Komentārs
09.11.2020

Kinobalvas cienīga nedēļas nogale: ārkārtas stāvoklis un balsu skaitīšana ASV

Komentē
1
Saglabā

Epidemioloģiskās situācijas pasliktināšanās bija neizbēgama, bet no kašķiem koalīcijā izvairīties varēja.

6. novembrī pieņemtais valdības lēmums – izsludināt valstī ārkārtas situāciju – tika izstrādāts nervozā gaisotnē. Pašsaprotami satraukti bija to profesiju un biznesu pārstāvji, kurus skars jaunie ierobežojumi, tikpat loģiski iespēju kritizēt valdošo koalīciju nepalaida garām opozīcija.

Atšķirīgi viedokļi par epidemioloģisko situāciju un pareizāko rīcību nav nekas jauns – šķiet, nav tādas valsts, kurā daļa sabiedrības nepiekrīt valdības apgalvotajam un lemtajam. Arī diskusijas par šo tēmu starp centrālo valdību un reģionālajām pārvaldes struktūrām – klasiski piemēri ir ASV, Lielbritānija, pat Vācija un Lietuva – nav nekas jauns. Savukārt publiska apmainīšanās ar dzēlībām un kritiku koalīcijas ietvaros ir retāk novērojama. Tādai var būt divi iemesli.

Pirmais – objektīvi ir daudz neskaidrību par to, kā labāk rīkoties. Vienkāršoti un arī nedaudz ciniski izsakoties, ir divas iespējamās stratēģijas, kas, starp citu, izpaužas arī konfliktējošās starptautisku zinātnieku grupu deklarācijās (Great Barrington Declaration un John Snow Memorandum). Proti, ja ir viedoklis, ka pareizāk ir orientēties uz t.s. bara imunitātes izveidošanos, tad saprotams, ka arī praktiskie risinājumi būs atšķirīgi no lēmumiem, kas tiek pieņemti otras stratēģijas gadījumā, kas bara imunitātes metodi apšauba. Iespējams – kaut arī publiski neiztirzātas – abas konfliktējošās stratēģijas ir bijušas un joprojām ir arī mūsu amatpersonu prātos. Kura no tām ir pareizāka, diemžēl grūti pateikt, jo ir daudz būtisku nezināmo. Piemēram, nav skaidri zināms, cik ilgi ar Covid-19 izslimojušajiem saglabājas imunitāte. Tāpat nav īsti skaidrs, cik procentuāli lielam ir jābūt ar kovid izslimojušo skaitam konkrētajā populācijā, lai varētu runāt par bara imunitāti. Ir viedoklis, ka divām trešdaļām, bet citi pētnieki saka, ka pietiek ar 43%. Galu galā – arī tad, ja izvēlamies bara imunitātes stratēģiju, proti, ļaut, lai tā sabiedrības daļa (lielākā), kas saslimšanu panes vieglāk, izslimo un sargāta tiek specifiski tā sabiedrības daļa, kurai saslimšana rada nopietnus riskus, rodas jautājums – vai mēs pietiekami labi saprotam, kas ir šī saudzējamā daļa? Jā, ir izveidoti īpaši risku "kalkulatori", piemēram, saudzējamās grupas varētu būt gados vecāki cilvēki un tie, kuriem ir citas konkrētas saslimšanas. Tomēr, atklāti sakot, tas viss ir nedaudz ar dakšām pa ūdeni, jo vairāk tāpēc, ka vēl jātiek skaidrībā ar t.s. garā kovida tēmu, proti, ka inficētajiem un pat samērā viegli izslimojušajiem kāds no nelāgiem simptomiem saglabājas ilgāk, nekā teorētiski vajadzētu. Īsi sakot, ja kaut kāda grūstīšanās par pareizāko rīcību pandēmijas ierobežošanā Latvijas lēmumu pieņēmēju aprindās būtu notikusi tādēļ, ka atšķiras viedokļi par tēmām, par kurām viedokļi atšķiras arī pētnieku aprindās, tas būtu saprotami.

Savukārt otrs iespējamais iemesls ir ļoti vienkāršs – vājas kognitīvās spējas, un, atklāti sakot, pilnīgi vienalga, kurai no amatpersonām šī problēma ir asāka. Seko mēģinājumi savu saprāta deficītu slēpt, izsakot pārmetumus citiem. Tik īgns formulējums saistīts ar to, ka ikviens cilvēkveidīgais, kurš māk lasīt, visa šī gada garumā – tostarp vasaras "atslābuma" mēnešos – varēja sekot līdzi citu valstu pieredzei Covid-19 kontekstā. Un, ja vien šis cilvēkveidīgais nav ļoti alternatīvi domājošs, tad viņam vai viņai nebija neviena iemesla iedomāties, ka uz Latviju citur notiekošais kaut kā neattieksies. Tas būtu līdzvērtīgi cerībai, ka klimata pārmaiņas apstāsies pie Latvijas Republikas valsts robežas. Piemēram, nebija nekāds noslēpums, ka, inficēšanās gadījumu skaitam sasniedzot zināmu kritisko masu, pastāv liela iespēja, ka vīrusa skarto skaits divu nedēļu laikā dubultojas. Tāpat nebija un joprojām nav nekāds noslēpums, ka, inficēšanās gadījumiem sasniedzot noteiktu līmeni, epidemiologi vairs nespēj izsekot inficēšanās "ķēdītes". Vācijā, kur ir izcili speciālisti un lieli resursi, epidemiologi savlaicīgi informēja par sakarību – ja jaunu inficēšanās gadījumu skaits nepārsniedz 50 uz 100 000 iedzīvotāju nedēļas laikā, viņi tiek galā. Ja pārsniedz – netiek. 21. oktobrī slieksnis tika pārkāpts, tātad lēmumu pieņēmēji Vācijā bija informēti par to, kas sekos tālāk. Vērtīga ir pat tā informācija, kas norāda, ka speciālisti jau ir uzkārušies. Piemēram, Lielbritānijā jūnija beigās 93% no testus nodevušajiem saņēma atbildi 24 stundu laikā; oktobra vidū šis rādītājs bija samazinājies līdz 23%, kas ir skaidra liecība tam, ka nu ir ziepes. Tāpat tiek fiksēta, piemēram, statistiska, cik daudzus no pozitīvu testa rezultātu saņēmušajiem dienas laikā sazvana epidemioloģiskās izmeklēšanas veicēji. Īsi sakot, te nav runa par vaimanāšanu vai vainīgo meklēšanu – vismaz Eiropā pandēmijas monitorēšana rada daudz regulāras statistiskas, no kuras var mācīties. Es diemžēl nezinu, vai un ko Latvijas valdībai izskaidroja mūsu epidemiologi, bet, atkārtošos, ja politiskā elite māk lasīt, principā amatpersonām pašām vajadzēja painteresēties par to, vai tuvojas bīstamais slieksnis. Savukārt, ja painteresējās un saņēma brīdinošu atbildi, tad pilnīgi bezgaumīga kļūst publiska grūstīšanās aizvadītajā nedēļā.

Par jauno ierobežojumu jēdzīgumu šī teksta ietvaros diskutēt nav vietas. Varu tikai piebilst, ka dažādi "brīnumi" ir arī citās valstīs – piemēram, Polijas valdība pagājušajā mēnesī izsludināja jaunos ierobežojumus piecdesmit minūtes pirms to stāšanās spēkā.

 

Džo Baidens uzvarēja. Donalds Tramps nezaudēja.

Šādā apgalvojumā nekā pašmērķīgi paradoksāla nav. Gaidot lielāku skaidrību par ASV prezidenta vēlēšanu rezultātiem, secināju, ka piepildījusies "Satori" 26. oktobrī rakstītā prognoze – "juridiski stīvēties te varēs uz nebēdu, pieprasot balsu pārskaitīšanu utt.". Tam līdzās lasīju komentārus no autoriem, kurus var uzskatīt par liberāļiem klasiskā, nevis 21. gadsimta, izpratnē. Īss kopsavilkums: Trampa rezultāti bija labāki, nekā tos prognozēja ne tikai viņa pretinieki (tas būtu saprotami), bet arī neitrāli vērtētāji. Tas nozīmē – lai arī ASV prezidenta amatu Tramps, visticamāk, nesaglabās, viņa retorikai un domāšanas veidam joprojām ir un būs daudz piekritēju. Turklāt ne tikai ASV. Kāds no lasītajiem autoriem savu secinājumu formulēja tā: Demokrāti uzvarēja nevis tāpēc, ka spēja atņemt Trampam viņa vēlētājus, bet tāpēc, ka spēja veiksmīgāk nekā iepriekšējo prezidenta vēlēšanu gadījumā mobilizēt savu elektorātu. Citiem vārdiem sakot, lielā bilde patiesībā nav mainījusies.

Šādu situācijas vērtējumu, ja lasītājs ir Trampa pretinieks, var interpretēt samērā vienkārši: nu, tātad liela ASV sabiedrības daļa  ir … (seko dažādi neglaimojoši apzīmējumi). Man savukārt interesantāka šķiet viena no Demokrātu, acīm redzot, kļūdām, proti, pārliecīga paļaušanās uz  afroamerikāņu un arī Latinos izcelsmes vīriešu masveidīgu atbalstu Džo Baidena kandidatūrai. Ļoti iespējams, ka politiķi – gan Demokrāti, gan Republikāņi – vispār līdzcilvēkus uztver pārāk vienkāršoti, neņemot vērā to, ka cilvēkam var būt vairākas pašidentitātes. Proti, ja Tramps sarunā nejaukas lietas par etniskajām minoritātēm un imigrantiem, tas tomēr nenozīmē, ka šīs minoritātes tāpēc vien balsos par Trampa pretinieku. Piemēram, Floridā dzīvojošam emigrantu no Kubas pēctecim Trampa par meksikāņiem teiktais var likties mazāk svarīgs nekā viņa pozīcija pret Kubā valdošo režīmu. Afroamerikānis ar konservatīviem priekšstatiem un solīdiem aktīviem var galu galā nebalsot par Demokrātiem, kurus viņš (pamatoti vai nepamatoti – tas ir cits jautājums) tur aizdomās par simpātijām pret "sociālismu" un ateismu. Vēlētājs var iekšēji protestēt pret to, ka viņu kāds – pat ar vislabākajiem nodomiem – teju vai automātiski pieskaita kādai diskriminēto grupai, jo viņa prioritāšu un pašidentifikācijas sistēma ir sarežģītāka. Domāju, ka līdzīgi ir arī iedomātā nošķīruma otrā pusē. Piemēram, vēlētājam var patiesi riebties t.s. kreisie liberāļi ASV medijos un augstākās izglītības sistēmā, tomēr Trampa tiesiskais nihilisms un/vai paštīksmināšanās neļauj viņam balsot par Republikāņu kandidātu.

Rezumējot: rakstot šo tekstu 7. novembra vakarā, ir skaidrs, ka a) Tramps un viņa piekritēji vēlēšanu iznākumu apšaubīs, b) jebkurā gadījumā šis iznākums ir pelnījis nesteidzīgu analīzi.

 

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!