Redakcijas sleja
27.11.2020

Kas jauns vardei?

Komentē
4
Saglabā

Šajā septembrī trīs dienas pavadīju pie neliela un grūti pieejama purva ezera. Apkārt tam bija tikai mellenāju un vaivariņu pļavas, bet pēc zonas nācās iet uz ezera otru krastu. Drīz pamanīju, ka šādā ārēju impulsu un informācijas vakuumā pilnībā mainās notikumu mērogi. Uzmanības un apspriešanas vērts kļuva pie telts noausts zirnekļa tīkls, pīles pārlaišanās pāri ezeram un skudru ceļš sūnās. Kad nepieciešamība pēc jebkādiem notikumiem beidzot norima vispār, pietika arī ar saules atspulgu vērošanu ezera virsmā.

Kaut kas līdzīgs notiek arī šajā laikā, ko lielākoties pavadu darbā un mājās, – kamēr tur, lielajā pasaulē, savā gaitā risinās lieli notikumi, arvien vairāk jūtu tieksmi pievērst uzmanību mazajai ekosistēmai sev apkārt, kur pašlaik mitinās divi cilvēki, viena varde un divpadsmit circeņi.

Sludinājumu par to, ka tiek pārdotas divas vardes, mēs pamanījām portāla "SS.lv" sadaļā "Eksotiski dzīvnieki", kur cita starpā vēl nesen par 900 eiro bija iespējams iegādāties zebru. Lai gan ilgi nedomājām, kāds jau bija novērtējis šo izdevīgo piedāvājumu – divas smaragda litorijas kopā ar terāriju par 50 eiro – un vienu no vardēm nopircis. Trieciens bija negaidīts un sāpīgs, un pēkšņi iegūt atlikušo vardi jau bija nevis kaprīze, bet nepieciešamība, tāpēc piedāvāju maksāt vairāk un saņēmu solījumu, ka varde mūs gaidīs.

Jau drīz sapratām, ka mūsu varde ir Īpaša. Saimniece to sauca par Peļmenčik jeb Pelmenīti, un šis vārds trāpīgi raksturo ne tikai vardes formu, bet arī uzvedību – līdzīgi kā pelmenis, tā kustas tikai tad, kad to kustina, turklāt spēj arī kā vārīta mīkla pielipt un dienām ilgi turēties vertikāli terārija stūrī. Liecības par to, ka varde tomēr ir dzīva, ir neapbruņotai acij gandrīz nemanāmas – nedaudz saduļķots ūdens keramikas piestiņā, kas kalpo tai par vannu, vai periodiska migrācija no zara stūrī un otrādi. Aizrāvusies ar jaunā dzīvokļa iekārtošanu, ievietoju terārijā sukulentu, bet domāju, ka tas bija lielāks notikums augam, nevis vardei.

Vardes saimniece stāstīja, ka baro to katru otro dienu. Iespējams, bet, nonākusi pie mums, varde uzsāka spītīgu gavēni un, ielikta starp dzīviem circeņiem, pat nekustējās, izrādot tikai vieglu nepatiku, kad kāds tai rāpās pāri vai kutināja ar ūsām degunu. Zinājām, ka varde bez ēdiena spēj iztikt ilgu laiku, un par veselību liecināja arī viņas nemainīgi omulīgās aprises, taču vairākus mēnešus mūsu guļamistaba skanēja kā pļava vasaras vidū, līdz divdesmit nopirktie kukaiņi lēnām nomira dabīgā nāvē un kaste, kur starp sažuvušiem burkānu gabaliņiem un sagrautas katedrāles drupām līdzīgo olu kastes pamatni mētājās to mazie līķīši, pārvērtās miniatūrā apokalipses modelī.

Ar laiku un mērķtiecīgiem eksperimentiem tomēr atklājām, ka mūsu varde ir gatava ēst tumsā un pēc ilgākas divvientulības ar circeņiem. Par jaunu un negaidītu pienākumu manā pieaugušā dzīvē kļuva regulāra circeņu sagāde. Tagad zinu, ka tos var pasūtīt gan ar piegādi mājās, gan nopirkt uz vietas zooveikalā Brīvības ielā, kā arī to, ka viens no labākajiem iepazīšanās veidiem ir pārvadāt dzīvus circeņus autobusā. Circeņu pārdevējs man piekodināja, ka kukaiņiem nepatīk aukstums, tāpēc reiz kastīti ar tiem mājās nesu, aizbāztu aiz mēteļa, un ieturēt distanci veikalā "Drogas" vairāk par epidemioloģiskiem ierobežojumiem man lika klusa, bet nepārprotama čabēšana sirds apvidū.

Tā nebija vienīgā jaunā lieta manā dzīvē. Pirmo reizi man saviesīgās sarunās jāatbild uz jautājumu: "Kas jauns vardei?", kas izrādās vēl grūtāk atbildams jautājums par "Kā tev iet?" ("Vakar viņa sēdēja uz augstākā zara" un "Šodien viņa bija zaļāka nekā vakar" šajā gadījumā ir pieņemamas atbildes). Draugi no mums regulāri saņem vardes foto, un meklētājā parādījušies tādi ieraksti kā "frog fashion", savukārt es tagad zinu, ka Indijā lietus piesaukšanai tiek rīkotas varžu kāzas ar tērpiem, viesiem, ceremoniju un dāvanām.

Visbeidzot, iedvesmojoties no Lienes Lindes, varu pastāstīt par dažām aizraujošām nodarbēm kopā ar savu mājdzīvnieku: 1) vardes fotosesija – jo, pirmkārt, varde ir skaista un, otrkārt, ir mazticams, ka tā izkustēsies un sabojās kadru; 2) spēle "Circeņu klusēšana" – ievietot vardi circeņu kastē, izslēgt gaismu un atstāt; pēc laika pārskaitīt atlikušos circeņus, lai noskaidrotu, vai varde ir paēdusi; 3) kopīga meditācija – vērot nekustīgo vardi un domāt par mūžības dabu. Turklāt varu apsolīt, ka viņai garlaicīgi nebūs.

Anna Andersone

Anna raksta par teātri un ir interneta žurnāla "Satori" ziņu redaktore.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
4

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!