Skaidrai valodai vajag skaidru domu

Uz melna dēļu šķūņa Cēsīs stāvā, līkā ieliņā ar krītu bija rakstīts ŽEGLOVS un ŠARĀPOVS. Šo to es jau zināju par citu valodu personvārdu atveidi latviešu valodā, t. i., fonētisko transkripciju, un nodomāju – redz, kāda pilsēta, puikas televizorā skatās krievu filmas, tāpat kā mēs visi, bet varoņu vārdus uz sienas raksta latviski. Tajā 1988. gadā Rīgā uz sētām pārsvarā bija rakstītas krievu rupjības, arī Zorro, varbūt vēl Metallica. Un es nopriecājos par nesabojātu valodas izjūtu: tā garumzīme latviski tur, protams, ir, tāpēc arī bez garas domāšanas uzrakstīta, lieliski darīts – Cēsu puika! Tikai, kad man darbā vecie enciklopēdisti paskaidroja, ka krievu valodā tas nav garums, bet vienkārši uzsvērtā zilbe, kuras patskani izrunā garāk, un ka krievu valodas īpašvārdiem tāpēc latviski garumzīmes nepienākas, tad noliecu galvu šīs valodnieku vienošanās priekšā, nopūtos un garumzīmes nerakstīju ne Strekāviniem, ne Pitālovai. Sasodītā Pitalova, skaidri taču redzu, ka vietvārds cēlies no Pie-Tālavas, nu labi.

Pēc tam vēlāk kādu laiku turējās Ušakova Rīga, kuras domes censoņi noplēsa baltajiem robežas burtiem RĪGA garumzīmi no Ī un uzlika tās vietā zilibaltu sirsniņu par prieku tā sauktajiem Rīgas krievvalodīgajiem. Pagāja vairāki gadi, kamēr pēc tuvu pazīstamu kultūras darbinieku (Zandere, paldies!) uzstājīga pieprasījuma garumzīmi atjaunoja.

Un tas turpinās arī tagad. Ar "tas" es domāju tādu kā kaunēšanos, pazemīgu izpatikšanu, provinciālu maziskumu. Paskatieties uz festivāla RIGA JURMALA logo. Sākumā jau, gribēdams palīdzēt, viņiem kāds aizrādīja, ka aizmirsušās garumzīmes uz divu populārāko Latvijas pilsētu vārdiem. Toreiz tās garumzīmes uzlika, bet tagad, skatos, atkal afišās nav. Tīšām? Lai apliecinātu ko? Pajautājiet Elīnai Garančai, kā starptautiskā dažādu valodu vidē izturēties pret šīm lietām: "The Best of Elīna Garanča".

Par valodas kļūdām tīklos un medijos man smiekli nenāk. Ko tur daudz pievērst uzmanību sīkumiem, galvenais – lai tikai ir puslīdz saprotams, ko rakstītājs grib teikt. Mēs visi gribam būt saprasti un nebūt pārprasti – manuprāt, īstā pareizrakstības jēga. Grāmatas un biezie žurnāli ir vietas, kur visam jābūt tīram un saprotamam, jā, arī kā liecinājumam par to, kāda latviešu valoda ir tieši pašlaik – vēlāk būs, ar ko salīdzināt. Ar to esmu aizņemta, tas man rūp.

Ja tā padomā, kādos apstākļos mūsdienās esam spiesti rakstīt, arī apspriest lielus pirkumus – uz gājēju pārejas skatoties telefonā, kura ekrānā pie tam vēl spīd saule. Otrā galā kāds stāv uz vienas kājas Spānijā lielveikala laikošanas kabīnē spoguļa priekšā un gaida manu atbildi. Viena meitene stāstīja, kā pazaudējusi potenciālu boifrendu pēc vacapa ziņas: "Es nevaru būt tavs draugs!" Tajā dienā saraksti viņa neturpināja. Kad jau bijis par vēlu, puisis izskaidrojis savu kļūdu, liktenīgo sīkumu: "Ko tu ņemies, es vnk netrāpīju – gribēju rakstīt ?, bet tas ir blakus !" Bet rūgtums paliek, kā teikts vecā anekdotē.

Arī par pieklājīgu iestāžu darbinieku oficiālajām atbildēm ar kļūdām un bez loģikas es vairs nebrīnos, tādēļ ka vairs neceru uz nedalītu uzmanību, ko kāds ierēdnis man veltītu. Tas darbinieks raksta man, bet viņam ir vaļā ģimenes čats, kolēģu čats, draugu čats, visi tiešsaistē sarakstās, varbūt vēl austiņās skan mūzika vai podkāsts. Nu, ceru, ka podkāsts ne, tas gan būtu par daudz.

Sirsnīgi nobrīnos tikai tad, ja cilvēks netiek galā ar vienu teikumu, turklāt tādu, kurā viņš pats ir materiāli ieinteresēts. Piemēram, publicē sludinājumu: "Jauna ģimene labprāt izīrēs mazu dzīvokli Rīgā vai Pierīgā." Man gribējās viņiem iekomentēt: "Hei, ģimene, cik jums ir to dzīvokļu, ko izīrēt? Izlabojiet savu kļūdu – "izīrēs" raksta tad, ja ir lieki dzīvokļi; ja nav, kur dzīvot, tad jāraksta "noīrēs"."

Divdabja teicieniem ir liela piekrišana, skaitās, ka tā sanāk ātrāk un īsāk, pat vēl īsāk par palīgteikumu. Divdabja teicienu, kā zinām, veido ar dažādiem divdabjiem, to izskaņā var būt -ot (-oties), -dams, -dama, -is, -usi, -ts, -ta, taču redzu, ka tagad tie netiek izmantoti, palicis tikai viens ar izskaņu -ot, ko raksta visur, visos gadījumos: "Uzkrītot kokam, traumas gūst vīrietis." Vīrietim vajadzēja skatīties, kur kāju likt, un nekrist virsū nekādam kokam, es teiktu. Vai bija otrādi – koks uzkrita? Tad tā arī vajadzēja rakstīt, dārgais portāla hedlaineru rakstītāj: "Traumas gūst vīrietis, kuram uzkritis koks."

Līdzīgi ir ar "jo" – palīgteikumiem ir daudz dažādu ievadītājvārdu, bet esam palikuši pie viena paša īsā un ietilpīgā "jo". Izcēlums žurnālā: "Viens no maniem mīļākajiem dzejniekiem Uldis Bērziņš nav ne par kripatu mazāk vērtīgs, jo neveido grafiskās dzejas instalācijas." Manuprāt, teikums nav saprotams, tajā nobrukusi intonācija – ko gribēja pateikt –, pēc jēgas taču ar "jo" sākas nebūtiskas piebildes, bet te ir diezgan svarīgs iemesls, kāpēc autorei dzejnieks ir svarīgs. Es šo vietu labotu uz: ".. Uldis Bērziņš nav ne par kripatu mazāk vērtīgs tāpēc vien, ka neveido grafiskās dzejas instalācijas."

Citur lasu aptauju: "Vai tu dzīvo Saulkrastos, jo te ir svaigs gaiss un laba vide ģimenei?" Gaidāt atbildi "jā" vai "nē", dzīvo vai nedzīvo? Ak nē, aptaujas rīkotāji grib uzzināt iemeslus, kāpēc saulkrastieši dzīvo Saulkrastos, tikai neprot pajautāt. Ja jūs nesaskatāt atšķirību, kāpēc abos šajos piemēros nevajag lietot "jo", tad viss – vilciens aizgājis, latviešu valoda mainījusies, vecās normas nedarbojas.

Ir vēl dažas valodas konstrukcijas, ko mūsdienās vairs negrib lietot, piemēram, "mēs ar brāli", "mēs ar vīru", pavisam aizmirsts ir latviskais "abi divi". Visbiežāk redzu rakstītu "es un mans vīrs".

Kad pieminēja Uldi Bērziņu, skatījos un klausījos, kā dzejnieki, Bērziņa draugi un tad jau arī visi pārējie, ievēroja Ulža prasību uz ģenitīvu "Ulža", nevis "Ulda": ".. es jau nu izlūgtos, lai paradigma netop deformēta kādas pašsacerētas daiļskanības dēļ." [1]

Noteikums, kuram Bērziņš neklausīja, ir šāds: "Latviešu valodā šņāceņu sakopojumi tiek uzskatīti par nelabskanīgiem, tādējādi, lokot vārdu "gaišmatis", ieteikts izvairīties no līdzskaņu mijas (gaišmata, nevis gaišmaša). Personvārdos labskaņas dēļ divzilbju īpašvārdos, kas beidzas ar -tis vai -dis, pēc tradīcijas nav līdzskaņu mijas: Aldis – Alda, Uldis – Ulda, Gatis – Gata, Artis – Arta, Raitis – Raita, Rūdis – Rūda u.c. Bet trīszilbju citādi: Tālivaldis – Tālivalža, Visvaldis – Visvalža." [2] Divās zilbēs tātad ž skan sliktāk nekā trijās.

Man ir sajūta, ka pastāv klusa vienošanās – pa radio pieklājas runāt tādā manierē, ko es saucu par kancelejas stilu. Neesmu pētījusi demogrāfisko šķērsgriezumu, kura paaudze to kultivē – man sanāk, ka vidējā, bet patiesībā tā vienkārši runā visvairāk. Pēteris Blūms un Imants Lancmanis tā nerunā, no viņiem var pamācīties labu publisko runu.

Vārds "kanceleja" ir termins no senākiem laikiem un līdz mūsdienām patvēries tikai vārdu savienojumā "kancelejas preces" un Valsts prezidenta kancelejā. Pajauni dažādu profesiju cilvēki nopietnās sarunās medijos izsakās stīvi un gari, ar visādiem valodas izrotājumiem. Es nezinu, kuras skolotājas kādās skolās tādu stilu māca. "Nepārtraukti saskaroties ar saimnieciskās darbības veikšanai nepateicīgiem apstākļiem, kas rada papildu izdevumus vai samazina gaidītos ieņēmumus, saimniecībām nākas izmantot kādu no krīzes pārvarēšanas stratēģijām."

Varbūt skolā tā vajadzēja rakstīt, lai izpelnītos labu atzīmi?

Un visi tikai dodas. Var taču iet līdzi, iet pāri ielai, braukt uz mājām. Viss tikai norisinās, nevis notiek, visu laiku kaut kas ir nepieciešams – kurš vairs spēj droši pateikt, ka vajag?

Man jau patiktu, ja tie, kas tiek pie vārda, izteiktos īsi un precīzi, bet skaidrai valodai apakšā ir vajadzīga skaidra doma, tur tā nelaime.

Brīžiem liekas, ka kļūdas taisa cilvēki, bet labās lietas notiek pašas no sevis. Tā nav. Valoda attīstās ar dzīvu cilvēku – manu paziņu vai man labi zināmu valodnieku, dzejnieku un, protams, tulkotāju – piepūli un domāšanu. Kāds izdomāja un pēc tam nosauca vārdā svītrkodu – neatceros, ka ar to būtu kāda aizķeršanās, sākām lietot un sapratām, kas tas ir. "Latvijas Vēstnesī" 2017. gada 25. janvārī teikts, ka apstiprināts vārds "kvadrātkods". Kods izgudrots Japānā un angļu valodā nosaukts par Quick Response code jeb QR. Pirmoreiz man to ģenerēja no vārda un uzvārda kādas izstādes paviljonā, tas izskatījās pēc Lielvārdes jostas gabaliņa, bet jaunākais man telefonā ir kovida sakarā. Un tādas pašas drīz būšot arī tramvaja biļetes – tā ka vārds "kvadrātkods" ir ļoti noderīgs. Liels paldies valodniekiem par veiklo reakciju un jēdzīgo terminu, kam nebūt nav jākopē angļu vārda jēga, var taču uz to visu skatīties brīvāk. Bet labu jaunvārdu izplatīšana ir manā, kā arī visu citu valodas lietotāju ziņā.

[1] Mūsu, to Ulžu Bērziņu, ir Latvijā un pasaulē kā raibu suņu. Blomē viens pat dabūja no sievas ar slotu pa muguru, kad viņu mājās pastniece atnesa telegrammu man no manas draudzenes. Un katram tak var būt savi ieskati vsk. ģen. un dsk. nom. un dat. jautājumā. Lai mans god. vārdabrālis paliek vien droši pie saviem ieskatiem un gaumes. Pats es jau nu izlūgtos, lai paradigma netop deformēta kādas pašsacerētas daiļskanības dēļ.

Ak, "Liesmā" reiz mīļās redaktrises gribēja atrunāt – nu, neliec tulkojumā dsk. ģen. "māšu", nav pieņemts, vīpsnās… Naivi tak, vai ne? Tagad rakstām "finanšu” un jūtamies pieņemtības robežās. Tāpat ar II dekl. Kā ir "puiša", "milža", "valša", "Anša", tāpat vajag palikt "Ulža”, "Valža", "Anža" un, protams, "Aša"...

Jā, Aša meita jau paaugusies un ir, vai tu zini, aša meita. Un – nekādas vainas. Bet, ja kādam nepatīk, pilnīgi legāls ir arī šis skolas mācītais smalkais "izņēmums" – lai viņš saka Ata meita.

Kāpēc jātic, ka baltu valodās šņāceņi skan nedaiļi, ja leitis neparko neteiks citādi, tikai Uldžio, Valdžio?..

Uldis Bērziņš, vietnē https://www.apollo.lv/4724173/ulda-vai-ulza-ulza-berzina-atbilde-no-arabijas, pēdējoreiz skatīts 21.07.2021.

[2] Romane, Anita. Latviešu valodas rokasgrāmata, tabulas, shēmas. Rīga: Zvaigzne ABC, 2000.