Marta Elīna Martinsone ir teātra režisore ar vēsturnieces pagātni. No teātra brīvajos brīžos interesējas par kino, kantri un izbāztiem dzīvniekiem.
Es jau biju pabeigusi vidusskolu, sākusi studēt universitātē un tuvojos pieauguša cilvēka dzīvei. Un šķita, ka mana spēlēšanās ar adatām, vēlāk – ar šķērēm, nažiem un žiletēm – ir palikusi tīniskajā emo fāzē. Bet nekā.
Man nav atbildes uz jautājumu par "Džokera" potenciāli bīstamo ietekmi, jo uzskatu, ka agresija slēpjas visos cilvēkos. Jo sevišķi tādos, kuriem šķiet, ka dzīve un pasaule viņiem ir kaut ko parādā.
Pusaudžu gados manu izpratni par to, kas tā "mīlestība" tāda ir, veidoja svētā trīsvienība – grāmatas, mūzika un, protams, filmas. Pieaugušā vecumā kādu laiku biju kopā ar vīrieti, kuram bija alerģija no saules, un pēc tam – ar džeku, kuram patika tumsa un kurš bija emocionāls vampīrs. Tā kā – hei, meitenes – bērnības sapņi piepildās!
Jebkurā leģendā pats galvenais elements ir tās varoņi. Un šajā ziņā "Nameja gredzenā" sākas problēmas.
Atceros, ka vienu no savām sāpīgākajām šķiršanās reizēm es pat pierakstīju scenārija veidā – tā man šķita tieši tik absurda un "filmējama". Nezinu, vai no tā kļuva vieglāk, bet, tāpat kā Semijs un acīmredzot arī Stīvens Spīlbergs, es citādi neprotu skatīties uz pasauli.
Lai iekārdinātu arī jūs meklēt patvērumu no biedējošās realitātes tieši pasaules haotiskākā seriāla "Riverdeila" neparedzamajos līkločos, esmu nolēmusi sastādīt šī seriāla vājprātīgāko notikumu top 10.
Kamēr skatos reklāmas rullīšus, bažīgi veros apkārt, gaidot, kad zālē piepeši iebirs visi kaut kur aizkavējušies skatītāji. Bet tad atskan jau pazīstamā prologa svilpošana no Leonarda Bernstaina komponētā mūzikla un es saprotu, ka lielajā zālē būšu viena. Un man mazliet salūst sirds – gan par kinoteātriem Covid laikmetā, gan par "Vestsaidas stāstu".
Filmas veidotāji diezgan ilgi spēlējas ar skatītāju, liekot lauzīt galvu, kas tieši notiek – vai jebkas no tā, kas noticis iepriekšējās filmās, ir bijis "pa īstam"? Mēs redzam gan zilās un sarkanās tabletes, gan, protams, aģentu Smitu – jaunā, 21. gadsimtam labāk piemērotā ampluā.
Pusaudžu gados manu izpratni par to, kas tā "mīlestība" tāda ir, veidoja svētā trīsvienība – grāmatas, mūzika un, protams, filmas. Pieaugušā vecumā kādu laiku biju kopā ar vīrieti, kuram bija alerģija no saules, un pēc tam – ar džeku, kuram patika tumsa un kurš bija emocionāls vampīrs. Tā kā – hei, meitenes – bērnības sapņi piepildās!
Pašlaik ir īstais brīdis no jauna pārlūkot to, ko mums sniedz kino vēsture, un aizmirsties, jo vecās Holivudas mūzikli piedāvā gan absurdus, gan smieklīgus, gan aizkustinošus stāstus, gan galvu reibinošus muzikālus numurus, kas liek apbrīnā noelsties.
Pirmā doma, kas man iešāvās prātā pēc izrādes "Serža efekts" noskatīšanās, bija: pilnīgs mīļums. Tiešām – sēdēju un visu izrādi smaidīju tā, it kā būtu tikko iemīlējusies. Bija smiekli, bet ne tie skaļie un nebeidzamie, kad nevar elpu ievilkt, bet tie klusie, smaidīgie smiekli.
Jau esi reģistrēts Satori lietotājs?
IelogojiesTev vēl nav Satori konta un vēlies to izveidot?
Reģistrējies
Jau esi reģistrēts Satori lietotājs?
IelogojiesNeuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.
Paldies!
