Žurnālam "Rīgas Laiks" novembrī būs 30 gadu kopš pirmā numura iznākšanas. Tā darbības principi ir redaktoram galvā, korektūras principi ir korektoriem pirkstos. Laiku pa laikam nodomājam uzrakstīt "Rīgas Laika" valodas vadlīnijas vai vismaz ko līdzīgu kārtības rullim. Neesam vairs jauni, atmiņa var pievilt jebkurā brīdī, pa brīdim pieviļ jau tagad.
Redakcijā no seniem laikiem pats par sevi saprotams, ka nelietojam vārdus "diskurss", "zemapziņa" (izņemot slavenajā Vizmas Belševicas citātā "Pieklājīgam cilvēkam zemapziņas nav"), savstarpējā e-pasta sarakstē nerakstām "jauku dienu" – mēs taču kopā strādājam, ikdienā apmaināmies pusgataviem failiem, kam tādas formalitātes. "Liekas" ir labāk par "šķiet" – tīrāks, bez šņāceņa, "vajag" ir labāk nekā "ir nepieciešams", jo īsāks un konkrētāks, "visdrīzāk" ir labāk par "visticamāk", kaut vai tādēļ, ka to neliek komatos, bet "visticamāk" jāliek. "Samērā" ir labāk par "salīdzinoši". To visu labojam.
Es teikšu vēl vairāk: jauni cilvēki domā, ka "Rīgas Laiks" vienmēr ir bijis un būs, kā alutiņis, vecais brālis. Ja to dziesmu vispār kāds vēl dzied. Kamēr vadlīnijas nav uzrakstītas, šī būs skice, "Rīgas Laika" lasītāju man uzdotie jautājumi. Kad ballītē kāds pajautā, kā tur bija domāta tā vieta, kuru žurnālā nevarēja saprast, un sākam runāties – izrādās, normāli lasītāji neko nezina par to, kādas likumības mēs ikdienā ievērojam.
– Marta numurā jums bija vārdiņš "ķitvainazīt" – nopietni? Ir tāds vārds, jūs tādu lietojat?
Mana vieglā atbilde neformālā atmosfērā:
– Ā, jā. Tas bija tulkotais raksts par savvaļas govīm, kas pārpeldēja jūru un palika dzīvas, labs raksts. To jokaino vārdu uzrakstīja tulkotājs (vēlāk paskatījos oriģinālu, "I’ll be damned."). Mēs respektējam tulkotāju izvēles. Cieņa ir mūsu ikdienišķā attieksme citam pret citu. Ne redaktoram, ne korektoram necēlās roka labot uz kādu citu izsaucienu – uz kādu tad: "sasodīts", "nolādēts", "ej tu nost"?
– Kāpēc rindas galā ir pārnests "in-strumenti", vai tad pareizi nav "ins-trumenti" – divi līdzskaņi iepriekšējā rindā un divi nākamajā?
Mana atbilde:
– Nu jā, tikai papīra laikrakstiem, žurnāliem un grāmatām vajadzīga vārdu dalīšana un pārnešana jaunā rindā. Elektroniskā salikumā tas nav svarīgi, personīgā sarakstē ne tik. Likums ir tāds, ka vārdus dala pēc zilbēm vai pēc sastāvdaļām: "maz-bu-dže-ta", "jo-pro-jām". Dalot skaita līdzskaņus, tātad, ja ir četri līdzskaņi -nstr-, tad divi tur, divi tur. Bet valodas mācību grāmatās ir grandioza piebilde: "Ja ir zināma no citām valodām aizgūto vārdu cilme, vārdus pārnešanai dala, ievērojot to sastāvdaļas." "Rīgas Laikam" ir zināma.
Taču reizēm atļaujamies nezināt: nedalām sin-agoga ("sa-ietuve"), par-al-ēle ("gar-cits-citu").
– Kāpēc franču teiciens netiek tulkots zemsvītrā, kā es varu zināt, ko nozīmē art de vivre?
– Grūta izšķiršanās – saprast, ko zina un ko nezina mūsu lasītāji. Tādu svešvalodas frāzi latviešu tekstā var ierakstīt autors, kam tā ir ikdienišķa. Ja intervija notiek vienā valodā, bet cilvēks kā pašsaprotamu pasaka kādu frāzi citā valodā, piemēram, status quo, nav jātulko. Par šo neapspriedāmies, tikai pieņēmām, ka lielākā daļa zinās: franču art de vivre latviski nozīmē "māksla dzīvot". Un tie, kas nezina, pratīs iegūglēt un sameklēt tulkojumu. Bet No gun, no respect jūnija numurā ir ar zemsvītru: "Nav šaujamā – nav cieņas (angļu val.)." Arī varbūt varējām netulkot. RL zemsvītrās mēdz būt pat garāki skaidrojumi. Kinokritiķa Olafa Mellera intervijā ir teksts: "Kā vienmēr saka mani studenti, rakstīt kādas filmas analīzi – tas nozīmē reverse film-making." Zemsvītra: "Reverse film-making (angļu val.) – filmas uzņemšana atpakaļgaitā; pārnestā nozīmē – filmas analīze, kurā to sadala pa sastāvdaļām."
Ja es, lasot korektūru, par kādu frāzi vai vārdu nodomāju, ka šito varbūt nesapratīs, vai, ja pati esmu meklējusi, ko tas īsti nozīmē, – tādos gadījumos nelieku lasītājam to darīt vēlreiz un izveidoju zemsvītru: "Unsubtle – neizsmalcināts, parupjš, tiešs (angļu val.)."
– Kāpēc parakstā nav nosaukts ceturtais cilvēks, kas redzams žurnāla attēlā, tikai trīs prezidenti?
– Jā, es arī gribētu zināt, kas viņš ir. Bet tādus fotoattēlus mēs pērkam no aģentūras, un bildes aprakstā nebija minēts, kas viņš ir. Varbūt kāds zina, kas tas varētu būt, varbūt nav svarīgi. Pašā sākumā nebija skaidrības – vai attēliem varam nemaz nelikt klāt parakstus, ja saprotams, ka tie ir no kāda ceļojuma, kas aprakstīts, vai arī jāparaksta katrs attēls. Kad 90. gadu beigās kārtējā numura nodošanas naktī es uz deguna krizdama ierakstīju maketā labojumu – bezjēdzīgu "Stabs Pokalā" pie Indijas ceļojuma apraksta attēla –, mani vēl ilgi pēc tam apcēla. Re, vēl tagad atceros un tā vairs nedaru.
Tagad arī attēlu paraksti nav stingri noteikti – darām, kā liekas pareizi, noskaņas attēli vai tādi, kur viss saprotams, ir bez parakstiem, citi dabū parakstu.
Interesants bija gadījums ar "bīdermeijeru", tur parādās vairākas lietas – organizatoriskas, tehniskas un lingvistiskas: sākumā tekstā ir "bīdermeijers", lasot pārbaudām vārdnīcās un atstājam ar j; tad mākslas zinātnieki pārlasa interviju maketa stadijā un izņem j, bet visiem redakcijā tas nav pateikts; lasot 2. korektūru, Arturs maketā nejauši pamana, ka trūkst j, un ielabo atpakaļ; tad parādās mākslas zinātnieku arguments, ka "bīdermeijers" nozīmē arī Daci Meijeri ar j (arguments neder, jo, pirmkārt, tas jau ir latvietes uzvārds un nav atkarīgs ne no vienas mūsdienu atveides, bet no vecāku uzvārda; tas varētu būt arī Meijers, Maiers, Mejers utt.; otrkārt, sugasvārdi bieži mēdz būt latviskoti brīvāk, ir vairāki līdzīgi piemēri: konveijers, leijerkaste, pleijers, šreijāt u.c.); tad ir nākamais arguments, ka 1999. gada svešvārdu vārdnīcā (J. Baldunčiks, redaktors A. Lauzis) "bīdermeiers" ir bez j, un mēs piekrītam burtu izņemt. Interesanti, ka tezaurs.lv šo formu uzrāda tikai tad, ja meklē ģenitīvā un vārdu savienojumos.
Lasītājiem ļoti patīk, ka redakcija atzīst savas kļūdas: laikam dzīvē tas reti notiek – biežāk redzama izlocīšanās vai turēšanās pie sava. Bet ne "Rīgas Laikā". Ilgus gadus žurnāla rubriku "Kļūdas labojums" rakstīja Pauls Bankovskis. Pauls prata ar tādu pašironiju un vieglumu aprakstīt gadījušās aplamības, ka pēc viņa aiziešanas mēs rubriku vairs neturpinājām, ar pavisam retiem izņēmumiem. Pirms tam Pauls rakstīja rubriku "RL sērfo" – tā bija par internetā sameklējamām lietām laikā, kad ne katram vēl bija internets. Izglītojoši.
Rubrikā "RL lasa" var pamanīt likumsakarību, ka Ieva Lešinska visbiežāk kaut ko lasa angliski, Inese Zandere parasti apskata latviešu literatūru. Grāmatas var būt nupat iznākušas vai ļoti sen, tas nav galvenais. Grāmatas saistās ar katra paša interesēm, prāta stāvokli un izvēli. Kur citur lasītājs dabūs tādu pieredzi.
Arī rubrikas "Ekphrasis" vienas lappuses raksti ar viena konkrēta mākslas darba reprodukciju nemaz neizliekas par recenziju. Vārds "ekfrāze" ir cēlies no grieķu valodas, definīcijā teikts: tas ir spilgts, bieži dramatisks, verbāls vizuālā mākslas darba apraksts, vai nu reāls, vai iedomāts.
"RL klausās" ir autorrubrika – vēl no plašu un kompaktdisku laikiem. Tolaik strādāt nācām uz biroju (tad nu gan brīnums), un, kad tuvojās numura nodošana, Ilmārs Šlāpins – tās rubrikas turētājs – atnesa uz darbu trīs konkrētajā mēnesī aprakstītos diskus, lai var nofotografēt vāciņus. Tad nu pāris dienas tikai tos vien klausījāmies pa visu redakciju. Daži aizķērās un tika griezti uz riņķi vēl ilgi. Redakcijas darbiniekiem noteikti, bet, cik zinu, arī lasītājiem Šlāpina mūzikas izvēle ir bijusi prieka avots un gaumes skolotāja ilgu laiku.
Tagad jau vairākus gadus mums ir rīks "Kami", kas ļauj visiem kopā strādāt ar vienu žurnāla maketu, katram sēžot pie sava datora, vienalga, kurā vietā, kur tikai ir internets. Par citvalodu īpašvārdu atveidi var daudz runāt, te viens piemērs no jūnija numura.
Kāpēc vācu uzvārdu Deutch atveidojam par Deičs, nevis Doičs, to mēs paši pārrunājām, gatavojot žurnāla numuru nodošanai. Pārrunāšana notika "Kami" kopīgā faila komentāros. Tātad, dienu pirms žurnāla numura sūtīšanas uz tipogrāfiju mēs, visi iesaistītie, ieejam katrs savā datorā vienlaicīgi vienā failā un reizē to izlasām, vai ir vēl kas labojams. Ļoti ērti – ja kāds ierauga kādu kļūdu un atzīmē, pārējiem vairs tas nav jādara. Ja kas sakāms, var ierakstīt komentāros lappuses malā (skat. izgriezumu no "Kami" faila).
Arī kinokritiķa uzvārds Mellers ir diezgan tālu no vācu oriģināla Möller, bet, piemēram, Millers, atveidots no Müller, ir pierasts, nekādi pārpratumi nerodas. Latviešu un vācu valodas attiecības ir senas un konservatīvas.
– Interesanti, kā rakstā par Putina naidu bija oriģinālā krieviski, ja latviski žurnālā ir "sūdabrālis"?
– Krievu oriģinālā bija "сукин сын". Tulkojot piedāvāju "kuces dēls", "kuņas dēls", "draņķis", "riebeklis", bet man pašai bija skaidrs, ka nav īsti labi, redaktors visus manus variantus noraidīja un ierakstīja šo īsti latvisko.
– Kā tu kļuvi par tulkotāju? Tu vispār vēl esi RL korektore? 2. lappusē tu neesi minēta.
– Paldies, ka pajautāji. Jā, RL mēs esam divi korektori, tāpat kā "New Yorker" redakcijā, un abiem pietiek, ko darīt. Pēdējā laikā kara apstākļos arvien vairāk gribas paskaidrot mūsu jaunajiem lasītājiem, kuri krievu valodu neprot, ko stāsta ukraiņu cīnītāji un iedzīvotāji, ko otrā pusē domā krievi, kuri domā. Vārdu sakot, no krievu valodas tulkoto tekstu apjoms ir ļoti palielinājies. Un man nākas tulkot. Vienreiz es sapulcē pajautāju: "Vai tad citi nesaprot krievu valodu, ka man jātulko? Tik daudzi taču saprot!" Saņēmu atbildi: "Saprot, saprot, bet vieglāk rediģēt, ja uzreiz ir gludāk uzrakstīts." Tagad jau vairākus numurus esmu 2. lappusē rindā ar citiem tulkotājiem. Ā, tas arī jāpaskaidro – RL ir princips nerakstīt tulkotāju pie katra raksta atsevišķi, bet visus tulkotājus pēc alfabēta sarakstīt pasītē 2. lpp. Teiksim, tādēļ, ka nedrukājam daiļliteratūru, bet zinātniski populāriem tekstiem tulkošana ir drīzāk tāds tehnisks darbiņš, un reizēm redaktors kādā tekstā vairāk nostrādājies nekā tulkotājs, citreiz mazāk.
– Kāpēc reklāma ir ar kļūdu? Vai tad nav jābūt domuzīmei starp pasākuma datumiem?
– Ir jābūt – taisnība. Un arī vienam datumam ir atstarpe starp dienu un mēnesi, otram sarakstīts kopā, un atstarpēm nav jābūt: "30. 06. - 01.07.". Vajadzēja "30.06.–01.07.". Ļoti reti reklāmdevēji grib, lai redakcija pārbauda viņu iesūtīto maketu, interesējas, vai būs labi. Un vēl piedāvā ielūgumus uz reklamēto pasākumu – tas kādam var likties tikai normāli, bet īstenībā tas ir smalki un vienmēr tiek novērtēts. Bet redzi: citi atsūta kļūdainu reklāmu un nemaz netaisās labot. Nu, tad neko.
Starp citu, latviešu tekstos neviens nav atcēlis garās domuzīmes, kādas var redzēt vecās grāmatās. Reizēm arī jaunās. Bet "Rīgas Laika" dizainers pirms 23 gadiem gana skaidri noteica, ka mūsu burtveidolā domuzīmes būs pusgarās, citādi tās aizņemtu trešdaļu slejas. Intervijas lappusē iekārtotas trijās šaurās slejās, un tik daudz uzmanības domuzīmei nav jāpiešķir.
Žurnāls ir divas reizes saņēmis Tieslietu ministrijas Valsts valodas centra balvu "Laba valoda", būs jau diezgan, paldies par atzinību. Nākamajos gados neturpinājām pieteikties. Jā, mēs tā strādājam.
2