Par Valtera Sīļa izrādi "Zem diviem karogiem" Nacionālajā teātrī (2019)
Ir pāris lietas, par kurām recenzijās runāt ir "sliktais tonis" – viena no tām ir gari un plaši izplūst pārdomās par to, kā es jutos, skatoties izrādi. Otra (Valtera Sīļa izrādes "Zem diviem karogiem" kontekstā) būtu sākt stāstīt par savām personīgajām attiecībām ar grupu "Jumprava". Taču, tā kā neesmu teātra kritiķe, bet tikai skatītāja, kurai palūdza uzrakstīt pārdomas par šo izrādi, var jau arī "labo toni" neievērot.
Vienīgās atmiņas, kas man saistās ar grupu "Jumprava", bija bērnībā komunālā dzīvokļa televizorā redzētais videoklips dziesmai "Peldētājs" un ilgas pārdomas pēc tam – kā tad tieši jūtas tāds komisārs no filmas "Peldētājs". Tāpēc fakts, ka izveidota muzikāla izrāde par grupu "Jumprava", manī neizraisīja nekādas fanei piederīgas emocijas, kādas, piemēram, izraisītu iestudējums par "Hospitāļu ielu" vai "Bērnības miliciju". Taču, kā izrādās, īpašas emocionālas piesaistes trūkums izrādes skatīšanās laikā bija tieši bonuss. Nebija jāizcieš bieži koncertos piedzīvotā vilšanās izjūta, kas rodas, ja grupa nav nospēlējusi manu "mīļāko dziesmu", ne arī rūdīta fana īgnums par to, ka daži fakti nav parādīti vai nav parādīti tā, kā "vajadzētu". Vienkārši sēdi, skaties un izbaudi.
Pēc žanriskās piederības "Zem diviem karogiem" ir muzikāla izrāde, un tas nozīmē, ka uzvedums apvieno gan mūzikla, gan dramatiskā teātra paņēmienus. Vienkāršāk sakot – aktieri izpilda gan dialogus, gan muzikālus "numurus". Turklāt, tā kā pamatā ir grupas "Jumprava" (un nedaudz arī grupas "Aurora") mūzika, savā ziņā izrādei ir arī t.s. "mūzikas automāta mūzikla" (jukebox musical) pazīmes. Par "mūzikas automāta mūzikliem" sauc viena mūziķa daiļradē balstītu darbu, kas vēsta vai nu pašu mūziķu stāstu, vai izmanto dziesmas, lai radītu pavisam jaunu naratīvu. Piemēram, "Jersey Boys" (2005. gads) ir dokumentāls grupas "The Four Seasons" stāsts, tai pašā laikā "Mamma Mia!" (1999. gads, grupas ABBA mūzika), "Movin’ out" (2002. gads, Billija Džoela mūzika) vai "All Shook Up" (2004. gads, Elvisa Preslija mūzika) savā sižetā par konkrēto mūziķu dzīvi nestāsta vispār. Protams, plašajā Brodvejas piedāvājumā nekad nevar paredzēt konkrēta mūzikla panākumus, taču "mūzikas automātu mūziklu" lielākais izaicinājums ir nekļūt par popūriju, kur stāsts ir pakārtots iemīļotu dziesmu atskaņošanai bez konkrēta uzdevuma. Un līdzīgs izaicinājums ir bijis arī izrādes "Zem diviem karogiem" veidotājiem. Vai uzvedums ir tapis kā "Jumpravas" dziesmu popūrijs vai kā pašpietiekams mākslas darbs?
Valtera Sīļa un Jāņa Baloža radošais tandēms jau ir pazīstams ar savu spēju vienā izrādē iespiest apbrīnojamu informācijas daudzumu (piemēram, izrādes "Zudusī Antarktīda" un "Veiksmes stāsts"), tāpēc arī šoreiz izrādes muzikālā puse ir pakārtota tam, lai sniegtu pēc iespējas lielāku faktu daudzumu. "Muzikālie numuri" darbojas kā caurvijmotīvs, to izpildījums nav klasiskajā Brodvejas manierē – liela daļa no tiem ir kā etīdes ar popielas elementiem. Grandiozākais numurs, kas nudien atgādina mūzikla apmērus, ir dziesma "Upe", ar kuru beidzas izrādes pirmais cēliens. Domāju, ka tā būs vilšanās skatītājiem, kuri gaidīs, ka Latvijas Nacionālā teātra aktieri kopkorī izpildīs grupas "Jumprava" labākās dziesmas. Taču tieši popiela pusaudžu gados bija vislielākais cieņas izrādīšanas līmenis sev svarīgiem mūziķiem. Joprojām atceros, kā pamatskolā ar draudzenēm klases vakarā attēlojām grupas "Menuets" dziesmu, par spīti tam, ka tā noteikti nebija deviņdesmito gadu beigu populārākā grupa. Bet tas bija svarīgi – parādīt, ka šie mūziķi ir "manējie". Un līdzīgi arī izrādē "Zem diviem karogiem" aktieru paaudze, kas lielākoties nav uzaugusi ar "Jumpravas" mūziku, šādā veidā mēģina parādīt, ka tie ir "viņējie".
Izrādes uzbūve ir izteikti fragmentāra, uz ko norāda arī paziņojums tās sākumā – visi aktieri spēlēs visas lomas, to izvēle būs nejauša. Tas, visticamāk, ir triks, taču šī "ķerenēm" līdzīgā spēle, kas vijas cauri visai izrādei, kāpina ritmu un neļauj "Zem diviem karogiem" iestrēgt vienas konkrētas tēmas vai notikuma iztirzāšanā. Aktieru ansamblis (Madara Bore, Ilva Centere, Agnese Cīrule, Kaspars Aniņš, Romāns Bargais, Raimonds Celms, Igors Šelegovskis, Artis Drozdovs, Kārlis Reijers) spēlē ar aizrautību un, ja tā drīkst teikt, ar acīmredzamu prieku. Protams, arī šis ir viens no "sliktā toņa" novērojumiem – kā gan objektīvi var novērtēt tādu nedefinējamu un nepierādāmu jēdzienu kā "prieks"? Taču, ja ir redzētas izrādes, kurās aktieri profesionāli veic savu darbu, bet ir sajūtams, ka viņi dara to tikai tāpēc, ka tas ir darbs, šo netveramo vienību var iemācīties uztvert. Un tāpēc, kad skatījos uz aktieriem, jutos tā, ka, "Jumpravas" vārdiem runājot, "varbūt no prieka pat kliegšu".
"Zem diviem karogiem" savā ziņā atgādina Jura Podnieka dokumentālo filmu "Vai viegli būt jaunam?", jo tas daudz mazāk ir stāsts par grupas "Jumprava" likteni un dažādajiem piedzīvojumiem, bet vairāk par to, kādas emocijas šī mūzika izraisīja jaunos cilvēkos. Kā viņi dzīvoja padomju režīma laikā? Par ko viņi domāja? Kā viņi ģērbās, ko klausījās? Ko viņi vēlējās? Un lielu tiesu tā ir vēlme pēc brīvības, vēlme redzēt to, kas ir tur – aiz dzelzs priekškara. Šīs emocijas precīzi parāda epizode ar grupas "Depeche Mode" koncertieraksta skatīšanos un tai sekojošo komentāru – dzirdēti jau bija, bet redzēti nebija. Tā nu "Jumpravai" ar savu skatuvisko tēlu un mūziku bija iespēja parādīt vietējiem jauniešiem to, ko viņi vēl nav redzējuši, jo ne jau visiem bija iespēja tikt pie šādu koncertierakstu videokasetēm.
Atsauksmēs par izrādi ir manāmi pārmetumi – "kaut kā pietrūka", "kaut kā par maz", bet, manuprāt, bija tieši tik daudz, cik vajadzēja. Muzikālas izrādes, kuras turklāt vēl arī nodarbojas ar vēstures rekonstrukciju, vienmēr ir riska zonā, ko varētu nosaukt par "asarainu patosu". Un spēja ar veselīgu un atraktīvu humoru, pašironiju un azartu pasniegt stāstu, kam ir potenciāls pārvērsties par smagnēju patriotisma slavināšanu, ir apsveicama.
Izrādes vizuālais noformējums (gan Uģa Bērziņa scenogrāfija, gan Ievas Kauliņas kostīmi) rada stilizētu laikmeta sajūtu, kamēr Toma Streiļa gaismu partitūra izveido rokkoncertam atbilstošu atmosfēru. Šī kombinācija arī rada emocionālo sakāpinājumu – parastiem puišiem no Latvijas ir iespēja sajusties kā rokzvaigznēm. Tie ir lielie sapņi, kuri visu laiku atduras pret realitāti – ādas bikses kultūras nama paneļu sienās, Ritvara Dižkača skarbā dzeja iepretim estrādes mūzikas šlāgeriem, ambiciozā ASV un Kanādas tūre, kur klausītāji vēlas trejdekšņus, nevis lauzītā angļu mēlē izpildītus "Jumpravas" gabalus.
Valters Sīlis darbā ar aktieriem ir izmantojis gana daudz paņēmienu, kas atgādina mūsdienu amerikāņu situāciju komēdijas – izmantojot kino terminoloģiju, daudz redzami t.s. "reakciju kadri". Epizožu komismu vairāk akcentē nevis notiekošais, bet citu tēlu reakcijas uz tām. Arī aktieru mainīšanās ar lomām kā paņēmiens nav nekas jauns, taču šoreiz darbojas divos līmeņos – gan kā atsauce uz "Jumpravas" demokrātisko grupas uzbūvi, kur visi ir līdztiesīgi, gan kā demokrātiska aktieru ansambļa izmantošana. Vienkārši sakot, neviens no aktieriem uz skatuves nav kļuvis par "mēbeļu pārnēsātāju". Un tas, manuprāt, pavisam nav mazsvarīgi.
Izmantojot vēl vienu "sliktā toņa" paņēmienu, tīri subjektīvi teikšu, ka izrāde man ļoti patika. Tieši tik vienkārši. Daži ritmiski kritumi nespēja sabojāt sajūtu, ka redzams ar mīlestību radīts darbs, kura autori nemēģina no sevis izspiest kaut ko, kā tur nav. Taču, nerunājot par mākslinieciskajām kvalitātēm, svarīgs ir vēl viens papildu apstāklis – šī ir Nacionālā teātra lielā zāle, kas savā ziņā joprojām ir paaudžu ziņā nodalīta vide. Tāpēc ir brīnišķīgi, ka uz šīs skatuves pēc ilgāka laika ir redzams kas tāds, kas uzrunā manu un vēl jaunāku paaudzi, turklāt runā "man sen zināmā valodā".
4