P. T. Bārnums kopā ar Čārlzu Šervudu Stratonu jeb Ģenerāli Īkstīti
 
Vēsture
19.02.2020

Mazie (un citi) cilvēki cirkā

Komentē
0
Saglabā

Sabiedrības attieksme pret cilvēkiem ar atšķirībām laika gaitā bijusi mainīga un atkarīga no kopējā kultūras fona. Piemēram, sešpadsmitā gadsimta sākuma kristieši ticēja, ka cilvēki, kas piedzimuši citādi, ir brīnumi vai "Dieva gribas" izpausme. Šī attieksme mainījās sešpadsmitā gadsimta beigās un septiņpadsmitā gadsimta sākumā, kad indivīdus, kuru āriene atšķīrās (cilvēkus ar pundurismu vai dažādām locekļu patoloģijām), sāka izrādīt kā atrakcijas dažādās izstādēs. Deviņpadsmitajā gadsimtā šī tendence atrada savu ērto vietu cirkā. Mūsdienās – vismaz man gribas tā cerēt – sabiedrība pamazām tiecas kļūt iekļaujošāka un atteikties no sadalījuma "mēs, normālie, un viņi – citi". Dažādu medicīnisko stāvokļu izrādīšana izklaides nolūkos ir kļuvusi par sava veida tabu.

Man par pārsteigumu, pagājušoruden visā Latvijā notika viesizrādes, kas sevi pieteica kā "Liliputu cirku" no Ukrainas. Mani samulsināja vārda "liliputs" izvēle – ja atmiņa neviļ, "Gulivera ceļojumos" liliputi izcēlās ne tikai ar mazo augumu, bet arī ar savu alkatību, vardarbību, savtīgumu un neuzticamību. Latviešu valodā šis vārds, izrādās, vēl joprojām tiek plaši lietots gan presē, gan sarunvalodā. Vēl tiek lietoti arī jēdzieni "punduris" un "pundurisms". Šajā rakstā izvēlējos lietot terminu "mazie cilvēki", lai gan neesmu pilnīgi pārliecināta, ka tas ir labākais, ko latviešu valodā varam atrast.

Lai gan jau pats nosaukums manī izraisīja visai lielas aizdomas, ka trupa akcentu liek nevis uz kvalitāti, bet uz nostalģiskiem stereotipiem, ziņkāres vadīta, kādā novembra vakarā tomēr devos uz VEF Kultūras pili, lai ieskatītos, kas slēpjas aiz afišas "Liliputu cirks". Zāle nebija stāvgrūdām pilna, bet ziņkārīgo gana. Skatīties uz mazajiem cilvēkiem, kuri uzstājās tradicionālajam cirkam raksturīgajos spožajos tērpos, bija atnākuši lielākoties bērni ar savām mammām vai vecmāmiņām; turpat bija iespējams iegādāties dažādus spīdīgus knibuļus. Skaidrs, ka šis pasākums uzrunā auditoriju, kurai ir pilnīgi skaidrs: cirks – tas ir bērniem. Pirms izrādes tika paziņots, ka slavenā trupa no Ukrainas ar šo izrādi izklaidē pasauli jau piecpadsmit gadu, bet vēlāk, papētot interneta dzīles, atklāju, ka arī Latvijā tā viesojas ne pirmo reizi. Programmā bija gan akrobātika, gan suņu dresūra, maģija, žonglēšana un pat faķīru priekšnesumi. Nekā īpaši aizraujoša, pārsteidzoša vai nosodāma – maza auguma cirka mākslinieki pavisam klasiskā cirka estētikā izrāda savu meistarību.

Mazie cilvēki cirka vēsturē nav nekāds retums. Vēsturē slavenākie ir Ģenerālis Īkstītis (General Tom Thumb) un Admirālis Punkts (Admiral Dot). Abus reiz slavenus padarījis P. T. Bārnums (lai gan tas, kurš no trim kļuva populārāks, ir diskutabls jautājums).

Ģenerālis Īkstītis, īstajā vārdā Čārlzs Šervuds Stratons (Charles Sherwood Stratton), dzimis 1836. gadā. Viņš bija pirmais mazais cilvēks Bārnuma slavenajā dīvainību muzejā un vēlāk ceļojošajā cirkā. Bārnums zēnu atrada, kad Čārlzam bija tikai 5 gadi, un iemācīja viņam dejot, dziedāt un attēlot dažādas lomas. Ģenerālis Īkstītis tiešām kļuva par sava laika slavenību – apceļoja pasauli, izklaidēja Eiropas karaļnamus un 1863. gadā grandiozā ceremonijā ar 10 000 viesiem apprecēja savu kolēģi, mazo sievieti Lavīniju Varrenu (Lavinia Warren), izpelnoties laikrakstu lielu uzmanību. Starp citu, 2017. gadā uzņemtajā romantiskajā mūziklā par Bārnuma cirka rašanos Īkstīti atveidoja aktieris Sems Hamfrijs (Sam Humphrey), kurš, lai arī pats ir piedzimis ar androplāziju (ģenētisku slimību, kas ir biežākais pundurisma cēlonis), visu filmēšanās laiku pavadīja, pārvietojoties uz ceļiem. Aktieris izrādījās par garu savai lomai – viņam ir 127 cm, bet oriģinālais Ģenerālis Īkstītis augumā nepārsniedza 1 metru.

Arī pasaulslavenais cirka mākslinieks Leopolds Kāns (Leopold Kahn), kurš bija tikai 61 cm garš, deviņpadsmitā gadsimta beigās izklaidēja skatītājus Bārnuma ceļojošajā cirkā, izmantojot skatuves vārdu Admirālis Punkts. Bārnums bija milzīgā sajūsmā, atklājot vēl mazāku cilvēku par Ģenerāli Īkstīti, tādēļ no 1870. līdz 1877. gadam viņu, ietērptu admirāļus parodējošā uniformā, izrādīja kā īstu sensāciju. Admirālis izrādījās tik talantīgs, ka  piekrita strādāt arī citā trupā un piedalījās mazo cilvēku mūzikas apvienībā "Locke & Davis Royal Lilliputian Opera Company".

Mazo cilvēku klātbūtnes iemesls cirkā 19. gadsimtā gan nebija cilvēku īpašā interese tieši par maza auguma cilvēkiem, bet gan ziņkārība un vēlēšanās redzēt kaut ko dīvainu un savādu. Par ierastu praksi kļuva cilvēku dīvainību izstāde, kas tika piedāvāta līdzās ceļojošajām cirka izrādēm – angliski runājošajās zemēs to sauca par sideshow.

Par sideshow aizsācēju uzskatāms jau iepriekš pieminētais P. T. Bārnums [1]. Pirms ceļojošās cirka trupas dibināšanas viņš izveidoja muzeju "Barnum American Museum", kurā izrādīja dažādus "dabas brīnumus". Ceļojošā cirka biznesu Bārnums uzsāka, kad muzejs nodega. Tad "dzīvos eksponātus" viņš veda sev līdzi un izrādīja par samaksu. Līdzās cirka teltij tika uzstādīta sideshow telts, kurā par atsevišķu ieejas maksu tika izrādīti cilvēki ar ģenētiskām īpatnībām (punduri, milži, Siāmas dvīņi), kā arī cilvēki no tālām zemēm, ar atšķirīgu ādas krāsu vai kādām citām tam laikam neraksturīgām dīvainībām – sievietes biksēs, muskuļainas sievietes un – īpaši – korpulenti cilvēki.

Lai savus eksponātus padarītu interesantākus, cirka direktori izdomāja fantastiskas leģendas. Starp citu, bieži cirka dalībniekiem pat nebija ģenētisku noviržu – pietika vien ar labi izdomātu stāstu. Piemēram, Bārnums par vienu no saviem pirmajiem "eksponātiem" iegādājās melnādainu sievieti Džoisu Hetu (Joice Heth), uz kuras ārieni redzamu iespaidu bija atstājis smagais darbs un grūtie dzīves apstākļi. Bārnums Hetu uzdeva par 161 gadu vecu sievieti, kas kādreiz bijusi Džordža Vašingtona aukle.

Nevar noliegt, ka sava atšķirīgā ķermeņa demonstrēšana 19. gadsimtā bieži bija par īpatņiem uzskatīto cilvēku vienīgais iespējamais iztikas avots. Dažās ASV pilsētās pat tika pieņemti īpaši likumi, kas aizliedza cilvēkiem ar "atbaidošu vai pretīgu" ārieni atrasties publiskās vietās. Tomēr nevajadzētu aizmirst, ka šāda cilvēku dīvainību izrādīšana neparādījās līdz ar ceļojošā cirka aizsākumiem ASV – tāda notika arī iepriekš, bet ceļojošais cirks šo izklaides biznesa nišu institucionalizēja un mitoloģizēja.

"Astoņpadsmitā gadsimta sākumā Metjū Bukingers (Matthew Buchinger) bija viens no pasaulē pazīstamākajiem izklaidētājiem. Viņš spēlēja vairāk par pusduci mūzikas instrumentu, no kuriem daļu bija izgudrojis pats, dejoja  dūdu pavadījumā, izklaidēja ar maģijas trikiem, lieliski šāva ar pistoli un rādīja trikus ar ķegļiem. Viņš veiksmīgi pārvaldīja spalvu, gleznoja portretus, ainavas, ģerboņus un lieliski pārvaldīja kaligrāfiju."[2] Šis citāts ņemts no grāmatas, ko pagājušajā gadā pavisam netīšām, dzerot kafiju, atradu uz Rīgas grāmatnīcas "Robert's Books" palodzes. Lai gan daudz vairāk par trikiem mani interesē cirka mākslinieciskie aspekti mūsdienās, redzot tik provocējošu virsrakstu, uzvarēja ziņkārība un es šo grāmatu iegādājos. Man par vilšanos, šai grāmatai ar cirku ir pavisam mazs sakars, toties tā aizrautīgi ved vēsturē cauri cilvēku vēlmei redzēt neparasto.

Kāpēc grāmatā pieminēts Metjū Bukingers? Jo šis vīrietis bija tikai 74 centimetrus garš, viņam nebija pēdu, augšstilbu un roku. Laikabiedri viņu aprakstīja kā ķermeni ar diviem spurveidīgiem izaugumiem no pleciem. Kaut arī ģimenē Metjū bija jaunākais no deviņiem bērniem, viņš netika izrādīts sabiedrībai (ņemot vērā zēna stāvokli, laikmeta paražas un ekonomisko iekārtu, tas ir vērā ņemams retums), bet varēja veltīt savu laiku, lai izglītotos un apgūtu īpašas prasmes. Metjū kļuva par publikas izklaidētāju tikai pieaugušā vecumā, kad viņa vecāki bija miruši. Savā dzīvē neparastā izskata vīrs paspēja apprecēt 4 sievas, iemantot neskaitāmas mīļākās un kļūt par tēvu 14 bērniem. Metjū Bukingers, iespējams, bija visslavenākais, bet ne vienīgais publikas izklaidētājs, kas, par spīti (vai pateicoties?) savam mazajam augumam un smagi deformētajiem locekļiem, apceļoja pasauli, izklaidējot dažādu slāņu cilvēkus vēl pirms amerikāņu cirka saidšoviem un šīs cirka tendences ienākšanas Eiropā. Ne visiem bija tik veiksmīga finansiālā situācija, daudzi agrā vecumā bija šķirti no ģimenes un viņus izmantoja citi "kumēdiņu organizatori", kas pašiem māksliniekiem atmeta grašus.

Jāatzīst – lai arī vēsture runā par dažiem ļoti veiksmīgiem māksliniekiem, kuriem cirks deva iespēju veidot karjeru un nodrošināt sev dzīvi laikos, kad citāda integrācija sabiedrībā būtu bijusi gandrīz neiespējama, tikpat daudz ir arī baisu šausmu stāstu par cilvēku ekspluatāciju, tirdzniecību, vardarbību, atstāšanu novārtā, nemaz nerunājot par atklātu sabiedrības ņirgāšanās veicināšanu.

Saidšovi pamazām sāka izsīkt 20. gadsimta sākumā. Attīstoties zinātnei, atklājās veidi, kā daudzas no patoloģijām var novērst agrā vecumā. Izrādījās, ka cilvēku dīvainības ir ģenētiskas slimības, par kurām smieties nav pieņemami. Sabiedrībai kļūstot izglītotai, uzdot cilvēkus par nārām, rūķiem vai citām maģiskām būtnēm kļuva aizvien sarežģītāk.

ASV vēl joprojām aktīvi darbojas trupa ar nosaukumu "999 Eyes", kuras dalībnieki ar lepnumu sevi dēvē par freakshow tradīcijas turpinātājiem, uzsverot, ka frīki (freaks) ir mākslinieki, kuri pēc brīvas gribas izvēlas svinēt savu medicīnisko anomāliju uz skatuves [3]. 21. gadsimta burvība ir cilvēku iespēja pieņemt šādu izvēli apzināti un pieaugušā vecumā, nevis ķerties pie šādas nodarbes kā vienīgā glābiņa izdzīvošanai. Viņu dzīve un ikdiena attēlota dokumentālajā filmā "The Last American Freak Show" (2008). Tomēr lielākajā daļā pasaules cilvēku ģenētisko defektu izrādīšana izklaides nolūkos tiek uzskatīta par neētisku un mūsdienās nepieņemamu cirka vēstures lappusi. Nu, vismaz tādu, kuru īpatnības ir biedējošas vai sāpīgas, nevis piemīlīgas.

Lai kā arī būtu – mazie cilvēki savu vietu cirkā tomēr nav pazaudējuši. Krievijā un Ukrainā viņi uzstājas lielākoties paši savās trupās, bet virtuozākie vai meistarīgākie dažkārt tiek uzaicināti piedalīties arī, piemēram, pasaulslavenā Kanādas "Saules cirka" izrādēs. Arī pārējā pasaulē izklaides bizness turpina savu gaitu – lai gan pilsētās vairs neviesojas cirka trupas ar atsevišķām "dīvaiņu" teltīm, kur skatītāji var apmierināt savu ziņkāri, piedāvājums kopumā ir tikai pieaudzis. Visā pasaulē strādā aģentūras, kuras nekautrējas mazos cilvēkus izīrēt dažādiem pasākumiem. Un zīmīgi, ka, meklējot atslēgas vārdus rent a midget, izlec gandrīz 5 miljoni ierakstu, kamēr politkorektāks hire an actor with dwarfism mums atver tikai nepilnas 500 tūkstoš iespējas. Arī Latvijā…

 

 

[1] 2017. gadā par P. T. Bārnumu (Phineas Taylor Barnum) tapa romantizēts mūzikls. Tajā viņš tēlots kā cirka īpašnieks, kurš izveidojis savu izrādi, dodot no sabiedrības izstumtajiem jaunu vietu un lomu sabiedrībā.

[2] Jay, R. Learned Pigs & Fireproof women. New York: Warner Books, 1987.

[3] Vairāk par šo trupu var uzzināt viņu mājaslapā.

Māra Pāvula

Māra Pāvula ir laikmetīgā cirka entuziaste, pētniece un Rīgas cirka skolas vadītāja.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!