kosmoss ir virs bēniņiem

Publicējam ieskatu Lindas Gabarajevas pirmajā dzejas krājumā bērniem "Kosmoss ir virs bēniņiem" (ilustrējusi Kristīne Martinova), kas jau tūlīt nāks klajā izdevniecībā "Liels un mazs".

kosmoss ir virs bēniņiem

ziemā Baba žāvēja veļu bēniņos
kādu vakaru viņa ienesa virtuvē
saldētus džinsus
un ielika ledusskapī atlaisties
bet saldētajai jaungada vistai džinsi iepatikās
viņa sagaidīja, līdz tie kļūs atkal mīksti
un aizlaidās tajos
Baba rājās par zaudēto vistu
Mamma par zaudētajiem džinsiem
bet es sēdēju uz palodzes
un skatījos, kā Mēness sejā
nozib divas zilas svītras

pliki dibeni

vēl ilgi pēc tam
Mārcītis man atgādināja
ka vārdadienā parādīju
pliku dibenu
bija ļoti smieklīgi
man un visiem citiem
bet pēcāk smieklīgi
bija tikai viņam
laiku pa laikam viņš negaidot pateica
pliki dibeni
un es gribēju iet mājās
es gribēju ieiet istabā
un lai neviens nenāk
man bija kauns
kauns ir kaut kas, kas notiek ar dibenu
pirmoreiz man bija kauns
kad lielajā istabā palaidu purkšķi
un Ūps to dzirdēja
tagad es zinu
kam var rādīt pliku dibenu
un kam nevar
kur var palaist purkšķi
un kur nevar
un kauns man ir
par pavisam citām lietām

Dūša

mana Dūša ir slikta un nelaba
tā papēžos saskrien, kad šausmenes vidū
liek Mamma man doties uz gultu
es gribētu iet, bet nevaru
Dūša pie zemes velk pēdas
būs vien jāsēž līdz galam

mana Dūša ir slikta un nelaba
kad pastaigā ejam uz stadionu
tā apskrien astoņus apļus
un visi tai sametas apkārt
Mamma un Baba un Ūps
sāk slavēt un cildināt
bet mani par bezdūšīgu sauc
jo sacīkstēs nepiedalos

mana Dūša ir slikta un nelaba
tā saplok pavisam plāna
un pazūd aiz grāmatu plaukta
kad saucu to palīgā nākt
man sakārtot mantu kasti

mana Dūša ir slikta un nelaba
tāpēc izlēmu
neiet pie Dūšas
uz dzimšanas dienas kūku
ja vajag
arī es varu būt
slikta un nelaba

baiļu dziesmiņa

pamestā namā vēji svilpo
uz ļodzīga ķeblīša žūpa svilpo
sasistā spogulī velni svilpo
pie virtuves galda bērniņš svilpo
nesvilpo istabā, bērniņ manu

veļi kar palagus novembra tumsā
svešinieks nogaida vārtrūmes tumsā
kauli čukst lūgšanu zemzemes tumsā
bērniņš diedz vasaras vakara tumsā
neskraidi tumsā, bērniņ manu

vecopis krita tālumā svešā
vecmamma dziedāja valodā svešā
istabas atslēga plaukstā svešā
bērniņš caur žogu lūr pagalmā svešā
neej pie svešiem, bērniņ manu

pār zilaļģēm līkuši vītoli raud
no zibens pēriena mākonis raud
kambarī paslepus vecmamma raud
nobrāzis pirkstiņu, bērniņš raud
neraudi, bērniņ manu

demontāža demontāža

demontāzim uzdots nojaukt
veco universālveikalu
tas noteikti nebūs grūti
viņa vecopis sendienās nojaucis
Livonijas pili
atstādams vien pulvertorni
(patika šaut ar lielgabalu)
sapulcējas visas tantes
nebūs kam pēcāk pastāstīt
demontāzis nolaiž galvu
ieelpo, izelpo
un triecas pret sarkano ķieģeļu sienu
universs sagrīļojas
un veikals ieveļas grāvī
skatītāji gavilē
cik ta vēl ilgi varēja skatīties
uz to veco graustu?
kauns bij pilnīgi garām iet!
bet ko lai tagad iesāk
ar visu šito postažu?
tas jums jāprasa remontāzim!

vasarnīca

man matos čūsku midzenis
bet vietas tur ir diezgan
arī ķirzakām un ežiem
aiz nagiem man droši vien jau dzīvo
vesela kurmju cilts
bet kāju pirkstu kambarīšos
simtkāji dzer tēju
vienā ausī ieķēries
kluss sikspārņa mazulis
bet otrā jau kopš jūnija
dus vientuļš jāņtārpiņš
tāpēc ļaujiet man neiet vannā
un skudras ciemos aicināt
es vasarnīca tiem
kuru vasarnīcas nemanāt

dārzs

tas ir tāds dārzs, kurā tik tikko nogatavojās zemenes
un rīt no rīta būs sestdienas rīts
mēs guļam ilgi un pamostamies jau dobē
šodien un vienmēr kaplis un grābeklis
paliek siltumnīcā
jo nezāles izlēma aizceļot
mēs sarunājam ar mākoni
mēs sarunājam ar slieku
tas ir tāds dārzs, kurā visiem ir ausis
un visas mutes smaida
lēni žāvājas jasmīns
tajā dārzā vakaram nav nakts
un vakar vienmēr es pirmoreiz
izdzirdēju sikspārni
tādu dārzu redzēt var sapnī vai grāmatā
vai paejot garām brūnajai mājai
pa taciņu vēsu kā upes mugura
sīku kā diega gals