Foto: "Unsplash"
 
Komentārs
25.05.2020

Ministre filozofe

Komentē
14

Pagājušo ceturtdien izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska un viņas kolēģi uzrunāja Latvijas Studentu apvienības akcijas #GribuStudēt dalībniekus. Ministre atbildēja uz jautājumiem, daļa no kuriem tā vai citādi bija par to, vai ir normāli, ka studentiem paralēli studijām jāstrādā. Ministre šo jautājumu atzina par pārāk vispārīgu un filozofisku. Cita starpā viņa izmeta: "Ja mēs filozofējam, tad filozofējam tālāk!" Es, protams, novērtēju izglītības un zinātnes ministres izpratni par filozofiju un ieguldījumu klišeju dzīvotspējā, bet, no otras puses, piekrītu – ja reiz esam sākuši filozofēt, jāfilozofē tālāk. Patiesībā tā, manuprāt, ir viena no labākajām filozofijas definīcijām, ko esmu lasījis, proti, ka filozofija prasa turpināt domāt, kad citi domāšanai atmetuši ar roku. Tāpēc ar prieku dodos līdzi domu lidojumā.

Vai studentu spēja izdzīvot ir pašu studentu, pašvaldību vai valsts atbildība? Tas atkarīgs no tā, kā domājam par augstāko izglītību. Mūsdienu sabiedrībā gandrīz nav jomu, kuras varētu iztikt bez cilvēkiem ar augstāko izglītību, bet funkcijas, ko pilda šie cilvēki, ir ļoti dažādas, piemēram, ir uzņēmuma jurists, tiesnesis, eksperts kara noziegumos un romiešu tiesību vēsturnieks. Par pirmajiem diviem skaidrs – tie ir vajadzīgi, bet vai Latvijai vajadzīgi pēdējie divi? Nu, viss atkarīgs no tā, uz ko Latvija pretendē. Ja Latvijas politiķi starptautiskās diskusijās grib tikai blisināt acis, jo nespēj izsekot līdzi sarunai, tad eksperts kara noziegumos nav vajadzīgs. Ja Latvijas juristu uzdevums ir tikai skaidrot, kā pastāvošie likumi attiecas uz konkrēto gadījumu, nevis iedziļināties jautājumā par to, kas ir tiesības, tad arī vēsturnieks nav vajadzīgs. Tās valstis, kuras pretendē uz kaut ko vairāk par provinces statusu, investē kara noziegumu ekspertos un romiešu tiesību vēsturniekos, bet šis ieguldījums neatmaksājas tiešā veidā un acumirklī. Tieši tāpēc daudzas valstis ieguldījumu augstākajā izglītībā neatstāj pašu indivīdu un pašvaldību ziņā, jo uzturēt augsti specializētu zinātni un pētniecību ir dārgi, tur vajadzīgi kopīgie resursi, bet ieguvums ir valsts attīstība ilgtermiņā un vieta pasaulē nākotnē. Tāpēc tas, ka studenti nevar atļauties studēt, ir tieši valsts, nevis indivīda vai pašvaldību jautājums. Un, ja studenti neturpina studēt, tad ilgtermiņā cieš valsts.

Latvijas Izglītības un zinātnes ministrijā, pēc visa spriežot, dominē viedoklis, ka izglītībai un zinātnei jādod acumirklīgs labums vai nu pašam cilvēkam, vai nodokļu maksātājiem. Bija šarmanti dzirdēt, cik bieži ministrijas pārstāvju runās izskanēja doma, ka studentu mērķis ir vairāk nopelnīt. Pirmkārt, uzsvars uz peļņu sekmē kļūdainus priekšstatus, kurus grūti savietot ar realitāti – cilvēki ar augstāko izglītību patiešām vidēji pelna vairāk par tiem, kuriem šādas izglītības nav, bet lielākajā daļā nozaru atšķirība parādās tikai ar laiku, nevis uzreiz pēc augstskolas beigšanas. Otrkārt, ja izglītība būtu tikai personiskās peļņas jautājums, tad patiešām nebūtu pamata jebkādam valsts atbalstam un viss būtu jāatstāj banku ziņā, kuras tad varētu izsniegt aizdevumus studentiem atbilstoši finansistu novērtējumam par iespēju parādu atdot.

Jāatzīst, ka tik primitīva skatījuma uz augstāko izglītību Izglītības ministrijā, šķiet, nav, tomēr iezīmējas cita alošanās. Ministre nolasīja kādas studentes pārdomas par savām studijām un aizrādīja, ka bakalaura studiju nobeigumā studente vēl nezina, ko ar savām zināšanām iesāks. Šis ir sens rēgs. Proti, doma, ka nodokļu maksātāji dod savu naudu, lai sagatavotu speciālistus noteiktām profesijām, un, ja cilvēks mērķtiecīgi negatavojas šai profesijai vai, vēl trakāk, neturpina strādāt tajā jomā, kurā studējis, nodokļu maksātāju nauda ir izšķērdēta. Manuprāt, tas ir pilnīgi ačgārns priekšstats par augstāko izglītību, bet tas dziļi iesakņojies gan mūsu augstākās izglītības sistēmā, gan arī publikas, politiķu, studentu un viņu vecāku prātos. Minēšu tikai vienu argumentu – šobrīd darba tirgus mainās tik dramatiski, ka neviens no mums droši nezina, ko darīs pēc pieciem gadiem, kādas profesijas būs vajadzīgas un kādas zināšanas un prasmes no šo profesiju pārstāvjiem tiks sagaidītas. Tāpēc ­– ar nelieliem izņēmumiem – visa augstākā izglītība ir vispārīga un tai jābūt vispārīgai, un jāļauj studentiem eksperimentēt, mainīt specialitāti, kombinēt dažādas studijas, vilties, sākt no jauna. Un to visu vajag ļaut darīt par valsts naudu. Protams, ne vienmēr, ne mūžīgi, ne bez jēgas, tomēr reducēt augstāko izglītību uz darbinieku sagatavošanas kursiem nozīmē Latviju nolemt globālā darba ņēmēja, nevis devēja liktenim.   

Bet izglītībai, kas nav plānota un fokusēta uz konkrētu ieguvumu, pēc visa spriežot, nav vietas ministrijas plānotajā pasaulē. Sapņi ir citi. Mani savā laikā izbrīnīja, kāpēc ministre, šķiet, bija patiesi pārsteigta par augstskolu skeptisko reakciju uz viņas sākto augstākās izglītības pārvaldības reformu. Manuprāt, izbrīnam nav pamata – kaut vai tāpēc, ka ministrija konsekventi ignorē nozares pārstāvju viedokli. Bet tad sapratu, ka pārsteigums un savdabīgā augstprātība ir vienas monētas divas puses. Pati ministre arī šajā diskusijā atzina, ka politikā ienākusi nesen. Un patiešām – viņa nedomā kā politiķe. Politiķim, it sevišķi demokrātijā, ir pašsaprotami, ka ir daudz cilvēku, viņiem ir dažādi viedokļi, intereses un spēja ietekmēt notikumus un politiķa māksla ir sasniegt savus mērķus šajā daudzveidībā. Pirmajā mirklī varētu domāt, ka ministre un viņas kolēģi vienkārši nav demokrāti, varbūt autoritāristi. Bet tas man nešķiet ticami. Viņi acīmredzot domā kā ierēdņi tehnokrāti, kuri nespēj atšķirt plānus un cilvēkus. Tāpēc šis pārsteigums – tehnokrāts domā: ja man ir plāns, kas man šķiet labs, tad visi tam piekritīs. Un tad ir šoks, ka citi nepiekrīt. Vispirms tehnokrāti apmulst – kāpēc gan jūs man nepiekrītat? Un pēc tam apvainojas – ak, jūs šādi un tādi! Politiķi tā nedomā, jo viņi jau sāk ar apziņu, ka citādi nemaz nevar būt. Taču galvenā problēma nav tehnokrātu noliedzošā attieksme pret citu viedokli, bet gan iedoma, ka viņi spēj radīt perfektu plānu, kā visu pārveidot. Man jāatzīst, ka starp filozofiem ir bijis daudz tehnokrātu tieši tāpēc, ka viņi iedomājās, ka radīs pareizo plānu un visi tam automātiski sekos. Tāpēc ar prieku pieņemu mūsu izglītības ministri filozofu pulkā. Mums, filozofiem, gan ir viens kopīgs pretinieks. Ir sena tradīcija, kura vienmēr iestājusies pret šādiem plānotājiem un paštaisniem reformētājiem – politiskajā filozofijā to sauc par konservatīvo tradīciju.

Artis Svece

Artis Svece ir filozofs, publicists, Latvijas Universitātes Filozofijas un ētikas nodaļas docents, viņa pētnieciskais lauks aptver dzīvnieku studijas, ekokritiku, sociālo filozofiju un kritisko domāša

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
14

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!