Kino
23.03.2023

Kā pārmontēt savu dzīvi?

Komentē
2

Par Stīvena Spīlberga filmu "Fabelmeni".

Ar nepilna mēneša starpību uz kinoekrāniem iznāca divas filmas par kino – Demjēna Šazela "Babilona" un Stīvena Spīlberga "Fabelmeni". Abās filmās ir jūtama nostalģija – lai cik tās nebūtu atšķirīgas. Iespējams, ka arvien biežāk izskanošie pareģojumi par kino un kinoteātru nāvi ir tas, kas pamudinājis šos dažādo paaudžu režisorus vērst skatu atpakaļ un atcerēties laikus, kad kino lentes bija izturīgākas, bet kinozāles – zaļākas.

Ja Šazela neprātīgajā "Babilonā" nav tiešu autobiogrāfisku iezīmju, tad "Fabelmeni" liek skatītājam visu laiku sev uzdot jautājumu – cik daudz no tā, ko redzam, ir paša Spīlberga piedzīvots? Tieši šī balansēšana uz patiesības un izdomātā robežas ir tik prātu kairinoša – it kā rodas vēlme uzzināt patiesību, bet reizē arī ir tik patīkami iegrimt šajā izskaistinātajā pagātnes versijā, kura atgādina nopulētu sapni.

Jā, tieši sapnis ir pirmā asociācija, kas rodas, skatoties filmu "Fabelmeni", kā arī sapņošana ir tās naratīvais kodols. Stāsts sākas ar mazo Semiju Fabelmenu, kuru vecāki pirmoreiz ir aizveduši uz kino. Lai arī mazo puiku biedē doma par sēdēšanu tumsā kopā ar svešiniekiem, vecāku iedrošināts, viņš atklāj kino brīnumu. Tas reizē ir suģestējošs, aizraujošs un biedējošs. Semijs ir tik pārņemts ar Sesila B. Demila filmas "Lieliskākā izrāde pasaulē" ainu, kurā redzama vilcienu avārija, ka viņš nespēj pārstāt par to naktīs sapņot. Izrādās, ka vienīgais veids, kā pārvarēt savas bailes, apsēstību un fascināciju, ir šo epizodi reproducēt atkal un atkal. Ieņemot varas pozīciju un caur kameras lēcu iegūstot drošības sajūtu radošu pastarpinājumu. Ar savu bērnu "spēļu kameriņu" rokās Semijs ne tikai pārvar bailes, bet arī atklāj, ko nozīmē veidot kino.

Palēnām iepazīstam Semija pasauli – tā ir omulīga ģimenes māja. Ir pagājušā gadsimta piecdesmitie gadi, kad visa Amerika centās atkopties no Otrā pasaules kara sekām un radīt "ideālo, tradicionālo ģimeni", kur viss ir vislabākajā kārtībā. Semija tētis Bērts ir vizionārs inženieris un jaukākais cilvēks pasaulē. Mamma ir mākslinieciskā un eleganti ekscentriskā Mitzija. Un ir skaidri redzams, ka abi ir iemīlējušies – tēvs burtiski dievina māti. Semijam ir vecākas māsas, šerpa vecmāmiņa un brīnišķīgākais onkulis pasaulē – Benijs. Tas nekas, ka patiesībā viņš nemaz nav Fabelmenu radinieks – šajā perfektajā ģimenē viņš ir kļuvis par onkuli.

Ģimenes ideālajā eksistencē sāk parādīties plaisas, kuras nu jau pusaugu Semijs sākotnēji nepamana, jo viņa galvenā apsēstība un intereses ir jebkas, ko var uzfilmēt ar savu 8 milimetru kameru. Semija aizrautība ievelk amatierkino pasaulē arī viņa skautu draugus, ģimeni un pat svešiniekus, un viņa galvenais atbalsts ir mamma, kura redz dēlā radniecisku dvēseli, mākslinieku. Taču, kad ģimenei nākas pārcelties no šīs ideālās miera un saticības oāzes, ar kino prožektoru spožo nesaudzību izgaismojas slēptas problēmas, un Semijam ir jātiek galā ar neskaitāmām identitātes krīzēm, lai saprastu, vai tiešām sapnis par kino ir realizēšanas cienīgs. Turklāt filmā divās dažādās sižeta līnijās parādās montāžas nozīmīgums – montāžas ne tikai kā kino paņēmiena, bet arī veida, kā skatīties uz dzīvi un apkārtējo pasauli. Piemēram, Semijs ir nejauši uzfilmējis divas versijas ģimenes izbraukumam pie dabas. Viena versija parāda perfekto, laimīgo ģimeni. Otra parāda noslēpumu, kas ģimeni var izpostīt. Montāža kā metafora par to, kā lūkoties uz savu dzīvi, atmiņām un realitāti, ir ļoti interesanta tēma, kurai Spīlbergs vairākkārt un ar smalku iedziļināšanos šajā filmā pieskaras, vienlaikus ļaujot skatītājam nojaust, ka arī šis viņa autobiogrāfiskākais darbs ir tikpat prasmīgi un apzināti samontēts. Mēs nekad neuzzināsim, cik daudz filmā ir patiesības un cik lielā mērā tā ir versija – citējot Tenesiju Viljamsu – "kā jau atmiņas – mazliet neskaidra, sentimentāla, ne visai patiesa, tīta mūzikas plīvurā".

Kinokritiķis Alekss Flads interneta žurnālā "NME" raksta: "Ja ir kas sliktāks par sliktu filmu, tad tā ir slikta filma PAR filmām." Lai arī Flads kā vienu no "sliktajiem piemēriem" min Šazela "Babilonu", kam nevaru piekrist (skatīt manu jūsmīgo filmas apskatu portālā "Kino Raksti"), pamatdomā ir zināma deva patiesības. Jo, lai arī kino skatītāji lielu tiesu paši mēdz būt sinefili, kino veidotāju problēmas ir diezgan specifiska tēma, kas bieži vien interesē tikai viņus pašus. Ne velti par savām "kino problēmām" es cenšos runāt ar industrijas kolēģiem, nevis ar tām garlaikot citus savus draugus, kuriem, visticamāk, itin nemaz neinteresē tas, ka montāžā dažādos kadros nesakrīt gaisma. Taču Stīvena Spīlberga trumpis joprojām ir savā ziņā naivs patiesums. Pat ja "Fabelmeni" atgādina pasaku par to, kā, "iespējams, bija", to caurstrāvo jauna kino fanāta jūsmīgums un atvērtība pasaulei. Skatoties filmu, tu notici, ka tas, ko redzi, ir kaut kas īsts un piedzīvots. Pat ja vizuāli tas viss atgādina klasisku, izskaistinātu Holivudas retro stilistikā ieturētu filmu.  

"Fabelmeni" ir asprātīga un reizē smeldzīga – Semijs nav tikai notikumu vērotājs, viņš ir topošs režisors, un viņa skatiens bieži vien neapzināti meklē perfekto kadru – pat tad, ja tas, ko viņa acs redz, ir kas sāpīgs. Vienā no filmas spēcīgākajām epizodēm Semijs it kā noskatās uz notiekošo no malas un ar kameru rokā šo situāciju ierāmē tā, kā tā izskatītos labāk filmā. Un šī ir viena no tām ainām, kura manī uzrunāja kaut ko dziļi dusošu – šo apziņu, ka jau kopš bērnības katrs īpaši smieklīgs, baiss, absurds vai pat traģisks notikums manā galvā nejauši pārvērtās par stāstu. Vai filmas epizodi. Atceros, ka vienu no savām sāpīgākajām šķiršanās reizēm es pat pierakstīju scenārija veidā – tā man šķita tieši tik absurda un "filmējama". Nezinu, vai no tā kļuva vieglāk, bet, tāpat kā Semijs un acīmredzot arī Stīvens Spīlbergs, es citādi neprotu skatīties uz pasauli.  

Filma "Fabelmeni" saņēma septiņas "Oskara" nominācijas (bet diemžēl nevienu no balvām neieguva) – tā parāda tādu Spīlberga pusi, kādu vēl, iespējams, neesam redzējuši. Un noteikti jāuzsver Mišelas Viljamsas aktierdarbs Semija mātes Mitzijas lomā – šī it kā dzīvespriecīgā sieviete, kura cīnās ar smagu depresiju un, iespējams, pat bipolāriem traucējumiem, ir atveidota ar smalku izpratni par varones iekšējo cīņu, kura patiesībā šo it kā humoristisko tēlu padara par traģisku. 

Par šo filmu būtu vēl daudz, ko teikt, bet galvenais, ko vēlos akcentēt, ir tas, ka kino mīļotājiem un veidotājiem tā noteikti aizskars kādu dziļāku stīgu, kamēr pārējos skatītājus tā noteikti izklaidēs un aizkustinās. Turklāt "Fabelmeni" var lepoties ar vienu no pēdējā laika labākajiem "cameo" lomas atveidotājiem, kas filmas beigas padara nevis tikai par finālu, bet par notikumu. Bet to es neatklāšu, jo filmas beigu sabojāšana potenciālajiem skatītājiem ir viens no kino lielākajiem grēkiem.

Tēmas

Marta Martinsone

Marta Elīna Martinsone ir teātra režisore ar vēsturnieces pagātni. No teātra brīvajos brīžos interesējas par kino, kantri un izbāztiem dzīvniekiem.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!