Ikdienā redzam daudz valsts līmeņa neizdarību, par kurām var publiski pasūroties, – kaut vai jauno vilcienu reisu atcelšana. Lai arī šīs problēmas skar sabiedrības intereses un nevis vairo uzticēšanos valsts varai, bet gan neapmierinātību, būtu pārspīlēti teikt, ka tās apdraud valsts funkcionēšanu pēc būtības.
Savukārt ģenerālprokurora Jura Stukāna nesenais paziņojums Saeimas komisijas sēdē, ka situācija ar tiesībaizsardzības iestādēm nav apmierinoša un valsts nespēj nodrošināt kvalitatīvu, saprātīgu un efektīvu izmeklēšanas procesu, iezīmē būtiski atšķirīga valstiska līmeņa problēmu. Ģenerālprokurora sacīto apstiprina arī Latvijas sabiedrībā plašu rezonansi izraisījusī sievietes slepkavība Jēkabpilī, kad Leons Rusiņš turpat gadu vajāja, draudēja un beigās noslepkavoja savu bijušo dzīvesbiedri, kura vairākas reizes bija lūgusi valsts aizsardzību.
Tiesībsargājošo struktūru neizdarība šādā un līdzīgos gadījumos rosina uzdot eksistenciālu jautājumu: kāda jēga valstij, kura nespēj pienācīgi sargāt tās iedzīvotāju dzīvību un nodrošināt likuma varu?
Ceļā uz jauna tipa sabiedrību
Rietumu sabiedrības priekšstati par mūsdienu valsti un apziņa, ka tai ir galvenā nozīme sabiedrības dzīvē, lielā mērā dzimuši un veidojušies Jaunajos laikos. 17. un 18. gadsimta domātāji formulēja politikas filozofijas pamatidejas, kas vēlāk ietekmēja vairāku valstu konstitūcijas (arī Latvijas) un kuru ietvaros mēs turpinām domāt par valsti un politiski organizētu sabiedrību. Šo ideju spēks joprojām satur kopā būtiskākos priekšstatus un organizē mūsu uzskatus par valsts pašiem pamatiem.
Lai saprastu valsts nozīmi mūsdienu sabiedrībā, politikas filozofijā populārākais paņēmiens ir domu eksperiments, kas hipotētiski aizved atpakaļ uz laiku, kad nepastāvēja nedz valsts, nedz organizēta sabiedrība. Domu eksperimenta mērķis nav atskatīties uz kādu vēsturiski identificējamu periodu, bet iedomāties, kāda būtu dzīve, ja valsts nepastāvētu. Runa ir par atgriešanos zināmā "dabiskajā stāvoklī" jeb sabiedrības pirmatnējā pastāvēšanas formā, kurā neeksistē politiskā vara.
Filozofs Tomass Hobss (1588–1679), iespaidojies no Anglijas pilsoņu kara (1642–1649) šausminošās pieredzes, cilvēku dabisko stāvokli raksturoja kā "visu karu pret visiem", kad ikviens indivīds dzīvo pastāvīgā nedrošībā un varbūtēja uzbrukuma gaidās. Pēc Hobsa domām, bez valsts pārvaldes cilvēki nonāk neapskaužamā situācijā, kurā apdraudēts ir ikviens. Viņaprāt, visi cilvēki ir vairāk vai mazāk vienlīdzīgi spējā nogalināt un pat visstiprākais nevar būt drošs, jo var krist par upuri slepenam plānam vai sazvērestībai. Hobsa iecere bija parādīt, ka dabiskajā stāvoklī starp cilvēkiem valda haoss un kopēju noteikumu vakuumā pastāvīgu apdraudējumu izjūt ikviens.
Cits Jauno laiku domātājs, Džons Loks (1632–1704), savos politikas filozofijas tekstos nebija tik pesimistisks par sabiedrības dzīvi dabiskajā stāvoklī – viņaprāt, to regulē fundamentāli morāles likumi, kuri aizliedz iejaukties citu cilvēku dabiskajās tiesībās uz dzīvību, veselību un īpašumu. Tā kā Loka teorijā dabiskajā stāvoklī visi pirmatnējās sabiedrības locekļi ir vienlīdzīgi un nevienam nav attaisnojamu tiesību gūt virsroku pār citu, dabiskās tiesības tiek īstenotas un aizstāvētas individuālā līmenī. Proti, katram ir tiesības pašsaglabāšanās nolūkā aizstāvēties pret uzbrucēju un pat sodīt to par upura dabisko tiesību pārkāpumu (arī, piemēram, nogalinot uzbrucēju).
Jauno laiku politikas filozofija izvirzīja tēzi, ka noteiktu iemeslu dēļ pirmatnējās sabiedrības dzīve dabiskajā stāvoklī ir nepievilcīga un cilvēki var izkļūt no šī nevēlamā stāvokļa ar sabiedriskā līguma palīdzību. Sabiedrības locekļi, noslēdzot hipotētisku sabiedrisko līgumu, nonāk pie valsts kā vienotas politiskās varas nesējas izveides. Valstij tiek piešķirts šīs varas monopols, bet pavalstniekiem noteikts universāls pienākums pakļauties valsts varai. Valsts varai bija nepieciešams pamatot savu leģitimitāti, un to panāca ar sabiedriskā līguma palīdzību. Jaunizveidotā valsts politiskā koncepcija transformēja pirmatnējo sabiedrību jauna tipa politiski organizētā sabiedrībā, kurā politisko virsvadību uzņemas valsts ar tai pieejamo varas monopolu un likumu kā primāro varas īstenošanas instrumentu.
Šādā jauna tipa sabiedrībā katrs cilvēks ir atteicies no savas pirmatnējās savvaļas brīvības un principiāli pakļāvis savu dzīvi vienotiem sabiedrības noteikumiem. Neviens nestāv tiem pāri, un visi ir padoti likuma varai vienādā mērā. Jaunajā sabiedrībā katram indivīdam ir vienāds ētiskais statuss un tiesības, kuras samērojamas ar citu indivīdu tiesībām, bet valstij ir īpašas tiesības pieņemt obligāti saistošus noteikumus, uzraudzīt to īstenošanu un izšķirt strīdus par šo noteikumu ievērošanu.
Indivīds šādā modelī ir zaudējis savu savvaļas brīvību, bet ieguvis iespēju dzīvot organizētā sabiedrībā ar noteiktu kārtību un saglabāt savas dabiskās tiesības. Valsts savukārt garantē sabiedrībai sociālo mieru, kārtību un katra iedzīvotāja dabisko tiesību aizsardzību.
Ja valsts nepilda savas sabiedriskā līguma saistības un nenodrošina iedzīvotāju dabiskās tiesības, sabiedriskais līgums zaudē spēku un katrs drīkst pašsaglabāšanās nolūkā pretoties un aizsargāt savas tiesības pat ar ieročiem rokās. Šī, starp citu, ir viena no galvenajām idejām, kuras ietekmē ASV veidojās izpratne par plašu ieroču pieejamību – ar ieroču palīdzību iedzīvotāji var aizstāvēt savas dabiskās tiesības situācijā, ja valsts šādu aizsardzību nenodrošina vai pati kļūst tirāniska. Saskaņā ar ASV konstitūciju un tās interpretāciju atņemt iedzīvotāju tiesības uz pašaizsardzību nav pieļaujams.
Eiropas politikas filozofijas pieejā tik radikāla atkāpe nav paredzēta, bet lielāks uzsvars likts uz valsts pienākumu rūpēties par iedzīvotāju pamattiesību aizsardzību, obligāti reaģēt uz visiem noziegumiem, identificēt, tiesāt pārkāpēju procesuāli pareizi organizētā tiesvedībā un taisnīgi sodīt par izdarīto noziegumu. Nekāda patvarība no iedzīvotāju puses nav paredzēta, izņemot galējus pašaizsardzības gadījumus.
Atpakaļ realitātē, bet ar skatu nākotnē
Atgriežoties pie t.s. Rusiņa lietas un Latvijas tiesībaizsardzības iestāžu darba, ir jāatzīmē, ka sieviete, kura krita par upuri savam bijušajam dzīvesbiedram, bija aktīvi izmantojusi pieejamos tiesību aizsardzības līdzekļus, bet valsts sistēmas nolaidīgas darbības rezultātā tik un tā zaudējusi dzīvību. Tieslietu padome vēlāk atzina, ka šīs traģēdijas cēlonis ir vairāku sistēmisku trūkumu kopums vardarbībā cietušas personas aizsardzības un vardarbīgās personas sodīšanas mehānismā. Mūsdienu valsts izpratne pēc būtības nepieļauj šādas situācijas rašanos un prasa novērst attiecīgos cēloņus. Nav iespējams domāt par valsti, pieļaujot šādu gadījumu eksistenci, jo tie principiāli nav savienojami ar valsts pastāvēšanas jēgu.
Tiesībsargājošo struktūru bezdarbība reizēs, kad no tām tiek sagaidīta aktīva un jēgpilna rīcība, nozīmē eroziju sabiedriskajā līgumā, kas ir valsts varas attaisnojuma pamatu pamats. Valsts nespējas dēļ iedzīvotāji ir zināmā mērā spiesti ņemt savās rokās tiesības rīkoties – gan aizstāvēties pret noziedzniekiem atbilstoši savām spējām un saprašanai, gan arī sodīt tos par noziegumiem atbilstoši savai izpratnei par taisnīgu lietu kārtību.
Ja pūlis uz būtisku aizskārumu reaģē stihiski un ar linča tiesas metodēm, to vada pārliecība, ka valsts ir izgāzusies sava galvenā uzdevuma izpildē. Linča tiesa parasti ir sekas valsts nespējai tikt galā ar tās pamatpienākumiem. Tiek sagrautas visas pūles politiski organizētas sabiedrības veidošanā, un notiek atgriešanās savvaļā – dabiskajā stāvoklī.
Apkopojot minēto, valsts nespēja efektīvi īstenot pārvaldību un likuma varu ne tikai liek apšaubīt valsts varas attaisnojamību, bet arī rada iedzīvotāju patvarīgas rīcības un linča tiesas risku. Kurā virzienā meklēt risinājumu? Diemžēl vienkāršas atbildes nav. Skaidrs, ka ne jau ieroču aprites liberalizācija, bet gan nopietni uzlabojumi tiesībsargājošo iestāžu darbā varētu likt ģenerālprokurora pesimistiskajiem secinājumiem un skaudrajiem gadījumiem kriminālziņās palikt pagātnē. Un esmu pārliecināts, ka neviens normatīvs tik labi neiedzīvinās sistēmas darbību kā motivēts un godprātīgs profesionālis. Ne valsts varas vājumu, ne no tā izrietošos anarhisma uzliesmojumus mūsu Latvijai nenovēlu.
0