2021. gadā lielākais deficīts bija nevis fosilie energoresursi vai komplektējošās detaļas elektronikā, bet savu spēju un zināšanu pieticīguma apzināšanās.
Kādā pirms dažiem mēnešiem notikušā tiešsaistes pasākumā ar pēdējiem diviem gadiem atbilstošu nosaukumu "Vīrusu evolūcija un pandēmiju ekoloģija" viens no runātājiem uzstāšanās laikā norādīja uz Alberta Einšteina citātu savā kabinetā – "Tas, ka šī pasaule ir izzināma, ir brīnums" (alternatīvs tulkojums: "Visnesaprotamākais šajā pasaulē ir tas, ka tā ir saprotama"). To var interpretēt gan kā apliecinājumu cilvēka izziņas spējām, gan kā atgādinājumu, ka pasaulei ir – ja drīkst – dziļi nospļauties, vai mēs to saprotam vai ne. Jebkurā gadījumā gribu atgādināt vēl citu Einšteina izteikumu: "Mēs joprojām zinām tikai procenta tūkstošo daļu no tā, ko daba mums atklāj."
Šie ievadvārdi saistīti ar to, ka zinātnē vai tehnoloģijās ikvienam ir kāda tēma, par kuru varētu teikt tā: "It kā saprotu, ko stāsta, tomēr reāli nespēju to stādīties priekšā." Man ilgu laiku šāda tēma bija mirklis pirms un pēc Lielā sprādziena. Tu lasi, klausies priekšlasījumus, it kā saproti, bet tas viss vienalga ir, lietojot sarunvalodas izteiksmi kā neveiklu joku, "pilnīgs kosmoss". Vai cits piemērs: ja ir interese, protams, var iegūglēt, lai kaut ko palasītos par tumšo matēriju, bet vienalga rodas sajūta, ka tie ir cilvēka prātam nesagremojami mērogi. Un tad atnāca kovids un no tā izrietošā interese par vīrusiem. Nebija, protams, tā, ka līdz šim par vīrusiem nekas nebija dzirdēts, jo ik ziemu taču "visādi vīrusi plosās" un mēs slimojam. Tomēr, cenšoties uzzināt vairāk (un atgriežoties pie ievadā minētās virusologa Jevgēņija Kuņina uzstāšanās), sākas, kā pēdējos gados ierasts teikt, zināms kultūršoks. "Vīrusi patiesībā ir visvairāk izplatītais bioloģiskais objekts uz Zemes. Mēs zinām, ka visus organismus veido šūnas, savukārt vīrusi spēj inficēt visas šūnas. Tādēļ var teikt, ka vīrusu daļiņu ir, rupji rēķinot, desmit reižu vairāk nekā šūnu. Vīrusi ir fantistiski dažādi – atšķirības starp mazākajiem/vienkāršākajiem un lielākajiem/sarežģītākajiem vīrusiem ir daudz lielākas nekā starp mums un baktērijām." Atvainojos lasītājiem, kuriem tas nav nekāds jaunums vai pārsteigums, tomēr atvēlēt 20–25 minūtes ASV strādājošajam Kuņinam vienalga iesaku, jo viņš, būdams izcils profesionālis, neslēpj, ka uz virkni būtisku jautājumu par vīrusiem labu atbilžu joprojām nav, par spīti izciliem sasniegumiem metagenomikā.
Šī izklāsta sausais atlikums ir: varam uzskatīt par muļķiem, histēriķiem, neliešiem un globālās sazvērestības aģentiem (vajadzīgo pasvītrot) ekspertus, mediķus, politiķus (galvenokārt, protams, pašmāju) un katram gadījumam arī Pasaules Veselības organizāciju, bet tas nemaina to, ka mūsu zināšanas par pasauli joprojām nav tik dziļas, kā mums labpatiktos domāt, un tādēļ nevajag iztaisīties par ekspertiem. Kas to deva! Mēs vienalga zinām, "kā ir patiesībā". Citiem vārdiem sakot, mēs, pat saskaroties ar pandēmiju, esam sasodīti augstās domās par savām zināšanām un prāta spējām.
Tēzi par cilvēka zināšanu apvāršņiem, protams, var interpretēt ar plusa zīmi – proti, mums priekšā vēl daudz interesantu atklājumu. Tomēr tas nemazina vajadzību būs pašironiskākiem. Manuprāt, jauks piemērs ir gada nogales lielais atklājums paleontoloģijā. Proti, atradums Lielbritānijas ziemeļos liecina, ka vairāk nekā pirms 300 miljoniem gadu dzīvojuši līdz šim neiedomājami lieli daudzkāji (Myriapoda). Ja līdz šim par rekordisti tiek uzskatīta Dienvidamerikā mītošā milzu skolopendra, kuras garums ir 35–40 centimetri, tad atradums Nortamberlendā ir vairāk nekā 2,6 metrus garš un apmēram 50 kilogramus smags. Skaistais šajā stāstā ir tas, ka atradums ir pilnīgi nejaušs – ja no klints nebūtu atšķēlies un pēc nokrišanas saplīsis smilšakmens bluķis, nekādas sensācijas un svarīga zināšanu papildinājuma nebūtu.
Pieticības vai, ja vēlaties, zināmas intelektuālas pazemības mums joprojām pietrūkst arī t.s. kultūrkaru kontekstā, kurā iesaistītajām pusēm liekas, ka tās piedalās "izšķirošā kaujā", respektīvi, ka situācija ir unikāla. Tāda tā nav. Ja mēs nebūtu tik augstās domās par savām zināšanām ideju vēsturē, mēs apzinātos, ka pretrunīgas (un kādu kaitinošas!) ideju kombinācijas ir vispār raksturīgas aktīviem cilvēkiem. Piemēram, šajā gadā tika publicēts spilgts teksts par to, ka 20. gadsimtā starp sociāldemokrātiem un feminisma atbalstītājiem bija arī eigēnikas piekritēji. Tas no mūsdienu liberāļu viedokļa var šķist neiespējami, bet tieši tā, lūk, ir mūsu problēma – vērtēt ideju ainavu un sadurmes kā lauku, kurā "lietas pa īstam" notiek tikai mūsu dzīves laikā. Mums, protams, var šķist, ka gadsimtiem ilgais patriarhālais modelis sievietēm Rietumos ir liedzis sevi īstenot – ar retiem izņēmumiem literatūrā, glezniecībā un mūzikā. Tomēr – ja saglabājam 2021. gadu kā termiņu atskatam – nesen tika publicētas vērtīgas esejas par laikabiedru atzītu sievieti anatomi (tostarp, līķu preparētāju) 18. gadsimta Francijā un sievieti ķeltu studiju speciālisti (tolaik šādi eksperti vispār bija retums) 19. gadsimta Krievijā. Negrasos idealizēt aizgājušos gadsimtus vai noliegt grūtības, ar kādām sievietes saskārušās un saskaras savu profesionālo nodomu piepildīšanā. Runa ir par to, ka "trīs K" (bērni, virtuve, baznīca) modeļa piekritēji bijuši visos laikos, tāpat kā visos laikos bijuši cilvēki, kuri adekvāti vērtē otru indivīdu. Ļaudis par savām idejām un vērtībām cīnījušies visos laikos (to novērtējums jau ir subjektīvs); mēs neesam nedz gudrāki un tālredzīgāki, nedz apņēmīgāki un drosmīgāki par agrāk dzīvojušajiem; mums nav nekāda pamata justies "īpašiem". Tomēr, spriežot pēc histēriskuma un savstarpējas neiecietības, mēs tādi jūtamies. Viena no aizvadītā gada stulbākajām (atvainojiet!) vārdkopām ir "mēs dzīvojam unikālā laikā".
1