Kino
14.10.2022

Pažēlo mani!

Komentē
1

Recenzija par Kristofera Borgli filmu "Pati sev piegriezusies", kas 14. oktobrī būs skatāma Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā.

Pēdējos gados arvien populārākas kļūst filmas par "nepatīkamām sievietēm" – piemēram, soctīklos plašo rezonansi guvušās Kvinnas Šepardas filmas "Not Okay" sākumā pat redzams ironisks brīdinājums, ka filmā darbosies "nepatīkama sieviete – galvenā varone". Sabiedrības spiediens, ka sievietēm vajag patikt citiem, ilgstoši bijis tik spēcīgs, ka gan literatūrā, gan kino arvien lielāku popularitāti gūst pārspīlēti nepatīkamas, pat sociopātiskas varones, kuras lauž pilnīgi visus stereotipus par ierasto "vīrišķā skatiena" sievieti. Šobrīd slavenā literāte Otesa Mošfega savas grāmatas apzināti būvē ap varonēm, kurām grūti just līdzi. Viņas ir egoistiskas, manipulatīvas, bieži vien ar noslieci uz mizantropiju. Tai pašā laikā autore liek lasītājam visu laiku sevi apšaubīt – vai nav tā, ka, ja šī varone būtu vīrietis, visas neprātīgās rīcības šķistu pieņemamas un pat interesantas?

Taču, ja minētā Kvinnas Šepardas filma ir izskaistināta, amerikāniska satīra par influenceru kultūru, tad Kristofera Borgli "Pati sev piegriezusies" ir skandināviski skarbāka un brīžiem pat ieslīd "ķermenisko šausmu" (body-horror) žanrā. Filmas centrā ir turīgu un privileģētu divdesmitgadnieku pāris: Signe un Tomass. Šķiet, ka šīs attiecības balstās tikai tajā, ka abi ir izskatīgi, turīgi un pilnīgi apsēsti ar sevi. Tomass sevi uzskata par mākslinieku un veido skulptūras no zagtām mēbelēm. Lai arī viņa performatīvo aktu saistību ar mākslu grūti saskatīt, tas neliedz medijiem izrādīt interesi par Tomasu, tādējādi izraisot Signē skaudību. Filmas laikā neparādās norādes, ka Signei būtu kādi īpaši talanti vai prasmes – viņa lielākoties ir "Tomasa draudzene", kas studē, strādā beķerejā un domā, ka ir lemta kam īpašam. Viņa fantazē par to, ka kļūs slavena, bet īpaši neprāto, kā – primārais ir slavas iegūšanas fakts. Savā privileģētībā Signe ir kļuvusi akla pret to, kas viņai ir, un saskata tikai to, kā viņai nav, un šī netaisnības sajūta rada jaunajā sievietē vēlmi atriebties. Viņa visiem parādīs, ka ir… jā, grūti pat pateikt, kas viņa ir. Jo filmas gaitā atklājas arvien skumīgākā patiesība, ka Signē nav nekā interesanta vai saistoša un viņas vienīgā priekšrocība ir pievilcīgais izskats.

Protams, dzīvojot kopā ar tādu narcisu kā Tomass, nav brīnums, ka Signe alkst pēc uzmanības un mīlestības, jo viņas partneris vispār nav spējīgs ko tādu dot. Bet tā vietā, lai mainītu savu dzīvi – meklētu citu partneri vai rastu kādu veselīgu veidu, kā piepildīt savas badam līdzīgās alkas pēc uzmanības – Signe nolemj iztikt ar to, ka viņu žēlo. Tā nu Signe pati sevi padara slimu, lai Tomasam būtu par viņu jārūpējas, bet viņa, būdama upure, varētu peldēties apkārtējo līdzjūtības un uzmanības okeānā. Kristofers Borgli šo Signes pašdestruktīvo apsēstību atveido gan baisi, gan ļoti asprātīgi, un skatītājs var tikai blisināt acis neticībā par to, ko šī jaunā sieviete sev nodara. Viņas rīcība brīžiem robežojas ar sociopātiju, ko Signe vienā brīdī pat piesauc, lai attaisnotos. Taču, lai mīkstinātu aizdomas par smagiem garīgiem traucējumiem, režisors eleganti ievij naratīvā naivi smieklīgas iztēles ainas, kuras liek skatītājam just līdzi visādā ziņā nepatīkamajai varonei, jo parāda Signi kā bērnu, kas ir sevi atrāvis no realitātes: Signe iztēlojas gan eksaltētas bēres, kurās visi sēro par viņas nāvi, gan Tomasa nožēlas un apbrīnas asaras, gan vēl dažādus scenārijus, kuros viņa savas "mistiskās slimības" dēļ kļūst slavena un apbrīnota.

Nevarētu teikt, ka šo filmu ir viegli skatīties, bet tā ir neticami ievelkoša – vērot Signi ir, kā skatīties uz vilcienu, kas lēni brauc nost no sliedēm. Tas ir šausmīgi, bet nav iespējams arī novērsties. Filma ir satīra gan par mūsdienu mākslas pasauli, gan par mediju apsēstību ar “upuru stāstiem", gan pārspīlētas pašanalīzes lamatām. Signe ir pārliecināta, ka viņai pienākas uzmanība, un šī pārliecība acīmredzami izaugusi no emocionāli nepieejamu vecāku radītas traumas, kā arī sava privileģētā stāvokļa neapzināšanās. Interesanti ir vērot to, kā Signe dzīvojas pa Oslo slimnīcām, un iztēloties – ja šī būtu amerikāņu filma, stāsts, pirmkārt, būtu par to, kā viņa nespēj apmaksāt grandiozos veselības aprūpes rēķinus. Taču Signes gadījumā tā nav problēma – tieši īstu problēmu trūkums rada meitenē sajūtu, ka viņai kaut kā trūkst. Vismaz "mistiskā slimība" padara viņu interesantu.

Lai arī grūti saprast, kāpēc veselam cilvēkam vajadzētu sevi apzināti kropļot, gan hipohondrija, gan Minhauzena sindroms ir traucējumi, kas pārsvarā rodas no uzmanības trūkuma bērnībā. Daudzi pieauguši cilvēki pārspīlē vai pat izdomā sev dažādas ligas, lai vismaz šādā veidā saņemtu uzmanību, kuras viņiem tik akūti trūkst ikdienā. Un, kā pierāda Signes tēva tēla atkārtotā parādīšanās viņas neprātīgajās fantāzijās, iespējams, ka problēmas sakne tiešām meklējama bērnībā. Turklāt, jāsaka godīgi, Signes partneris Tomass tiešām ir neizturams un ar sevi apsēsts džeks, no kura izdabūt kādu kripatu uzmanības iespējams tikai ar manipulācijas palīdzību. Bet vai tas ir tā vērts? Nezināšu teikt – par to jums jāspriež pašiem, noskatoties šo neprātīgo filmu.

Marta Martinsone

Marta Elīna Martinsone ir teātra režisore ar vēsturnieces pagātni. No teātra brīvajos brīžos interesējas par kino, kantri un izbāztiem dzīvniekiem.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!