Komentārs
17.08.2020

Baltkrievija: revolūcijas nebūs

Komentē
0
Saglabā

Protestētājiem Baltkrievijā jārēķinās ar ilgu, disciplīnu paģērošu procesu, lai viņu prasītais īstenotos.

Rakstot šo tekstu 13. augusta vakarā, apzinos, ka mana prognoze var būt kļūdaina (proti, pārāk pesimistiska), tomēr formulēšu to: Lukašenko nekur "neaizies". Baltkrievijas sabiedrības daļa, kas vēlas pārmaiņas, var, maksimums, cerēt uz mazāk brutālām represijām, maigākiem sodiem aizturētajiem un/vai krimināllietu neierosināšanu, režīma retorisku gatavību "sākt dialogu ar sabiedrības pārstāvjiem". Viss. Eiropas Savienība varēs deklarēt, ka tās dalībvalstu aicinājumi ir sadzirdēti un izpildīti, un nebūs pat melots. Baltkrievijas sabiedrības vairākums (cik es saprotu, tas tiešām ir vairākums) paliks aci pret aci ar nepieciešamību izšķirties, ko darīt tālāk. Kāds no šajās dienās lasītajiem ekspertiem norāda, ka situācija Baltkrievijā atgādinot Poliju, kad pēc sabiedrības aktivizēšanās 1980. gadā (kad izveidojās neatkarīgā arodbiedrība "Solidaritāte") 1981. gadā uz nepilniem diviem gadiem vienkārši tika ieviests kara stāvoklis, un komunistiskais režīms, protams, galu galā sabruka – 1989. gadā. Opozīcija izturēja, bet līdz uzvarai pagāja gadi.

Savu pilsonisko nostāju dažādos veidos paudušie Baltkrievijas cilvēki ir apbrīnas vērti, tādēļ tālāk iezīmētās vietējās īpatnības nav formulētas ar kādu aizbildniecisku zemtekstu. Citiem vārdiem sakot, Baltkrievijā objektīvu iemeslu dēļ ir bijis mazāk iespēju izveidoties oficiālajai valsts varai paralēliem ietekmes centriem, kas ļautu pārmaiņu pieprasījumam saglabāt aktivitāti ilgākā termiņā.

Traģikomiskā kārtā viena no īpatnībām ir tā, ka baltkrieviem jau ir sava valsts, pareizāk sakot, tās atribūti. Piemēram, Kosovas albāņiem nu jau bijušajā Dienvidslāvijā šajā ziņā bija vieglāk: valsti, kurā viņi dzīvoja, vairākums no kopienas uztvēra kā skaidru pretinieku, rezultātā tika izveidotas ilgtspējīgas, reāli funkcionējošas nelegālas izglītības, savstarpējas sociālās palīdzības un citas koordinēšanās sistēmas. Baltkrievi nevar veidot "paralēlo valsti" paši savā valstī. Jau pieminētajā Polijā pēckara desmitgadēs alternatīvs intelektuālais un organizatoriskais centrs bija katoļu baznīca. Tās pozitīvo lomu nevajadzētu pārspīlēt (kaut tāpēc, ka arī šajā struktūrā netrūka slepenpolicijas ziņotāju), tomēr tā bija reāla alternatīva. Cik noprotams, reliģiskajām konfesijām Baltkrievijā šādas lomas nav. Baltkrievijā – atšķirībā no Ukrainas – nav arī savas, simboliski izsakoties, Rietumukrainas, proti, reģiona, kas tā īsti nekad netika sovjetizēts pilnībā, toties saglabāja zināmu kareivīgumu attieksmē pret valdošo iekārtu. Cik saprotu, trūkst arī neatkarīgu un vienlaicīgi biedru skaita ziņā kuplu arodbiedrību. Respektīvi, baltkrieviem faktiski no nulles punkta jāveido pilsoniskās sabiedrības struktūras, kas var funkcionēt kā paralēli varas centri. Baltkrievi nedēļas laikā ir izdarījuši ļoti daudz, bet ļoti daudz darāmā būs priekšā, lai noturētu organizētu, efektīvu spiedienu uz režīmu.

Pēc tam kad esmu iezīmējis ne pārāk gaišu versiju par tālāko, ir jēga atgriezties pie jautājuma – kāpēc vispār tik pesimistisks skatījums? Tāpēc, ka runa ir par autoritāru, nevis par demokrātisku valsti. Piemēram, Rietumos ir baltkrieviem labu vēloši eksperti, kuri uzskata, ka Lukašenko nevar atļauties šāda līmeņa naidu sabiedrībā, jo tas slikti atsaukšoties uz valsts ekonomiku, kas jau tāpat nav izcilā stāvoklī [2]. Sancta simplicitas! Ja budžetā nebūs naudas, Lukašenko vienkārši samazinās visus izdevumus, finansējumu saglabājot vien spēka struktūrām. Cilvēki būs neapmierināti? Un? Mēs šobrīd redzam, ka Lukašenko režīmam jau ir savas metodes attiecībā uz neapmierinātajiem. Tā ir Rietumu demokrātijām piemītošas loģikas, ko vulgāri varētu formulēt kā "var jau cilvēkus čakarēt, bet ar mēru!", piemērošana pavisam citai situācijai. Tādi personāži kā Lukašenko ir līdzīgi Ivanam Bargajam Lungina 2009. gada filmas "Cars" nobeigumā – viņš sēdēs viens pats tronī tukšā, izpostītā zemē, bet sēdēs pilnā valdnieka regāliju krāšņumā. Kā aizvadītajā nedēļā kādā intervijā teica Ukrainas pirmais prezidents Leonīds Kravčuks, kurš Lukašenko pazīst labi, pēc atrašanās pie varas 25 gadu garumā cilvēks neredz savu dzīvi bez pierastā absolūtas varas apjoma. Turklāt tas nav tik neprātīgi, kā izklausās – šādai nostājai ir sava loģika. Lukašenko un viņam līdzīgi personāži kompromisu uztver ne tikai kā pazemojumu, bet arī kā vājuma demonstrēšanu, kas savukārt nozīmē iespēju, ka dārgie līdzgaitnieki var kļūt nelojāli, un vadonim tas var slikti beigties.

Līdzgaitnieku pieminēšana te labi iederas. Informatīvajā telpā izskanošās ziņas, ka, lūk, parādās pirmie "atkritēji" Lukašenko režīma varas struktūrās, ir vēlamā uzdošana par reālo. Pērn Venecuēlā vairāki armijas augstākās virsniecības pārstāvji pārgāja opozīcijas pusē, un demokrāti cerēja, ka viņu piemēram tūlīt sekos arī armija kopumā un tad Maduro režīms sabruks. Nesabruka. Ar dažām (vienu, trijām, pat desmit) epizodēm ir par maz. Tā tas nenotiek. Diktatoru gāž apvērsuma rezultātā, kad līdzgaitnieki ir garākā laika periodā pārliecinājušies, ka fīrera stutēšanā mīnusu ir vairāk nekā plusu. Visu cieņu tiem, kuri šobrīd paziņo, ka nespēj turpināt apkalpot Lukašenko varas sistēmu, tomēr tie ir individuāli cilvēciskās pašcieņas akti, kurus pārējā sistēma var viegli interpretēt kā mīkstos ar "vāju nervu sistēmu". Lūzums notiek tad, kad režīma apkalpotāji nevis, atvainojiet, plēš kreklu uz krūtīm pilsoniskās apziņas uzplūdā, bet secina, ka viņiem izdevīgāk – tieši izdevīgāk! – ir Priekšnieku, Batjku, nodot. Lai tas notiktu, baltkrieviem jāmāk pašorganizēties tā, lai ar dažādām akcijām (ielās, streiki utt.) arī augusta beigās, arī septembrī, oktobrī Lukašenko galmam atgādinātu, ka nekas nav beidzies, ka iegrimšanas apātijā šoreiz nebūs. Un tad, iespējams, arī režīma augstākā ešelona pārstāvji vienosies, ka, tēlaini izsakoties, jāzvana Vladimiram Vladimirovičam, lai ieminētos, ka Aleksandrs Grigorjevičs, šķiet, ir "izsmēlis savu resursu" un jāmeklē citi risinājumi. Ciniski? Jā, bet savulaik tā notika PSRS satelītvalstu elitēs, kuru iekšējās intrigās galīgais soģis bija Kremlis, un lielu atšķirību starp totalitāro sistēmu noteiktā reģionā tolaik un tagad nav. (Starp citu, Kazahstānā pērn Tokajevs stājās Nazarbajeva vietā lielā mērā tāpēc, ka ir saprotams Krievijai – augstāko izglītību ieguvis Maskavā, bijis Krievijai draudzīgs Kazahstānas ārlietu ministrs utt.)

Kā Rietumi, tostarp Latvija, var palīdzēt baltkrieviem viņu maratonā? Pirmkārt, visas iespējamās personālās sankcijas pret režīma augstāko slāni un, protams, nekādu nākamo (2021. gadā) Pasaules čempionātu hokejā Baltkrievijā (iespējams, ka šī sporta veida cienītājam Lukašenko šis būtu pat sāpīgāks trieciens par sankcijām). Otrkārt, visa veida palīdzība Baltkrievijas nevalstisko organizāciju sektoram un pilsoniskajai sabiedrībai. Līdz šim šajā aspektā galvenokārt strādājušas Polija un Lietuva, turpmāk nepieciešama lielāka arī citu demokrātisko valstu iesaistīšanās.

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!