"Trapeces mākslinieki", 1890. gada litogrāfija
 
Kultūra
30.07.2014

Mūžīgā cirka citādie laikmeti

Komentē
0
Saglabā

Tradicionālais cirks, tāds, kā mēs to saprotam Eiropā, pastāv jau vairāk nekā 200 gadus. Tiesa, Ķīnā kopš seniem laikiem ir spēcīgas akrobātikas tradīcijas, senajā Romā izklaidējošās izrādēs tika iekļauti virves dejotāji, senajā Ēģiptē bija pazīstama žonglēšanas māksla un Eiropas viduslaiku kultūra nav iedomājama bez trubadūriem un citiem klejojošiem māksliniekiem, tomēr zinātnieki ir vienojušies par cirka sākumu uzskatīt Filipa Estlija (Philippe Astly) izrādi 1768. gadā. Lai gan jau toreiz līdzīgas izrādes ar zirgu akrobātiku piedāvāja arī citi bijušie militāristi, Estlija izrāde pirmo reizi kvalitatīvi atšķīrās no viņa laikabiedru piedāvātajām. Viņš piedāvāja ne tikai tajā laikā populāros trikus ar zirgiem, bet tos arī papildināja ar akrobātiskiem trikiem, žonglieriem un eksotisku dzīvnieku izrādīšanu apaļā manēžā.

Domas par to, vai izrādēm senajā Romā un viduslaiku trubadūru priekšnesumiem ir sakars ar cirku, dalās. Piemēram, franču cirka vēsturnieks Žakobs Paskāls (Jacob Pascal)[1] atzīmē, ka mūsdienu cirkam nav nekā kopīga ar Senās Romas asiņainajām izrādēm un, lai gan Romā uzstājās virves dejotāji un viduslaikos Eiropā ceļojoši izklaidētāji bija izplatīta parādība, cirks nav uzskatāms par šo parādību atjaunošanu vai attīstību. Kamēr franču sociologs un komunikāciju zinātnieks Ige Otjē (Hugues Hotier)[2], kurš savus pētījumus lielākoties veltījis cirkam, piedāvā cirka vēsturē izdalīt divus periodus: pirmkārt, cirka aizvēsture – periods līdz Filipa Estlija cirka izveidošanai, otrkārt, modernā cirka vēsture – laiks kopš Filipa Estlija cirka izveidošanas 1768. gadā.

Šo otro posmu mūsdienās iespējams sadalīt vēl sīkāk – par tradicionālo cirku pieņemts saukt tendences, kas raksturīgas laikā no Estlija cirkam līdz jaunā cirka aizsākumiem septiņdesmito gadu vidū Francijā, jaunais cirks, kas nodalījās un principiāli atšķīrās no tradicionālā cirka, un laikmetīgais cirks, kura sākumu pētnieki[3] vienojušies datēt ar 1995. gadu, kad Francijā tika uzvesta Nacionālā cirka mākslas centra (CNAC – Centre national des arts du cirque)  7. izlaiduma izrāde Cri du Caméléon ("Hameleona kliedziens", Alfrēda Žarī romāna adaptācija), ko režisēja un kura horeogrāfiju veidot tika uzaicināts ungāru horeogrāfs Jozefs Nadžs no Ungārijas[4]. Šī bija arī pirmā cirka izrāde, kas piedalījās Aviņjonas teātra festivālā. Tomēr līdz ar jaunā cirka sākumu pilnībā nebeidzās tradicionālais cirks, un laikmetīgais cirks drīzāk ir jaunā cirka attīstības stadija, kas savā starpā vairāk atšķiras kvalitatīvi, nevis principiāli. Mūsdienās laikmetīgais un jaunais cirks vēl joprojām dzīvo līdzās tradicionālajam cirkam.

Cirks – drauds sabiedriskajai kārtībai

Attieksme pret cirku un tajā strādājošajiem vienmēr ir bijusi divdomīga. Kanādiešu cirka semiotiķis Pols Buisaks uzsver, ka cirka mākslinieku spējas kriminālā vai kara kontekstā var būt ārkārtīgi efektīvas, tādējādi rodas bijība un pat bailes no šiem "pārcilvēkiem". Turklāt, neskatoties uz to, ka tiek runāts par cirka dinastijām, ģimenes tradīcijām, cirka praktizēšanas pedagoģisko ietekmi, cirks vienmēr ticis uzskatīts kā drauds sabiedriskajai kārtībai. Lai gan aizbēgšana no mājām un pievēršanās cirkam ir ļoti bieži romantizēts stāsts, tas nav tas, ko vidējās klases ģimenes novēlētu savām atvasēm. Ilgstoši ceļojošo mākslinieku dzīvesveids saistījās arī ar citiem klaidoņiem, piemēram, čigānu taboriem un izglītības neiegūšanu.

Priekšstats, ka tradicionālais cirks ir izrāde bērniem, ir pārpratums

Paradoksāli – lai arī tradicionālais cirks lielā mērā ir iekonservējies un mainījies ļoti lēni, cirka publikā ir notikušas krasas izmaiņas. Ja mēs pieturamies pie Ige Otjē piedāvātā vēsturiskā dalījuma, ir skaidri nodalāms, ka cirka aizvēsturē tie lielākoties bijuši izklaidējoši un pat asiņaini priekšnesumi pieaugušajiem, turklāt ļoti plašai publikai. Izņēmumi ir žonglieri un āksti viduslaiku galmos, kas savukārt savas izrādes rādīja ļoti izmeklētai publikai. Bet arī tā nav neapstrīdama patiesība, jo ļoti bieži tie paši žonglieri ceļoja no vienas pilsētas uz otru un uzstājās ne tikai galmos, bet izklaidēja cilvēkus tirgus un pilsētu laukumos. Šajā laikā izveidotais priekšstats par cirka māksliniekiem kā klaidoņiem un pie sabiedrības nepiederošiem indivīdiem saglabājās arī vēlāk, tātad pēc tradicionālā cirka izveidošanās.

Militāro izrādi, ko mēs šodien pazīstam kā tradicionālo cirku, galvenokārt apmeklēja aristokrāti un buržuāzijas pārstāvji. Lai arī mūsdienās cirks tiek uztverts kā plašai publikai pieejama izklaides vieta, sākotnēji bija tieši pretēji – tā bija noteiktu šķiru satikšanās vieta ar akcentētu hierarhiju. To var redzēt vēl arī daudzos mūsdienu cirkos, kuros saglabājušās īpašas skatītāju ložas ar labāku redzamību. Arī Rīgas Cirkā saglabājusies loža virs ieejas pretī mūziķu ložai. Tradicionāli, ja priekšnesums labāk redzams no viena konkrēta skatupunkta un nevis no visas manēžas, tas tiks vērsts pret izeju, virs kuras atrodas loža. Vēsturiski pirmo reizi sliktākas redzamības biļetes par zemākām cenām piedāvāja Parīzes Imperatora cirka direktors Luijs Dežeans (Louis Dejean) 1850. gadā, tādējādi padarot izrādi pieejamu arī vienkāršajiem cilvēkiem.

Mūsdienās sociālās hierarhijas nozīme ir daudz mazāka (to nomainījusi finansiālā hierarhija). Īpašas vietas cirkā reklāmas nolūkos mēdz ierādīt žurnālistiem, sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem, pilsētu amatpersonām, bet pārējos gadījumos vietu sadalījumu nosaka skatītāja gatavība maksāt augstāku vai zemāku samaksu par vietu, taču jaunā un laikmetīgā cirka izrādēs vietas bieži nav numurētas un vietu iedalījums noris pēc principa – kurš pirmais nāk, tas arī izvēlas.

Lai arī mūsdienās lielākā daļa cirka apmeklētāju ir bērni un viņu vecāki, savā būtībā tā bija izrāde pieaugušajiem ar militāriem elementiem[5]. Vērojot tradicionāli būvētas cirka izrādes Rīgas Cirkā vai, piemēram, salīdzinoši tradicionāli būvētās "Cirque du Soleil" izrādes, redzams – lai arī tās mēdz ietvert priekšnesumus, kuri nav tendēti uz bērniem, skatītāju zālē ir ļoti daudz bērnu. Ige Otjē to skaidro ar sabiedrības ilgstošo nievājošo attieksmi pret cirku un izvirza interesantu hipotēzi, ka pieaugušie izmanto bērnus kā attaisnojumu, lai dotos uz cirku[6]. To ir interesanti aplūkot no vēsturiskā aspekta – kāds ir bijis vēsturiskais cirka statuss dažādās valstīs. Tā rašanās brīdī – 19. gs. sākumā – Francijā un Anglijā cirku regulēja likumdošana, kas attiecās uz izrādēm bez mākslinieciskas vērtības.

Publikas izmaiņas ir ļoti svarīgs fenomens, kas atstājis iespaidu uz cirka attīstību un zīmju izmantošanu izrādēs. Sākotnēji tā bija elitāra satikšanās vieta turīgajiem aristokrātiem un buržuāzijas pārstāvjiem, taču vēlāk cirks kļuva par populāru izklaides veidu plašām tautas masām. Ceļojošie cirki savas izrādes piedāvāja ļoti dažādai un plašai publikai. Kā ceļotāji viņi bija saikne ar ārpasauli un radīja ap sevi mistisku mītu, it kā viņi zinātu ko vairāk. Tajā pašā laikā viņiem bija jāizmanto publikai saprotamas zīmes no vienkāršas vides. Tieši tāpēc klaunu dialogos un etīdēs bieži attēlotas ļoti klišejiskas cilvēku attiecības. Kad cirks no pieaugušo izrādes kļuva par bērnu izrādi, tam atkal bija jāpiemērojas. Gan bērni, gan pieaugušie var sajūsmināties un apbrīnot akrobātu vai žonglieru sniegumu, bet tos neuztrauc vienas un tās pašas problēmas un nav saprotamas vienas un tās pašas zīmes. Pols Buisaks uzsver, ka cirka uzskatīšana par bērnu izrādi ir konceptuāla kļūda, jo bērni nesaprot un nevar novērtēt dažādu priekšnesumu sarežģītības pakāpi un estētisko vērtību. Turklāt, lai saprastu cirku, ir jāapgūst tā un sabiedrības zīmju kodi, ko var iemācīties tikai ar laiku.

Šodien, kad laikmetīgais cirks ieguvis mākslas statusu, cirka festivālus lielākoties apmeklē pieaugušie, bet bērniem piemeklē īpaši tiem piemērotas izrādes.

Jaunais cirks – cita estētika, cits dzīvesveids, cita publika un cits skatījums

Līdz ar jaunā un laikmetīgā cirka uzplaukumu šie priekšstati ir mainījušies – pateicoties tam, ka cirka mākslinieki vairs nenāk no cirka ģimenēm, bet iegūst izglītību cirka augstskolās. Runājot par laikmetīgo cirku, attieksmi pret cirku mainījusi arī vieta, kur publika to dodas vērot. Lai arī daudzi mākslinieki ceļo ar savu cirka telti, tomēr lielākā daļa trupu savas izrādes piedāvā arēnās, koncertzālēs un teātros – vietās, kur cilvēki pieraduši iet skatīties augstvērtīgu vai par tādu uzskatītu mākslu. Līdzās citām laikmetīgā cirka īpatnībām – iepriekšminētajai izglītībai, viengabalainai režijai, izstrādātai horeogrāfijai, izrādes konceptualizācijai – vietas maiņa ir palīdzējusi jaunajam un laikmetīgajam cirkam pievērst sev uzmanību ne tikai kā izklaides, bet arī mākslas formai.

Francijā līdz pat 20. gadsimta astoņdesmitajiem gadiem cirks atradās Zemkopības, nevis Kultūras ministrijas pakļautībā. Situācija mainījās tikai 20. gadsimta astoņdesmitajos gados līdz ar jaunā cirka rašanos. Radās arī jauna publika, kas cirku uzskatīja ne tikai par izklaides vietu, bet mākslas formu. Šis fenomens ir atstājis sekas pat valodā. Piemēram, jaunā un laikmetīgā cirka dzimtenē Francijā cirkam veltītās publikācijās lielākoties izmantots jēdziens "cirks" (fr. cirque), bet jaunākos izdevumus autori runā par "cirka mākslu" (fr. les arts du cirque, les arts de la piste). Šī tendence ātri izplatījās arī angliski runājošajās zemēs, kur bieži "cirks" (angl. circus) vietā tiek lietots "cirka māksla" (circus art). Arī cilvēkus, kas uzstājās cirkā, sāka dēvēt par māksliniekiem tieši šajā periodā.

Fakts, ka cirks, atšķirībā no teātra, līdz pat 20. gadsimta astoņdesmitajiem gadiem tika uzskatīts tikai par izklaides veidu, nevis mākslu, noteica ne tikai publikas attieksmi pret to, bet arī paša cirka attieksmi pret sevi. Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados līdz ar jaunā cirka parādīšanos tas sāka tikt uzskatīts par mākslu, tika izveidotas speciālas mācību iestādes prasmju apgūšanai, tādējādi veicinot mākslinieciskās kvalitātes uzlabošanos un cirka profesiju pieejamību plašākam lokam. Turklāt cirku ne tikai sāka novērtēt kā mākslas veidu, bet pat izmantot izglītošanas nolūkos. Pēdējās desmitgadēs veikti neskaitāmi pētījumi, kas pierāda cirka praktizēšanas pedagoģiskās priekšrocības, piemēram, 2009. gadā veiktais pētījums Oksfordas universitātē, Lielbritānijā, kas atklāja žonglēšanas pozitīvo iespaidu uz smadzeņu darbību[7]. Šie faktori mainīja gan sabiedrības attieksmi pret cirku, gan arī publikas kontingentu, kas to apmeklē.

Laikmetīgajam cirkam šodien zināmā mērā ir izdevies apvienot publiku, kas gadsimtu laikā ir nākusi uz cirku. Lai arī trupas daudz biežāk veido izrādes pieaugušajiem un uz daudzām izrādēm pat piemēroti vecuma ierobežojumi, tiek veidotas arī izrādes ģimenēm vai speciālas izrādes bērniem. Ejot uz laikmetīgā cirka izrādi, mēs nevaram būt pārliecināti, ka būs lēkājošs sunītis, klauns ar sarkanu degunu un akrobātiskas meistarības demonstrējumi, lai būtu kas interesants ikkatram ģimenes loceklim. Tagad mums ir jāpiepūlas, jāizlasa, par ko būs izrāde, jāsaprot, uz kuru izrādi būtu interesanti iet ar bērniem, bet uz kuru viņus labāk līdzi neņemt, un jārēķinās, ka mākslinieki būs uz skatuves nevis tāpēc, lai izrādītos, bet tāpēc, ka viņi ir nākuši mums ko pateikt.

 

[1]  Pascal Jacob. Le cirque, un art à la croisée des chemins. Paris: Gallimard, 1992, 20. lpp.

[2] Ige Otjē (Hugues Hotier) komunikāciju zinātnieks, Bordo universitātes profesors, strādājis vairākās universitātēs un vadījis pētniecības centrus Francijā, daudzu cirkam veltītu publikāciju autors un grāmatu sērijas  "Cirka manēžas un ielu mākslas" (Arts de la piste et de la rue) redaktors, izbijis cirka mākslinieks, viens no  trupas  Cirque Educatif (tulk. "Izglītojošais cirks") dibinātājiem un vadītājs. 

[3] Pascal Jacob. Le Goliath, guide des arts de la rue et des arts de la piste, HorsLesMurs, 2008. Maleval Martine. Archaos. cirque de caractère. Actes Sud-Papiers, 2010. 

[4] Reportāža ar izrādes fragmentiem.

[5] Izņēmumi mēdz būt modernā cirka izrādes, kuras sevi traktē kā intelektuālu mākslu pieaugušajiem, kā arī tādas izrādes, kuras bērniem nav atļauts skatīties, piemēram, "Cirque du Soleil" erotiskā izrāde "Zumanity".

[6] Hotier, Hugues.

[7] http://news.bbc.co.uk/2/hi/8297764.stm

Tēmas

Māra Pāvula

Māra Pāvula ir laikmetīgā cirka entuziaste, pētniece un Rīgas cirka skolas vadītāja.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!