2020. gads nebija labs gads Austrumeiropas demokrātijām.
Tālākais teksts ir konstruēts šādi: konkrēti piemēri, lai ilustrētu apgalvojumu par demokrātijas problēmām, vienā teikumā formulējot vispārinātu "diagnozi".
Mutes palaišana kļūst par ikdienu. Sāksim ar tuvākajiem kaimiņiem. Ņemot vērā to, cik bieži Igaunija tiek minēta kā paraugs Latvijai, ir kārdinājums ļaunpriecīgi norādīt, ka skandalēšanas ziņā kaimiņi ziemeļos šogad mūs apsteiguši. Tomēr neredzu jēgu gandarīti secināt: "Viņi nemaz nav par mums labāki," jo galu galā mūs interesē tendence. Tātad vēl nesen Igaunijas valdībā ļoti svarīgos iekšlietu un finanšu ministru posteņus ieņēma attiecīgi tētis un dēls Marts un Martins Helmes. Abi kungi politikā ir jau krietnu laiku, viņu domāšanas un retorikas īpatnības labi zināmas, tomēr šoruden abi pārspēja paši sevi. Vispirms viņi prezidenta vēlēšanas ASV publiski raksturoja kā negodīgas un nedemokrātiskas, bet vēlēšanās uzvarējušo Džozefu Baidenu nodēvēja par korumpētu. Tiesības uz viedokli ir ikvienam, tomēr Igaunijas prezidente bija spiesta sasaukt Drošības padomes sēdi, un tētuks Marts bija spiests amatu pamest. Savukārt dēls Martins nerimās un jau dažas nedēļas vēlāk aplaimoja Igaunijas publiku ar atklāsmēm par to, ka Covid-19 ir Ķīnas "bioloģiskais ierocis" un citām valstīm nostājā pret Ķīnu attiecīgi arī jāreaģē.
Lai nebūtu pārpratumu: simpātijas pret Trampu ir ikviena tiesības, tāpat kā nepatika pret liberāļiem; autoritārais režīms Ķīnā patiešām izturējās nekorekti pret saviem un citu valstu pilsoņiem pandēmijas sākumposmā, tādēļ citām valstīm, piemēram, Austrālijai, kas vēlas izmeklēt notikušo, uz to ir visas tiesības, lai ko arī klaigātu Pekina. Tomēr valdības locekļiem nevajadzētu šajā tāpat viegli jukušajā pasaulē publiski nodarboties ar konspiroloģijas veicināšanu ("dziļā valsts" ASV gadījumā, "nedabīgā" koronavīrusa izcelsme). Tomēr visbūtiskākais ir tas, ka šāda mutes palaišana patiesībā ir kļuvusi tik ierasta, ka faktiski tapusi arī par ikdienišķu politiskās retorikas sastāvdaļu. Posteņa zaudēšana dažkārt politiķim nav nekāds sods (varbūt pat otrādi), un vispār traci saceļ tikai šaurs politiķu un mediju slānītis. Piemēram, Nacionālā apvienība, kuras līderi, salīdzinot ar Helmēm, ir nosvērti un prātīgi ļaudis, Latvijā nekādi nereaģēja uz radniecīgās partijas EKRE redzamāko pārstāvju publiskiem, atvainojiet, murgiem un kūdīšanu. Jo acīmredzot uzskata to par Igaunijas Konservatīvās tautas partijas (EKRE) "iekšējo lietu". Tātad, it sevišķi, ja jūs dzīvojat globālās politikas perifērijā – un gan Baltija, gan visa Austrumeiropa tur arī atrodas –, jūs varat muldēt visu, kas ienāk prātā.
Nabadzīgs, bet vienalga agresīvs. Pieļauju, ka vairumam lasītāju Bulgārija neliekas sevišķi interesanta Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts (dalību abās organizācijās atgādinu speciāli). Nu, trūcīgāka pat par Latviju, korupcija, oligarhi – nekas īpašs. Tomēr, izrādās, pat vājie pamanās atrast vēl vājākus, kuriem uzbrukt. Turklāt PSRS laikā par 16. padomju republiku dēvētā Bulgārija nu kļuvusi tik šovinistiska, ka rada problēmas gan ES gan NATO. Proti, Bulgārija ir nobloķējusi iestāšanās sarunas starp ES un Ziemeļmaķedoniju. Iemesli ir "burvīgi": vēlme, lai maķedonieši atzīst, ka tādas maķedoniešu valodas nemaz nav – tas esot bulgāru valodas dialekts (pasakiet to, piemēram, čehiem un slovākiem…), tāpat maķedoniešiem esot jābeidz "nepareizi" traktēt Otrā pasaules kara notikumus. Bulgārijas vicepremjers un vienlaicīgi aizsardzības ministrs publiski salīdzinājis Ziemeļmaķedonijas karogu ar "ventilatoru" un piedraudējis ar karavīru nosūtīšanu, lai aizvāktu kaimiņvalstī "nepareizos" pieminekļus. Tas nav nedz smieklīgi, nedz margināli, jo Bulgārija, izmantojot to, ka jau ir ES un NATO dalībvalsts, reāli šantažē kandidātvalstis – piemēram, Albānija piekāpās prasībai valstī dzīvojošo maķedoniešu minoritāti definēt kā "bulgārus". Un "vecā Eiropa" klusē, jo tai, kā saka, ir citi svarīgāki jautājumi. Jāpiezīmē, ka līdzīgi Ungārija – demokrātijas "citadele" Eiropā – izmanto savu dalībvalsts statusu, lai izdarītu spiedienu uz Ukrainu, rupji jaucoties Kijevas un ungāru minoritātes attiecībās.
Sīkos zagļus iesēdina, lielos… Esmu spiests atgādināt, ka augusta vidū vispārējas eiforijas atmosfērā "Satori" rakstīju, ka Lukašenko nekur "neaizies" un ka ar masu demonstrācijām nepietiek, lai autoritārais režīms Baltkrievijā sabruktu. Tolaik es prognozēju, ka pārmaiņu piekritējiem Baltkrievijā jāgatavojas "mēnešiem" ilgai cīņai. Tomēr runa nav par manas prognozes piepildīšanos. Runa ir par to, ka jau toreiz, augustā, paudu bažas – "Eiropa" baltkrievus nodos. Un nodeva arī. Decembrī to sāka publiski atzīt paši baltkrievu opozicionāri, bet interesantākie – ja var lietot šo vārdu gadījumā, kad runa ir par nelietību – ir iespējamie iemesli. Piemēram, kad decembrī sankciju pret Baltkrievijas amatpersonām un struktūrām saraksts tika papildināts, situāciju zinošie baltkrievi norādīja, ka papildinājums ir lielā mērā bezjēdzīgs, jo tajā iekļauti uzņēmumi, kas vairs nav režīma "kases" galvenie pildītāji; šie eksperti arī norāda, ka no saraksta "pazūd" biznesa struktūras, kas apkalpo ne tikai Lukašenko, bet arī Putina režīmu. Citiem vārdiem sakot, lai demonstrētu savu solidaritāti (?) ar baltkrieviem, Eiropa ir gatava sankciju sarakstā likt kaut visus Lukašenko šoferus un apteksnes, bet vairās aizskart Kremli.
Es negribētu, lai šī izklausās kā kārtējā vaimanāšana par to, ka arī Rietumi runā vienu, bet dara kaut ko citu – liekulība vispār ir starpvalstu attiecībām raksturīga. Runa ir par to, ka t.s. reālpolitiķu izveidotā konstrukcija – pret mazāk nozīmīgiem neliešiem rīkojamies samērā izlēmīgi, ar nozīmīgiem mēģinām kaut ko sarunāt – ir tuvredzīga. Pēc tam, kad liberāļi bija no sirds (un pamatoti) izsmējušies par to, ka Viktora Orbana tuvs sabiedrotais, dedzīgs t.s. tradicionālo vērtību aizstāvis, ar narkotikām tika pieķerts Briselē pandēmijas dēļ neatļautā geju ballītē, apcerīgāki autori rakstīja: labi, ko šis skandāls mainīs? Orbans turpina demokrātijas izravēšanu Ungārijā, bet ir vajadzīgs Eiropas iekšpolitiskajās intrigās, tādēļ viņam joprojām ar lielu burkšķēšanu un ņurdēšanu šīs izdarības tiek piedotas. Piemēram, viņam (un Polijai) faktiski izdevās izskalot no Eiropas Savienības daudzgadu finanšu plāniem nosacījumu, ka, ja dalībvalsts pārāk aizraujas ar, teiksim, tiesu neatkarības graušanu, naudas plūsmas var samazināties. Un tālāk? Mana prognoze: 2022. gada parlamenta vēlēšanās Orbans atkal pārliecinoši uzvarēs. Kā varonis, kuru "visvarenā Brisele" nav spējusi pierunāt piekāpties. Tas pats attiecas uz Poliju. Daļu nacionālā līmeņa mediju valdošā partija šo gadu laikā ir jau pakļāvusi; pēc tam kad valstij piederošais enerģētikas (!) uzņēmums būs pabeidzis Polijas reģionālo mediju iegādi, var trīs reizes minēt: vai režīms uzskatīs, ka var rīkoties vēl agresīvāk?
Simboliskie "austrumeiropieši" dažkārt pārmet tikpat simboliskajai "Rietumeiropai" (vai tajā ietilpst arī, piemēram, Malta?) augstprātīgu aizbildnieciskumu. Tāds nenoliedzami pastāv, bet pastāv arī labu vēlošs aizbildnieciskums. "Viņi ilgi dzīvojuši totalitārismā, ir jābūt iecietīgiem" utt. Tās ir muļķības – cilvēka pašcieņa un atbildības sajūta var pastāvēt arī bez demokrātiskām struktūrām, un šīs īpašības nekur nepazuda arī totalitārisma apstākļos. Tādēļ cilvēka brīvību izkropļošanas epizodēm Austrumeiropā nav nekāda attaisnojuma. No šī viedokļa 2020. gads neiepriecināja.
1