Mana mamma savā laikā strādāja par programmētāju VEF. Dators ES EVM (jeģinaja sisķema eļektronnih vičisļiteļņih mašin) aizņēma veselu telpu. Tas izmantoja perfokartes (maksimālā ietilpība 80 baitu), magnētiskās lentes (katrā rullī 730 metru) un magnētiskos diskus (diametrs apmēram 35 cm). Viens no viņas nodaļas uzdevumiem bija aprēķināt darbinieku algas. Tika ieplānots mašīnlaiks, kad varēja piekļūt mašīnām un palaist programmu. Cik saprotu, dati par padarīto tika mehāniski ierakstīti uz perfokartēm, skaitļotājā tika ielikti diski ar algu aprēķināšanas programmu, un tad pēc vairākām stundām varēja tikt pie algu sarakstiem, kas tika izdrukāti uz papīra. Dažkārt mašīnlaiks iekrita vēlu vakarā. Un reiz sanāca tā, ka mēs ar tēvu jau bijām aizgājuši gulēt, ārdurvju slēdzene kaut kā ieķērusies, neviens no mums nedzirdēja mammas zvanīšanu pie durvīm un viņa dabūja nakti pavadīt kāpņutelpā. Tā manā atmiņā palicis fakts, ka darbam ar datoru ir jāatvēl īpašs "mašīnlaiks".
Šis tas tehnoloģiju izmantojuma un pieejamības ziņā kopš tā laika ir mainījies. Informācijai, ko var noglabāt "fleškā", vajadzētu burtiski miljoniem perfokaršu, telefona programmatūras apstrādei nepietiktu ar māju, kas piebāzta ar padomju ES EVM, un viss mūsu laiks ir kļuvis par mašīnlaiku.
Kā zināms, pastāvīgai pieejai digitālām ierīcēm ir arī savas negatīvās blaknes. Piemēram, tikko UNESCO ir publicējis ziņojumu par informācijas un komunikācijas tehnoloģiju ietekmi uz izglītību. Vairāki mediji, tai skaitā LSM.LV, kā svarīgāko bija izcēluši aicinājumu globāli aizliegt viedtālruņu izmantošanu skolās. Ziņojums ir vairāk nekā četrsimt lappušu garš, un to papildina vairāki pavadoši ziņojumi. Man pietrūka jaudas to izskatīt pilnībā, tomēr jāatzīst, ka es ziņojumā neatradu burtisku aicinājumu aizliegt viedtālruņus skolās. Cita lieta, ka tajā patiešām ir teikts, ka pētījumi pārliecinoši liecina, ka pieeja viedtālruņiem nodarbību laikā traucē skolēniem fokusēties, viedtālruņu aizliegums uzlabo skolēnu rezultātus, bet tikai nedaudzās valstīs pastāv telefonu aizliegums skolās. Tāpat ziņojumā norādīts, ka tehnoloģiju ietekme uz izglītību nav pietiekami izpētīta un saprasta, drīzāk "tehnoloģijas ir mainījušas, bet ne pārveidojušas izglītību" un pašas par sevi neatrisina izglītības problēmas.
Vienlaikus jāuzsver, ka pētījumā tehnoloģiju ietekmes analīze ir daudz, daudz niansētāka un daudzveidīgāka, nekā varētu šķist, izlasot virsrakstu par viedtālruņu aizliegumu. Skaidrs, ka ziņojums nenoliedz, ka tehnoloģijas rada nebijušas iespējas, tas pat atzīst, ka Covid-19 laikā mācības tiešsaistē paglāba izglītību no katastrofas (melting down).
Ar likumu aizliegts izmantot viedtālruņus skolās ir vairākās valstīs. Pie mums visskaļāk izskanēja Francijas parlamenta lēmums no 2018. gada septembra aizliegt skolēniem līdz vidusskolas līmenim lietot skolās telefonus. Līdzīgs aizliegums tuvākajā laikā, šķiet, gaidāms arī Somijā. UNESCO ziņojumā kā viena no valstīm, kurās pastāv daļējs viedtālruņu aizliegums, minēta Latvija (157. lpp.), tomēr man neizdevās atrast tam apliecinājumu. Proti, Latvijā gana daudzās skolās iekšējās kārtības noteikumi paredz to, ka telefonus tā vai citādi izmantot nedrīkst, tie jāieslēdz skapītī, jānodod skolotājām u.tml., tomēr man šajā sakarā neizdevās atrast nevienu valsts līmeņa lēmumu. Cik saprotu, vai nu ir kāds vispārējs juridisks pamats, kas ļauj aizliegt skolēniem telefonus izmantot (vai soda veidā pat uz laiku tos atņemt), vai arī līdz šim nav bijis vajadzības šādu praksi pamatot ar likumu. Lai nu būtu.
Savā laikā, kad mācījos skolā, ģeometrijas skolotājs Grava mums neļāva izmantot kalkulatorus, bet prasīja, lai rēķinām galvā vai vismaz uz papīra. Tas, protams, ir cita veida aizliegums nekā tas, kurš attiecas uz telefoniem. Kalkulatori nenovirzīja mūsu uzmanību, neradīja atkarību, tie nesagrozīja priekšstatus par reālo pasauli, un iespējas mobingam tajos bija ierobežotas. Tomēr vienā ziņā līdzība ir – līdzko radās iespēja, es atteicos no smagās patstāvīgās domāšanas nastas, lai ļautos vieglajai dzīvei ar kalkulatoru, kurš vēl aizvien laipni pasaka priekšā pareizās atbildes. Vai tas nozīmē, ka cīņa pret tehnoloģiju progresu ir bezjēdzīga?
Atbilde nav vienkārša. Kā jau teicu, UNESCO ziņojums nebūt nemēģina pierādīt, ka tehnoloģijām nav vietas skolās un ka tās nav noderīgas izglītības procesā vai ka tās nebūtu jāmācās izmantot. Runa ir par prasmi ar tām sadzīvot – lai tās nepārvērstu mūsu dzīvi histēriskā haosā.
Un šajā kontekstā ideja par mobilo telefonu aizliegšanu skolās mani dara uzmanīgu. Tiesa, kad skolās telefoni ir aizliegti, skolēniem ir vairāk gara spēka, lai mācītos, kas, protams, nav mazsvarīgi. Turklāt arī skolotāja enerģijas un psihoterapeitisko prasmju apjomam ir robežas, tāpēc dažkārt vienkāršs un brutāls aizliegums ir attaisnojams.
Tomēr ir lietas, kuras ar aizliegumu diez vai var atrisināt. Arī francūži norāda, ka rezultāti no telefonu aizlieguma ir atkarīgi no dažādiem apstākļiem, tai skaitā no aizlieguma ievērošanas stingrības un konsekvences, jo franču skolēni īpaši neatšķiras no citiem skolēniem un, piemēram, savu atkarību no viedtālruņiem apmierina skolas tualetē vai spēļu laukumā. Un kas no viņiem izaug vēlāk? Tie paši nožēlojamie mēs. Aizliegumu nesavažoti, mēs varam ļauties savām atkarībām.
Mediji ir pilni ar stāstiem par to, kā mobilās ierīces un komunikācijas rīki sačakarē dzīvi. Mēs strādājam nepārtraukti, tai skaitā nezin cik reizes pārbaudām e-pastu, arī brīvdienās, arī atvaļinājumā. Es neesmu tiktokā, bet nevaru nepamanīt, ka jūtubes jaunievedums "īsie video" spēj bez mazākajām grūtībām ievilkt uz kādu stundu, jo visu laiku šķiet, ka varbūt nākamais video būs interesants, un kāpēc gan nepaskatīties, jo tas taču prasīs tikai dažas sekundes… Robots spēlē galda tenisu, kaķis šķauda, "Lielā sprādziena" aktieris atceras, kā pirmo reizi… Un es pat neesmu sociālajos tīklos, daļēji tieši šī iemesla dēļ.
Ulfs Daniels Ēlers savā pētījumā par nākotnē noderīgām kompetencēm, ko būtu nepieciešams mācīt universitātēs, īpaši akcentē prasmes, kuras saistās ar sevis menedžmentu un pašvaldīšanu, kas daļēji pārklājas ar to, ko filozofi sauc par pašrūpi. Viens ir mācīties ģeometriju, kad tev ir atņemts telefons, cita lieta – mācīties dzīvot ar tehnoloģijām tā, lai varētu mācīties ģeometriju arī tad, kad tev nav atņemts telefons. Problēma ar telefonu aizliegumu ir tāda, ka tas patiesībā neiemāca sadzīvot ar tehnoloģijām un to kārdinājumiem. Turklāt rada priekšstatu, ka skola ignorē laikmetu, kurā pastāv, un cīnās ar "nenovēršamu progresu", lai gan tā nav.
Šeit patiešām nepieciešami pētījumi, sākot ar apkopojumu par dažādu institūciju vai pašpalīdzības padomdevēju prakšu efektivitāti. Varbūt mums patiesi ir nepieciešami aizliegumi, bet niansētāki – ir taču uzņēmumi, kuri, piemēram, aizliedz sūtīt e-pastus brīvdienās u.tml. Pētījumi liecinot, ka cilvēki, kuri skatās e-pastus tikai trīs reizes dienā, ir mierīgāki nekā tie, kuri tos pārbauda nepārtraukti. Varbūt ar to ir jāsāk? Svarīgāk esot nevis tas, cik daudz laika tu ar otru cilvēku pavadi, bet cik kvalitatīva ir kopā būšana. Tāpēc, piemēram, jāsaņemas un, runājot ar otru, jānoliek malā telefons. Grūti, protams, bet mērķis, manuprāt, cēls – cilvēkam ir atvēlēts laiks, bet telefonam – mašīnlaiks.
0