Par Valtera Sīļa izrādi "Mammu!" "Dirty Deal Teatro"
Izrāde sākas ar saucienu pēc palīdzības. Lai arī tas ir drīzāk uzstājīgs nekā izmisis un lai arī režisors Valters Sīlis intervijā pirms izrādes runā par šīs ainas līdzību ar šausmu žanru (un var saprast, kāpēc tas viņam bijis interesanti), mani uzrunā šī mirkļa cilvēcība un trauslums. Man tas kļūst par tālāko izrādes notikumu atslēgu.
Inese Pudža ir Ausma, kas visu izrādi tā arī nogulēs slimnieces gultā kā vientuļa, izgaismota planēta pustumšajā skatuvē, ap kuru riņķo viņas dzīves svarīgākie cilvēki vai drīzāk to rēgi. Vizuāli viņa ir Ineses Pudžas vecumā, bet kādā brīdī top skaidrs, ka patiesībā viņa ir veca sieviete, kas slimības dēļ palikusi uz gultas nekustīga un kopjama un kuras prātā pagātne ir spilgtāka un saprotamāka par tagadni. Viņas pagātne ir tā, ko izrādē šķetina Valters Sīlis, kas īstajā dzīvē ir viņas mazdēls.
Valteram Sīlim piemīt īpaša izjūta, interese un spēja izstāstīt sāpīgas un pat kaunpilnas mūsu nesenās vēstures epizodes – darīt to lakoniski un aizrautīgi, cieši savijot valstisko un personisko. Skatoties izrādi "Mammu!", sajutu to pašu nospriegoto stīgu, kas bija arī tādos viņa agrākajos lieliskajos darbos kā "Visi mani prezidenti", "Leģionāri", "Andrievs Niedra", "Veiksmes stāsts", kur bez īpašiem palīglīdzekļiem, ar precīzām situācijām, trāpīgu tekstu un lielisku aktierspēli tika iedoti ļoti cilvēciski vaibsti sarežģītām sabiedrības izvēlēm, bieži vien traģikomiskā formā. "Visu manu prezidentu" epizode ar asprātīgo frāzi "Lai pēdējais, kas aizbrauc no Latvijas, neizmirst izslēgt gaismu!" palikusi atmiņā kā kodolīgs komentārs par tobrīd notiekošo latviešu masveida emigrācijas vilni uz britu salām un valsts rīcībspējas trūkumu.
Arī izrādes "Mammu!" galvenās varones Ausmas atmiņās atklājas vairāki notikumi, kas cilvēka un nācijas dzīvē ir tajā pelēkajā zonā , par kuru mēs labāk klusējam, nekā runājam, jo, kas zina, varbūt pāries nepamanīti vai aizmirsīsies. Tomēr neaizmirstas. Un, kā izrādās, uzpeld un neliek miera vēl arī nākamajām paaudzēm. Ausma pieder tai aizejošajai paaudzei, kura vienas dzīves laikā piedzīvoja vairākas varas nomaiņas, Otro pasaules karu, padomju okupāciju un brīvvalsti līdz ar jauno kapitālismu. Šķiet, ka nevienam nav šaubu par to, cik fundamentāli un traģiski karš un režīms ietekmē indivīdu dzīvi. Un, lai kā gribētos ticēt, ka cilvēki, īpaši tavējie, tādās skarbās situācijās izdarīs godīgas un cieņpilnas izvēles, patiesība mēdz būt cita. "Mammu!" lielā mērā ir stāsts par izvēlēm, kas ir veiktas kādā konkrētā mirklī, kad, šķiet, citādi nevarēja, bet ar kurām pēc tam nākas sadzīvot visu mūžu.
Tomēr tā nav grēksūdze, Ineses Pudžas sparīgā Ausma tam ir par šerpu. Izrādes varoņi, visi kā viens, attaisnojumu saviem lēmumiem redz apstākļos. "Tāds laiks," viņi saka. Un viņiem, protams, ir taisnība. Laiks, konteksts, valsts, režīms, globālie notikumi piespiež cilvēkus izdarīt izvēles, kuras viņiem droši vien pirms tam ne sapņos, ne murgos nebija rādījušās. Tikai šie it kā personiskie lēmumi izraisa ķēdes reakciju un ietekmē ne tikai viņus pašus, bet arī pārējos.
Divi no Ausmas tuvākajiem cilvēkiem neatgriezeniski pazūd no viņas dzīves vēl jaunībā – brālis Arnolds, kara laikā iesaukts vācu armijā, zina, ka dzimtenē viņam izsūtīšana uz Sibīriju ir tikpat kā garantēta, tāpēc izvēlas bēgt uz Austrāliju ("Man tika braukšana uz Austrāliju," ir viņa vārdi). Ausmas lielā mīlestība Gunārs, saprotot padomju draudus, arī izvēlas bēgt no Latvijas, vismaz pagaidām, un aicina Ausmu līdzi, bet viņa, tobrīd vēl studente, daudz jaunāka un naivāka par viņu, nevar to pieņemt. Abus viņa pazaudē – viens dzīvo kā balss retās telefona sarunās vai pastkartēs, otrs – tikai atmiņās un avīžu izgriezumos. Neviens no viņiem, tāpat kā Ausmas skolas draudzene un Ausma pati, īsti nekļūst par to, par ko bija vēlējies vai iztēlojās. Vēsturisko apstākļu sagandēta dzīve? Mēs nevaram to zināt. Veidā, kas ir tik saprotami cilvēcīgs, varoņi mēģina paši sev un citiem attaisnot savu dzīvi, ieraudzīt tās vērtību. Arnolds saka: "Nezinu, kas skaitās izdevusies dzīve, bet garlaicīga tā noteikti nebija." Vai kā iedomātā sarunā Ausmai saka Gunārs: "Kamēr tu mani gaidīji, tu nodzīvoji savu dzīvi." Un tad ir Ausmas vīrs Arnis, kas bijis liels un cienījams priekšnieks visu dzīvi, tikai mūža nogalē izrādījies, ka tur nemaz viss nebija tīri. Un Ausma to ir nojautusi, taču izlikusies un klusējusi. Jo tāds laiks.
Nedomāju, ka izrāde jāuztver burtiski, kā dokumentāls īstās Ausmas dzīves stāsts, bet tas noteikti ir dokumentāls latviešu ģimenes stāsts. Man tajā ir viegli atpazīt vairākus naratīvus arī no savas dzimtas stāstiem, jo šajā teritorijā mūs ir ietekmējusi viena vēsture. Karš, kurā rāva uz visām pusēm. Radi, kas aizbēga uz ārzemēm un ar kuriem padomju laikā bija faktiski liegts uzturēt attiecības. Svešumā dzīvojošais brālis vai māsa, pēc kura ilgojies visu mūžu, bet nevari satikt. Nerunāšanas kults, jo padomju laikā nemitīgi bija jāuzmanās, ko un kam saki. Kalpošana padomju varai, par ko savukārt klusēja neatkarīgajā Latvijā, jo lustrācija pie mums nenotika. Dzīve, kas pavadīta, glabājot noslēpumus. Es domāju, ka šo slēpto stāstu ir vairāk, nekā nojaušam, un daudzās ģimenēs tos tā arī neuzzināja, jo cilvēki vienkārši klusēja, bet tie, kas nojauta, negribēja dzirdēt biedējošo patiesību, un tagad šī paaudze, kam to varētu pajautāt, izzūd. Man jādomā par to, ka šī ilgstoši praktizētā klusēšana ir iestiepusies krietni tālāk par vienu paaudzi, jo mēs klusējam par tik daudzām lietām un tik daudzām netaisnībām arī šodienas sabiedrībā. Par vardarbību pret sievietēm un bērniem, pret dabu, pret citām sugām. Tās gan, protams, nav tikai padomju mantojuma sekas. Arī Rietumu kapitālisms ar individuālisma un progresa normām un uzskatu, ka ikkatram jāparūpējas pašam par sevi, ir ietekmējis mūsu spēju reaģēt uz citu ciešanām un padarījis īstas, patiesas ikdienas rūpes par maznozīmīgu lielumu mūsu vērtību skalā.
Gandrīz visu Ausmas ģimenes tēlu galeriju izrādē atveido divi aktieri – Jānis Kronis un Ilva Centere. Viņi ir ļoti atšķirīgi enerģijas un temperamenta ziņā – viens čomīgs un dzīvīgs, otra ar nemainīgi aristokrātisku stāju un izturēšanos, bet viņi labi saspēlējas un ienes aizrautīgumu katrā ainā. Harismātiskā Inese Pudža meistarīgi saslēdzas ar ikvienu, kas parādās viņas orbītā, un notur uzmanību uz sevi katru minūti, lai gan visu izrādi noguļ gultā, gandrīz nekustēdamās. Katra izrādes varoņu tikšanās atklāj kaut ko jaunu par Ausmas dzīvi; Ausmas galvā laika jēdziens slimības dēļ ir izmainīts un viss notiek vienlaicīgi, tāpēc skatītājs reizēm tikai pamazām saprot, ar ko un kādā vecumā viņa šoreiz sarunājas. Tas nav mulsinoši, drīzāk mazliet kā detektīvs, turklāt ar labu humora devu arī tad, kad runa ir par smagu pieredzi. Aina, kur pie šodienas Ausmas iebrāžas pagātnes vīrs, ir vienkārši lieliska veidā, kā tā caur ikdienas absurdu izspēlē dzīves drāmu. Sākumā man tā atsauc atmiņā austriešu kinorežisora Mihaela Hanekes apbalvoto filmu "Mīlestība" par vecu pāri, kur vīrs gādīgi kopj paralizēto sievu – tie, kas redzējuši filmu, zina, ar ko viņiem tas beidzās. Bet tad Ausma ar vīru uzsāk ietiepīgu un smieklīgu strīdu par šķiršanos, kas nekad nav notikusi, un Jānis Kronis, talantīgs komiķis būdams, piešķir aizkustinošu cilvēcību citādi neveiksmīgajam vīram un attiecībām.
Mīklainākais tēls un izvēle izrādē ir Indras Briķes atveidotā slimnieces kopēja, kuras identitāte tiek turēta noslēpumā lielāko izrādes daļu, lai gan nojausma par to, kas viņa ir, visu laiku ir gaisā. Kā tāds iejūtības eņģelis izstaipītā džemperī un iešļūcenēs viņa regulāri ierodas apkopt, mainīt pamperus un barot kaprīzo Ausmu, un viņas gādīgo attieksmi nesaprotamā kārtā neiedragā Ausmas acīmredzamā agresija un nepatika pret viņu. Neesmu pamanījusi, vai kāds uz Latvijas skatuves būtu specifiski pievērsies aprūpes un rūpju tēmai, bet esmu redzējusi vairākus ārzemju režisoru darbus par šo tēmu, kur tieši nevienkāršās attiecības starp aprūpētāju un aprūpējamo ir izrādes centrā. Piemēram, Romeo Kasteluči izrāde "Par Dieva dēla sejas koncepciju", ko pirms daudziem gadiem rādījām Rīgā festivālā "Homo Novus" – tā bija vienlaikus gan fizioloģiska, gan filozofiska apcere par ciešanām, pazemību un ticību. Cita, japāņu režisora izrāde, kas iespiedusies atmiņā, bija būvēta faktiski tikai uz gultā guļoša slimnieka aprūpēšanas rutīnu kā fizisku, rituālu darbību. Kaut kas fascinējošs no tā pavīd arī Indras Briķes darbībās, jo viņa tiešām veic aprūpi, pieslēdzot mūs īstajam, nevis skatuves laikam, un tajā brīdī nekas cits nenotiek. Uzmanības centrā ir rūpes – tik vienkārši un tik satriecoši. Tomēr izrādē šī tēma paliek otrajā plānā, Indras Briķes varones identitāte tiek atklāta un viss pamazām nostājas savās vietās.
Izrādē ir emocionāla aina, kur parasti samērā paštaisnā Ausma lūdz piedošanu savai mammai vai drīzāk viņas rēgam. Iespējams, ka šāda saruna ir notikusi īstajā dzīvē vai varbūt tikai Ausmas galvā. Tomēr man patīk iztēloties, ka šo sarunu un atvainošanās vārdus Ausmas mutē ir ielicis viņas mazdēls, uz skatuves izdarot to, kas Ausmai neizdevās dzīvē. "Mammu!" ir talantīgas komandas veidots darbs, kas caur vienas sievietes dzīves gājumu atklāj sāpīgus vēstures notikumus un kritiskas izvēles, tomēr ietur distanci, saglabājot cieņu pret cilvēka dzīvi kā noslēpumu, kuru mēs tāpat nekad pilnībā nesapratīsim.
1