Saeko

Tieši Saeko man sešpadsmit gadu vecumā iemācīja pareizi skūt kājas. Viņa gan nepagurdama atkārtoja, ka tādai bālai eiropietei kā man kājas skūt nemaz nevajagot, bet, ja man tik ļoti griboties, lai jau notiek. Viņa uzsvēra, cik svarīgi ir sākumā noberzt ādu un vēlāk rūpīgi ieziest to ar krēmu, lai matiņi neieaugtu. Tāda viņa bija, nopietna un kārtīga. Pirms kaut ko uzsāka, Saeko visu, kā nākas, apdomāja, lai izdotos ar pirmo reizi – tā Japānā bērniem māca jau pamatskolā.

Gādību par mani Saeko uztvēra kā pienākumu, jo būt par o-neesan – vecāko māsu – ir liels gods sabiedrībā, kurā joprojām pastāv stingra vecuma subordinācija. Kaut arī bijām no dažādām pasaules malām un dzīvojām zem viena jumta tikai gadu, tajā brīdī mēs skaitījāmies māsas. Tas nekas, ka izskatījāmies kā diena pret nakti, māsu būšanā tam nebija lielas nozīmes. Taču man allaž šķita, ka sirds dziļumos Saeko mani ienīda, jo, dzīvojot viņas ģimenē, es negribot atņēmu viņai daļu mātes uzmanības un siltuma. Arī tā mēdz gadīties starp māsām.

Saeko mātei es biju ilgi kārotā ārzemniece – zaudētā jaunības sapņa iemiesojums.

"Ja vien es pati pēc savām apmaiņas studijām būtu palikusi Amerikā," viņa skaļi prātoja un stāstīja par atgriešanos Japānā kā par kaunpilnu padošanos ģimenes un tradīciju priekšā. "Amerikā – lūk, tur sievietēm ir dzīve, nav jāceļas četros no rīta, lai uzkoptu māju un gatavotu ģimenei brokastis."

To visu viņa stāstīja angliski un ļoti lepojās, ka ir viena no retajiem cilvēkiem apkārtnē, kas prot šo valodu. Turpretī Saeko angliski prata vien sasveicināties. Vērojot mūsu sarunas, viņas skatiens allaž satumsa, bet virslūpa nicinoši parāvās augšup, it kā vārdu vietā mums no mutes birtu tarakāni. Tolaik angļu valodas apgūšana Japānas skolās balstījās uz vārdu iekalšanu, nevienu neuztrauca izruna vai sarunvalodas smalkumi. Tā angļu valoda kļuva par manu un viesu mātes slepeno saziņas kodu. Mājās biju radusi vairāk turēties nomaļus, taču Japānā piepeši nokļuvu uzmanības centrā. Un bija vienalga, vai esmu no Baltijas vai Amerikas.

Mana viesu ģimene bija izgājusi neskaitāmas pārbaudes un intervijas, lai saņemtu atļauju uzņemt vidusskolnieci no ārzemēm. Savukārt es divus gadus mācījos japāņu valodu un vācu papīrus, lai man atļautu pie viņiem braukt. Soli pa solim mēs gājām cits citam pretī, līdz beidzot satikāmies.

Sākumā piedzīvoju atklājējas ekstāzi, pat lepnumu. Cik daudziem vēl tik agrā jaunībā ir iespēja ienirt pavisam citā vidē, kur daudz kas, ieskaitot satiksmi, notiek otrādi? Kur vēl uz katra stūra aparātos silst tējas pudeles un "Kit Kat" šokolādei ir nevis viena, bet divsimt dažādu garšu? Kur vēl, izņemot Japānu, publiskajās pirtīs neielaiž cilvēkus ar tetovējumiem? Jūsmīgi uzsūcu visus šos brīnumus, baidoties palaist garām kaut sīkumu. Tomēr ar laiku nāca apjausma: lai cik tekoši es runātu, lasītu vai orientētos kultūras niansēs, uz šīs salas es vienmēr būšu gaijin, svešiniece.

Tieši Saeko pirmā ievēroja, ka es kautrējos vakariņās lūgt papildporciju. Līdzīgi kā daudzi latvieši biju uzaugusi ar kartupeļiem un karbonādēm, tumīgām miltu mērcēm un majonēzē noslīcinātiem, skopiem dārzeņiem. Nesapratu, kā cilvēki Japānā izdzīvo, pārtiekot no bļodiņas rīsu, gabaliņa zivs un marinētām plūmēm. Es neko neteicu, bet Saeko to sajuta. Viņa uzmeta man saērcinātu skatienu un tūliņ pieprasīja nākamajās vakariņās shogayaki, ceptas cūkgaļas šķēlītes ingvera mērcē, lai gan pati necieta gaļu. No tā brīža sāku arvien biežāk pamanīt viņas klusās, teju pedantiskās rūpes par mani.

Pirms skolas Saeko man ierādīja, kā uzrullēt skolas formas svārkus, lai tie nebūtu par garu un klases biedri mani neapceltu. Viņa pacietīgi izskaidroja, ka tumšzilas zeķes ir modē, bet baltas neviens vairs nenēsā, un arī to, cik nestilīgi ir tās valkāt izstieptas līdz celim – esot jāatstāj līdz pusikram. Katru nedēļu, kad skolotāji meitenēm lika sastāties rindā, lai izķertu tās, kurām izplūkātas uzacis vai svārki par īsu, Saeko stāvēja man blakus un uzraudzīja, lai es izturētu pārbaudi. Uzreiz pēc tam meitenes sabira tualetē un no jauna saposās pa savam.

Pēc skolas Saeko mani parasti sagaidīja, atspiedusies uz riteņa stūres.

"Cik kaitinoši," viņa mēdza burkšķēt. "Nākamreiz pasteidzies." Taču neviens viņai nelika mani gaidīt – viņa to bija izvēlējusies pati. To redzot, manas japāņu klasesbiedrenes mēdza skaudīgi nopūsties: "Ii naa, kaut mums būtu tik gādīga lielā māsa!"

Ja biju stipri sagurusi, Saeko lika man sēsties uz riteņa bagāžas nodalījuma. Lai gan mūsu pilsētiņā tas bija stingri aizliegts, uz ielām bieži varēja manīt pārīšus, kas vizinājās uz viena divriteņa – apķerties un piespiesties draugam tādos brīžos skaitījās neizsakāmi romantiski.

"Tā kā tev nav puiša un, visticamāk, arī nebūs, nāksies vien tevi vadāt," Saeko nīgri noteica, un man šķita, ka pūtīšu rētas viņas vaigos piepeši atgādina smaida bedrītes. Tad viņa šausminošā ātrumā metās lejup pa stāvajiem līkloču celiņiem, prasmīgi lavierēdama starp dusmīgiem gājējiem, kamēr es bailēs spiedzu un drebēju, iespiedusi seju viņas kalsnajā mugurā. Brīžiem ceļš vijās gar stāvas, akmeņainas nogāzes malu, bet Saeko roka nekad nenodrebēja. Viņa bija pati nopietnība. Mana o-neesan.

Dažus mēnešus pēc manas ierašanās Saeko atzīmes angļu valodā strauji uzlabojās.

"Tas tāpēc, ka viņa mūždien noklausās, ko mēs ar tevi runājam," viesu māte sprauslāja. "It kā man nevarētu būt pašai savs prieks. Viss viņai jāzina, visur jāmaisās pa vidu."

Ar laiku apjautu, ka viesu mātei Saeko nav tikai meita, bet arī dzīvs apliecinājums tam, ka viņa pati nebija sekojusi savam aicinājumam. Tā vietā viņa bija atgriezusies mājās, apprecējusi vienkāršu, strādīgu japāņu vīrieti, kuram gandrīz nekad nebija laika ģimenei, un nolēmusi sevi vienmuļai mājsaimnieces dzīvei.

Jāatzīst, man glaimoja tas, cik ļoti viesu māte priecājās par laiku, ko pavadījām kopā. Mēdzām divatā doties uz veikaliem vai apskatīt tuvas un tālas pilsētas, kamēr Saeko palika mājās un gatavoja pusdienas vai vakariņas. Mēs izbraukājām Hirosimas, Ehimes un Okajamas prefektūras, apskatījām muzejus, salas un kalnus, bet Saeko nekad mums nepiebiedrojās.

"Viņa pati grib palikt mājās," viesu māte skaidroja brīžos, kad es domīgi vēroju Saeko saspringušo muguru pie virtuves izlietnes. Man gribējās, lai viņa pagrieztu galvu, lai mūsu skatieni sastaptos un es varētu pateikt ko tādu, kas viņu pārliecinātu braukt līdzi. Taču Saeko uz mums neatskatījās, tikai spītīgi uzrāva stūrainos plecus vēl augstāk.

Neatceros, kurā brīdī viesu māte sāka man atklāti stāstīt par pārdzīvojumiem, ar kuriem pieaugušie reti dalās pat savā starpā. Par to, cik vientuļa un skumja ir japāņu mājsaimnieces ikdiena. Par aizdomām, ka vīram ir mīļākā. Ka viņai tāpat kā citām sievām jāizliekas, ka mājās viss ir kārtībā, pat ja  tā nav. Viņa stāstīja man visu, un es klusējot uzsūcu šo grēksūdzi un noglabāju dziļi sevī.

"Zini, tu vienmēr būsi mana meita," viesu māte teica, mani apskaujot. "Pat tad, kad aizbrauksi mājās, mēs paliksim saistītas. Neaizmirsti mani!" Viņa gādīgi atglauda manus plānos, peļu pelēkos matus un nočukstēja: "Sara-sara."

Kad Saeko uzradās draugs, mūsu attiecības piepeši mainījās. Visa viņas uzmanība un laiks tagad bija veltīts Naoki, šim garajam, mūžam smīnošajam zēnam no vecākās vidusskolas klases. Pēc stundām viņš spēlēja beisbolu vai ar draugiem laiskojās vienīgajā pilsētas lielveikalā – tajā pašā, kur viņi ar Saeko pirmoreiz satikās. Viņš pasāka pievienoties mums ceļā uz skolu un stūrēja divriteni tikai ar vienu roku, jo otrā turēja Saeko plaukstu. Saeko vairs nesagaidīja mani pēc stundām un neveda mājās uz velosipēda. Viņa vairs paslepšus nevēroja mani ar acs kaktiņu, kad kopā sēdējām pie galda. Viņai vairs nebija laika man iemācīt ko jaunu. Es attapos pasaulē, kurā bija skola, draudzenes un Saeko māte, bet nebija pašas Saeko. Viņa bija klusa, uzmanīga ēna, kas mājās nāca tikai paēst un gulēt. Es biju tā pieradusi pie savas o-neesan klusās, gādīgās klātbūtnes, ka tukšums, kas pēkšņi uzradās viņas vietā, sūrstēja kā izrauts zobs.

Dienā, kad devos uz lidostu, Saeko bija jāpiedalās sprinta sacensībās, tāpēc viņa nebrauca mani pavadīt. Iepriekšējā vakarā uz atvadām uzdāvināja man savu iecienīto krēmu, ar ko pēc skūšanas ieziest kājas.

"Nepalaidies tur, savā Ratobijā," viņa atturīgi pasmaidīja. Kopš Saeko dzīvē bija ienācis Naoki, viņas tumšais skatiens bija kļuvis maigāks.

Savukārt es viņai uzdāvināju auskarus. Tie bija iecerēti nēsāšanai pēc skolas beigšanas, kad viņa beidzot drīkstēs izdurt ausīs caurumus. Biju ievērojusi, ka saulainās dienās Saeko acīs rotaļājas zeltaini plankumiņi, un biju rūpīgi piemeklējusi rotu ar tādas pašas krāsas akmentiņiem.

Aplūkojot dāvanu, Saeko, šķiet, izjuta atvieglojumu. Līdz ar manu aizbraukšanu viņas māsas pienākumi un pārdzīvojumi būs beigušies. Varbūt tieši tas lika viņai beidzot atraisīties un izbaudīt kopā būšanu.

"Izskatās pēc saules krikumiņiem," viņa teica un, pavērusi lūpas, noraudzījās mākslīgā kristāla gabaliņos. Mēs sēdējām viņas istabā, un caur pavērto logu varēja dzirdēt, kā rīsu laukos pilsētas nomalē sasaucas gārņi. Bija labi. 

*

Skaidri atceros to mirkli – man mugurā ir treniņtērps, blakus datoram aprasojusi kvasa glāze.

Tava māsa ir mirusi, bija rakstīts ziņā no viesu mātes. Ar katru gadu mūsu sarakste kļuva retāka, pēdējoreiz sazinājāmies pirms četriem mēnešiem. Kad saņēmu ziņu, Saeko bija jau apbērēta. Raudzījos ekrānā, pakrūtē brieda spiedīgs karstums. Prātā virmoja aukstas, atsvešinātas domas. Tātad jau sadedzināta. Vai Saeko radi bija izcēluši viņas kaulus no pelniem ar gariem metāla irbulīšiem un kopīgi likuši tos urnā? Vai tagad urna jau bija ievietota ģimenes kapā? Nekas no tā nešķita iespējams. Mana rīkle piepeši bija pārvērtusies smilšpapīrā.

Nav nekādas vajadzības speciāli braukt, viesu māte rakstīja. Netērējies, atbrauc kādā priecīgākā reizē.

Aizcirtu datoru un sūrstošām acīm ieurbos griestos.

Pilno stāstu uzzināju no Saeko draudzenes. Viņa rakstīja, ka pēdējos mēnešos Saeko bija kļuvusi vāja. Tieši tā viņa rakstīja – yowai, un šim vārdam nezin kāpēc bija nosodījuma piegarša. Saeko neesot cēlusi telefonu, caurām dienām sēdējusi mājās, pat nemēģinājusi kārtot universitātes iestājeksāmenus. Skaidrs, ka viņa pārdzīvoja Naoki dēļ, bet nevar taču tā palaisties!

Naoki dēļ? Ko viņš izdarīja? Taustiņi nepacietīgi grabēja zem maniem pirkstiem.

Draudzenes atbilde bija neiecietīga. Vai tad es neatceroties? Naoki iestājās universitātē gadu ātrāk, tur sapinās ar kādu amerikānieti, apmaiņas studenti. Nepatīkami, bet gadās.

Saeko bija nolēkusi no kraujas. Cik ilgi viņa domāja, pirms pieņēma lēmumu? Mēs neskaitāmas reizes bijām traukušās gar stāvajām nogāzēm, atminējos lielās, sarkanās zīmes ar uzrakstu "Bīstami". Šādu klinšu Japānā ir daudz – zem tām patrulē sanitārās vienības, kas savāc dzīves un sāpju nomākto ķermeņus. Negribot prātoju, cik rūpīgi Saeko varētu būt izvēlējusies vietu un laiku, gluži tāpat kā viņa to darīja ar visu citu savā dzīvē. No tā brīža kalni man vairs nešķita skaisti.

Pagāja vairāki gadi, līdz atkal saņēmos aizlidot uz Japānu. Vispirms aizbildinājos ar naudas trūkumu, tad studijām un darbu, līdz šī liekuļošana pašai noriebās. Ryouyaku wa kuchi ni nigashi. [1]

Viesu māte mani sagaidīja stacijā tāpat kā todien, kad ierados šeit pirmoreiz. Viņa bija viena. Neviļus ar acīm meklēju pusaugu meiteni, kas īgni slaistītos gar platformām un ik pa laikam jautājoši un pazemīgi paraudzītos mātes virzienā. Viesu tēvs, kā vienmēr, bija darbā. Godīgi sakot, es pat īsti neatceros viņa seju.

Divatā ar viesu māti apciemojām ģimenes kapu, kurā tagad atdusējās arī Saeko. Tas bija veidots no pelēka, stūraina akmens plāksnēm. Mēs izsaiņojām ziedus, iekārtojām tos vāzē un aizkūpinājām vīraku. Netālu nokoptajos rīsu laukos žēlīgi čērkstēja gārņi, svilpoja nemīlīgs vējš. Starp mums pletās vārdos neizteikts tukšums.

[1] Burtiski: "Labām zālēm ir rūgta garša." Izteiciens, kas nozīmē, ka patiesība bieži vien nav patīkama.