Gaļa un desa, uz maizītes, kellogi

– Cik savādi jūs redzēt šajā upes pusē, – ar šādiem vārdiem mani tikko sveica pustumša centra bāra krodzinieks. Vēl vairāk par to, ka viņš, neraugoties uz pazīšanos, mani joprojām uzrunā uz "jūs", pārsteidz tas, cik ļoti viņam ir taisnība. Jo visa dzīve, tā notiek tur – Āgenskalnā. Pļāpājot pirtī, skriešanas koptreniņos, darbā ar klientiem vai arī Pārdaugavā satiekot kādu tur ieklīdušo, allaž lielos, ka to upi šķērsot – to man tikpat kā nevajag, bet, kad vajag, tad daru to ar gariem zobiem. Arī tagad esmu Dzirnavu ielā kaut kā ieklīdusi, lai novilcinātu laiku, jo tāda jēdzīga kinoteātra kreisajā krastā gan mums vēl nav. Viss pārējais ir, bet kinoteātra, lūk, nav. Arī ideālais nemaz nav ideāls.

Savā galvā esmu sarakstījusi vairākas mīlestības vēstules Āgenskalnam. Tās ir tapušas, tinot kāsi Mārtiņa kapos, kamēr draugs pusi sava alus izlej uz zemes mirušajiem par godu. Esmu tās pie sevis virknējusi, stāvot pie nelāgu galu Daugavā ņēmušā diplomāta un rakstnieka Anhela Ganiveta nama Baložu ielā vai pie turpat netālu esošā Alīses torņa. Manā Pārslas ielas dzīvoklī ir piedzīvotas mūža skaistākās un arī skaudrākās nedēļas, bet Pils bārā pieredzēti kā cilvēcīgākie, tā arī atsvešinātākie vakari. Cik viegli iemīlēties apkaimē, kurā koks, nams, dzīvnieks un cilvēks pastāv harmoniskā līdzsvarā. Nesen gāju pa Vilku ielu – tā ir tāda maza ieliņa ar bruģētu ceļu un dažiem augstiem namiem –, un tur kaut kur pašā augšā pa logu uz tukšo ielu skatījās gaišmatains bērns. Es māju viņam tik ilgi, kamēr viņš pamāja pretim, un es nodomāju, ka nekā foršāka dzīvē nevar būt.

Āgenskalns mani ir iemācījis pievērst uzmanību sīkumiem, ielu dzīves mazajām situācijām. Ļaudīm, kas cits ar citu sarunājas, izkārušies pa saviem koka logiem. Gleznām, kuras caur stiklu var aplūkot karājamies aizkaru neapgrūtinātos dzīvokļos. Paukotājus, kas pilnā ekipējumā trenējas privātmājas pagalmā. Sliežu apkopes darbiniekus. Pastnieci, kurai šajā laikā sejai priekšā ir milzīgs plastmasas vairogs, bet viņa tāpat visu laiku smaida. "Maximas" pārdevējas, kuras vienu dienu strādā, bet citu dienu turpat uz manas ielas staidzina savus suņus. Šajā pašā "Maximā", starp citu, vienreiz tika atrasts spieķis. Kāds pircējs bija mierīgi aizgājis bez tā. Spieķi nodeva apsargam. Savukārt Āgenskalna pasta nodaļā reiz kāda sieviete bija ieradusies nosūtīt Satversmes tiesai vēstuli, lai atgūtu "izvarotās vēsturiskās pagastu robežas". Turklāt, ja apnīk blenzt uz cilvēkiem, var skatīties uz lielajiem, skaistajiem kokiem. To te ir tik daudz.

Kad mana mīlestība pret Āgenskalnu jau bija kļuvusi neizmērojama un es sāku ievērot pat vismazākos niekus, parādījās tie. Dažādu izmēru, netīrības pakāpes, dažādās valodās tapuši. Rokām rakstīti, zemē nomesti iepirkumu saraksti. Atceros, kā pirmo pamanīju uz Mērsraga ielas savus trīs četrus gadus atpakaļ. "Cīsiņi, baltmaize, pelmeņi", kaut kas no tās sērijas. Skaists rokraksts. Es to pacēlu, iebāzu kabatā un pie sevis puspajokam noteicu, ka turpmāk zemē neatstāšu nevienu iepirkumu sarakstu, ko vien Āgenskalna ielās atradīšu. Šī pirmā zīmīte jau ir pazudusi, izmesta. Varbūt kaut kur uz kādas ielas mētājas. Taču vieta tukša ilgi nestāvēja. Kā jau viss cilvēka dzīvē, arī šī apņemšanās aizgāja pārsteidzoši tālu. Bet laikam jau tā ir – kolīdz sāc kaut ko redzēt, to vairs nevar neredzēt. Pēkšņi iepirkumu saraksti mētājās visur. It kā tik dīvaini – dzīvojam laikmetā, kuri daži sūdzas, ka viedtālruņu dēļ vairs nemāk rakstīt ar roku, bet re, cik daudz rokrakstā atstātu liecību atrodas uz ielām. Turklāt kā tas notiek? Šīs zīmītes gandrīz nekad nav saburzītas, salocītas, apzināti izmestas. Tās gluži vienkārši krīt. Bet es paceļu. Pamanīt uz zemes ar roku rakstītu zīmīti, turklāt konstatēt, ka tā ir labi saglabājusies, salasāma iepirkumu lapiņa – tas ir mans triumfs. Šādos brīžos manāmi uzlabojas garastāvoklis.

Savāktās zīmītes lieku vecā tējas kārbā. Šībrīža statistika ir šāda: 17 saglabājušās zīmītes no Āgenskalna (vairākas esmu pazaudējusi), tad vēl trīs no Berlīnes un viena no Briseles. Iepirkumu sarakstus uziet arī ārzemēs pat īsti nebija manā plānā, taču reiz Berlīnē, vēlu naktī gaidot metro Nollendorfa laukuma stacijā, tās mani tur gaidīja. Divas pie afišas piestiķētas līmlapiņas. Kaut kas par ķiplokiem, citroniem un olīveļļu.

Kaut kas šajās zīmītēs ir ļoti mīļš, cilvēcisks. Mudina domāt par apstākļiem, kādos lapiņa sarakstīta, tās iespējamo kontekstu, rakstītāja dienas plāniem, ēšanas paradumiem, citiem ieradumiem. Piemēram, viena ir šāda, atļaujiet nocitēt:

1) Kaus. siers
2) Lakto
3) TV progr.
4) Salāti
5) Anitai dāv.
6) Šampūns?
7) Sāļie cepumi
8) "Baltcom"

Ko Anita saņēma dāvanā? Cik ilgi Anita pazīst zīmītes autoru/autori, un vai Anitai patika dāvana? Kādus svētkus viņa svinēja? Kā noritēja šīs svinības, un vai Anitai nākamajā rītā sāpēja galva? Kāpēc šampūns ir uz jautājuma zīmes, bet baltkoms pasvītrots?

Cita, manuprāt, patiesībā ir dzejolis:

Olas, krējums,
piens, kausētais siers,
1. gurķi
gaļa un desa
uz maizītes
kellogi.

"Uz maizītes" jeb "uz maizes" ir frāze, kas zīmītēs parādās ne vienu reizi vien. Manuprāt, tās lietojums liecina par to, ka cilvēks, kas zīmīti rakstījis, pats arī dodas iepirkties. Zīmītes, kuras iedotas līdzi kādam citam, ir aprakstošākas un noteikti ne tik mīklainas. "Uz maizītes" – tas galu galā var būt jebkas. Vai varbūt tas ir viltīgs pārbaudījums attiecību kvalitātei? Tā sakot, ja tu atnes pareizo "uz maizītes", tad tevi var precēt nost, bet, ja atstieptais kausētais siers nav īstais, šķiramies kā draugi? Citās zīmītēs uzticības pakāpe tomēr ir zemāka. Tā, piemēram, kādam sarakstam pie ieraksta "Baltmaize ar sēklām" klāt piezīmēts, kā aptuveni jāizskatās šai maizei – tai jābūt kantainai. Tukuma ielā tika sastapta lapiņa, kurā pie ieraksta "desa ar sieru" iekavās piemetināts "dzeltenā apvalkā". Gadās, ka mani atradumi pasaka pat tā kā drusku par daudz. Reiz "Maximā" gaļas plauktā atradu zīmīti, kas izgriezta no kāda medicīniska izraksta, salasāms ir pat personas kods. Kāda cita mētājās uz Mazās Nometņu ielas un ir sarakstīta uz PTAC darbinieces vizītkartes.

Ir daudz zīmīšu krievu valodā. Te viena:

колбаса вар.
орехи - Mego
огурцы
почта
щавель
капустн. сок.
минералка
халат
крокшы

Bet otrā pusē šim sarakstam kā vientuļš sērdienis atstāts viens vienīgs vārds (un es domāju, ka te ir semantiskās izpētes lauks literatūrzinātniekiem un visu novirzienu filosofiem):

хрен

Manas dedukcijas spējas mudina domāt, ka kāpostu sulas un mineralkas klātbūtne šajā zīmītē liecina par visai svinīgu iepriekšējās dienas vakaru. Vai varbūt tās ir meistarīgas plānošanas spējas un tiek domāts par nākotni? Halāta un krokšu iekļaušana liek atmaigt sirdij – arī mēs, jaunie un ņiprie, reiz nonāksim savā dzīvē tādā punktā, kur vajadzēs. Vajadzēs to halātu un krokšus, bet pēc tam – hrenzin kas.

Vēl pāris citāti, lai aizpildītu šī "Satori" raksta vārdu skaitu:

Puravu
bulkas
desa žāv.?
šķiņķis
piens
ūdeņi
Pelmeņi
Kafija
siers
Sāls
Kaķim zooveikalā
šok. Solvitai

vai

Optrex (eyewash)
vine tomatoes
maltloaf
Snacks for you tomorrow

Paceltos iepirkumu sarakstus patlaban publicēju savā feisbukā, bet no sākuma liku grupā "Patiesais Āgenskalns". Nepagāja ilgs laiks, līdz iepirkumu sarakstus pamanīja arī citi āgenskalnieši, sūtīja man, lika tajā pašā grupā. Vēlāk man fotogrāfijas ar zemē paceltām zīmītēm sāka pienākt arī no citām Latvijas un Eiropas pilsētām. Ja jums līdz šim nebija nācies domāt par to, ka zemē nomesti, ar roku rakstīti iepirkumu saraksti ir reāla parādība, tad ceru, ka pēc šī raksta izlasīšanas jūs kādu laiku nespēsit domāt ne par ko citu.

Šodien, cita starpā, iegāju Vīlipa ielas "Maximā". Pie kases piesteidzās kāda tante un prasīja pārdevējai:

– Nataša, palīdzi, lūdzu – jums ir ženskije konservi? Jeb kas te rakstīts…

Viņas rokās bija lielizmēra iepirkumu saraksts, kura autore acīmredzot nebija viņa pati.

– Ženskije?! Nē, tādu gan mums te noteikti nav, – noburkšķēja Nataša. Viņai nebija laika šai diskusijai.
– Ā, nē, konskije, konskije jums ir?
– Nē, tādu arī mums nav!

Zirga gaļa, starp citu, nemaz negaršo slikti. Tas viens. Otrs – mīliet savas apkaimes un to mazās ikdienas parādības. Jo bez cilvēka nevar, un, kā rakstīja Romēns Garī: "Ir jāmīl."