Vai Eiropas Savienība (ES), kas svin Eiropas dienu 2022. gada 9. maijā, ir tā pati ES, kas 2021. gada 9. maijā?
Ukrainai simpatizējošie Eiropas politiķi labprāt norāda uz tik sarežģītai konstrukcijai neraksturīgu straujumu un vienprātību, reaģējot uz Krievijas agresiju, kas sākās 24. februārī. Lai gan Krievijas piegāžu kontekstā es neatsakos no ES enerģētikas politikas kritiskā vērtējuma, ko "Satori" publicēja pirms nedēļas, kopumā Eiropas politiķu pašnovērtējumam var piekrist – pat neraugoties uz Vācijas minstināšanos vai Ungārijas neslēpti atšķirīgo pozīciju. Iespējams, tikai pēc gadiem vēsturnieki spēs atdalīt retoriku no patiesajiem iemesliem, kādēļ savu komfortu vienmēr pirmajā vietā liekošā un vienlaicīgi Krieviju nenovērtējošā Eiropa šoreiz uzvedas jēdzīgāk – mana skeptiskā attieksme pret politekonomisko eliti pagaidām man liedz formulēt atbildi, kas apmierinātu mani pašu. Piemēram, ja par iemeslu min Ukrainas ģeogrāfisko tuvumu (nav jau Etiopija vai Jemena "kaut kur ellē ratā"), tad var atgādināt, ka Balkānu karus pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā Eiropa "nogulēja". Īsi sakot, nezinu.
Man liekas būtiski uzsvērt citu jaunu pavērsienu – visnotaļ efektīvu sabiedrības un patērētāju spiedienu uz korporācijām pārtraukt biznesa attiecības ar Krieviju. Skaidrs, ka pircēju boikoti ir notikuši arī iepriekš – tādi vērsti gan pret t.s. vergu darbu dažās Āzijas valstīs, piemēram, Rietumu sporta preču vai apģērba ražotāju labā, gan pret "made in China" vai precēm, kas ražotas Izraēlas okupētajās teritorijās. Tomēr kopš pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem, kad šādi tolaik pret Dienvidāfriku vērsti pasākumi izrādījās ļoti efektīvi, vairumā citu gadījumu pareizāk būtu runāt par nelieliem panākumiem. Eiropas sabiedrības reakcija uz iebrukumu Ukrainā, citiem vārdiem sakot, ir spēcīgākā pēdējo desmitgažu laikā. Tāpat interesanti, ka šoreiz korporācijas pilsoņu noskaņojumu cenšas neignorēt, lai gan tieši ignorance tradicionāli ir bijusi dominējošā reakcija (atgādināšu, ka pat virkne Vācijas politiķu savulaik aicināja atteikties no jauniem Krievijas dabasgāzes cauruļvadu projektiem, bet valsts biznesa elite to vienā mierā ignorēja). Man šķiet, ka šis ir jauns "sižets" – un man subjektīvi patīkams.
Te gan jāpiezīmē, ka lēmums un reāla tā īstenošana nav viens un tas pats. Piemēram, man nav šaubu par patiesumu Polijas atbalstā Ukrainai, tomēr nesen lasīju tekstu par to, kā autokravu pārvadātāju tirgus Polijā sankcijas pret Krieviju un Baltkrieviju mācās radoši apiet.
Cits jaunums ir pavērsiens Varšavas un Budapeštas attiecībās. Atkarībā no katra lasītāja politiskajām simpātijām pēdējo gadu Polijas un Ungārijas valdošo režīmu ciešā sadarbība bijis vai nu drauds "Eiropas vērtībām", vai, tieši otrādi, "patieso Eiropas vērtību aizstāvēšana". Ungārijas koķetēšana ar Putinu Polijai nekāds jaunums nebija, tomēr svarīgāka mērķa vārdā – cīņās pret "Briseli" – uz to pievēra acis. Pēc 24. februāra Polija tam vairs nav gatava, un, kā izsakās daži eksperti, Orbans Eiropā ir nonācis zināmā izolācijā. Jāpiemetina, ka Orbans šo 9. maiju sagaida bez sava ilgstošā drauga un skolnieka – Slovēnijas premjera Janeza Janšas, kurš kopumā šajā postenī pavadījis gandrīz desmit gadus, bet pirms mēneša vēlēšanās zaudēja. Atkal – atsalumu Varšavas un Budapeštas attiecībās var vērtēt ar dažādām jūtām, bet tas atšķir šo pavasari no iepriekšējā.
Tajā pašā laikā es neteiktu, ka indivīdi, kuri sevi pozicionē kā liberāļus, var uzskatīt, ka 2022. gada maijs viņiem atnācis saulaināks nekā pirms gada. Jā, Emanuels Makrons Francijas prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā 24. aprīlī uzvarēja Marinu Lepenu, bet vēlētāju aktivitāte bija zemākā kopš vēlēšanām 1969. gadā, turklāt Lepena saņēma par 8% vairāk balsu nekā 2017. gadā. Man šķiet pareizi atgādināt, ka ES vispār ir tāda valsts kā Spānija, un, lūk, arī Spānijā 2022. gada maijs atnācis ar jaunumu – pirmoreiz, kaut reģiona līmenī, pie varas būs partija "Vox", kuru liberāļi apzīmē kā "galēji labēju". Neredzu vajadzību šī teksta ietvaros (un, atklāti sakot, arī vispār) apspriest apzīmējumus, ar kādiem viens otru aplaimo dažādas politiskās grupas, tomēr kopumā vietā ir izteikums angļu mēlē – "the messages are mixed". Nevaru arī atturēties no indīgas piezīmes par citu Eiropas tēmu gada kontekstā. Tas, protams, ir jauki, cik dūšīgi Boriss Džonsons nostājies Ukrainas pusē, tomēr vispār runa ir par cilvēciņu, kurš krāšņi meloja savai sabiedrībai "Brexit" kontekstā un nu peld no viena skandāla uz nākamo par paša valdības noteikto kovida ierobežojumu vairākkārtīgu pārkāpšanu. Mazliet atmiņas un kritiskas izvērtēšanas spēju nenāk par ļaunu arī situācijās, kad mums emocionāli ērtāk ir melnbalti runāt par "labajiem" un "sliktajiem".
Tēlaini izsakoties, cita 2022. gada Eiropas dienas novitāte ir Somijas un Zviedrijas domāšana par iespēju pievienoties NATO. Arī gadījumā, ja šāda pievienošanās tomēr nenotiks, mūsu tuvāko reģionālo partneru attiecības ar Krieviju jebkurā gadījumā būs mainījušās. Pat ne tādēļ, ka, izskanot ziņām par iespējamo pievienošanos, Kremlis pamanījās sarunāt apbrīnojamas glupības – piemēram, apvainot zviedru kultūras klasiķus Astridu Lindgrēnu un Ingmaru Bergmanu simpatizēšanā nacistiem – komplektā ar militāriem draudiem. Daudz nozīmīgāki ir visnotaļ reāli draudi atņemt Skandināvijas korporācijām to aktīvus Krievijā, piemēram, kokapstrādē. Kremļa kārtējo muldēšanu Zviedrija un Somija kā racionālas valstis piecietīs, biznesa konfiscēšanu – ne.
Ja pieņemam, ka mana iepriekš izteiktā ironiskā piezīme par to, cik maz (un nepamatoti) mūs interesē Spānijas politika, tad tikpat droši var teikt, ka šogad Eiropa atcerējās – atšķirībā no iepriekšējiem gadiem –, ka Eiropā ir tāda valsts Moldova. Paveroties uz meklētājsistēmas rezultātiem portālā "New Eastern Europe", kas specializējas Austrumeiropas tēmās, redzam, ka par Moldovu pāris mēnešus rakstīja pērn kontekstā ar vēlēšanām šajā valstī, bet pēc tam – klusums gandrīz gada garumā. Nu Moldova vismaz Eiropas ekspertu redzeslokā ir pilnvērtīgi atgriezusies, pat ja ne visai patīkamu iemeslu dēļ, proti, minot, vai arī šai Ukrainas kaimiņvalstij nāksies saskarties ar Krievijas militāro agresiju.
Te pat varētu runāt par plašāku kontekstu. Proti, pēdējo gadu laikā ES bija, par ko raizēties – pandēmija, "zaļais kurss" utt. –, tāpēc valstis, kas vēlas kļūt par ES dalībvalstīm, aizslīdēja kaut kur otrajā vai pat trešajā plānā. Manuprāt, nu Krievijas agresijas rezultātā interese ir atgriezusies, turklāt dažādos aspektos. Piemēram, "pateicoties" savai prokrieviskajai nostājai pat tik izšķirošā periodā kā šis pavasaris, Serbija var iet turpat, kur Krievijas Federācijas karakuģis, – šādu dalībvalsti ES nevajag un nevajadzēs. Savukārt Moldovas izredzes palielinās un, manuprāt, pelnīti. Te vērts pieminēt vēl citu valsti, kas kompānijā ar Moldovu (un nu arī Ukrainu) parādās ES paplašināšanās kontekstā, – Gruziju. Tas, ka Gruzijas valdošā partija laipo attiecībās ar Krieviju, nebija nekāds noslēpums nedz 2020., nedz 2021. gadā. Un tad pienāca 24. februāris, pēc kura laipošana turpinājās, savukārt Gruzijas sabiedrības vairākums nepārprotami nostājās Ukrainas pusē.
Turpinot simbolu lietošanu, 2022. gada 9. maijs – salīdzinot ar Eiropas dienu iepriekšējos gados – uzskatāmi parāda, ka attieksmē pret Eiropas vērtībām sabiedrībai, par laimi, var būt cits viedoklis nekā pie varas tikušajiem: cilvēki vienkārši nospļaujas uz varu un dara to, ko uzskata par nepieciešamu (palīdz Ukrainai un bēgļiem). Interesantais jautājums: ja vērtē bieži lietoto vārdkopu "piederība Eiropai", kam vairāk pievērst uzmanību – amatpersonām vai "ierindas cilvēkiem" konkrētajā valstī?
1