Laikmetu sintēze un mūžīgā esamības traģika latviski

Par T. S. Eliota "Dzejas izlasi" Vizmas Belševicas, Ievas Lešinskas un Kārļa Vērdiņa atdzejojumā ("Neputns").

Vēstures kļūst tikai vairāk – atziņa, kas vienlaikus ir gan aizraujoša, jo sniedz arvien jaunas pētījumu (un rotaļu) nozares, gan apgrūtinoša, jo nemitīgi paplašina lauku, kas jāaptver. Nesen manīju vēstures salīdzinājumu ar frotāžas zīmējuma tehniku: mēs klājam savu paaudzi virsū iepriekšējai, krāsojam, līdz izspiežas kontūras, tad – klājas virsū nākamā un nākamā, kamēr kontūras tiek tikai interpretētas, savā ziņā – brīvi zīmētas. Savdabīgs izņēmums ir tulkojums: tas neierakstās šādā metaforā, jo gandrīz vienmēr dodas pie avota, it kā mēģinādams izurbties cauri uzslāņojumiem. Tomēr arī tulkojumi ir saistīti ar savu laiku, tāpēc tie noveco daudz ātrāk nekā oriģināli. Šādi skatīts, tulkojums ir paradokss: pagātnes artefakta (sākotnējo kontūru) ievilkšana šajā brīdī, neizbēgami atkal radot šī brīža artefaktu (kārtējo virsslāņa zīmējumu).

Šādas pārdomas aust prātā, lasot Vizmas Belševicas, Kārļa Vērdiņa un Ievas Lešinskas atdzejoto T. S. Eliota dzejas izlasi, ko uzskatu par vienu no svarīgākajiem un labākajiem 2022. gadā iznākušajiem dzejas tulkojumiem latviešu valodā. Rakstīt par Eliotu 2023. gadā nozīmē izvēlēties vienu no divām iespējām. Pirmā ir rakstīt par dzejnieku modernisma kontekstā, akcentējot modernisma nozīmi šodien un šeit. Pērn apritēja 100 gadi, kopš publicēti galvenie Rietumeiropas un Ziemeļamerikas modernisma literatūras pieminekļi: Džeimsa Džoisa "Uliss" un Eliota "Nīkā zeme". Šo simts gadu laikā abi kungi nostiprinājušies intelektuālajā telpā kā neapejamas virsotnes literatūras un estētisko ideju vēstures izziņā [1]. Šādā aspektā izlases apskats paredzētu pamatot tās konceptuālo nozīmību vai nepieciešamību latviešu kultūrai. 

Taču domāt par Eliota idejām latviešu diskursā ir grūti, jo, lai arī viņa dzejas tulkošanas tradīcija veidojusies kopš 1940. gadiem, Eliota teorētiskās esejas, kas izvērsti pamato ar Jaunās kritikas skolu saistītos uzskatus un ko 20. gadsimta vidū ar interesi klausījušies pilni stadioni, ir tulkotas gauži maz [2]. Līdz ar to šis nenoliedzami svarīgais tulkojums šķiet vientuļš, un recenzijā tā publicēšanas fakta nozīmības uzteikšana paliek bez sasaistes ar stabilu fundamentu latviešu tulkotajā teorijā. Grāmatas trāpīgais, bet relatīvi īsais ievads un komentāri sniedz vien fragmentāru ieskatu apsvērumos, kas skaidro, kāpēc Eliots rakstīja tā, kā rakstīja. Varbūt tas saistāms ar amerikāņu 20. gadsimta sākuma kritikas uzstājību literāru darbu analizēt kā no blakus apstākļiem izolētu parādību, kas nav izprotama nedz caur ekonomiskiem, sociāliem vai politiskiem kontekstiem, nedz – caur autora biogrāfiju vai individualitāti? 

Otrs variants ir rakstīt par pašu tulkojumu, un te, savukārt, ir vairāki potenciāli tālākās domāšanas ceļi, kas tiektos izdarīt ko vairāk par kvalitātes vai nepieciešamības konstatēšanu. Piemēram, klasiska pieeja paredzētu jaunākās versijas salīdzināšanu ar oriģinālu, saskatot novirzes, papildinājumus, izlaidumus un artikulējot tulkotāju izmantotās stratēģijas, lai izdarītu secinājumus par laikmetīgo modernisma aprobāciju – vai mēs to vairāk piesavināmies vai drīzāk cenšamies izcelt tā īpatnības? Šāda veida analīze, protams, ir vismaz maģistra darba cienīga un nav arī šī raksta mērķis, te piebildīšu tik to, ka pēc izlases iepazīšanas nepārprotami iezīmējas atdzejotāju ciešā sadarbība ar oriģinālu un nevairīšanās no svešu reāliju ienešanas latviskajā vidē – ielas, pilsētas ("No Greivsendas līdz Oksfordai" (111. lpp.)), personas, anglisku pļāpu un tālu sacerējumu drumslas netiek nogludinātas, lai padarītu labāk uztveramas, bet pat otrādi – iestrādātas atdzejojumā kā svarīga daļa no svešā teksta specifikas.

Cits ceļš ir salīdzināt jauno atdzejojumu un līdzšinējo tulkojumu poētiku, kas latviešu kultūras kontekstā varētu būt pateicīgs uzdevums, jo ir sakrājušies gan apcerējumi par Eliota dzeju, gan pašu tekstu tulkojumi. "Nīkās zemes" gadījumā ir gan Dzintara Soduma pārcēlums (publicēts 1992. gadā ar nosaukumu "Tukšā zeme", iekļauts izlasē "Post Scriptum" (2019)), gan Raimonda Ķirķa ambiciozais un jauneklīgais mēģinājums latviskot kompleksās vārsmas, kas tapis, viņam studējot Latvijas Kultūras akadēmijā. Šeit galvenais secinājums ir tāds, ka "Neputna" izlases versija ir visrūpīgāk pārdomātā, nozīmju ziņā bagātākā. Sodums izvēlējies atdzejot "Nīkās zemes" nekanonisko versiju, kuru nav rediģējis Ezra Paunds, tādējādi iepazīstinot lasītājus ar vērtīgu vēstures liecību, bet neatainojot klasiku tādu, kāda tā ir lasīta un atzīta pasaulē, respektīvi, tas ir pavisam cits darbs: ierastā pirmā rinda vēsta par aprīli kā visnežēlīgāko mēnesi, bet Soduma versija sākas ar "Vispirms mēs ieņēmām pa spraugmēram lejā pie Toma" [3]. 

Ķirķis, savukārt, savā atdzejojumā rotaļīgi un oriģināli ieviesis poētisku leksiku, iedziļinoties poēmas interpretācijas daudzveidībā. Atdzejotājs centies, "izmantojot citātus un aizguvumus no citu tulkotāju darbiem, atveidojot poēmas transtekstuālo tīklojumu, [aktualizēt] latviešu valodas tulkošanas [tradīciju], kas palīdz nepieļaut dažādo poēmā lasāmo ietekmju un balsu klātbūtņu nonivelēšanu tikai ar viena atdzejotāja rokrakstu un stilu" [4]. Tomēr dzejnieka interpretācijā īpaša ir tieši "ķirķiskā" stila un rokraksta klātbūtne tulkotajā tekstā, piemēram, kur Lešinskai ir "plūdina", Ķirķim ir stilistiski spilgtākais, bet tādējādi šaurākā nozīmē tveramais "mistrojot" [5] u. tml.   

Ievas Lešinskas atdzejojumi neuzkrītoši kontrastē ar citām agrākām versijām un vērsti uz oriģināla autora estētisko izvēļu definēšanu un rūpīgu, pat pedantisku centību tās ievērot, izdarot izvēles mērķa tekstā. Par tulkotājas meistarstiķi uzskatāms Eliota "Četri kvarteti", kurā Lešinska, šķiet, plēsusies divos virzienos: 1) saglabāt oriģināla semantisko ietilpību un 2) saglabāt oriģināla formālo tīrību. Tas ir – lai skan daudznozīmīgi, bet ne smagnēji; lai rinda ir attīrīta no tukšiem vārdiem, bet teksts "neklab". Skaista izteiksme un domas plašums – apvienojums, pēc kura tulkotājs var dzīties gadu desmitiem. Daži praktiski risinājumi, ko var izsecināt no teksta, – izvēlēties īsus poētismus, kam vienlaikus nav pārāk spilgtas stilistiskas nokrāsas; izvairīties no palīgvārdiem (saikļiem, partikulām), vārdus ar izskaņu "-šana" lietot tikai neizbēgamas nepieciešamības gadījumā. Piemērs:

 Arī "Nīkās zemes" tulkojums tapis ilgā laika posmā – pirmie paraugi rakstīti Stokholmā 1989. gadā pēc dzejnieka Jura Kronberga ierosinājuma (šādā ziņā apskatāmā izlase ir ne tikai sava veida kolektīvs mūža darbs, ko, prognozēju, pārspēs tikai tulkotājas gaidāmais "Uliss", bet arī atdzejas radīto grūtību un to ilggadējas pārvarēšanas piemērs). Tulkotājas uzmanību avota teksts saista aptuveni 30 gadus, un tieši tāpēc viņas atdzejā bijis iespējams katru rindu pārdomāt no daudziem skatpunktiem. Te iezīmējas vēl viens ceļš, kā iespējams runāt par tulkojumu: salīdzinoši skatīt viena atdzejotāja atšķirīgas versijas, kas publicētas dažādos laikos. Šādi "Nīko zemi" pētījusi zinātniece Sigita Ignatjeva, kas referātā par Lešinskas versijām secina, ka jaunākais tulkojums salīdzinājumā ar 1990. gadā izdoto versiju ir "lakoniskāks izvēlētās leksikas ziņā, vienkāršāks, vieglāk uztverams, fragmentārāks, bezpersoniskāks/atsvešinātāks, ar lielāku tagadnes laika lietojuma īpatsvaru, bagātāks dažādu valodas slāņu izmantojumā, ar citādu interpunkciju" [6]. 

Kā par kādu fragmentu konstatē Ignatjeva, Lešinskas valoda "ieguvusi sarunvalodas iezīmes ar norautām galotnēm un skaņu izlaidumiem; te arī ļoti paspilgtināts neliterārās sarunvalodas līmenis" [7].  

Izlase paver ceļu arī savdabīgai analīzes metodei, kas salīdzina katra konkrētā atdzejotāja stilu jeb to, kā tulkotajā tekstā atšķiras un izpaužas Vērdiņa, Belševicas un Lešinskas rokraksti. Belševica abu laikmetīgo atdzejotāju vidū izceļas ar radošāku pieeju, piemēram, jaunvārdu darināšanai – viņas "Pelnu dienā" ir gan "uzplaiksna" (84. lpp.), gan "Ceriņzilums" (80. lpp.), gan "klinšustarp" (84. lpp.), gan neizplatītā vārdforma "Gaidīdamiem" (84. lpp.). Belševica no trijotnes, iespējams, visvairāk ir dzejniece, kaut gan arī Kārļa Vērdiņa tekstos izpaužas uzmanīgs rakstnieka talants, kas gan netraucē oriģināla īpatnībām mirdzēt cauri. 

Vērdiņa ieguldījums izlasē ir neatsverams gan kvantitatīvi, gan kvalitatīvi – kamēr Lešinska strādā pie vislabāk zināmajiem tekstiem, Vērdiņš iepazīstina ar paša Eliota rokraksta dažādību. Salīdzinājumā ar viņu Lešinska atdzejojumos ir daudzveidīgāka, bet neminu to kā uzbraucienu Vērdiņam. Proti, šķiet, ka Lešinska biežāk domā, kādā vārdu krājuma kategorijā, leksikas līmenī vai runas reģistrā dzejolis runā, turpretim Vērdiņš, pēc intuitīviem iespaidiem spriežot, biežāk paļaujas uz savu izcilo valodas izjūtu, kas viņa gadījumā apvieno neuzbāzīgu poētismu lietojumu ar laikmetīgu konkrētību. Šo apgalvojumu man grūti pamatot ar īsu piemēru, jo attiecinu to uz garām vārsmu virknēm. Mirklīgs iespaids: ja Vērdiņš "Tukšo ļaužu" nobeigumu iztulko kā "Tādas ir beigas šai pasaulei / Ne grāviens bet smilksti" (74. lpp.), tad man šķiet, ka Lešinska iedegtos par to, ka "Not with a bang" ir tuvāk sarunvalodai nekā "grāviens", un meklētu vārdu, kas vienlaikus pieder gan "augstajam", gan "zemajam". 

Visbeidzot, manuprāt, interesantākais veids, kādā vērtēt atdzejojumu – skatīt to kā mērķa kultūras fenomenu. Tas nozīmē apzināties, ka neviens tulkojums netop tukšā vietā, bet gan vienmēr jau ir piesaistīts sava laika kontekstam – lingvistiskajam, kulturālajam, sociālajam mirklim, kurā tiek rakstīts. Šādi tulkojumu varam skatīt kā gatavu dzejoli, kā mūsu šībrīža valodiskās situācijas atspoguļojumu un jautāt: ko par mūsu dzimto valodu, par tagadnes latviešu dzejas iespējām pasaka šis jaundarbs? Kā un kāda latviešu valoda parādās Lešinskas, Vērdiņa un Belševicas tulkojumos? Patiesībā šis jautājums ir ārkārtīgi sarežģīts, jo, esot apstākļu struktūras iekšienē, ir grūti tos novērtēt – šobrīd tikai ar kādu dvēselisku antenu nojaušam, kas ir tie aspekti, kas tulkojumos novecos. Drīzāk varam piesardzīgi apgalvot, ka kopumā izlases valoda ir precīza, daudzveidīga – daudznozīmīga, bet ne izplūdusi. Svarīgs aspekts, kas raksturīgs kvalitatīviem tulkojumiem, ir izskausta liekvārdība, piemēram, frāze biežāk tiecas uz lakonismu vai divdabja teicienu, nekā izmanto palīgteikumu.

Bet varbūt svarīgāks jautājums ir: kādus poētiskos vai emocionālos efektus rada latviskais teksts? Te problēmu sagādā fakts, ka daudzi dzejoļi ir piesūcināti ar atsaucēm un citātiem, daudzbalsība ir viens no Eliota atslēgvārdiem. Daļa no balsīm tulkojumos mainās, jo attālums starp jēdzienu un to, uz ko ir reference, palielinās. Angļu valodā dziesma par krītošo Londonas tiltu izskan kā vienmēr klātesošs urbānās folkloras elements; latviski savukārt iestājas ģeolingvistiskā diference, proti, šis brūkošais tilts nav "mūsējais", bet Anglijas, tātad – cita, arhitektūras simbols. Emocionālo efektu sakarā jāatzīst, ka latviskais teksts rūpīgi veidots tā, lai iedarbotos uz lasītāju: tas ir labskanīgs, piesātināts, bet ne samocīts vai neveikls. Sintakse izvēlēta tā, lai nesastumtu vienas vārdšķiras vārdus blīvi kopā. Ņemot vērā, ka, piemēram, Eliota "Nīkā zeme" atspoguļo cilvēces psiholoģisko katastrofu – ne tikai pēc Pirmā pasaules kara, bet kā konstantu metafizisku postu vispār –, var jautāt: cik lielā mērā atdzejojumu valoda vietējā scēnā ievelk mūžīgo esamības traģiku? Atbilde, protams, dažādiem lasītājiem atšķirsies, bet manā uztverē gan Lešinskas, gan citu atdzejotāju pienesums veiksmīgi konkurē ar oriģināla jaudu, galvenokārt pateicoties darbam ar valodu – tās skaniskumam, kas nekļūst manierīgs, bet saglabā unikalitāti.

"Nīkās zemes" sakarā pat veidojas skaista pretmetu sakarība: ja vispārējais vēstījums vibrē kopā ar haosu, entropiju, tad pats dzejolis, tā rakstīšanas un lasīšanas akts darbojas kā tiecība uz kārtību, kā mēģinājumi rast harmoniju vai tuvoties "tam pašam Bradlija Absolūtam" [8]. Te domāju ne tikai dzejoļa saturā lasāmo skatījumu uz Austrumu reliģisko un mitoloģisko areālu, bet pašu poēziju kā estētisku, tātad – strukturējošu notikumu, ko redzam pārnestu arī latviskajā atdzejojuma sintaksē un leksikā.  

Līdz ar Eliotu Rietumeiropas kolektīvajā apziņā nostiprinās jauna izpratne par dzejnieka darbu – viņa uzdevumiem, attieksmi, funkcijām, lomu… Eliota Renesanses literatūras noraidījums, viņa vilšanās romantismā un interese par klasicismu, viņa spēja pārmantot un sintezēt idejas no simbolisma dzejniekiem un metafiziķiem, kā arī apbrīna par tādiem formālās nostrādātības šedevriem kā Dantes "Dievišķā komēdija" apvienojas uzskatu sistēmā, kurā individuālisms, respektīvi, dzejnieka satrauktais ego, ir sekundārs, priekšplānā izvirzot to, kas ir lielāks par personību. Ne velti vienā no slavenākajām esejām "Tradīcija un individuālais talants" Eliots būtībā paziņo, ka, ja vēlamies radīt uz patiesīgumu pretendējošu dzeju, ir jābūt poliglotiem un kosmopolītiem. Izsakoties poētiskāk – tieši ar Eliotu izplatās bezpersoniskuma (impersonality) prasība, kas ar nepatiku izturas pret indivīda aprobežotās pieredzes tiešu atainojumu, drīzāk aicinot katram dzejniekam sevi apzināties kā daļu no kontinuuma. Katram dzejas darbam ir jāizriet no ilgāka procesa, kas aptver gadsimtus, sākoties, teiksim, vismaz ar Homēru. No vienas puses, tas ir altruistisks uzstādījums – mēs rakstām nevis no laikā izolētā biogrāfiskā "es" pozīcijām, bet turpinām tūkstošgažu ilgu sarunu, kurā mūsu dzeja kļūst par jaunāko balsi, (ideālā gadījumā) apvienojot līdzšinējās. No otras puses, protams, uzstādījums ir nereālistisks un elitārs, atzīstot vien labāk izglītotos un priviliģētos, bet kopumā šī pieeja dzejai, kas morālistu garā pasniedz rakstīšanu kā daudzdimensionālu amatu, kas, cita starpā, ietver arī intuīciju, ir pamatā Eliota teksta sarežģītībai.

Ja mums "jāizriet" no līdzšinējiem laikmetiem, atsakoties no personiskajām dziņām, tad izliekamies, ka rakstām nevis savā, bet visas literatūras vārdā. "Mūsu civilizācija aptver lielu dažādību un sarežģītību, un tieši šai dažādībai un sarežģītībai, rotaļājoties ar izsmalcinātu jūtīgumu, ir jāsniedz dažādi un sarežģīti rezultāti. Dzejniekam ir jākļūst arvien visaptverošākam, slēptākam un netiešākam, lai izplaucētu, izmežģītu, ja nepieciešams, valodu sevis radītajās nozīmēs." [9] Minētais bezpersoniskums gan nenozīmē totālu atsvešinātību vai nejūtīgumu, tikai to, ka dzejā nav vietas nepastarpinātām emocijām, dzejai drīzāk ir jāuzrāda emociju "objektīvais korelāts": priekšmetu vai situāciju kopums vai notikumu ķēde, kas ir iecerētās emocijas formula. Proti, dzejniekam nav burtiski jāraksturo, kādas emocijas viņā kairi dvašo, bet jārada tāds objekts – tādi tēli –, kas izraisīs šīs emocijas lasītājā. Dzejniekam tas nozīmē atsacīšanos no egocentriskā "es", domājot drīzāk ekstrapersonālā perspektīvā jeb, ja gribat, no mūžības skatpunkta [10].  

Un, lūk, galvenais, ko vēlos pateikt latviskās izlases sakarā: atdzejotāju darbs tajā apzināti vai neapzināti atspoguļo Eliota pašaizliedzīgo atdošanos augstākam mērķim – literatūrai un valodai. Lasot grāmatu, rodas iespaids, ka atdzejotāju motivācija nav saistīta ar karjeru, ka prioritāte nav bijusi steidzama publikācija, bet gan patiesa vēlme latviešu valodā pilnasinīgi un ar pietāti īstenot literāru pieminekli un ka galvenais ir avota teksta savdabība, tie pārdzīvojumi, kurus izsauc mīklainās, polifoniskās un precīzās Eliota tekstvīzijas. Dzejas izlasē nostrādā sava veida sintēze – Eliota filozofija pārceļo uz atdzejas darbu, bet tā vietā, lai konstruētu kādu pavisam jaunu objektīvo korelātu, iedziļinoties iepriekšējo laikmetu jūtīguma atveidē, atdzejotāji re-konstruē Eliota teksta pasauli jaunā valodā, iedziļinoties oriģināla specifikā. Pasakot to visu pavisam īsi: šī ir ne tikai izlolota atdzejas grāmata, bet vienkārši laba dzeja latviešu valodā – izmisumu uzdzenoša, cerību apliecinoša un augstas prasības uzstādoša. Un es ceru, ka par to turpinās rakstīt aizvien vairāk un aizvien bezpersoniskāk. 

Londona, netālu no Temzas, 2023. gada 10. maijs

[1] Šis apstāklis, iespējams, ir viens no iemesliem, kāpēc recenzenti, tostarp es, uz grāmatu reaģējuši gausi, baidoties, ka kritikai jābūt izvērstai, fundamentālai, tādai, kas atbilst aplūkojamajam gigantam. Līdz šim man vienīgā zināmā izvērstā publikācija par izlasi ir tematiski daudzpusīgā Pētera Bankovska eseja portālā "Telos" (21.02.2023.).

[2] "Karogā" bijusi eseja "Tradīcija un individuālais talants" (1990), kas vēlāk pārpublicēta "Satori"; "Dzejas sociālā funkcija" drukāta "Literatūrā un Mākslā" (1974);""Uliss", kārtība un mīts" bijis "Avotā" (1989), bet citas publikācijas atrast ir grūti.

[3] Sodums, Dzintars. Post Scriptum. Sast. Nora Ikstena, Dienas Grāmata, 2019, 130. lpp.

[4] Ķirķis, Raimonds. T. S. Eliota poēmas "Nīkā zeme’" atdzejas prakses: "Šaha partija", "Ūdensbedības" un "Ko pērkons teica": kursa darbs. Latvijas Kultūras akadēmija, 2019, 30. lpp.

[5] Ķirķis, Raimonds. T. S. Eliota poēmas "Nīkā zeme" atdzejas prakses: "Mirušo apbedīšana" un "Uguns sprediķi": kursa darbs. Latvijas Kultūras akadēmija, 2018, 31. lpp.

[6] Ignatjeva, Sigita. Tomasa Stērnsa Eliota "Nīkā zeme" pirms 30 gadiem un šodien: Ievas Lešinskas tulkojuma versijas. Referāts (Projekts "Identitāšu ainavas: vēsture, kultūra un vide" (Nr. VPP-LETONIKA-2021/1-0008)), Liepājas Universitātes 29. starptautiskā zinātniskā konference "Aktuālas problēmas literatūras un kultūras pētniecībā", 2023. gada 23.–24. martā.

[7] Turpat.

[8] Lešinska, Ieva. Eliots ceļā uz Absolūtu. Eliots, Tomass Stērnss. Dzejas izlase. Atdz. Ieva Lešinska, Kārlis Vērdiņš, Vizma Belševica. Neputns, 2022, 15 lpp.

[9] Eliot, Thomas Stearns. The Metaphisical Poets. The Annotated Waste Land with Eliot’s Contemporary Prose. 2nd edition. Lawrence Rainey (ed.). London: Yale University Press, 2006, p. 199.

[10] Slavens citāts: "Jo lielāku pilnību sasniedzis mākslinieks, jo pilnīgāk viņā būs norobežots cilvēciskais cietējs no radošā gara." (Sk.: Eliots, T. S. Tradīcija un individuālais talants. No angļu valodas tulkojis Leons Briedis, 2004. Pieejams: https://www.satori.lv/article/tradicija-un-individualais-talants.) Oriģinālā: "The more perfect the artist, the more completely separate in him will be the man who suffers and the mind which creates."