Būtu naivi iedomāties, ka Kremlis neliks pie darba savus ietekmes aģentus Rietumos, kuros ilgstošā periodā ieguldījis miljoniem eiro.
Tālāko tekstu sadalīšu divos blokos: vispirms – mūsu diskusijas par pašmāju personāžiem, kas tiek vainoti vai turēti aizdomās par nepiedienīgi tuvām attiecībām ar Krieviju, pēc tam plašāks konteksts.
2015. gadā, tolaik strādājot laikrakstā "Diena", publicēju komentāru, kurā, manā skatījumā ļoti saudzīgi, ieteicu grupai "Prāta vētra" apsvērt plānus koncertēt Krievijā pēc visa, ko šī valsts nodarījusi Ukrainai. Nevarētu teikt, ka tekstam bija liela piekrišana. Gadu vēlāk mazliet citā aspektā par mākslas apolitiskuma mītu rakstīju jau portālā "Satori", un tāds šodien dedzīgs Kremļa kritiķis kā Ivars Ījabs manu pozīciju publiski raksturoja kā "uzskatāmi muļķīgu" un "boļševistisku". Kas bijis, bijis. Šīs pagātnes epizodes minu tikai tāpēc, lai pretendētu uz zināmām tiesībām izteikties par pēdējā laikā informatīvajā telpā pamanītajiem pārmetumiem jau minētajai "Prāta vētrai", Intaram Busulim un vēl citiem ļaudīm par viņu līdzatbildību tajā, kāda Krievija (vai tās elite) ir izveidojusies.
Ja īsi: pārmest jau var, bet iztiksim bez liekulības. Liela daļa no Latvijas viesmīlības sektora ir labi pelnījusi, apkalpojot Krievijas pilsoņus (tēzi "krieviem, atšķirībā no vietējiem, ir nauda" esmu dzirdējis bez pārspīlējuma desmitiem reižu). Tas pats attiecas uz nekustamo īpašumu tirgu un dažādiem citiem pakalpojumiem. Tas viss braši turpinājās arī pēc Krimas aneksijas un iebrukuma Austrumukrainā. No šī viedokļa raugoties, pie tā, ka gan Krievijas sabiedrības turīgākā daļa, gan nosacītais vidusslānis Latvijā jutās kā gaidīti viesi līdz pat aizvadītā gada nogalei, piestrādājuši simti un simti cilvēku Latvijā. Vai nu atzīstam, ka ignorēt patiesību bijis ērtāk un mēs esam kļūdījušies kuplā pulciņā, vai arī, atvainojiet, aizveramies.
Par tēmu, kurš kādas preces turpina tirgot vai ar ko mēģina joprojām sadarboties, manuprāt, zināmā mērā ir bezjēdzīgi kašķēties. Jomā, ko zinu labāk – zinātne un augstākā izglītība –, redzam, ka ir daudzas cienījamas un ietekmīgas institūcijas Rietumos, kuras attiecībā uz kolēģiem Krievijā lieto, cik saprotu, pēdējā laikā par modi kļuvušo aicinājumu doties "uz trim burtiem". Un ir cienījamas un ietekmīgas struktūras, kas apgalvo, ka mēģinās, tā teikt, katru gadījumu vērtēt individuāli. Es šādu nostāju neuzskatu par "putinismu", tomēr man šķiet, ka šiem nodomiem treknu svītru var pārvilkt banāla Krievijas "atslēgšanās" no pasaules interneta komplektā ar ierobežojumiem izbraukt no Krievijas Federācijas.
Ja vispār runājam par reāliem pašmāju "simpatizētājiem Kremlim", tad patiesībā ir pilnīgi lieki (lai neteiktu skarbāk) ķiķināt par to, ka rubļa kursa pazemināšanās rezultātā jūtami sliktāk Latvijā sāks dzīvot tie, kuri saņem pensijas no Krievijas un, jā, vairumā gadījumu ir Putina fani. Esmu gatavs saderēt, ka šie ļaudis savās nedienās vainos nevis Vladimiru Vladimiroviču, bet vēl vairāk nostiprināsies nepatikā pret Latviju un nosacītajiem Rietumiem, kas īsteno "genocīdu pret krievvalodīgajiem" (vienā katlā jau minētās pensijas, pierasto informatīvo kanālu zaudēšana utt.). Es nebrīnītos par šo pensionāru protesta akcijām Rīgā un/vai Daugavpilī pēc apmēram mēneša, kurās piedalīsies arī pirmspensijas un pavisam pirmspensijas ļaudis – "krievu pasaules" fani. Šādas pensionāru akcijas savukārt jau citām provokācijām izmantos dažādi pašmāju personāži, kurus, ceru, mūsu drošības iestādes jēdzīgi uzrauga.
Tālāk par plašāku kontekstu, tomēr arī tajā, šķiet, lietderīgi nodalīt dažādas "aizdomīgo" grupas.
Pirmā ir tāda, kuras gadījumā vismaz ir cerības, ka šie cilvēki kaut kad pārskatāmā nākotnē beigs Putinu attaisnot (piemēram, ja Kremlis nemazinās savu agresivitāti ne par gramu). Šajā grupā ir man gluži simpātiskie t.s. kreisie Rietumos, kuriem vēsturiski ir veidojies nelāgs niķis jaukt kopā dažādas situācijas. Ja viņiem norāda uz Krievijas noziegumiem Ukrainā, tad viņi saka – jā, bet ASV ir vēsturē nodarījusi to un to tādās un tādās valstīs (vienkāršoju, protams). Tas, ka Rietumi sastrādājuši kaudzēm cūcību, nenozīmē, ka par to tagad jācieš Ukrainai, tomēr šī elementārā lieta kreisajiem Rietumos pielec lēni, un viņu ideoloģiskie kolēģi Austrumeiropā – tostarp Ukrainā – ir spiesti publiski draugus kaunināt. Tomēr, atkārtošos, šīs grupas pozīcijā ir iespējamas pārmaiņas, un vairumā gadījumā tā nav Kremļa finansiālā pavadā, runa ir vienkārši par zināmu cietpaurību (tipiska izpausme – nejēdzīga un nevajadzīga koķetēšana ar antisemītismu, aizstāvot palestīniešus).
Nākamā simpatizētāju grupa ir aprindas un politiskās struktūras, kas vienkārši baidās no Kremļa. Klasisks piemērs šajā gadījumā ir Gruzija, kur sabiedrības vairākums skaidri ir Ukrainas pusē, valsts prezidente arī, savukārt valdošā partija un tās veidotais ministru kabinets spoži attaisno jau sen radušās aizdomas par savu orientāciju uz Krieviju, paziņojot, ka sankcijām pret Krieviju nepievienosies, jo pievienošanās "neatbilst mūsu nacionālajām interesēm". Esmu pārliecināts, ka šādi domājoši politiķi ir arī Latvijā, tomēr ne par to ir stāsts. Šāds "putinisms" zināmā mērā balstās nevis kaut kādās patiesās simpātijās pret Kremli, bet pragmatismā, kas balansē uz amorālisma robežas. Ķeza tā, ka tādās situācijās kā Krievijas uzbrukums Ukrainai citos, mierīgākos apstākļos iespējamā laipošana drīz vien kļūst neiespējama. No šī viedokļa bija pat uzjautrinoši, ka dažas dienas pēc Krievijai veltīto sankciju noraidīšanas tā pati Gruzijas valdība sāka prasīties par Eiropas Savienības dalībvalsti. Žargonā sakot, puiši, tā gluži nevar – sēdēt uz diviem krēsliem… Pat Putina čomam Viktoram Orbanam Ungārijā galu galā nācās izšķirties, kurā pusē viņš būs. Te gan jāpiezīmē, ka šī personāža izteiktais nosodījums Krievijas agresijai un gatavība pievienoties Rietumu izstrādātajām sankcijām mani sevišķi nepārliecina, un es nebrīnītos, ja Ungārija nodarbotos ar klusu sabotāžu. Tas ir diezgan pretīgi, tomēr kopumā šie "konstruktīvo attiecību un dialoga" slavinātāji nosliecas vairākuma pusē.
Savukārt manā skatījumā viskaitīgākā ir vesela dažādu blogeru, aktīvistu un citu ērmu ekosistēma, kas, Kremļa piebarota, pēdējo 10–15 gadu laikā ir tā sazēlusi, ka, ja atļauts tēlaini izteikties, lien kā tarakāni no visām spraugām. Piemēram, pirms dažām dienām lasīju pētniecisku materiālu par kādu Ungārijā bāzētu grupu, kas formāli izveidota, lai aizstāvētu ungāru tiesības Rumānijā, bet pamanās apmeklēt arī Rīgu, lai saskaņotu darbību ar "krievvalodīgo tiesību aizstāvjiem Latvijā". Šīs grupas īpatnība ir tā, ka citos "burbuļos" dzīvojošie par to esamību pat īsti nenojauš, bet tas nekādi nemazina šādu ietekmes aģentu efektivitāti viņu "burbuļos". Nav nepieciešamas speciālas zināšanas un analīze, lai saprastu – ja šī ekosistēma ir diezgan veiksmīgi uzturējusi pienācīgu "temperatūru" savos "burbuļos" pirms iebrukuma Ukrainā, tad nu tā strādā un strādās ar palielinātu jaudu. Un tas nozīmē radikalizētus līdzpilsoņus simboliskajos Rietumos un – jo īpaši – Austrumeiropā. Šajā ziņā vislielākās bažas ir par paramilitārām grupām Polijā – valstī, kuras attiecību vēsturē ar Ukrainu ir virkne pamatīgu negludumu – un Slovākijā, kas tradicionāli ir ļoti draudzīga Krievijai. Es nebūtu pārsteigts par pretīgām provokācijām, kas vērstas pret bēgļiem no Ukrainas šajās valstīs (arī Ungārijā), un pat diversijām (atcerēsimies 2018. gadā kādas eksotiskas poļu un krievu kompānijas veikto diversiju pret Ungāru kultūras asociācijas mītni Užgorodā).
Rezumēju: bažas par Krievijas īstenotā hibrīdkara saasināšanos ir pamatotas, tikai nevajag pievērst pārspīlētu uzmanību otršķirīgiem jautājumiem.
4