Pats jautājums par mākslas "tiesībām" liecina par aizbildniecisku pārākuma attieksmi.
10. decembrī notika Tiesībsarga biroja rīkota diskusija "Māksla – tiesības vai brīvība šokēt?". Kā varat iedomāties, Kristiana Brektes vārds divu stundu laikā tika piesaukts daudzkārtīgi.
Vispirms īss un dusmīgs komentārs par tiesībsarga Jura Jansona uzrunas tēzi: "Māksliniekam ir plašas iespējas ietekmēt cilvēku prātus, jo īpaši – nenobriedušus prātus, bērnus un jauniešus. Un tā ir mākslinieka atbildība, ja šī ietekme ir negatīva." Tātad, ja kāds, salasījies "depresīvu" dzeju vai saklausījies "depresīvu" mūziku, sāk pārmērīgi lietot skurbinošas vielas (vai vēl trakāk – izdara pašnāvību), tad atbildīgs ir konkrētais dzejnieks vai mūziķis? Neesmu dzirdējis, ka kaut kas tāds tiktu pārmests, piemēram, "Jaunā Vertera ciešanu" autoram, kādam Johanam Volfgangam Gētem. Ja salasījušies t.s. piedzīvojumu romānus, puikas bēg no mājām, vainīgs ir rakstnieks? Tad Tomass Mains Rīds un Marks Tvens jāsauc pie atbildības! Ja kāds, saskatījies plikņus izstādē, sāk dumji uzvesties privātajā dzīvē, vai vainīgs ir gleznotājs? Izrādās, sabiedrība ir tik nenobriedusi, ka no tās velti gaidīt atbildību par savu uzvedību un uzskatiem, tādēļ laikam labāk to turēt no kultūras pa gabalu.
Jansons: "Māksla ir arī viens no cilvēka izpausmes veidiem, ko aizsargā vārda brīvība. Vienlaikus jāatzīst, ka māksla nereti balansē uz šīs brīvības robežas un var kļūt izaicinoša un aizskart kādas sabiedrības daļas jūtas." Ņemot vērā, ka sabiedrību veido ļoti dažādi indivīdi, faktiski ikviens mākslas, literatūras, mūzikas vai kino darbs var kādu aizskart. Un ko mums darīt? Ņemot vērā, ka diskusijas ietvaros vairākkārtīgi izskanēja vārdkopa "ticīgo jūtu aizskaršana", seko nākamais īsais un dusmīgais komentārs. Vispār ir iespējams aizskart arī "neticīgo jūtas" – piemēram, ja par nodokļu maksātāju līdzekļiem tiek apmaksāta dievkalpojumu translēšana vai finansiāli atbalstīts ikgadējais svētceļnieku saiets Aglonā. Mani personīgi tas neaizskar, tādēļ šo virzienu neattīstīšu. Jo vairāk tādēļ, ka neuzskatu – lai demonstrētu savu "drosmi" un/vai "mūsdienīgumu", vieglākais ceļš ir uzrādīt kaut ko ticīgiem aizskarošu. Primitīvi, ziniet.
Tajā pašā laikā man jāatgādina, ka ticīgo jūtas var aizskart arī citi ticīgie. Šogad Krievijā iznāca pētījums ar izteiksmīgu, bet latviešu valodā grūti pārtulkojamu nosaukumu "Ikonogrāfiskais sajukums ["bezpredel"]. Neparastais ikonās pareizticībā". Vai patiesi ticīgs pareizticīgais nejūtas aizvainots, ieraugot dievnamā ikonu ar Staļinu vai Putinu? Un ko viņš domā, ieraugot senu ikonu, kurā, lai labāk ilustrētu Trīsvienības principu, Dievs tiek gleznots kā tāds pagānu Cerbers (ar trim sejām)? Zaimošana? Es nezinu, varbūt, bet tad to dara paši ticīgie. Tāpat es nezinu, ko domā dziļi ticīgs katolis par t.s. "ex-voto" tradīciju dievnamos? Proti, kristiešiem viduslaikos bija uzskats, ka problēmas ar, teiksim, paša kāju vai govi var risināt ar attiecīgas miniatūras figūriņas novietošanu dievnamā. Neticīgajam zināmā mērā ir pat vieglāk, jo viņš to uztver kā interesantu vēsturisku fenomenu, savukārt ticīgs cilvēks, iespējams, šādas veltes dievnamā labāk neredzētu. Rezumēju šo sadaļu ar izteikumu: šokēt un aizskart var ļoti daudz kas, it īpaši, ja nav zināms (vai nevēlamies zināt) vēsturiskais konteksts. Piemēram, es personīgi neuzskatu par izcilu ideju iesiet grāmatas cilvēku ādā un pats šādu grāmatu mājās negribētu, tomēr te ir zināms vēsturisks skaidrojums (par šo tēmu ir vairākas publikācijas, piedāvāju vienu), kas man neļauj apgalvot, ka esmu tik satriekts par šādu fenomenu, ka jāņem apmaksāts beztermiņa atvaļinājums.
Var rasties iespaids, ka es deklarēju, ka radošai personībai nav jājūtas atbildīgai nekad un neviena priekšā. Nē, tā es nedomāju.
Pirmā atbildība ir, ļoti vienkāršoti izsakoties, par saņemtās naudas izcelsmi. Manuprāt, indivīdu (konkrētu mūziķu, gleznotāju utt.) gadījumā te vajadzētu būt iecietīgiem, tomēr cita lieta ir kultūras institūcijas. Piemēram, ir nedaudz dīvaini, ja slaveni ASV muzeji (Hjūstona, Denvera utt.) teju vai ik nedēļu atgādina par savu atbalstu "progresīvajām" idejām (tostarp vides aizsardzībā) un vienlaikus saņem miljoniem dolāru lielus ziedojumus no enerģētikas korporācijām "ConocoPhillips", "Shell", "Exxon" un citām. Es neesmu gatavs par šo tēmu moralizēt, jo man nav atbildes uz mūžseno jautājumu: "Vai mērķis attaisno līdzekļus?" Varbūt attaisno. Kā piemēru varu minēt 1975. gadā tapušu animācijas filmu, kuras mākslinieki saņēma dzimtās PSRS naudu, lai radītu ilustrāciju PSRS drauga, Čīles dzejnieka Pablo Nerudas darbiem. Rezultāts – tam laikam neparasti drosmīga un joprojām mākslinieciski interesanta animācija (jāpiezīmē, ka Neruda arī bija izcils dzejnieks). Varbūt neattaisno. Jebkurā gadījumā šī ir patiešām būtiska tēma, ja gribas diskutēt par atbildību.
Otra tēma ir saistīta ar, ja tā var teikt, svešinieku iesaistīšanu savā mākslas darbā. Piemēram, ir tāds krievu mākslinieks Andrejs Andrejevs, kurš šogad izrādīja darbu "Izvietots. 21.05.21. Vitālijs". Šajā video vīrietis ar vērā ņemamu stāžu cietumos un tetovējumiem piedāvā šos tetovējumus nopirkt par 180 000 ASV dolāriem. Respektīvi, pēc viņa nāves nopirkt ādu ar šiem tetovējumiem. Mani tas sevišķi nešokē, tomēr es nezinu, vai Andrejevs ir pietiekami rūpīgi pārdomājis savu kā mākslinieka atbildību gadījumā, ja ar Vitāliju atgadās, teiksim tā, kaut kas slikts… Šogad Andrejevam bija vēl cita akcija ar nosaukumu "Hostelis" – cilvēki, kuri teltīs dzīvo galerijās, zināmā mērā kļūstot par eksponātiem. Tāds sociāls eksperiments, ziniet. Un atkal – juridiski viss korekti, nevienu ar varu netur, tomēr man ir jautājumi par to, vai mākslinieks konkrētajā gadījumā ir pietiekami pārdomājis savu atbildību. Citiem vārdiem sakot, nav tā, ka nepastāv tāda mākslinieka atbildības tēma, tomēr atļaušos apgalvot, ka tā skar konkrētus un ne visai daudzus mākslas darbus.
Nobeigumā jāmin – ja reiz mums ir kāre runāt par atbildību un māksliniecisko meklējumu brīvību, vēl interesantāka joma ir zinātne. Nav runa par "eksperimentiem ar cilvēkiem", netērēsim laiku muļķīgām sazvērestības teorijām. Klasiski problemātiska ir situācija, kurā pētnieks kādam atklāj, teiksim, gēnu kombināciju, kas nozīmē lielu iespējamību kādai saslimšanai nākotnē. Kāda ir pētnieka atbildība (un brīvība): informēt par to konkrēto cilvēku, viņa radiniekus vai ārstus? Vai tomēr "neaplaimot" ar savu atklājumu? Vieglprātīgāks, bet arī interesants gadījums bija šogad Šveicē. Notika pētījums, kurā ar gēnu analīzes metodi tika meklēti pēcteči kādai 18. gadsimtā dzīvojušai dāmai, garīdznieka sievai Annai Katarīnai Bišofai. Izrādījās, ka pēctečus var atrast un viņi ir patīkami ieinteresēti, tomēr ir jautājums: vai pētnieki rīkojās pareizi, visai pasaulei paziņojot, ka šī garīdznieka sieva sirgusi ar sifilisu? Nu, it kā tā ir pētnieciskā brīvība, un galu galā tolaik daudzi slimoja ar sifilisu. No otras puses, it kā derētu padomāt arī par pēcteču izjūtām un šo informācijas daļu nepubliskot. Ej nu sazini, kā pareizi…
4