Par Kristofera Borgli filmu "Sapņu scenārijs" (2023).
Nikolass Keidžs jau kādu laiku ir ne tikai populārs Holivudas aktieris un "Oskara" balvas laureāts. Viņš ir arī interneta kultūrai neatņemams mīms, bijis daļa no "Saturday Night Live" fenomena komiķa Endija Samberga izpildījumā, un viņa karjera ir viena no neparastākajām Holivudā, nepārtraukti lēkājot no izsmiekla līdz apbrīnai. Mēs nekad nevaram paredzēt, kā Nikolass Keidžs mūs atkal pārsteigs, un es par to esmu sajūsmā. Vai viņš spēlēs B kategorijas šausmu filmā vai "oskarotā" drāmā? Mēs nekad nevaram zināt!
Protams, svarīgi pieminēt, ka bērnībā Nikolass Keidžs bija viens no maniem mīļākajiem aktieriem. Galu galā 1997. gadā iznāca tādas kino pērles kā "Ieslodzīto reiss" un "Ar ienaidnieka seju", turklāt vienpadsmit gadu vecumā par manu mīļāko aktieri kļūt bija ļoti viegli – vienkārši jāspēlē kādā no filmām, kas mājās bija pieejamas videokasetē. Par spīti tam, ka jau bērnībā mani nepameta sajūta, ka Nikolasa Keidža un Džona Travoltas spēja apmainīties ar sejām nav pārāk reālistiska, tas mani neatturēja no filmas noskatīšanās neskaitāmas reizes. (Un tās citēšanas vēl gadu gadiem pēc tam.) Turklāt – pateicoties Keidžam, es noskatījos arī 1999. gada Mārtina Skorsēzes drāmu "Augšāmceļot mirušos" un Maika Figisa "Atvadas no Lasvegasas".
Bet tad es pieaugu, un pēc 2007. gada filmas "Rēgu bruņinieks" noskatīšanās kļuva arvien grūtāk tā pilnasinīgi un ne-ironiski mīlēt Nikolasu Keidžu, un viņa karjera kļuva arvien dīvaināka. Turklāt svarīgu artavu Keidža tēla pārveidē sniedza arī internets – viņa pārspīlēti ekspresīvā mīmika un piedalīšanās apšaubāmas kvalitātes kino projektos kļuva par zelta āderi dažādu mīmu veidošanai. Līdz pats Nikolass Keidžs kļuva vairāk par mīmu, nevis reālu aktieri. Turklāt viņš pats to jau apzinās un izmanto ar atsvaidzinošu pašironiju, kā redzams 2022. gada lieliskajā komēdijā "Spoža talanta nepanesamais smagums".
Šajos Ziemassvētkos, sēžot kopā ar draugiem, divas manas draudzenes atrada kopīgu valodu, jo abām Nikolass Keidžs izsauc teju fizisku nelabumu. Tā bija ļoti kaismīga saruna, ko izraisījis aktieris, kurš savā slavas zenītā bija pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados. Un šī saruna bija ideāls ievads Kristofera Borgli jaunākajai filmai "Sapņu scenārijs".
Pēdējos gados par spēcīgu kvalitātes zīmi kļuvusi neatkarīgā izklaides kompānija "A24", kas sadarbojas ar tādiem režisoriem kā Alekss Gārlends, Roberts Egers un Ari Asters, kuri jau kļuvuši par nozīmīgiem un atzītiem vārdiem kino industrijā. Tieši Ari Asters ("Reinkarnācija", "Saulgriežu kults") ir arī viens no filmas "Sapņu scenārijs" producentiem. Šī filma šķiet kā loģisks "A24" filmu ģimenes papildinājums – tajā sastopami šausmu elementi, tā ir neparasta, bet reizē vienkārša un dziļi oriģināla.
"Sapņu scenārija" centrā ir bioloģijas profesors Pols Metjūzs (Nikolass Keidžs), kura dzīve ir mierīga, vienmuļa un, no malas skatoties, arī visai harmoniska. Viņam ir pastāvīgs darbs universitātē, ģimene un skaista māja. Pats Pols ne ar ko neizceļas – viņu pat grūti ievietot pusmūža krīzes plauktiņā, jo šķiet, ka viņš pat to jau iemanījies nokavēt. Viņu urda nepiepildītais akadēmiskais potenciāls, un aiz inertās ārienes slēpjas dziļi gruzdoša netaisnīguma sajūta – Polam šķiet, ka viņam paredzēts uzrakstīt ļoti svarīgu pētījumu, ko vēlas "nozagt" viņa izbijusī kolēģe. Taču Pols ir cilvēks, kurš neko nedara – par savu grāmatu viņš tikai runā, bet to neraksta, krīzes situācijās viņš sastingst un kopumā ir ļoti pasīvs pret savu dzīvi un tās sniegtajām iespējām. Tāpēc visiem, ne tikai Polam pašam, liels ir pārsteigums, kad izrādās – dažādi cilvēki visā pasaulē redz šo necilo un pilnīgi parasto cilvēku savos sapņos.
Zinātnieki uzskata, ka cilvēka smadzenes nav spējīgas radīt "jaunas sejas" – visi tēli, ko mēs redzam sapņos, ir jau kaut kur manīti – uz ielas, internetā, žurnālā, bērnībā… Tāpēc Pola Metjūza fenomens sākumā šķiet tik neparasts – cilvēki, kas nekad un nekur nav viņu redzējuši, piepeši sapņo par šo neizteiksmīgo vīrieti. Kurš gluži kā dzīvē neko nedara. Viņš vienkārši… atrodas tavā sapnī, kaut kur fonā. Un skaidrs, ka mūsdienu ziņu ciklā, kas lēkā no vienas "virālas" sensācijas pie nākamās, Pols Metjūzs ātri vien kļūst par slavenību.
Kristofers Borgli par interneta slavenībām un soctīklu ietekmi uz cilvēka psihi runāja jau savā 2022. gada debijas pilnmetrāžas filmā "Pati sev piegriezusies", par kuru arī rakstīju tieši portālam "Satori". Šī tēma kļuvusi arvien aktuālāka, jo līdz ar interneta parādīšanos "slavenību" skaits pieaudzis nesamērīgos apjomos. Kādā raidierakstā dzirdēju tēzi – nekad nebija paredzēts, ka jebkurš "parastais cilvēks" varētu kļūt slavens un ka ne visu psihe ir tam sagatavota. Tieši šādā situācijā nonāk arī Pols Metjūzs, par kuru viņa kolēģi un paziņas atzīst – viņš nudien nav cilvēks, kurš paliek atmiņā. Taču nu Pols ir kļuvis "virāls", par viņu interesējas gan sabiedrisko attiecību kompānijas, gan mediji. Tomēr šī slava ir ļoti gaistoša un arī maldinoša.
Mēs kā skatītāji caur Polu Metjūzu kondensētā veidā sekojam līdzi tam, kā mūsdienās bieži vien strādā mistiskais jēdziens "sabiedrības viedoklis", ko lielākoties uztaustām no soctīklos publicētā. Kad inertais vīrietis no sapņiem piepeši pārvēršas par murgu vīrieti, kurš nežēlīgos veidos izrēķinās ar cilvēkiem viņu sapņos, Pola zvaigžņu stunda pārvēršas par iznīcinošu enerģiju, kas izposta visu, kam pieskaras. Neizteiksmīgais bioloģijas profesors tiek tiktāl "izslēgts", ka viņam piedāvā intervijas tikai pie Džo Rogana vai Takera Kārlsona. Interesants ir Borgli skatījums uz "izslēgšanas kultūras" fenomenu un to, ka cilvēkiem bieži vien nākas atvainoties par kaut ko, kas nav īsti viņu atbildība. Vai arī ir, bet viņi par to nav iedomājušies. Pola nekontrolējamās darbības sapņos atgādina dažādus internetā paustus viedokļus, kurus cilvēki ir publicējuši tad, kad neviens vēl neiedomājās, ka tas, ko mēs rakstām internetā, tur paliks mūžīgi.
Jāteic, ka Nikolass Keidžs kopā ar režisoru Kristoferu Borgli radījuši varoni, kuram nav pārlieku viegli just līdzi – pārsvarā Pols izraisa neērtības sajūtu. Jo īpaši seksuālās fantāzijas ainā, par kuru es diemžēl domāšu vēl ilgi. Tev gribas smieties, bet reizē ir arī ļoti, ļoti neērti. Var piekrist, ka šī ir viena no pēdējo gadu lieliskākajām Keidža lomām – viņš savu varoni ir atkodis līdz pašiem dziļumiem. Lai cik neērtu sajūtu viņš radītu, Pols nezaudē cilvēcību – viņa it kā neloģiskās darbības ir savā ziņā saprotamas un ar laiku tiešām izraisa žēlumu. Jo filma uzdod jautājumu ar neiespējamu atbildi – vai tu esi atbildīgs par to, ko dari cita cilvēka sapnī? Ja domājam loģiski, tad, protams, ne – Pols pats neko nedara, viņa mīms ir tas, kurš vardarbīgi moka pārējos sapņotājus. Un, tā kā Pols, pateicoties savai interneta slavai, ir kļuvis par mīmu (gluži tāpat kā Nikolass Keidžs), tas sasaucas ar filmā izskanošo apgalvojumu – "Visi mīmi pēc kāda laika kļūs par sapņiem".
Filma "Sapņu scenārijs" eleganti spēlējas ar kino vizuālo un audio valodu, ik pa brīdim iepludinot sapņu estētiku arī reālajā dzīvē – piemēram, skaņa no iepriekšējiem kadriem dabiski pārplūst nākamajos. Lai arī Kristofera Borgli filma nav tik piesātināti sirreāla kā Mišela Gondrī vai Čārlija Kaufmena darbi, tajā saskatāma abu autoru ietekme (jo īpaši filmas pēdējās ainas liek domāt par Kaufmena izcilo "Sinekdoha, Ņujorka").
Šī noteikti ir viena no pagājušā gada interesantākajām komēdijām, un, par laimi (vai manām abām draudzenēm par nožēlu), tajā galvenajā lomā ir tieši Nikolass Keidžs. Lai arī Pola Metjūza lomā droši vien tikpat spoži uzmirdzētu tāds aktieris kā, piemēram, Džesijs Plemonss, Keidža internetā radusies persona filmai rada veselu papildu līmeni. Galu galā – ticu, ka ne tikai es, bet arī kāds no jums kādreiz sapnī redzējis Nikolasu Keidžu. Un esmu pārliecināta, ka tas bija grandiozi.
0