Par filmu "Bārbija" (2023, režisore Grēta Gerviga).
Brīdī, kad beidzot rakstu šo tekstu, Grētas Gervigas filma "Bārbija" visā pasaulē nopelnījusi jau 1,2 miljardus dolāru. Varētu padomāt, ka Holivudai tas ir tāds ikdienišķs sīkums, taču Covid-19 pandēmijas sekas un straumēšanas platformu pieaugošā popularitāte radījusi apstākļus, kuros pat lielākajām filmām viena miljarda dolāru robeža nav tik viegli sasniedzama. Kinoteātru cīņa par skatītājiem kļūst arvien izmisīgāka, tāpēc nav brīnums, ka internetā popularitāti ieguvušais "Bārbenheimera" fenomens [1] tika pieņemts ar atplestām rokām. Jo īpaši ņemot vērā to, ka lielākā daļa šīs vasaras blokbāsteru kases ieņēmumu ziņā ar blīkšķi izgāzās (piemēram, "Zibsnis", "Šezam! Dievu dusmas", "Indiana Džonss un Likteņa rats" un pat Toma Krūza jaunākais veikums "Neiespējamā misija: Atmaksa. Pirmā daļa"), kā arī Holivudas mašinēriju piepeši apturēja gan scenāristu, gan aktieru ģildes streiki. Vārdu sakot – "Bārbijas" panākumi dod cerību, ka arī filmas, kuras nav par "Marvel" supervaroņiem, var piesaistīt skatītājus, turklāt tie padarījuši Grētu Gervigu par pelnošāko režisori sievieti. Tiesa, jāpiekrīt aktierim un komiķim Rendalam Pārkam, kurš norādīja, ka Holivudai no "Bārbijas" panākumiem būtu jāiemācās tas, ka nepieciešams finansēt vairāk filmu, kuras veido sievietes par sievietēm, nevis jāķeras klāt pie visu leļļu stāstu ekranizācijas [2]. Tiesa, pazīstot amerikāņu kino industriju, drīzumā mūs sagaidīs filmas par visām pasaulē atrodamajām rotaļlietām.
Bet tagad pie paša galvenā – "Bārbijas". Sen neesmu pieredzējusi tik diametrāli pretējas atsauksmes par vienu filmu. Pat manā draugu lokā esmu saskārusies ar neviltotu sajūsmu iepretim teju neticamām dusmām un gandrīz vai riebumam. Pati uz filmu devos ar draudzeni, kura bija vīlusies Gervigas rozā pasaulē un nodēvēja šo darbu par "haltūru". Taču man jāsaka, ka, lai arī neuzskatu šo par ģeniālu kino darbu, tomēr biju un esmu sajūsmā par "Bārbiju". Vai tā ir ļoti smalki veidota sociāla kritika ar dziļdomīgi izstrādātu scenāriju? Īsti ne. Vai tajā ir ļoti daudz klišeju, banalitāšu un bērnišķīgu joku? Jā. Tai pašā laikā tā ir krāšņa, aizkustinoša un ļoti, ļoti jautra. Protams, es apzinos, ka man kā rūdītai kino skatītājai, kura arī ikdienā raksta par filmām, vajadzētu būt kritiskākai, taču nevaru turēties pretī bērnišķīgam priekam un aizrautībai, ja to ieraugu uz lielā ekrāna. "Bārbija" rada iespaidu, ka visi tās tapšanā iesaistītie lieliski pavadījuši laiku, un to var just – gluži kā rozā mirdzumiņu starojumu no Margo Robijas izsmalcinātajiem kostīmiem.
Nespēju neaizdomāties par to, vai nepatika pret filmu "Bārbija" nav daļēji saistīta ar to, ka viss, ko uzskata par "meitenīgu", sabiedrībā, internetā, pat ģimenē bieži vien tiek pozicionēts kā muļķīgs [3]. Lelles, rozā krāsa, pucēšanās, kosmētika, popmūzika, ziedi un saldumi – sabiedrība mazām meitenēm uzspiež šīs lietas, bet pēc tam viņas par to nosoda. (Pati Margo Robija un vēl citas "Bārbijas" aktrises intervijās atzinušas, ka filma izārstējusi viņas no ieaudzinātās nepatikas pret rozā krāsu.) Meitenīgo lietu noniecināšanu visbiežāk esmu sajutusi, runājot par dziedātāju Teilori Sviftu. Gandrīz katram ir arguments par to, kāpēc viņa nav gana laba (piemēram, viņas mūzika nav pietiekami dziļa un dziesmu vārdi ir pārāk prasti), vienmēr ir kāda teorija par to, kā Svifta ir visus "apčakarējusi", jo nevar būt, ka meitene, kas dzied par "meiteņu lietām", var būt populāra un iemīļota. Tur jābūt kādam trikam. Taču mani uzrunā tieši vienkāršība un patiesums, ar kādu Svifta runā par jūtām, attiecībām, sirdssāpēm un to, ko mūsdienās nozīmē joprojām ticēt romantikai. "Bārbijas" kontekstā manīju internetā komentārus no sievietēm, kuras "neies šo filmu skatīties, jo arī dzīvē apkārt esot tādas "blondas Bārbijas" – fui!". Tātad – sievietes, kas izskatās skaisti un kurām patīk saposties, ir stulbas un fui. Arī es pati savos divdesmit gados kādu brīdi mēģināju no sevis iznīdēt visu meitenīgo, jo tas taču bija tik nestilīgi. Jo stilīgi un dziļi ir tikai tas, kas patīk puišiem – tātad nekādas romantiskas filmas vai grāmatas, nekādi manikīri vai meiteņu popmūzikas. Arī vēlme dzert garšīgus kokteiļus nebija tik kruta kā alus malkošana ar džekiem.
Kad pieaugu un sapratu, ka man tomēr labāk par "Sex Pistols" patīk Teilore Svifta un lēta alus vietā labāk izvēlos vīnu, nākamā problēma bija meitenīguma un feminisma apvienošana. Jo, redz, ja tev patīk krāsoties un vilkt skaistas kleitas, tad nav, ko īdēt par dzimumu līdztiesību. Šie nebeidzamie uguns apļi, kam tev katru dienu jāizlec cauri kā sievietei, ir tieši tas, par ko filmā savā diezgan naivajā, bet patiesajā monologā runā Amerikas Fereras atveidotā Glorija: "Ir burtiski neiespējami būt sievietei. Tu esi tik skaista un tik gudra, un mani nogalina tas, ka tu domā, ka tu neesi gana. Mums vienmēr ir jābūt īpašām, bet kaut kā mēs to vienmēr darām nepareizi." [4] Turklāt ASV kultūrtelpā īpaši nostrādā tas, ka Gloriju atveido tieši aktrise Amerika Ferera – viņa ilgus gadus spēlēja galveno lomu seriālā "Neglītā Betija" (2006–2010), kā arī filmās regulāri atveidoja "apaļīgo draudzeni". Par spīti tam, cik skaista (un arī slaida!) ir Amerika Ferera, viņai allaž tika piedāvātas lomas, kurās viņa nav "gana". Nav gana skaista, nav gana pievilcīga, nav gana tieva. Tāpēc brīdī, kad Glorija uz ekrāna pauž savu frustrāciju, šķiet, ka to saka pati Ferera. Un es ļoti cienu Grētu Gervigu par to, ka viņa šo iespēju devusi tieši šai aktrisei.
Bet atpakaļ pie filmas. Grētas Gervigas uzburtā Bārbijzeme ir izstrādāta līdz pēdējam sīkumam – filmas māksliniece Sāra Grīnvuda minējusi, ka tajā nedrīkstēja parādīties melnā krāsa, dominēja specifiski izvēlēti rozā toņi (filmēšanas laikā ASV pat bija konkrētas rozā krāsas iztrūkums tirgū), īpaši atlasīti audumi un katrs mazākais rekvizīts šķiet kā izcelts no bērnībā redzētajām "Mattel" reklāmām. Margo Robijas atveidotā "stereotipiskā Bārbija" dzīvo savu ideālo dzīvi, un aktrise ir perfekti nokopējusi iemīļotās lelles psihofiziku – sākot no staigāšanas uz pirkstgaliem un nedabiskajām plaukstu pozīcijām līdz sejā sastingušajam, žilbinošajam smaidam. Turklāt viņai ir ideāls ekrāna partneris – Raiena Goslinga atveidotais Kens. Lai arī Goslings jau divreiz bijis nominēts "Oskara" balvai kā labākais aktieris, es uzskatu, ka tieši Kens ir viņa līdz šim izcilākā loma. Un šajā ziņā es piekrītu savai pret filmu kritiskākajai draudzenei – Kens kļūst daudz interesantāks par galveno varoni Bārbiju un caur viņu tiek izspēlēta "Bārbijas" galvenā drāma. Tāpēc savā ziņā arī mans raksts būs tieši par Kenu.
Šorīt aplikācija "TikTok" man piedāvāja video, kurā iemūžināts kāds amerikāņu televīzijas sludinātājs, kurš, piesējis pie beisbola nūjas Bībeli (!), ar to sašķaida Bārbijas māju. Ņemot vērā arī konservatīvā politikas komentētāja Bena Šapiro izvērsto "Bārbijas iznīcināšanu" vietnē "YouTube" [5] (viņš pat dedzina Bārbijas lelles), šķiet, ka vīrieši ir sajukuši prātā. Turklāt – lellei veltītas filmas dēļ! Konservatīvajās aprindās skanošie apgalvojumi, ka Grētas Gervigas filma ir bīstama propaganda pret vīriešiem, šķiet absurdi un mulsinoši. Taču, atceroties to, cik asas reakcijas esmu saņēmusi no savas dzīves vīriešiem, kad pieminu terminu "toksiskā maskulinitāte", tas vairs nešķiet īpaši pārsteidzoši. Šāda izpratne par toksisko maskulinitāti ir izplatīta par spīti tam, ka pirmā "Google" atrodamā termina definīcija norāda, ka šis apzīmējums nenorāda, ka pati maskulinitātes ideja būtu toksiska vai slikta. Toksiskā maskulinitāte ir ideju un priekšstatu kopums, kurš nodara pāri gan vīriešiem, gan sievietēm, gan sabiedrībai. Ja nepieciešams izskaidrot vēl vienkāršāk – tas nenozīmē, ka visi vīrieši ir toksiski. (Tie, kuri dedzina lelles, jo viņus apdraud filma, gan ir diezgan toksiski.) Galu galā – ja pat slavenais raidieraksta vadītājs un mačo Džo Rogans, kurš ir intervējis gan Benu Šapiro, gan Džordanu Pītersonu, gan vēl dažnedažādus maskulīnos un konservatīvos īpatņus, pauž neizpratni par to, kas filmā "Bārbija" varētu šķist bīstams un pret vīriešiem vērsts, tad man nav, ko piebilst.
Lai vai kā – pārsteigums, ka filmā "Bārbija" Kens ir kas līdzīgs aksesuāram un nekādā veidā nespēj ietekmēt pārējo Bārbiju dzīvi, liek domāt, ka šokētie skatītāji neko nezina par "Mattel" radīto lelli un tās pasauli. Visas meitenes, kuras bērnībā spēlējušās ar šīm lellēm, zina, ka galvenā bija Bārbija. Viņai bija stilīgākās drēbes, aizraujoša karjera, mājas, mašīnas, zirgi un kas tik vēl ne. Un bija arī tāds Kens, kuru meitenes gribēja savā īpašumā, lai varētu izspēlēt scenārijus, kuros nepieciešams vīrišķais plecs. Parasti pilnīgi pietika ar vienu Kenu, kuru varēja aizlienēt draudzenēm, jo Kens pildīja konkrētu funkciju – to vajadzēja brīžos, kad izfantazētie Bārbiju scenāriji to pieprasīja. Taču visādi citādi Bārbijas pašpietiekami dzīvoja savu glamūrīgo dzīvi. Piemēram, mēs ar draudzenēm bērnībā bieži vien nemaz netikām līdz īstajam spēlēšanās procesam. Interesantākais bija izdalīt visas mantas un tad iekārtot savas lelles mājokli. Visbiežāk Kens vienkārši mētājās kaut kur malā un gaidīja savu uznācienu.
Ja atmiņa neviļ, mans vienīgais īstais Kens bija tieši tas lelles modelis, kuru filmā atveido Raiens Goslings. Mana Kena vienīgais aksesuārs bija viņa pludmales šorti, jo… viņa darbs bija pludmale! Taču filmas Kens nespēj sevī apspiest sajūtu, ka viņam kaut kā pietrūkst. Lai arī viņš pēc leļļu pasaules noteikumiem skaitās Bārbijas boifrends, viņu attiecības nekādi nepāriet nākamajā līmenī. Bārbiju vairāk interesē meiteņu ballītes, un viņa ir pārāk pašpietiekama, lai viņai vajadzētu partneri. Līdzīgi kā filmās bieži sastopamais "jaukā puiša" trops, arī Kens teju neapzināti uzskata, ka Bārbija viņam ir parādā romantiskas attiecības, ja reiz viņš visu laiku ir blakus un, kā izskan filmas muzikālajā numurā, "visu mūžu ir bijis tik pieklājīgs". Šajā ziņā Kenā parādās toksiskās maskulinitātes domāšanas aizmetņi – ja reiz vīrietis pret sievieti izturas jauki, viņa tam ir parādā romantiskas vai seksuālas attiecības. Tā kā Bārbijzemē (kas ir pasaule bez ģenitālijām) seksa nav, tad Kens jūtas frustrēts, nesaprotot, kas ir tas, ko tieši viņš vēlas. Taču, redzot reālo pasauli un atklājot patriarhālo sabiedrību, Kena plastmasas acis atveras. Izrādās, ka problēma ir tajā, ka visu pārvalda vecenes!
Atgriežoties Bārbijzemē, Kens ķeras pie pārējo Kenu izglītošanas un nolemj veikt "režīma maiņu". Dažādās asprātīgās epizodēs mēs redzam to, kā Keni apgūst ar tradicionālo maskulinitāti saistītas lietas – piemēram, nespēju pretoties iespējai sievietei izskaidrot filmu "Krusttēvs". Taču tas, ko Grēta Gerviga caur Kena varoni parāda visprecīzāk, – šī hipermaskulīnā pasaule, ko Goslinga varonis kopā ar saviem čomiem uzbūvē, viņu nepadara laimīgu. Gluži tāpat kā vairumam vīriešu dzīvi nekādi neuzlabo turēšanās pie stereotipiskās maskulinitātes.
Šajā ziņā es mazliet sīkāk aplūkošu filmas "Bārbija" kulminācijas mirkli – episko muzikālo numuru "I’m Just Ken" [6], kas savā grandiozitātē un asprātībā ir, iespējams, labākais, ko pēdējo gadu laikā esmu redzējusi kinoekrānos. Pati dziesma pauž Kena iekšējo konfliktu – viņš nespēj saprast, ko ir darījis nepareizi. Turklāt viens no nozīmīgākajiem tekstiem ir tieši: "Vai es neesmu seksīgs, kad esmu savās jūtiņās?" Galu galā īstiem vīriešiem neklājas izrādīt emocijas, raudāt, būt ievainojamiem un atklātiem. Un Kens nespēj saprast, kurš ir īstais virziens, kurā doties, – Bārbija viņu redz tikai kā draugu. "Jaukā puiša" uzvedība nav iedarbojusies, bet arī maskulīnā patriarhāta sludinātāja tēls mīļoto lelli acīmredzot neuzrunā. Lelle Kens nespēj izprast cilvēcisko emociju sarežģītību un pieņemt, ka reizēm otrs cilvēks vienkārši nespēj atbildēt uz tavām jūtām, pat ja tīri teorētiski šķiet, ka jūs esat ideāls pāris.
Kena dejas numuru daudzējādā ziņā iedvesmojis Džīna Kellija un Leslijas Karonas izpildītais "Sapņu balets" no filmas "Amerikānis Parīzē" (horeogrāfs – Kristofers Vīldons), pat Kena melnais tērps atgādina Kellija ietērpu, kā arī ir tieša atsauce uz Džona Travoltas atveidoto Deniju mūziklā "Breolīns". Visi Keni kopīgi dejo, izspēlējot savu frustrāciju un sāncensības, un meklē veidu, kā pieņemt sevi – kā sev pateikt: "Es esmu tikai Kens, un ar to ir gana." Turklāt Keni nebaidās saņemt viens otra roku, sabučoties, apskauties, kopīgi dejot un smieties. Homoerotika nav bieds un bubulis – galu galā, viņi visi ir Keni! Un tieši spēja kopīgi sajust savu "kenerģiju" visus Kenus atbrīvo. Brīdī, kad gan Keni, gan Bārbijas atsakās no sabiedrības uzspiestajiem stereotipiem par to, kādiem jābūt viņiem un viņu attiecībām, var iestāties harmonija un miers. Lai arī filmā ir vēl neskaitāmi daudz jauku mācību un ideju, manuprāt, šī dziesma ir "Bārbijas" sirds. Tā liek mums saprast, ka "we’re all kenough" [7]. Un par to es esmu pateicīga gan Grētai Gervigai, gan Margo Robijai, gan Raienam Goslingam.
* Citāts no Raiena Goslinga izpildītās dziesmas "I’m just Ken" – "Am I not hot when I’m in my feelings?" (angļu val.).
[1] Ieteikums iet vienā dienā skatīties abas tik dažādās filmas – Grētas Gervigas "Bārbiju" un Kristofera Nolana "Openheimeru".
[2] https://people.com/randall-park-barbie-success-should-mean-more-movies-by-about-women-not-toys-7643578
[3] https://www.womensrepublic.net/the-internalized-misogyny-in-hating-girly-girls/
[4] https://www.townandcountrymag.com/leisure/arts-and-culture/a44725030/america-ferrera-barbie-full-monologue-transcript/
[5] https://www.youtube.com/watch?v=ynU-wVdesr0
[6] https://youtu.be/Y1IgAEejvqM
[7] Vārdu spēle ar vārdu "enough" (gana) – citāts nozīmē: "mēs visi esam gana".
13