvas, un tas ir tulkots gandrīz 40 valodās.

Izrādes centrā ir igauņu sievietes Alīdes Trū dzīvesstāsts – no pirmskara laiku jaunības cauri Otrajam pasaules karam līdz vecumam nesenā pagātnē, 1992. gadā. Romāna vēriens šajā izrādē ir jūtams viscaur. Dažos kvadrātmetros tiek izspēlēti notikumi pusgadsimta garumā, karš, slepkavības, izvarošanas, spīdzināšanas, prostitūcija, ugunsgrēks, utt. Liekas, šis vēriens izrādei traucē un palīdz reizē – ļauj noturēt skatītāja uzmanību triju stundu garumā, tomēr brīžiem atgādina pilnmetrāžas mākslas filmu, kas iespīlēta teātra mazajā zālē. Un likumsakarīgi ironiski – atsauc atmiņā pirms dažiem gadiem igauņu teātrī novēroto tendenci – šādas episkas, vēsturiskas ģimenes sāgas pie viņiem ir cieņā.

Alīdi Trū varētu ierindot pie tām varonēm literatūrā, kuras, virspusēji raugoties, ir nepatīkamas un nicināmas (pirmās asociācijas – Jaunsudrabiņa Aija, Skārleta O’Hara), sievietes, kas rīkojušās egoistiski, akli un anti-varonīgi. Taču iedziļinoties nav iespējams nejust līdzi viņas salauztajai sirdij, apsēstībai ar mīļoto vīrieti, nav iespējams neapbrīnot viņas krampi un spēku. Negribu sabojāt skatīšanos  tiem, kas izrādi vēl nav redzējuši, tāpēc sižetu nepārstāstīšu. Kā jau izrādē par karu, tajā notiek daudz bēdīgu un šausmīgu notikumu, kurus vien uzlūkojot no malas, gribas nomirt vai vismaz piedzerties un aizmirst. Bet Alīde Trū visiem šiem notikumiem pa vidu izdzīvo, viņa nenomirst un nepiedzeras, viņa rīkojas bezbailīgi, ciniski, egoistiski un pašaizliedzīgi, uzticīgi un nodevīgi, gudri un muļķīgi, viņa rīkojas.

Publicitātes foto

Es nezinu, kā lai apraksta to, ko uz skatuves dara Elita Kļaviņa. Gribētos viņai atdot visus oskarus, kristapus un pārējos zēnus, jo uz skatuves viņa IR Alīde Trū. Pieļauju, ka ikvienas aktrises lielākais profesionālais prieks un ikviena skatītāja katarses garants ir aktiera un lomas sintēze līdz tādam līmenim, kurā rodas kāda cita, trešā būtne – it kā izdomāta, bet īsta. Atzīšos, ka līdz šim man ar Elitu Kļaviņu bija grūti, jo vienmēr pirmkārt redzēju Elitu Kļaviņu un tikai tad to, ko viņa spēlē. Bet Alīde viņai pieguļ kā otra āda – gan lielās līnijās (konsekventā rakstura attīstība tēla mūža garumā), gan visās izcilajās niansēs (saspringta šņaukāšanās, stāja, kas nodod noslēpuma klātbūtni, utt.). No aktieriem gribu ar paldies samīļot arī Ingu Alsiņu. Baiba Broka, Gundars Āboliņš, Jevgēņijs Isajevs un Andis Strods, visi bija baudāmi, bet Gata Gāgas liktenīgais džeks  gan kaut kur pa ceļam bija nozaudējies un uz citu fona izskatījās diezgan nepārliecinošs. Iespējams, tā ir literārā materiāla vaina, jo salīdzinājumā ar pārējo pretrunīgajiem raksturiem Hanss Peks ir diezgan viendimensionāls tēls.

Publicitātes foto

Atgriežoties pie sākotnējā jautājuma par to, ko iesākt ar grūto kara un okupācijas tēmu, šai izrādei ir bijušas visas iespējas kļūt par kārtējo bakstīšanu kolektīvajā pušumā. Par laimi, tas nav noticis. Vēsture un apstākļi nav izauguši lielāki par cilvēku un neaprij to. Lai arī kara notikumi un objektīvā vēsture ir klātesoša viscaur, tas ir stāsts par cilvēkiem. Par rīcību un atbildību, par mīlestību, par tās aklumu, par izvēlēm, par ģimeni, par upurēšanos un egoismu.

Grūti pateikt, cik lielā mērā jebkurš mākslas darbs objektīvi ir par to, ko es tur redzu, un cik lielā mērā tas ir tikai pirmais vai kārtējais domino kauliņš prātojumu ķēdē. "Muša" labi iederas manās pēdējā laika pārdomās par to, ka cilvēks ir viens un tas pats toreiz un tagad. Gadu un pieredzes atšķirība starp jaunu un vecu cilvēku zināmā kontekstā kļūst relatīva un nesvarīga, jo būtiskais ir cilvēciskais kodols. Tas īpašību un izteiksmes kopums, kurš sevi parāda neatkarīgi no apstākļiem, neatkarīgi no konteksta. Cilvēkam nekas cits neatliek, kā būt cilvēkam, neatkarīgi no laika un vietas, kurā viņš dzīvo. Lūkošanās no malas uz citu dzīvēm to atšķirīgajos kontekstos, protams, liek arī pārvērtēt savējos. Peldēšana laikā jo īpaši skaisti redzama pirmajā cēlienā – mūsdienas, kurās ielaužas meitenes atmiņas par vecmāmiņu, tad pirmskara laiks, tad karš – viss organiski savijies kopā un gaumīgi pasvītrots ar mājas iztaisnošanas triku (scenogrāfam Gintam Sippo cepums). Otrais cēliens bija lineārāks un vairāk balstīts dialogā, nedaudz kaitējot laika ceļojuma šarmam.

Publicitātes foto

Nobeigumā gribu pateikt divas lietas, kas man nepatika. Kā tādi uzmācīgi sīkumi nedod miera. Pirmkārt, divreiz izrādes laikā virtuves plītī tika sabāztas drēbes, uz dedzināšanu. Kurš dedzina drēbes plītī? Man liekas, ka ikviens, kuram ir bijusi darīšana ar plīti, saprot, ka, piestūķējot to pilnu ar lupatām, neko citu, kā piedūmotu virtuvi dabūt nevar. Otrkārt, pašās izrādes beigās tiek atšifrēts tās nosaukums "Muša". Tā bija viena aina par daudz, acīmredzamā nosaukšana vārdā.

Bet vispār jau tas nav svarīgi. Izrāde ir jāredz tāpat, tā ir aizraujoša un paliekoša visos līmeņos, gan tajā sāpīgajā, vēsturiskajā, kolektīvajā, gan humānajā, vispārcilvēciskajā. Lai arī skatīties brīžiem ir grūti, pārdomas pēc izrādes nevelk pie zemes, bet ved uz priekšu.

Tēmas

Baiba Petrenko

Baiba Petrenko ir studējusi kultūras teoriju, strādā ar bērniem, tulko un audzina dēlu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!