Pirms dažiem gadiem kinorežisore Liene Linde internetā bija publicējusi savas filmas "Melnais samts" projekta tīzeri, no kura man atmiņā palikuši vārdi: "No dzīves es gribu tikai divas lietas: taisīt kino un lai pāriet depresija."
Pārsvarā izjūtu pretestību pret šāda veida frāzējumiem, kas cenšas īsā un koncentrētā veidā it kā sniegt kopsavilkumu kam tādam, kas patiesībā ir pārāk sarežģīts un plašs, lai tiktu ietilpināts ierobežotā zīmju skaitā (haikas un tviteris nav mani mīļākie žanri), taču ar augstāk citētajiem vārdiem sajutu ļoti spēcīgu, teju ķermenisku rezonansi un zināju, ka šī atslēgas frāze sevī ietver ne tikai potenciālu stāstam par mākslas veidošanas un mentālās veselības ļoti sarežģītajām attiecībām, bet arī potenciālu stāstam tādā valodā, kādā ikdienā sarunājos, rakstu un domāju; un, pat ja kino nav joma, kurā darbojos, šis stāsts risinātos uz kultūrsociāla fona, kas man tomēr ir gana labi pazīstams. Citiem vārdiem, es sāku lolot klusu cerību, ka latviešu kino beidzot parādīsies darbs, kas kaut mazliet spoguļos arī manu pieredzi.
Parasti nemēdzu apmeklēt filmu pirmizrādes, taču šoreiz sanāca tā, ka man tuva draudzene, kura arī "Melno samtu" ļoti gaidīja, ierosināja pirmizrādi apmeklēt kopīgi; tā nu filmas skatīšanās notika pacilāti svinīgā "Splendid Palace" zālē, un jāatzīst, ka to ne mirkli nenožēloju. "Melnais samts" tik tiešām reprezentē pieredzi, kas man ir pazīstama, proti, centienus realizēt savas mākslinieciskās ambīcijas un sapņus, vienlaikus mēģinot nopelnīt naudu izdzīvošanai, ar mainīgiem panākumiem cīnīties ar depresijas un trauksmes uzliesmojumiem, degošiem termiņiem un attiecību sarežģījumiem. Vai, kā to formulēju uzreiz pēc filmas noskatīšanās, "tas ir par to, ka reizēm tu esi absolūti nožēlojama un knapi turies virs ūdens, bet dzīve vienalga turpinās". Filma ļauj noticēt, ka tas notiek vai ir noticis arī ar citiem. Turklāt, skarot tādas smagas tēmas kā depresija, seksuāla vardarbība vai mierinājuma meklēšana vielās, filma vienlaikus spēj būt maigi atmosfēriska un arī patiesi smieklīga; gluži kā dzīve.
Man vēl nav izdevies līdz galam noformulēt, kādēļ ir tik svarīgi, lai vēstījumi par depresiju, trauksmi un dažādiem nenormatīviem stāvokļiem izskanētu arī latviešu valodā un tiktu ievietoti kontekstā, ko ir iespējams gana viegli sasaistīt ar savu ikdienu. Pirmoreiz par šo aspektu vairāk aizdomājos, kad pagājušajā vasarā apmeklēju Lauras Brokānes kūrētās izstādes "Kā es jūtos pēdējā laikā?" pavadošās programmas laikā notikušo diskusiju par neirodažādību. Atceros, ka pēc diskusijas secināju, ka nevaru atkost, kāpēc šī pieredze ir tik palīdzīga un kaut kādā veidā mierinoša. Lieta tāda, ka par neirodažādību pēdējo sešu septiņu gadu laikā esmu lasījusi ļoti daudz rakstu un grāmatu, tāpat arī esmu noskatījusies neskaitāmus "YouTube" video, kuros visdažādākie cilvēki stāsta par savu pieredzi, dzīvojot autisma spektrā. Tādējādi nekādu jaunu informāciju vai faktus es šajā diskusijā it kā neuzzināju.
Vēlāk sapratu, ka iemesls šai atvieglojuma sajūtai meklējams tajā, ka par neirodažādību klausījos nevis kārtējā "YouTube" kanālā, bet Medicīnas muzeja pagalmā un ka šeit pieredzē un pārdomās dalījās cilvēki, kas ir vai varētu būt mani paziņas, nevis ļaudis, kas, lai arī cik izglītojošs vai saviļņojošs nebūtu viņu stāstītais, tomēr ir pilnīgi svešinieki. Turklāt saruna lielā mērā fokusējās uz Latvijas sabiedrībai raksturīgo sociālo un praktisko izaicinājumu iezīmēšanu. Piemēram, horeogrāfe un performanču māksliniece Laima Jaunzema stāstīja, ka grūtības daudz un efektīvi komunicēt vai tīkloties būtiski ietekmē viņas iespējas veiksmīgi darboties mākslas vidē, reflektēja par izdegšanu, kas ir neizbēgamas sekas centieniem iederēties; tāpat arī norādīja, ka Latvijā diagnoze praktiski neko nedod, jo nekādu sistemātisku atbalsta mehānismu tāpat nav.
Internetā atrodamajos pieredzes stāstos no Rietumeiropas vai ASV var smelties ļoti daudz vērtīgas informācijas, taču tie vienmēr paliek kaut kādā mērā distancēti, jo visbiežāk sabiedrība, kurā dzīvo to autori, mentālās veselības jomā ir krietni labāk izglītota un iekļaujošāka. Tāpēc tas nedaudz atgādina ārzemēs veidota seriāla skatīšanos, proti, it kā ir iespējams identificēties ar dažādām problēmām, stāvokļiem vai izdzīvošanas stratēģijām, taču varoņu sociālā realitāte bieži vien man ir pilnīgi sveša. Te kā piemēru varu minēt "Netflix" skatāmo seriālu "Atypical", kas vēsta par jaunieti autisma spektrā. Kopumā ļoti labs seriāls, kas diezgan precīzi ataino dažādus praktiskus un sociālus izaicinājumus, ar kādiem saskaras cilvēki, kuru nervu sistēma un smadzenes nav neirotipiskas, tomēr ASV vidusskolas pieredze ir ārkārtīgi tāla no jebkā manā pieredzē. Tādējādi bieži ir sajūta, ka šie angļu valodā veidotie darbi (lai gan patērēju tos lielā daudzumā, jo nekā cita jau nav vai vismaz ilgu laiku nav bijis) tomēr nespēj līdz galam reprezentēt un validēt manu pieredzi šeit un tagad.
Pēdējā laikā, šķiet, notiek būtiska diskursa transformācija. Latvijas kultūrtelpā aizvien biežāk parādās darbi un notikumi, kas padziļināti nodarbojas ar mentālās veselības izaicinājumiem, neirodažādību un līdzīgām tēmām. Tas ir sarežģīts uzdevums, kas prasa drosmi un pacietību. Saruna jāsāk it kā tukšā vietā, kur nav nekādu iestrādņu vai paraugu, kamēr degošo tēmu un problēmu loks ir teju neizsmeļams. Apjukums, ar kuru pavedienu lai sarunu sāk, mani pašu piemeklēja, kad pagājušajā vasarā "Punctum" festivāla laikā organizēju diskusiju un dzejas lasījumus "Teksts un slimības pieredze". Gatavojot ievadvārdus un jautājumus pasākuma dalībniecēm, ātri vien sapratu, ka pāris stundu laikā varēsim izrunāt vien niecīgu daļu no tā, par ko gribētos un vajadzētu runāt. Papildu apgrūtinājumu rada arī apstāklis, ka, līdzīgi kā ar dzimtes identitātes un kvīru tēmām, parādību raksturošanai latviešu valodā bieži pietrūkst precīzu vārdu un terminu. Reizēm šķiet, ka latviešu valoda nav paredzēta, lai šīs tēmas iztirzātu, un pēc ilgām pūlēm atrastie latviskojumi liek justies neveikli un mulsinoši. Komplektā ar to, ka šīs tēmas nereti jau tāpat ir emocionāli sarežģītas un sensitīvas, vārdu trūkums rada sajūtu, ka runāt vai rakstīt par to visu latviešu valodā ir tā kā nemājīgi. Vismaz man bieži ir grūti atšķirt, cik lielā mērā man traucē emocionāla nedrošība vai pašcenzūra un cik lielā mērā tas ir nogurums no mūžīgajiem vārdu meklējumiem.
Taču katra saruna, latviskotais termins, filma vai dzejolis, kas spoguļo kādu atsevišķu līdz šim neizgaismotas pieredzes vai pārdzīvojuma aspektu, ir ļoti vērtīgs – tā ir pretošanās haosam, atsvešinātībai un sajūtai, ka tu viena pati klīsti vārdā nenosaucamā tumsā.
0