Pēdējo mēnešu laikā esmu izlasījusi vairākas palestīniešu izcelsmes autoru grāmatas, noskatījusies vairākas filmas par Palestīnas vēsturi un atbrīvošanās kustību, kā arī noklausījusies dažādu podkāstu sērijas, kurās intervēti rakstnieki, profesori, ārsti, aktīvisti un citu jomu pārstāvji, kas komentē ar Palestīnu saistītus jautājumus. Man šķiet, ka viens no droši vien daudzajiem iemesliem, kādēļ Latvijas sabiedrība pārsvarā izvēlas klusēt par Izraēlas armijas īstenoto genocīdu Gazā, ir zināšanu un intereses trūkums ne tikai par aktuālo situāciju Gazā un Rietumkrastā un šo teritoriju vēsturi, bet arī zināšanu un intereses neesamība par palestīniešu kultūru. Pieņēmums, ka palestīnieši nerada neko jēdzīgu, ir auglīga augsne tādiem ksenofobiskiem un dehumanizējošiem spriedumiem kā "viņi visi tur ir teroristi vai vismaz atbalsta terorismu", ko pēdējā laikā diemžēl esmu dzirdējusi arī no inteliģentiem un visnotaļ sakarīgiem cilvēkiem.
Savā pirmajā ikmēneša slejā nolēmu pastāstīt par dažiem palestīniešu izcelsmes autoru darbiem, kuri pēdējā laikā uz mani atstājuši spēcīgu iespaidu.
Adanias Šibli grāmata "Nebūtiska detaļa" (Adania Shibli, "Minor Detail", 2017)
"Nebūtiska detaļa" ir pati pirmā grāmata, kuru izlasīju pēc 7. oktobra. Tas ir koncentrēts, blīvs, meistarīgi uzrakstīts vēstījums par neiedomājamu varmācību un tās atstātajām pēdām personiskā, ģeopolitiskā un teju mistiski pārdabiskā līmenī.
Grāmatai ir divas daļas. Pirmā daļa ir dokumentāls stāsts, kas risinās 1949. gadā, kad notiek cīņa par jaundibinātās Izraēlas robežu nostiprināšanu. Negeva tuksnesī Izraēlas armijas karavīri uzbrūk beduīnu kopienai un nolaupa jaunu sievieti, kuru grupveidā izvaro un nogalina armijas apmetnē. Otrajā daļā, kas ir fikcionāla, kāda Rāmallā dzīvojoša sieviete, izlasījusi avīzē par notikušo, saprot, ka ir dzimusi tieši 25 gadus pēc slepkavības. Viņa mēģina noskaidrot sīkākus notikušā apstākļus un nokļūt notikuma vietā, bet tas ir ārkārtīgi sarežģīti: viņai no kolēģes nākas aizņemties personas identitātes karti, jo viņas dokuments šādu ceļojumu liedz. Šķērsojot armijas apsargātos kontrolpunktus ar svešiem dokumentiem, sieviete riskē tikt arestēta vai nogalināta. Iegūglējot uzzināju par teritorijām A, B un C un atšķirīgu krāsu identitātes kartēm, kas nosaka, kur un cik tālu okupētā Rietumkrasta teritorijā dzīvojošie drīkst pārvietoties.
"Nebūtiskas detaļas" lasīšana bija nepatīkama, un teksts atstāja tādu iespaidu, it kā es lasītu par distopiskām nākotnes vīzijām, nevis par pagātni un tagadni. Pēc grāmatas izlasīšanas sev jautāju: cik daudz mēs zinām par Palestīnas un Izraēlas vēsturi? Ko par valsti, kas sevi dēvē par demokrātiju, liecina tas, ka daļai tās iedzīvotāju ir identitātes kartes, kas nosaka pārvietošanās rādiusu?
Zainas Arafatas grāmata "Tu esi pārāk ļoti" (Zaina Arafat, "You Exist Too much", 2020)
Par vispiemērotāko nosaukuma atveidojumu latviešu valodā man vēl būtu jāpadomā. Šo grāmatu atradu, jūtubē noskatoties sarunu "Writing Palestinian Queerness: Literature, Poetry, & Film".
Kā ļauj noprast intervijas ar autori, "Tu esi pārāk ļoti", kas sarakstīta pirmās personas vēstījumā, ir darbs ar autobiogrāfiskiem elementiem. Galvenā varone ir jauna palestīniešu izcelsmes sieviete, kura daļu dzīves pavadījusi Palestīnā, bet daļu ASV. Viņa studē literatūru Ņujorkā, cer kļūt par rakstnieci un piestrādā par dīdžeju Bruklinas bārā. Viņai piemīt nosliece uz destruktīvu uzvedību un tendence iemīlēties sev nepieejamos cilvēkos; šī uzvedība sagrauj viņas pirmās nopietnās attiecības, tāpēc viņa dodas uz ārstniecības retrītu cilvēkiem, kas cieš no atkarībām; nav nekāds pārsteigums, ka tur viņai nekļūst labāk.
Šo varētu nosaukt par pieaugšanas vai sevis (atrašanas?) meklējumu stāstu. Varone, kuras vārdu mēs grāmatas gaitā tā arī neuzzinām, cīnās gan ar ārēju, no savas ģimenes un sabiedrības nākošu, gan internalizētu homofobiju, ar smagumu, ko radījusi būšana imigrantei un svešiniecei divās kultūrās (kādā brīdī viņa secina, ka nejūtas kā savējā nedz amerikāņu, nedz arābu vidū). Tas ir stāsts par sarežģītajām attiecībām starp personisko un kolektīvo atbrīvošanos.
Man patika šīs grāmatas vienkāršība un tiešums, runājot par sāpīgo, grūto un neviennozīmīgo. Savu vecāku attiecības varone raksturo šādi: "Ja mana māte bija "Hamas" – neprognozējama, impulsīva un frustrēta, kad viņu apspieda –, mans tēvs bija Izraēla. Viņš atteicās sadzirdēt pat viņas vispieticīgākās vajadzības, līdz viņa eksplodēja. Tad viņš rādīja uz viņu ar pirkstu un šausminājās: "Paskat tik, kāda briesmone, kāds monstrs viņa ir!""
Darinas J. Salamas filma "Farha" (Darin J. Sallam, "Farha", 2021)
Filma netfliksā ir pieejama arābu valodā ar subtitriem angļu valodā. Es to varēju noskatīties tikai tāpēc, ka pavisam nesen "Google Chrome" paplašinājumos ir parādījies subtitru lasītājs. Ko tādu esmu gaidījusi gadiem ilgi. Tā kā es nevaru lasīt subtitrus, filmas, seriāli un dažādi videomateriāli, kas nav ierunāti latviešu vai angļu valodā, man nav pieejami. Tādējādi nav iespējas noskatīties lielu daļu no neatkarīgā ārzemju kino. Protams, ka ekrānlasītāja monotonā balss nav ideāls risinājums un es labprātāk izvēlētos ieskaņotu tulkojumu, bet tas tāpat ir diezgan groundbreaking. Man šķiet, ka cilvēki bieži nesaprot, tieši cik daudz satura iet garām, ja subtitru lasīšana nav iespējama. Ieskaņots tulkojums ārpus sabiedriskās televīzijas tiek nodrošināts samērā reti, bet dažādu pasākumu organizētāji, veidojot aprakstus, piemēram, filmu vakariem, neuzskata par vajadzīgu atsevišķi norādīt filmas runāto un subtitru valodu, lai gan tā ir ļoti būtiska satura pieejamības informācija.
Filmas "Farha" notikumi risinās 1948. gadā, laikā, ko palestīniešu kultūrā pazīst kā katastrofu (Nakba). 14 gadus vecā Farha ar lielām grūtībām pierunā savu tēvu viņu neizprecināt, bet no dzimtā ciema nosūtīt uz pilsētu turpināt mācības, kas viņu ļoti aizrauj. Bet tad sākas cionistu militāro vienību uzbrukumi Farhas ciemam. Drošības apsvērumu dēļ tēvs ieslēdz Farhu pieliekamajā, kur viņa pavada vairākas dienas. Filma galvenokārt koncentrējas uz to, ko Farha šajās dienās pārdzīvo, būdama viena gandrīz pilnīgā tumsā un notiekošo vērodama tikai caur nelielu caurumu durvīs. Karavīri meitenes slēptuvi neatrod, taču atrod ģimeni, kas viņas mājā slēpjas. Filma balstīta reālā stāstā, kuru režisores mātei izstāstījusi Sīrijā dzīvojoša palestīniešu bēgle, viņa Nakbas laikā tikusi paslēpta, izdzīvojusi un pēcāk aizbēgusi uz Sīriju.
Ļoti iesaku apsvērt "Farhas" noskatīšanos, jo tas neprasa daudz laika un pūļu, bet filma varētu paplašināt gan vēstures zināšanas, gan, cerams, arī vairot empātiju un spēju iedziļināties.
Suzannas Abulhavas grāmata "Pret nemīlestības pasauli" (Susan Abulhawa, "Against the Loveless World", 2019)
Šī ir viena no intelektuāli un emocionāli izaicinošākajām grāmatām, ko pēdējā laikā esmu lasījusi. Palestīniete Nahra ir notiesāta par līdzdalību teroraktā un izcieš sodu Izraēlas cietumā, kur viņu reizēm apmeklē žurnālisti. Uz kameras sienām viņa pieraksta atmiņas par savu un savas ģimenes dzīvi Kuveitā kā bēgļiem, atmiņas par cīņu ar nabadzību, nelaimīgo laulību un to, kā viņa bija spiesta nodarboties ar prostitūciju, lai uzturētu ģimeni, par Sadama Huseina iebrukumu, amerikāņu iebrukumu, t.s. atbrīvošanas misiju, došanos uz Palestīnu, mīlestību un pakāpenisku radikalizēšanos, dzīvojot nemitīgā Izraēlas armijas vardarbības ietekmē. Abulhavas grāmata man lika uzdot daudz neērtu jautājumu, piemēram: kas ir pareizs un labs feminisms? Kāpēc setleri un armija atkal un atkal nodedzina olīvkokus? Cik daudz sāpju un dusmu cilvēks var izturēt? Kas es esmu, lai varētu kādam citam izvirzīt nosacījumus par to, kas ir morāli pieņemama rīcība?
Tas ir viens no aspektiem, ko sagaidu no literatūras – es gribu, lai tā nevis apstiprina visu, ko jau zinu un esmu sapratusi, bet gan lai tā rada nemieru un jaunus jautājumus, kas mani pamudina izlasīt vēl divdesmit citas grāmatas. Vai, atsaucoties uz Kafku: ja grāmata mūs neatmodina ar pamatīgu belzienu pa pieri, tad kāpēc mēs vispār lasām?
Pavadot pēdējos mēnešus savā mājā Rietumkrastā, kamēr II Intifadas laikā Izraēlas armija aizliegusi palestīniešiem pamest mājas, Nahra kopā ar savu mīļoto lasa Džeimsa Boldvina eseju "Vēstule manam krustdēlam" ("A Letter to My Nephew"). Piefiksēju šādu citātu:
"...ja mēs nebūtu cits citu mīlējuši, neviens no mums nebūtu izdzīvojis.
"Vai tev šķiet, ka tas ir tas, kā mēs izdzīvojām?" es jautāju.
Viņš nolika grāmatu malā, brīdi padomāja un tad paskatījās uz mani. "Es neredzu nekādu citu iespēju, kā izdzīvot koloniālismu. Apjēdzot mūsu stāvokli, domāju, ka, sacīdams "cits citu mīlējuši", Boldvins nedomā tikai dzīvos. Izdzīvot, mīlot citam citu, nozīmē mīlēt arī mūsu priekštečus. Saprast viņu sāpes, cīņas un priekus. Tas nozīmē mīlēt savu kolektīvo atmiņu, to, kas mēs esam, no kurienes nākam," viņš teica un pēc klusuma mirkļa, kurā mēs abi uzsūcām šo domu, turpināja lasīt. Nav nekāda iemesla, lai tu mēģinātu kļūt tāds kā baltie, un nav pilnīgi nekāda pamata viņu skandalozajai pārliecībai, ka viņiem tevi vajadzētu pieņemt. Patiesi šausmīgi, veco zēn, ir tas, ka tev jāpieņem viņi. Un es to domāju ļoti nopietni. Tev ir viņi jāpieņem un jāpieņem viņi ar mīlestību. Jo tā ir šo labticīgo ļaužu vienīgā cerība. Viņi faktiski aizvien ir iestrēguši vēsturē, kuru nesaprot; un, kamēr viņi to nesapratīs, viņi netiks no tās atbrīvoti. Daudzus gadus un neskaitāmu iemeslu dēļ viņi ir bijuši spiesti ticēt, ka melnie ir zemākas kārtas cilvēki par baltajiem. Daudzi no viņiem apzinās patiesību, bet, kā tev nāksies atklāt, cilvēkiem ir ļoti grūti rīkoties, balstoties tajā, ko viņi zina. Rīkoties nozīmē palikt uzticīgam pārliecībai, un palikt uzticīgam pārliecībai nozīmē būt apdraudētam."
Ticu, ka ar Boldvina rakstīto var identificēties daudzi, kuri piedzīvojuši kolonizācijas sekas vai jebkāda veida sistēmisku un dehumanizējošu apspiešanu. Es tāpat kā grāmatas varoņi ilgi domāju par šo citātu. Manuprāt, te nav runa par mīlestību kristietības izpratnē, kas visu piedod un aizmirst. Aicinājumu pieņemt savu kolonizētāju ar mīlestību es izlasu kā mudinājumu šajā pasaulē būt ar cieņu, atrast sevī spēku būt šajā sabiedrībā kopā ar saviem kolonizētājiem, jo nekādas labākas iespējas nav, un nepiepildīt sevi ar naidu un netransformējamām, nekontrolējamām dusmām. Boldvinam ir taisnība: tas ir, iespējams, visgrūtākais uzdevums.
Novembra beigās ar draudzeni bijām Atēnās. Atēnu Laikmetīgās mākslas muzejā tobrīd bija izstādīts Emīlijas Džasiras (Emily Jasir) darbs ar nosaukumu "Memoriāls 418 palestīniešu ciemiem, kurus Izraēlas armija 1948. gadā iznīcināja, atbrīvoja no vietējiem iedzīvotājiem vai okupēja". Tā ir UNRWA bēgļu telts, kuras audeklā izšūti 418 ciemu nosaukumi. Izšūšanas procesā māksliniece aicinājusi piedalīties brīvprātīgos no dažādām valstīm, viņu vidū ir gan palestīnieši, gan ebreji. Tādējādi šis projekts kļūst par līdzdalības un kolektīvas dziedināšanas iespēju. Pēdējā ceļojuma vakarā mākslas centrā "Onasis Stegi" apmeklējām Kaleba Bruksa (Khaleb Brooks) un Monera al Šami (Mounir al Shami) performanci "Wayward Watermelons", tātad nepakļāvīgie vai dumpīgie arbūzi. Brīnišķīgs, negaidīti skaists un emocionāli satricinošs sociāli aktīvas mākslas piemērs, kas apvieno mūziku, fragmentus no akadēmiskām esejām, dzeju un kustību. Performances nobeigumā Brukss sasaistīja Palestīnas okupāciju ar citām netaisnības un nevienlīdzības formām, aicinot jautāt sev, kādos apspiešanas mehānismos ikviens no mums ikdienā ir līdzdalīgs; ko mēs neiekļaujam; kādā veidā neiekļaujoša ir šī pasākuma norises vieta un formāts? Aizvien jūtu pateicību, ka man bija iespēja to pieredzēt. Tā kā Latvijas kultūrtelpā par Palestīnā notiekošo gandrīz nerunā un kopumā reti patiešām izaicina jebkādu status quo, šāda mākslas pieredze šķiet kā svaiga, spirdzinoša gaisa malks. Turklāt kalpo par apliecinājumu tam, ka refleksijas trūkums Latvijas kultūrvidē par Palestīnas situāciju drīzāk kaut ko pasaka par Latvijas kultūrvidi, nevis par šī jautājuma nebūtiskumu vai šķietamo kontraversalitāti.
0