Pēdējā laikā sarunās ar dažādiem cilvēkiem man ir sanācis vairākkārt pieskarties jautājumam par palīdzības sniegšanu svešiniekiem. Šķiet, ka mani tuvākie paziņas ikdienā lielākoties nepatur sev monētas un cigaretes, kad bezpajumtnieks lūdz padalīties, palīdz piecelties, ja kāds ir pakritis, un nepieciešamības gadījumā izsauc ātro palīdzību, ja kādam kļuvis pavisam slikti. Viens draugs pat stāstīja, kā reiz lietus laikā iespiedis svešiniekam rokās lietussargu, kad sapratis, ka pašam nav vairs tālu jāiet līdz iekštelpām. Stāsts gan sākās ar to, kā viņš tobrīd bija nejauši ticis pie ļoti daudziem lietussargiem, bet, manuprāt, tas nemaina lietas būtību. Arī es pati gluži nesen piedāvāju kādam dzērājam atbalstīties man pie elkoņa, lai viņš aizietu līdz pieturai, – es nekritizēju grūtībās nonākuša cilvēka stāvokli, jo, šķiet, viņš jau izcieš zināmu sodu – novedot sevi tiktāl, ka nespēj paiet. Nav sarežģīti apzināties, ka aiz katras atkāpes no pieņemtā stāv kāds iemesls, un nav nepieciešams izzināt, tieši kāpēc šī atkāpe ir veikta, lai atceltu savu augstprātību un nepaietu garām. Protams, šāda īslaicīga līdzjūtība nav ilgtermiņa risinājums, bet es pati, piemēram, nekad neesmu dusmojusies uz kādu par to, ka viņš man pasniedzis roku, bet nav pilnvērtīgi investējies dažādu sistēmu uzlabošanā, kuras lielā mērā nosaka manu labbūtību.
Nesen man atkal bija uznākusi panikas lēkme, kuras iespaidā attapos kādā Maskavas priekšpilsētas stāvlaukumā, nespējot vairs spert soli ne uz priekšu, ne atpakaļ. Tādos brīžos pat vismazāko lēmumu pieņemšana kļūst par neiedomājami grūtu uzdevumu, prātu pārņem baiļu sajūta, trokšņi un apkārtējā kustība dzen lielā satraukumā. Turpat blakus bija parks, bet es galīgi nevēlējos sēdēt uz soliņa, aizgūtnēm raudot, kamēr garām iet māmiņas un tēvi ar bērnu ratiņiem un pavadās skraida sunīši. Tāpēc apsēdos zālē turpat automašīnu stāvlaukumā un, pēc brīža atguvusi elpu, pārvarēju kauna sajūtu un uzrakstīju I. Viņš atbildēja, ka nav aizņemts un atnāks.
Būtiska lieta, ko esmu iemācījusies – ja nepieciešama palīdzība, labāk tomēr pēc iespējas ar kādu sazināties. Ja uz sitiena neviens nav satiekams, tad gana palīdz noruna, ka es varu, ja vēlos, rakstīt par notiekošo vai sarunāt, ka pēc pusstundas man piezvanīs un pajautās, vai viss labi. Proti, izveidot savienojumu ar kādu, atzīmēt sev, ka nekarājos viena pati gaisā, lai gan pēc sajūtas visas saites ar realitāti ir sarautas. Tas var arī nebūt nepieciešams, un galu galā sevis dabūšana atpakaļ pie kādas apjēgas ir jāveic pašai; apkārtne un citi cilvēki var tikai radīt drošāku vai nedrošāku telpu, kurā procesam notikt. Tomēr apzinos riskus – pat viegla panika var pāraugt nevaldāmā histērijā, kurā vairs tikai retais zinās, kā pareizi reaģēt – lielā mērā šķiet pareizāk nevis pārbaudīt situācijas robežas, bet gan sazināties ar kādu pie pirmās iespējas.
Tad nu man bija uzdevums – gaidīt. Tas ir labs uzdevums, jo vismaz manā pieredzē panikas lēkmes tiešām ar laiku pāriet pašas no sevis, ja vien tās nemitīgi neuztur ar jauniem impulsiem. Uz sava zāles pleķīša jutos droši. Zinādama, ka vēlāk atnāks I. un man nebūs drošības sala jāatstāj vienai, gana drīz nonācu stadijā, kurā iespējams ārēji būt stipri mierīgai, gandrīz nemaz neraudāt, uztvert vienkāršas lietas, elpot un pētīt fizisko īstenību sev apkārt. Man pretim pie ķieģeļu mājas auga liels koks. Es nedomāju, kas tas ir par koku vai kas tā ir par māju, īstenībā mēģināju neko vispār nedomāt, tikai skatīties. Spīdēja saule. Šajā stadijā notiek atkritieni – panika tā kā atgriežas, bet var iemācīties it kā paslīdēt tai garām un atgriezties pie sevis. Pats svarīgākais – nekur nav jāsteidzas. Es varu palikt šeit tik ilgi, cik nepieciešams. Nezinu, kāpēc, bet ir labi padzerties ūdeni, ja ir tāda iespēja – iedot sev kādu uzdevumu, sajust kaut ko, kas nav trauksme. Man nekādu palīglīdzekļu nebija un pamest zāles laukumiņu likās bīstami, tāpēc paliku pie elpas un skatīšanās uz koku.
Vienīgais, kas no ārpasaules nopietni sarežģīja harmonijas veidošanu iekšienē, bija svešinieki, kas ik pa brīdim gāja garām. Es nopūlējos tur – stāvlaukuma vidū blakus pienenēm, sēžot uz austrumeiropeiskā apstādījuma betona apmales, – izskatīties, cik nu iespējams, dabiski, nodarbināta ar savām darīšanām, lai nevienam neienāktu prātā man tuvoties un kaut ko jautāt. Doma, ka es varētu kādu nostādīt neērtā situācijā ar to, ka man ir slikti, momentāli aizdedzināja panikas degli, un to apdzēst varēju, tikai tēlojot, ka man viss ir kārtībā, – cik nu labi prazdama.
Iespējams, tas, ka pacentos, piemēram, sēdēt atbrīvoti, palīdzēja fiziski nomierināties, bet iekšēji dotā situācija uzturēja īstu vājprāta sajūtu. Arī tagad par to domājot, dīvaini izskatījās nevis tas, ka man izsitās korķi un vajadzēja apsēsties, kur nu pagadījās, bet gan visa domu spēka sakoncentrēšana uz mēģinājumu kļūt neredzamai brīdī, kad man īstenībā nepieciešama palīdzība. Taču, pirmkārt, kopš pusaudzes gadiem gana labi esmu iepazinusi apkārtējās sabiedrības tendenci vairāk par visu būt kritiskai, lai brīvi noticētu, ka garāmgājējs nebūs pret mani nosodošs, kaut arī pati tāda viņa vietā nebūtu. Otrkārt, ziemā piedzīvoju incidentu, kas saspridzināja visas robežas, un vērsos pie it kā specializētiem profesionāļiem, kādus nu vajadzīgajā mirklī man izdevās sasniegt, – un tas, cik traģiska un situāciju tikai pasliktinoša bija viņu komunikācija ar mani, noteikti ieviesusi zināmu skepsi par kopējo sabiedrības izpratnes līmeni ne vien mentālās veselības jautājumos, bet arī spējā vispār saprast, ko otrs viņam saka. Attiecīgi – es ticu, ka ikvienam nejaušajam garāmgājējam Maskavas priekšpilsētā piemīt kaut kas labs un cienījams, un tādēļ man nevajadzētu būt pārmēru aizspriedumainai, bet tobrīd atrados pārāk viegli ietekmējamā stāvoklī, lai riskētu ar neveiksmīgu komunikāciju.
Ja man jautātu, kas tad ir jādara garāmgājējam, kurš grib palīdzēt, es atbildētu, ka tādu instrukciju man nav, jo katrs cilvēks ir atšķirīgs un katra situācija nozīmē kaut ko mazliet citu, bet man ir aizdomas, ka daudz var izdarīt, pašam uz brīdi nostabilizējoties, ieklausoties otrā un mēģinot uztaustīt, ko saka intuīcija. Ja es šādā situācijā būtu gājusi garām sev, es pajautātu, vai kas atgadījies. Tad, saņēmusi atbildi, ka kāds jau it kā nāk palīdzēt, es piedāvātu pagaidīt kopā. Protams, katram ir savas iespējas un es jo īpaši neciešu mēģinājumus citam iestāstīt, ka ir kaut kas jādara, ja viņš pats tā nedomā. Tiecos šādu nedomāšanu šad tad izaicināt, bet nevēlos nevienam neko iestāstīt – ja kādreiz tieku pieķerta pretējā, lūdzu, draudzīgi norādiet man uz to.
Vajadzēja gaidīt labu brīdi. Tas bija visādā ziņā nevienkārši, un arī tad, kad I. atnāca, protams, ne jau viss uzreiz ņēma un atrisinājās. Varēja just, ka pats I. ne visai labi saprata, kas notiek, toties bija izpildījis nepieciešamo nostabilizēšanos, tāpēc viņa klātbūtne nebija satraucoša un jebkurā gadījumā kļuva daudz labāk – kaut vai tāpēc, ka vairs nebiju viena un nebaidījos, vai kādam no vietējiem neuznāks vēlēšanās piesieties, ar ko es nebūtu tikusi galā. Man bija grūti jebko pateikt, neatkrītot atpakaļ paralizējošā satraukumā. I. uz manu nerunību laimīgā kārtā reaģēja vienkārši – pats piedāvājot rīcības variantus un atļaujoties būt iejūtīgi asprātīgs. Ja otrs cilvēks uzvedas mazliet nenopietni, man atslābt ir vieglāk, bet jāatzīmē, ka zinu arī tādus cilvēkus, kurus pat labi domāti jociņi šādos brīžos sit ārā no sliedēm nevēlamā veidā. Tuvākā mierīgā vieta, kur patverties, bija katoļu baznīca, un mēs ar I. izmantojām iespēju – tieši nesen bija sācies dievkalpojums –, lai uz brīdi uzmanību tiešām pārvirzītu uz kaut ko citu.
Vēlāk sēdējām kāda iekšpagalma terasē (Slava iekšpagalmiem! Slava terasēm!) un, atkal nonācis pie bezpajumtnieku jautājuma, I. man atgādināja par Bodlēra stāstu, kurā varonis iziet no kādas iestādes un pie viņa vēršas ubags, kam varonis par atbildi iezveļ, tad zveļ vēlreiz un tā joprojām, līdz visbeidzot ubags sāk viņam sist pretim, cīnīties par savu dzīvību. Šķiet, ka I. šis stāsts ir nozīmīgs, jo tā bija jau otrā reize, kad viņš to man pārstāsta. Tomēr pats I. nenosoda grūtībās nonākušos – ik pa laikam uzklausa viņus, aprunājas, iedod kādu eiro, bet par sevi saka – ja viņš pats nonāktu stadijā, kurā smakojošs stutētos pret sienu Matīsa tirgū, viņš nevēlētos saņemt nekādu žēlastību, jo zina, cik daudz ir paša rokās, un uzskata sevi par atbildīgu par savām dzīves izvēlēm. Tas neko nemaina viņa attieksmē pret iztēloto ainu, bet mēs parunājām par to, ka, no citas puses raugoties, ir labi saprotams – cilvēks ne vienmēr var izkontrolēt nelaimīgas apstākļu virknes un patiesībā ir gluži viegli izkrist no dažādām sistēmām, kļūt bezpalīdzīgam, iekulties atkarībās un pazaudēties bez kāda stabila atbalsta. Vienojāmies – cilvēks var pateikt, ka nevēlas saņemt nekādu žēlastību, bet tāpat viņam tāda jāpiedāvā un labāk tomēr nekaunēties lūgt palīdzību, kamēr tā vēl spēj kaut ko mainīt.
3