Par Viktorijes Hanišovas romānu "Sēņotāja" (no čehu valodas tulkojis Jānis Krastiņš, izdevniecība "Pētergailis", 2023)
Sākumā šī mūsdienu čehu autores Viktorijes Hanišovas grāmata man nekādi nedevās rokā – galvenā varone ar savu nievājošo skatījumu uz līdzcilvēkiem raisīja maz simpātiju, valoda likās apgrūtinoši raupja, nevarēju saprast, vai tā ir oriģinālteksta vai tulkojuma vaina. Prātoju, kas gan kritiķiem un lasītājiem Hanišovas dzimtajā Čehijā tik ļoti paticis. Uz brīdi pat noliku grāmatu malā. Kad pēc laiciņa pie tās atgriezos, viss izmainījās. Laikam reizē ar grāmatu biju nolikusi malā arī neapzinātas gaidas, un tagad stāstījums, izrāvies no sākotnējās klaustrofobiskās atmosfēras, gludi veda uz priekšu kā iemīta taka mežā.
"Sēņotājas" galvenā varone un stāstniece ir jauna sieviete Sāra jeb Sisi, kas dzīvo marginālu dzīvi nolaistā vasarnīcā, kur izvēlējusies norobežoties no savas bagātās ģimenes un lielākās daļas sabiedrības. Sēņošana ir viņas pamatnodarbošanās un eksistences veids. Sezonā viņa dodas sēņot katru dienu, bet guvumu nodod vietējā krodziņā "Mušmire", saņemot pretī mazumiņu naudas, par ko iegādājas pieticīgu pārtiku un reizēm uzdzīvo ar veikalā pirktu kruasānu. Sisi ir sēņošanas profesionāle – tā ir prasme, ko viņa apguvusi no tēva, un bērnībā abu kopīgās sēņošanas reizes sagādājušas viņai lielākos prieka brīžus. Tagad viņa lasa sēnes uz dzīvību un nāvi. Ne tikai tāpēc, ka tas ir gandrīz vienīgais viņas trūcīgo ienākumu avots, bet arī tāpēc, ka tas notur līdzsvarā viņas mentālo veselību, kas 25 gadus vecajai Sisi ir pamatīgi iedragāta.
Mātes nāve un bēres atkal saved Sisi kopā ar abiem vecākajiem brāļiem. Mātes zaudējums viņai ir vienaldzīgs tāpat kā mantojums, no kura brāļi grib viņu veikli izstumt. Tomēr Sisi apjauš, ka viņai kā ģimenes negodam un kauna traipam ir sprādzienbīstama vara. Bet arī vara viņai ir vienaldzīga, un Sisi atgriežas savā izolētajā pasaulē, kur ritmu veido bezmiega naktis un sēņošana visas dienas garumā. Brāļi neliekas mierā, arī citi ārējie apstākļi sāk ielauzties Sisi uzmanīgi būvētajā vientuļnieces dzīvē, un viņai nākas uz tiem reaģēt.
Romāna sižets mijas starp Sisi tagadni un pagātni, un jau no paša sākuma ir skaidrs, ka viņas pagātne glabā neizdziedinātu traumu, kas turpina ietekmēt viņas tagadni. Autore to atklāj pamazām un saudzīgi, Sisi stāstījumā pludinot kopā bērnības ainas ar notikumiem viņas šībrīža dzīvē, pievienojot aizvien jaunas detaļas jau agrāk aprakstītajiem notikumiem, līdz uzbūvē kopainu, no kuras kļūst saprotams, ka visas Sisi "dīvainās" kaites – ģībšanas, psihozes, neirozes, bezmiegs un agresija –, no kurām viņu mēģina ārstēt vecāki, mediķi un sabiedrība, ir tikai un vienīgi pēctraumatiskā stresa izpausmes. Lai arī tas izklausās tik loģiski, šāda empātiska, integrēta traumas un traumatiskā stresa radītu traucējumu izpratne ir samērā nesena. To pat var redzēt ikdienas valodas lietojumā, runājot par traumu. Kaut kur atsauksmēs par Hanišovas grāmatu lasīju komentārus par "galvenās varones cīņu ar saviem dēmoniem". Dēmoni tur bija, bet ne jau viņas, tie bija paši par sevi.
Sisi bērnībā ir piedzīvojusi seksuālu vardarbību, un varmāka ir bijis viņas mīlētais, sabiedrībā cienītais un ietekmīgais tēvs. Šis noziegums grāmatā ilgi, līdz pat beigu lappusēm netiek nosaukts vārdā, bet tā vietā tiek aprakstīts vienkāršās, nelabumu uzdzenošās frāzēs ("toreiz viņš pie manis istabā ienāca pirmo reizi", "mana bērnība tajā naktī beidzās", "es iemācījos izslēgt savu ķermeni"). Notikušajam atklājoties, tas dīvainā kārtā kļūst gandrīz par antiklimaksu. Jo līdzās tam ir noticis vēl kas, ne mazāk nežēlīgs, ko mēs gan nesaucam par noziegumu, bet tieši tas salauza Sisi pavisam. Ja nojausma par varonei nodarīto vardarbību bija diezgan skaidra jau grāmatas sākumā, tad šis pavērsiens nāca kā sitiens pakrūtē un lika jaunā gaismā ieraudzīt romāna sākumu, ar ko tik ļoti cīnījos.
Sisi sajūtas un domas traumas laikā un pēc tās, viņas pasivitāte, kas negaidīti eksplodē agresijā, viņas ķermeņa "atslēgšanās" un vēl daudzas citas pazīmes precīzi atbilst simptomiem un izpausmēm, kuras darbā ar reālas dzīves pacientiem ieguvis un iespaidīgajā darbā "The Body Keeps the Score" (2014) plaši aprakstījis un analizējis psihiatrs, pēctraumatiskā stresa pētnieks Besels van der Kolks. Viņš vairākkārt norāda uz to, ka traumatiskai pieredzei nav noilguma, to var izstumt no prāta, bet ne no ķermeņa atmiņas. Un, kamēr trauma nav integrēta, tā turpinās par sevi atgādināt, jo ķermenis neaizmirst.
Sisi gadījumā aizmiršana gan nav iespējama, viņas rēta ir vaļēja arī piecpadsmit gadus pēc traumatiskajiem notikumiem un "iegāž" visnepiemērotākajos brīžos, kad jau liekas, ka viņa ir gatava sākt jaunu dzīvi. Šīs sakāves, lēmumi, kas ir racionāli neizskaidrojami, bet cilvēciski saprotami, kā arī nesaudzīgā, ironiskā pašrefleksija, kas neatbilst viņas piekāpīgajai ārējai uzvedībai, pa īstam liek just līdzi varonei, kura cenšas stūrēt dzīvi labākajā veidā, kādā prot, pat ja tas nepadara to vieglāku.
"Sēņotāja" nav stāsts par traumas dziedināšanu. Romāns vairāk pievēršas cēloņu un seku fatālajām sakarībām, atklāj, ko nozīmē dzīvot ar smagu traumu, un apraksta arī pie mums izplatītu un viegli atpazīstamu ģimenes attiecību modeli, kur vecāki nešauboties izmanto varu pār bērniem, vīrietis pār sievieti, stiprākais pār vājāko. Patriarhālajā sistēmā, kas dziļi ieaudusies mūsu sabiedrībā, dominēšana un pakļaušana ir ierastas un plaši akceptētas uzvedības normas.
Lai arī trauma vislielākajā mērā definē Sisi dzīvi un izvēles, stāstījumam cauri laužas arī prieka un triumfa straumītes. Cilvēki, kas dažādu apstākļu dēļ ienāk viņas dzīvē, kā jaunais krodziņa īpašnieks, hiperaktīvais megalomāns Rūdis, kas dzen vientuļnieci Sisi sēņot kopā ar tūristiem, jaunais cilvēks Vojta, kam ir autisms un kurš sāk izrādīt rūpes par Sisi, psihiatriskās slimnīcas palātas biedrenes Kamila un Eda, kā arī vēl virkne autsaideru ir spilgti tēli, kas rada sarežģītas, aizkustinošas un reizēm komiskas situācijas Sisi dzīvē. Visi šie sabiedrības margināļi ir atainoti ar trūkumiem, bet ar lielāku mīlestību un iejūtību nekā Sisi brāļi ar savām sakārtotajām un pareizi ritošajām dzīvēm.
Un vēl Sisi pasauli, protams, veido sēnes. Viņa tās redz citādi nekā vairums cilvēku un pazīst arī visus sēņu pasaules autsaiderus, kam citi paiet garām vai uzskata par nederīgiem, bet kas ir ne mazāk karaliski, – ķēvpupus, lāčpurnus, vairoga bisītes, Jūdas ausi, vēršmēlenes. Sēņu apraksti ir ļoti izjusti un vairākkārt liek sailgoties pēc meža un sūnu smaržas. Grāmatā ir arī vairāki sēņu gatavošanas apraksti. Notiek arī divi indēšanas mēģinājumi. Viens no tiem ir plānots, pasīvi agresīvs akts, otrs – nejaušs, vairāk amizants nekā bīstams notikumu pavērsiens, kas lieku reizi atgādina, ko sēnes var izdarīt zinātāja rokās, kā arī to, ka bērni nereti ir gudrāki par pieaugušajiem.
Pamatā gan Sisi attiecības ar sēnēm ir ļoti pragmatiskas. Tur nav nekā eksperimentāla, nekādu mušmiru novārījumu. Lielākā ekstravagance, ko viņa atļaujas, ir audzēt šampinjonus. Tomēr Sisi ar sēnēm un mežu saista īpašs jutīgums un sadarbība. Ejot pa mežu, viņa jūt micēlija spēku zem kājām, taka precīzi aizved uz vietām, kur viņa atrod sēnes "gandrīz uz aklo". Kad pienāk brīdis, kurā Sisi vairs pēkšņi nespēj atrast sēnes, ir skaidrs – kaut kas nenovēršami mainās. "Man bija sajūta, ka mežs ir pagriezis man muguru. [..] Šāda pārvērtība mani absolūti izsita no sliedēm. Līdz šim es tā biju jutusies tikai starp cilvēkiem." Pazaudēt vienotību ar mežu ir smags trieciens. Sisi uzbūvētajā pasaules kārtībā viss vienlaicīgi sāk brukt un gāzties lejup milzu paātrinājumā, bet galu galā šī pārdzīvojumu lavīna iznes Sisi krastā.
Aizrautīgā sēņošana čehiem, izrādās, ir tikpat saprotama un vajadzīga nodarbe kā latviešiem. Hanišova, kopā ar savu varoni klīstot pa mežu, apraksta prieku, azartu, gandarījumu, vilšanos, pārgurumu, sāncensību, laimes sajūtu un vēl citas pazīstamas emocijas, ko sagādā sēņošana, tomēr neļauj aizmirst, ka turpat blakus dzīvo traumas smagums. Tā ir līdzīgi urdoša sajūta kā vairākos latviešu rakstnieces Regīnas Ezeras darbos, kur ikdiena, dabas klātbūtne un varmācība cilvēku dzīvēs ir ieplūdusi viena otrā un nav cits no cita nodalāmi lielumi. Man gan bija jādomā par to, ka Hanišovas romāns skaidri parāda, ka tapis pēc globālās #metoo kustības un tai bijusi paliekoša nozīme. Bezaplinku veids, kādā viņa raksta par jaunas sievietes traumu, atklājot sabiedrības un tās noteikto uzvedības normu tiešo un netiešo ietekmi uz viena cilvēka pieredzi, ir atbrīvojošs. Šokējoša ir nevis sievietes pieredze, viņas tumšais, rūpīgi glabātais "noslēpums", bet gan varmākas, apkārtējo un sabiedrības attieksme. Svaru kausi ir nosvērušies citā virzienā. Man gribas cerēt, ka šī romāna iznākšana latviski ir tam vēl viens pierādījums.
"Sēņotāja" vairāku sižetisko līniju sakritības dēļ atgādināja kādu citu stāstu, kas mani ilgi nelaida vaļā pēc tā izlasīšanas, – Norvēģijā labi pazīstamās rakstnieces Vigdisas Jortas eleganto romānu "Arv og miljø" (burtiskā tulkojumā – "Mantojums un vide"). Arī te galveno varoni agrā bērnībā seksuāli izmanto tēvs, pārējā ģimene vai nu izliekas, vai nu tiešām to nepamana un neatzīst, meita pieaugušā vecumā atsvešinās no ģimenes, lai gan nespēj pilnībā pārtraukt attiecības. Kad tiek sadalīts mantojums, tai skaitā ģimenes vasarnīcas, viņas mantinieku sarakstā nav. Pagātnes pāridarījums atgriežas ar jaunu spēku, un viņa sāk cīnīties par taisnību un to, kam pieder tiesības ne tikai uz vasarnīcām, bet arī uz patieso ģimenes stāsta versiju. Norvēģijā šī grāmata izraisīja pamatīgu viļņošanos, jo Jortas ģimene romānā atpazina sevi līdz pat precīzām, intīmām detaļām un publiski pārmeta Vigdisai melus un neslavas celšanu. Atšķirībā no Jortas romāna varones, kurai bez piedzīvotās vardarbības dziļas sāpes sagādā arī tas, ka ģimene atsakās viņai ticēt, "Sēņotājā" šādas līnijas nav. Sisi nenākas piedzīvot to graujošo neticēšanu un apšaubīšanu, kas, tāpat kā Jortas romānā, arī realitātē tik bieži notiek ar daudzām vardarbībā cietušajām un ir viens no šķēršļiem, kas liek sievietēm klusēt par pieredzēto un padara vardarbību neredzamu. Romānu lasot, nekļūst skaidrs, vai Sisi brāļi zina par noziegumu pret māsu. Vai par to zina citi cilvēki pilsētiņā, bet klusē un tādējādi atbalsta varmāku? Vairākas epizodes grāmatā uz to norāda, tomēr stāstā tas netiek attīstīts un paliek noslēpumā.
Atsevišķās epizodēs, kas liek sirdij sažņaugties, mazā Sisi mēģina neveiksmīgi konfrontēt vecākus. Arī daudzus gadus vēlāk viņa vēl nav atradusi valodu un vārdus, lai runātu par pārdzīvoto. Pagaidām viņas mērķis ir izdzīvot cilvēku pasaulē, kuru viņa uztver kā naidīgu un neuzticamu. Sēņošana ir glābusi viņu vairāku gadu garumā, bet, šķiet, viņa apzinās, ka tas nevar turpināties mūžīgi, un galu galā viņai tā ir sava veida nabassaites pārgriešana. Romāna izskaņā Sisi pieņem negaidītu lēmumu. Ļoti gribētos, lai tas viņu vestu jaunas brīvības virzienā.
7