Skats no Dāvida Džovanzanu izrādes "Baiļu anatomija"
 
Teātris
20.12.2017

Lekoka skola kā teātra svinēšana

Komentē
1
Saglabā

Žaks Lekoks (Jacques Lecoq), nebūtu pārspīlēti teikt, ir mūsdienu klaunādes tēvs. Decembrī ar "Rīgas cirka" sezonas izrādēm "Tikai kauliņi"  (16., 17. un 22. decembrī) Rīgā viesojas viņa skolēns, festivālos godalgots klaunādes un fiziskā teātra meistars Toms Monktons (Thom Monckton). Lai gūtu lielāku priekšstatu, kas ir mūsdienu klaunāde un kas tik īpašs ir šajā Lekoka pedagoģijā,  "Rīgas cirka" skolas vadītāja Māra Pāvula uz nelielu sarunu aicināja Lekoka skolnieku, Latvijas Kultūras akadēmijas goda profesoru un cirka un teātra režisoru Dāvidu Džovanzanu (Davide Giovanzana).

Žaka Lekoka Starptautiskā teātra skola ("L'École Internationale de Théâtre Jacques Lecoq") ir fiziskā teātra skola, kas atrodas Parīzes 10. rajonā. Žaks Lekoks skolu nodibināja 1956. gadā. Tajā iespējams apgūt intensīvu divu gadu kursu, kurā uzsvars tiek likts uz ķermeni, kustību un telpu kā izejas punktu teātra priekšnesumos, un studentos tiek attīstīta spēja savstarpēji sadarboties. Skolas absolventu sarakstā ietilpst tādi pazīstami skatuves mākslinieki kā Ariana Mnuškina (Ariane Mnouchkine) no Francijas "Théâtre du Soleil", Saimons Makbērnijs (Simon McBurney) no Londonas "Théâtre de Comlicité" un daudzi citi.

Īpaša pieredze īpašā skolā

Pirmkārt, Lekoka pedagoģija, vismaz manā pieredzē, bija mācība par to, kā vērot sava ķermeņa spēju izpausties. Ļoti specifiska uzmanība tiek vērsta uz ķermeņa ekspresivitāti, to, ka it viss kaut kādā ziņā nāk tikai no ķermeņa. Līdz pat implicētajai patiesībai, ka jebkas, ko ķermenis dara, ir pareizi, ka taisnību veido ķermenis.

Bet, manuprāt, tas arī ir neliels trūkums Lekoka pedagoģijā, jo paliek kāda nepateikta patiesība. Šī ir tikai viena. Ja ķermenis ir aktīvs, tas ir pareizi.

Otrkārt, man jāmin Lekoka pedagoģijas milzīgais spēks. Tas arī ir iemesls, kādēļ Lekoka pedagoģija radījusi tik daudzus aktierus, kas kļuvuši par ļoti slaveniem māksliniekiem, – jo šī skola sniedz ļoti lielu brīvību radošumam un iztēlei. Mums katru nedēļu bija jāsagatavo tāda kā prezentācija, kura visas nedēļas garumā radīja daudz provokāciju, un tas patiesi motivēja studentus nepārtraukti būt radošiem un kļūt par aktieriem radītājiem, nevis tikai interpretētājiem. Mums bija jārada, jāmeklē pašiem sava valoda. Ir pilnīgi pašsaprotami, ka pēc skolas studenti apvienojas, lai izveidotu paši savu trupu un attīstītu savu darbību. Problēma ir tā, ka, no vienas puses, tas stimulē radošumu, bet, no otras, viņi neanalizē to, kādēļ spēlē teātri. Šo problēmu uzsvēra režisors Žaks Kopo (Jacques Copeau) – viņš un Lekoks bija tuvi draugi. Lekokam ar šo radošumu pietika.

Baudīt vērošanu, baudīt radīšanu, baudīt izpēti

Tā ir teātra svinēšana, un, manuprāt, teātris kļūst stipri interesantāks, kad tas sāk pats sevi apšaubīt. Kādēļ mēs esam šajā uzvedumā? Savukārt Lekoka skolā mēs esam visnotaļ apmierināti būt uzvedumā.

Vienlaikus tiek arī apgūta metode – ļoti spēcīga metode –, tu iemācies baudīt vērošanu, baudīt radīšanu, baudīt izpēti. Līdz zināmai robežai, bet tomēr tas ir interesanti. Mācības ilgst tikai divus gadus, tas ir ļoti ierobežots laiks, turklāt ar pasniedzēju mēs strādājam vien divarpus stundas dienā. Pusotru stundu veltām improvizācijai un vienu stundu kustību analīzei. Savā ziņā tas nekas nav. Tomēr tu visu laiku īsteno tādu kā pašmācību, veidojot savu prezentāciju, ar kuru piektdienā uzstājies un kuru pasniedzējs komentē. Tas visus ievada tādā izpētes režīmā, un, kad pabeidzam skolu, mēs šo izpēti turpinām. Tas ir šīs skolas spēks. Patiesībā – pēc skolas absolvēšanas es sāku pats sev vaicāt, kādēļ daru to, ko daru; pēc tam es ieguvu maģistra un doktora grādu un šobrīd esmu pēcdokturantūrā.

Teicu, ka skolā mācības ir divus gadus, patiesībā bija arī trešais gads, kuru sauc par pedagoģisko gadu. Kursa absolvents var piedalīties nodarbībā un pārrunās, kas seko pēc tam. Līdz ar to tiek sagatavots daudz pasniedzēju. Īstenībā ir daudzas skolas, kas izmanto Lekoka pedagoģiju. Sākumā tās uzplauka visā Eiropā – vispirms Parīzē, tad Londonā, Briselē, Dānijā, Ženēvā, Boloņā, Barselonā. Lekoka elementi ir parādījušies arī Kolorādo, un tie ir būtiski ietekmējuši fiziskā teātra izglītību. Es domāju, nav nevienas teātra akadēmijas, kurā nemācītu Lekoka masku tehniku. Viņš to izveidoja, tā ir viņa metode.

Klauns kā esības stāvoklis

Tradicionālajam cirka klaunam ir ļoti raksturīga žestikulācija. Daži studenti Žakam Lekokam teica, ka gribētu strādāt ar klaunādi. Žaks Lekoks viņiem atbildēja: "Nē, mēs netaisām cirku, mēs taisām CIRKU." Taču beigās viņš piekrita. Lekoka spēks bija spēja pieņemt un pētīt, viņš nekad neteica pilnīgu "". Tātad – bija daži studenti, un pirmā priekšnesums bija garlaicīgs. Viņš ļoti centās būt smieklīgs, taču vienā brīdī saprata, ka viņam nekas nesanāk, un devās atpakaļ pie pārējiem, apsēdās un nopūtās. Un visi sāka smieties! Tas bija flops (izgāšanās) – tu kaut ko izmēģini, tas nestrādā, un tad ir flops. Tad Lekoks atskārta, ka tā arī ir klauna traģēdija – viņš ir kā bērns, kas vēlas uzmanību, bet tas neizdodas. Un tad viņš izstrādāja visu savu klaunādes mācību, balstoties uz šo izgāšanos. Tas kļuva ļoti populāri, jo tu vari iziet uz skatuves kā parasts cilvēks bez jebkā un aizvien pastāv šī mūžīgā traģēdija. Viņš izveidoja klaunu, kas drīzāk ir esības stāvoklis.

Maskas skola

Pēc Lekoka nāves skolā sākās haotiska cīņa par varu. Tagad stāvoklis ir uzlabojies. Skola lielā mērā balstās uz spēcīgu vadītāju, un tolaik nebija skaidrs, kam šo lomu vajadzētu uzņemties. Uz to pretendēja gan viņa dēls, gan vairāki pasniedzēji.

Lekoks visu pasniedza kā savu izgudrojumu, viņš nekad neatklāja, kur guvis iedvesmu. Bet mēs jau nekad neko neizgudrojam. Skaidrs, ka neitrālās maskas ideju viņš aizguva no Žaka Kopo, kurš attīstīja cēlmaskas (noble mask) ideju, kuru savukārt iedvesmoja Pasaules izstādē Parīzē japāņu prezentētā "nemaska".

Ir kāds nostāsts par Kopo interesi strādāt ar maskām. Reiz kāda aktrise visādi šķobīja seju un Kopo jokodamies viņai teicis: "Lūdzu, aizsedz savu seju!" Taču aktrise to uztvēra burtiski, aizsedza seju ar kreklu un turpināja spēlēt. Un tad Kopo atklāja, ka, aizsedzot seju, tu labāk redzi, ko dara ķermenis. No tā tad arī cēlusies maska kā pedagoģisks rīks.


Māra Pāvula

Māra Pāvula ir laikmetīgā cirka entuziaste, pētniece un Rīgas cirka skolas vadītāja.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!