Foto: Aivars Ivbulis
 
Teātris
26.07.2022

Sarežģītais spēles laukums

Komentē
4

Par izrādi "Neatlaidības spēles" "Dirty Deal Teatro".

Mans iespaids par Latvijas mākslas un kultūras vidi ilgu laiku bijis tāds, ka tā nav diez ko naska uz sociālu un politisku problēmu un to cēloņu iztirzāšanu, kas, protams, ir tikai likumsakarīgi, jo arī Latvijas sabiedrībā kopumā šie procesi nenotiek pārāk aktīvi. Tāpēc ir tiešām iepriecinoši redzēt, ka pēdējā laikā autori, kas strādā dažādos mākslas žanros, arvien biežāk izvēlas savos darbos pievērsties sabiedrībā aktuālu sociālu tēmu aplūkošanai, kā arī mēģina dot balsi sabiedrības grupām, kas iepriekš kultūras naratīvos tikušas ignorētas vai parādītas galvenokārt caur vēsturiski veidojušos aizspriedumu prizmu. Atbrīvošanās no aizspriedumiem gan ir laikietilpīgs un nevienkāršs uzdevums, jo jāveic sociālā ietvarā, kurā aizspriedumi aizvien ir klātesoši un lielā mērā bieži pat neapzinātā līmenī nosaka mūsu redzējumu. Bet tieši tāpēc šādi darbi ir tik ļoti nepieciešami. Mēs visi dzīvotu daudz labākā vietā, ja māksla biežāk atklātu sociālo pieredzi, situācijas un problēmas, par kurām sabiedrības vairākums zina pārāk maz.

Pirms izstāstu savas pārdomas par izrādi "Neatlaidības spēles", droši vien jāatzīmē, ka neesmu nekādi saistīta ar teātra pasauli, uz izrādi gāju tāpat, savam priekam, un par to rakstu, jo mani jau pēc izrādes noskatīšanās palūdza to izdarīt – droši vien tāpēc, ka man ir sanācis visai daudz domāt par jautājumiem, kas saistīti ar slimības un invaliditātes pieredzi un tās uztveri un atspoguļojumu publiskajā un kultūras telpā.

Režisora Roberta Daubura un dramaturģes Diānas Kondrašas "Dirty Deal Teatro" iestudētā izrāde "Neatlaidības spēles" aprakstā nodēvēta par dokumentālu fantāziju, un tās centrā ir Latvijas Paralimpiskās komitejas prezidentes Daigas Dadzītes (izrādē aktrise Daiga Gaismiņa) personība un dzīvesstāsts. Fragmentāri uz skatuves parādoties arī citiem tēliem, ko iemieso aktieris Agris Krapivņickis, izrāde seko dažādiem notikumiem Dadzītes dzīvē, bet galvenokārt koncentrējas uz viņas darbu ar Latvijas sportistiem laikā, kad noritēja gatavošanās 2020. gada Tokijas Paralimpiskajām spēlēm, kas izrādījās īpaši sarežģīts un izaicinošs uzdevums, jo 2020. gada pavasarī spēkā bija pandēmijas laika ierobežojumi, kuru dēļ Paralimpiskās spēles tika pārceltas uz nākamo gadu, turklāt sportistu treniņi un gatavošanās sacensībām bija ievērojami apgrūtināta, jo sporta zāles bija slēgtas un pulcēšanās iespējas ierobežotas.

Izrādi caurstrāvo joki un ironija, kas ļauj runāt ar rotaļīgu un atbruņojošu vieglumu arī par bieži visnotaļ nomācošo pieredzi, kura saistīta ar dažādām pieejamības un citām ne visai iekļaujošas un izprotošas sociālās vides radītajām problēmām. Šīs ainas kalpo par atgādinājumu, ka spēja smieties ir vērtīgs emocionāls resurss, kas mazina spriedzi, sāpes un nereti, iespējams, ir vienīgā atslēga uz veselā saprāta saglabāšanu, saskaroties ar absurdo sadzīves realitāti.

Izrādes laikā ar ievērojamu atvieglojuma sajūtu secināju, ka tai gandrīz pilnīgi izdodas izvairīties no tiem diviem aspektiem, kas mani visvairāk biedē, saskaroties ar darbiem, kuri risina tēmas, kas saistītas ar slimības vai invaliditātes pieredzi.

Viens no tiem ir runāšana tēlu vietā, viņus nekādi neiesaistot darba tapšanas procesā, kas beigu beigās, pat ja autoriem ir bijuši vislabākie nodomi, pārvēršas par kārtējo stereotipu projicēšanu, turklāt nostiprina sabiedrībā pastāvošo varas attiecību dinamiku, kuras ietvaros marginalizētas grupas neatrodas pozīcijā, kurā spētu runāt. Piemērs, kas nāk prātā literatūras kontekstā, ir Andra Kalnozola intervijās paustie izteikumi par sava debijas romāna "Kalendārs mani sauc" galveno varoni – vīrieti ar garīgās attīstības traucējumiem, kuru autors personiski nepazīst, nekad nav ar viņu runājis un ir pat ar nolūku izvairījies par reālā Oskara personību kaut ko uzzināt, bet tomēr padarījis viņu par savas grāmatas galveno varoni. Šo piemēru es izvēlos ne jau tādēļ, lai mēģinātu pateikt, ka autori nedrīkst radīt darbus, par prototipiem vai iedvesmas avotu izvēloties cilvēkus, ko patiesībā nemaz nepazīst. Domāju, daudzi no mums tā ir darījuši – neētiski man šķiet tieši autora publiskie izteikumi, ka grāmata ir par šo konkrēto cilvēku un dod balsi cilvēku grupai, kam tās nav, lai gan patiesībā tamlīdzīga pieeja, veidojot romantizētas literāras fantāzijas, balsi cilvēkiem, kam tās nav, atņem vēlreiz. "Neatlaidības spēles" lielā mērā balstās intervijās ar izrādes galveno varoni, izrāde norit pirmās personas vēstījumā, un notikumi tajā tiek stāstīti no Dadzītes pašas perspektīvas. Protams, vienmēr var diskutēt, cik autentisks ir naratīvs, kas izstāstīts pastarpināti, caur kāda cita skatpunktu, tomēr tas pats attiecas arī uz autobiogrāfiskiem darbiem – tā vairs nav gluži mūsu autentiskā pieredze, bet jau apzināti konstruēts naratīvs.

Otrs aspekts, kas man parasti rada bažas, ir cilvēku ar invaliditāti kategorizēšana dihotomijā "žēlojami nabadziņi" un "iedvesmojoši pārcilvēki". Iedvesmošanas nots gan izrādē nedaudz ieskanas, un izrādes radošā komanda atklāj, ka "Neatlaidības spēles" ir par nepadošanos, tomēr šajā aspektā, par laimi, izdodas noturēties labas gaumes robežās, vienkārši stāstot stāstu par ļoti spēcīgu un mērķtiecīgu sievieti, viņas dzīves pieredzi un darbu. Te droši vien arī jāpaskaidro, kāpēc iedvesmošanas diskurss, ja domājam par cilvēkiem ar fiziskiem vai mentāliem ierobežojumiem, ir problemātisks; jo tas, ka kāda paveiktās lietas vai sasniegumi, pārvarot lielas grūtības, iedvesmo citus cilvēkus, taču pats par sevi nav nekas slikts. Tomēr te runa ir par plašāku sociālo naratīvu, kas apvij to, kā sabiedrība uztver cilvēkus ar invaliditāti, un kam ir milzīga ietekme uz politiskām struktūrām un to, kādas pārmaiņas sabiedrībā nākotnē varēsim vai nevarēsim sagaidīt. Iedvesmošanas naratīva centrā nonāk varonis, kurš, par spīti milzīgiem pārbaudījumiem un grūtībām, ko rada viņa vai viņas ierobežotais ķermenis, spēj gūt panākumus kādā jomā un tādējādi var kalpot par iedvesmas avotu pārējai sabiedrībai. Iedvesmošana notiek, veidojoties salīdzinājumam "ja šie cilvēki var, es arī varu...". Sanāk, ka sabiedrība iedvesmojas no tā, ka cilvēki pārvar grūtības, ko bieži izraisījušas nevis saslimšanas vai funkcionālo traucējumu radītās fiziskās sekas, bet gan sociālā vide (aizspriedumi, diskriminācija, nepieejama infrastruktūra utt., u.tml.), tādējādi šādā skatījumā, koncentrējoties uz individuālu varoņstāstu, izpaliek kritiska refleksija par sistēmiskām problēmām un sabiedrības kolektīvo atbildību veidot vidi, kurā ikviens varētu maksimāli realizēt savus potenciālus un talantus. Manuprāt, Latvijā jo sevišķi pietrūkst atgādinājumu par visas sabiedrības atbildību drošas un iekļaujošas vides radīšanā visiem. Iedvesmošanas naratīva pretstats ir raudzīšanās uz cilvēkiem ar invaliditāti kā uz žēlojamiem un nevarīgiem, tādiem, kas neko jēdzīgu ar savu dzīvi nespēj izdarīt un no kuriem sabiedrībai nav nekāda labuma. Pieļauju, ka nokļūt varoņa lomā reizēm var gadīties tieši aiz iekšējas nepieciešamības izvairīties no klasificēšanas par žēlojamu nabadziņu. Tomēr abi pretpoli ir kaitīgi, realitāti vienkāršojoši un kropļojoši, tie maz vai pilnīgi neko neatklāj par reālo ikdienas pieredzi, kas visbiežāk ir sarežģīta un neviennozīmīga un sniedzas pāri kādas vienas kastītes robežām.

Lai gan "Neatlaidības spēlēm" izdodas izvairīties no iepriekš minētajām lamatām un izrādes skatīšanās laikā šis apstāklis kopā ar jokiem kādu brīdi radīja tiešām daudzsološu iespaidu, kopumā es tomēr nesāku izrādes pasaulē justies emocionāli iesaistīta, kā arī ne līdz galam uztvēru, par ko īsti šī izrāde ir un ko tā man grib pavēstīt. Izrādē tiek skartas dažādas ar paralimpisko sportu, tā pieejamību, sabiedrības aizspriedumiem un pandēmijas radītajām grūtībām saistītas tēmas, taču nevienu no tām izrāde īsti neizvērš un neatrisina, atstājot tādu kā neskaidrības un nepabeigtības iespaidu.

Iedomājos, vai nevarētu būt tā, ka "Neatlaidības spēles" mani īpaši neuzrunāja, jo viena no izrādes centrālajām tēmām tomēr ir sports, kas mani gluži vienkārši nesaista. Es varētu mēģināt izlikties, ka ir citādi, bet sports mani tik tiešām pilnīgi un vispār nemaz neinteresē, par sporta pasauli es praktiski neko nezinu, un tuvākā lieta sportam, ar ko mēdzu nodarboties pati, ir pastaigāšanās parkā vai Matīsa kapos. Tāpat arī es nemēdzu sekot līdzi nedz Olimpiskajām, nedz Paralimpiskajām spēlēm, jo sacenšanos starp valstīm nesaprotu. Pieļauju, ka šim aspektam varētu būt kaut kāda nozīme izrādes uztverē un spējā just līdzi tās varoņiem, jo citiem sekošana sporta notikumiem ir tiešām būtiska un ļauj pieredzēt līdzpārdzīvojumu un citas intensīvas emocijas, kuras es sporta kontekstā vienkārši nejūtu.

Bet varbūt problēma drīzāk slēpjas izrādē jau pēc noklusējuma klātesošajā pārliecībā, ka Paralimpiskās spēles ir svarīgas, bet tā nesniedz nekādu niansētu pamatojumu vai motivāciju, kādēļ īsti tās ir tik ļoti svarīgas – ne jau kādēļ tām jākļūst interesantām vai būtiskām man, bet kāpēc tās ir tik nozīmīgas izrādes varoņiem. Man šķiet, ka viens no mākslai piemītošajiem brīnumiem ir spēja ļaut mums piedzīvot, ka uz brīdi mūs aizrauj arī pasaules, kas ir ļoti atšķirīgas no tām, ko apdzīvojam mēs paši, un kurās ļoti nozīmīgas ir parādības, kas mūs citādi varbūt īpaši neinteresē vai par kurām neko daudz nezinām. Subjektīvs un personisks pamatojums spēļu nozīmīgumam, saprotams, eksistē (piemēram, es palasīju medijos pieejamās intervijas gan ar Daigu Dadzīti, gan viņas māsu paralimpieti Diānu Dadzīti, un man kļuva nedaudz skaidrāks, kāpēc viņām un citiem sportistiem dalība spēlēs ir tik būtiska), bet tas ir materiāls, kas jau atrodas ārpus izrādes robežām.

Lai tas, ko saku, nejauši netiktu pārprasts – arī es uzskatu, ka Paralimpiskās spēles ir būtiskas, pat ja mani pašu tās neinteresē, jo domāju, ka cilvēkiem ar kustību traucējumiem jābūt iespējai nodarboties ar sportu, tostarp profesionālu sportu. Tāpat uzskatu, ka arī Latvijā jābūt pielāgotai sporta infrastruktūrai, kas šiem sportistiem ļautu bez liekiem sarežģījumiem trenēties, kā tas ir citviet pasaulē. Šeit runāju tieši par pamatojuma trūkumu pašā izrādē.

Viens no izrādes fokusiem ir pandēmijas laika radītās grūtības sagatavoties Tokijas spēlēm, un tas ir tik tiešām svarīgi – parādīt, ka pandēmijas ierobežojumi, par spīti publiskajā telpā bieži cirkulējošajam apgalvojumam, ka pandēmija visus skārusi vienādi, dažādas sabiedrības grupas patiesībā ietekmēja ļoti atšķirīgos veidos. Taču arī šo aspektu izrāde īsti neizvērš un līdz galam nepamato. Vismaz man radās sajūta: ja pati jau gana daudz nebūtu domājusi par dažādiem pieejamības jautājumiem, izrāde man neiedotu gana daudz informācijas, lai es apjaustu pieejamības problēmu patieso apmēru un spētu saprast, piemēram, kādi varētu būt iemesli, kādēļ paralimpiešiem gatavoties spēlēm pandēmijas apstākļos bija grūtāk, nekā tas būtu bijis parastiem sportistiem.

Izrādē ir epizode, kurā izskan politiķa Sanda Riekstiņa sacītais, ka paralimpiešiem jāpiešķir mazākas prēmijas nekā olimpiešiem ("nesaku, ka paralimpiešiem jābūt mazāk, bet parastajiem sportistiem jābūt vairāk"), tādējādi nepārprotami norādot, ka paralimpiskais sports tomēr nav līdzvērtīgs un pietiekami svarīgs. Tā ir, manuprāt, viena no smieklīgākajām izrādes epizodēm (rakstot tekstus savām "Sieviešu stendapa" performancēm, jau labu laiku esmu ievērojusi, ka politiķu paradoksāli neloģiskie izteikumi it bieži ir brīnišķīgs materiāls jokiem); taču šai ainai noteikti būtu bijis potenciāls uzbūvēt plašāku un nopietnāku refleksiju par to, kāpēc Latvijas sabiedrībā cilvēki ar invaliditāti un viņu paveiktais tiek redzēts kā kaut kas otršķirīgs un nebūtisks. Šādu kritisku izvērsumu, protams, var arī neveikt un palikt pie vienkārši jautras ainiņas, bet tieši tā laikam arī bija mana galvenā problēma ar šo izrādi: proti, tās palikšana pie atsevišķiem absurdi skumjiem un komiskiem stāstiņiem, kas tomēr līdz galam nesavijas kopā vienotā vēstījumā.

Tomēr, par spīti minētajiem iebildumiem, uzskatu "Neatlaidības spēles" par vērtīgu teātra pieredzi. Šī teksta rakstīšanas laikā ļoti apzināti centos izvairīties no tamlīdzīga secinājuma formulēšanas, jo tas darbiem par invaliditātes (vai citu sociāli marginālu) pieredzi jau no sākta gala šķietami pazemina mākslinieciskās kvalitātes latiņu, lai gan es nepiekrītu šādai pozīcijai – galu galā, mums ir ļoti dažādas kvalitātes mākslas darbi ar visdažādākajiem varoņiem, un tomēr man patiešām šķiet ārkārtīgi svarīgi, ka tapusi izrāde, kuras galvenā varone ir sieviete ratiņkrēslā, kurai ir veiksmīga profesionālā dzīve un kura turklāt ikdienā daudz strādā, lai veicinātu pieejamības jautājumu risināšanu. Tas ir būtiski varbūt ne tik daudz, lai kādu iedvesmotu, bet gan lai veidotu reprezentāciju sabiedrības grupai, kas mākslā līdz šim bijusi gandrīz neredzama. Pirms laika kādā nejauši noklausītā sarunā dzirdēju apgalvojumu, ka ne vienmēr autori, kas savos darbos cenšas radīt perifērijā esošu sociālu grupu reprezentāciju, paši spēj paskaidrot, kāpēc mums tā vispār ir vajadzīga; plašāku domāšanas paradigmu maiņai skaidrojumi un atšifrējumi, saprotams, ir nepieciešami, un tomēr toreiz neviļus nodomāju, ka specifiski paskaidrojumi par reprezentācijas nozīmi nepieciešami vienīgi tiem, kam mākslā nekad nav trūcis savas pieredzes atspoguļojuma un nav bijis grūtību sevi atpazīt filmu, grāmatu vai teātra izrāžu tēlos un kas nenojauš, cik vientuļa un izolējoša eksistenciāla pieredze ir dzīve ar apziņu, ka apkārtējā pasaule tevi nespoguļo un it mierīgi iztiek bez tevis pieminēšanas. Tāpēc, pat ja man šī konkrētā izrāde nešķita sevišķi aizraujoša vai es to gribētu redzēt citādi veidotu, nešaubos, ka tā ir ļoti nozīmīga citiem skatītājiem. Un, cerams, kalpos par pārdomu aizmetni arī cilvēkiem, kuri varbūt nekad iepriekš nav domājuši par Latvijas sabiedrībā pastāvošajām vides pieejamības un citām ar iekļaujošas perspektīvas trūkumu saistītām problēmām.

Katrīna Rudzīte

Katrīna Rudzīte ir dzejniece un feministe. Par dzejas krājumu "Saulesizplūdums" (2014) saņēmusi Latvijas literatūras gada balvu. Interesējas un reizēm raksta par literatūru, kultūru un aktuāliem proce...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
4

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!