Ziņojumi no Ukrainas

Olha Sviripa rakstīt sāka līdz ar krievijas pilna mēroga iebrukumu Ukrainā. Viņas teksti sevī iemieso gandrīz vai pretrunīgu trauslumu, taču arī stingrību un neatlaidību, spītu būt, just un mīlēt par spīti karam. Pirms tam darbojusies un turpina darboties kā tulkotāja no angļu un vācu valodas, ukrainiskojusi Frīdriha Helderlīna, Georga Heima, Dāvida Abramsa, Esteres Kinskas u.c. autoru darbus. Par tulkojumiem saņēmusi Ukrainas literatūras balvas "Metafora" (2013. gadā) un "Desmit gada labākās tulkotās grāmatas" (2017. gadā). 

Šajā publikācijā lasāms fragments no Olhas rakstītajiem "Ziņojumiem no Ukrainas" par iebrukuma pirmajām dienām. Pilns teksts angliski lasāms šeit. Aicinu turpināt ziedot Ukrainas atbalstam karā. To iespējams darīt, abonējot "Stopify", atbalstot bēgļu palīdzības biedrību "Tavi draugi" vai ziedojot Ukrainas aizstāvjiem.

No angļu valodas tulkojis Kaspars Zalāns

6. Es tevi mīlu

Iespiesta šaurajā sēdvietā starp vadītāju un Nastju, centos paskatīties apkārt – redzēju tikai tumsu. Tā bija pilnībā aprijusi skaistos, nevienmērīgi apaugušos labības laukus, kurus parasti šajā gadalaikā vietām klātu sniegs. Tuvojās pusnakts.

"Kā sokas? Viss kārtībā?" klausulē dzirdu stresaino tēva balsi.

"Jā, viss kārtībā. Pabraucām garām Žitomirai, un liekas, ka tagad virzāmies uz priekšu ātrāk."

"Klausies. Vedīšu tavu pusmāsu uz ārzemēm. Brauksi līdzi?"

"Ko?"

"Es viņu vedīšu projām! Rīt vai parīt, pēc iespējas ātrāk. Vecmāmiņa tevi gaida, izmitinās."

Jutu, kā visā ķermenī saspringst nervi. Mani pārņēma dusmas, kas mijās ar apjukumu.

"Ko? Rīt?"

"Tev vajadzētu man rīt atbildēt! Tas ir steidzami!"

"Es nezinu, tēt! Tas ir pārāk drīz!"

"Dod man ziņu, dzirdi?! Tev vajadzētu dodies. Klausi, ko saku! Tev jādodas!"

Sāku uzvilkties, taču nespēju ar viņu strīdēties pa telefonu. Šodien ne.

"Ļauj man tikt mājās. Gandrīz 17 stundas esam braukuši. Esmu nogurusi. Es nezinu!"

Noliku klausuli un atlaidos krēslā. Vedīs viņu uz ārzemēm. Ak tā. Viņš taču valsti nedrīkst pamest. Savukārt pusmāsas māte atrodas Vācijā. Tā ka, jā, tēvam laikam vajag, lai palīdzu pusmāsai šķērsot robežu – viņai ir tikai 15 gadu.

Izbeidz! – pēkšņi pārtraucu pati savu domu gājienu. Man vispirms jātiek mājās. Mājās ir droši. Mana mamma pat nezināja, ka sācies karš, līdz viņai no rīta piezvanīju. Man vienkārši jātiek mājās. Viss būs kārtībā.

Dziļi ievilku elpu. Vēlreiz. Trešo reizi. Varēju just, kā sirds ritms palēninās. Viss būs labi – bīstamāko ceļa posmu jau esam veikuši. Aizvēru acis un centos nomierināties. Pašlaik jebkurā gadījumā neko nevaru izdarīt.

Gribēju novilkt mēteli un aizbāzt sev aiz muguras, taču Nastjas galva lēnām noslīdēja uz mana pleca. Izlēmu nekustēties un ļaut viņai nosnausties. Kopš bijām izbraukuši no benzīntanka, mašīnā valdīja klusums. Kaut kā tikai tagad to pamanīju.

Mašīnas motors monotoni dūca, aizmugurē vīrieši krāca, un mašīnas lukturi izgaismoja ceļu tālu priekšā. Apsēdos taisni, plecu iekārtojot tā, lai Nastjas galva nenoslīdētu un viņa nepamostos.

"Neesi noguris?" klusām pavaicāju vadītājam. Viņš izvilka vēl vienu cigareti un sāka smēķēt pie puspievērtā loga.

"Nea."

"Ceļš ir bijis garš. Negribi, lai kāds cits pabrauc, kamēr tu atpūties?"

To pateikusi, pēkšņi atcerējos, ka aizmugurē sēdošie vīrieši bija pālī jau kopš rīta.

 "Nea, bērns. Esmu braucis pa krietni trakākiem ceļiem."

"Nevajag ar tevi mazliet parunāt, lai tu neaizmigtu?"

"Viss kārtībā."

Mašīnas lukturi spēja izgaismot tikai nelielu ceļa posmu priekšā, tikmēr es nenovērsu skatienu no priekšējās mašīnas numurzīmes. Mašīnai zvārojoties, numura zīme te nāca gaismā, te pazuda.

Pēdās un plecos jutu aukstumu, taču seja dega kā ugunī. Turpināju vērot pustukšo ceļu, un pirmo reizi dzīvē klusums mani biedēja. Naidīgs, draudīgs, iztukšojošs klusums absolūtā tumsā. Galva kļuva smaga, un likās, ka aizmigšu. Vai ar vadītāju viss būs kārtībā…? Vai viss jebkad būs… labi?

Pēkšņi mani pamodināja telefona dūkšana.

"Hei kur esi"

Atvēru īsziņu un kādu brīdi blenzu tajā.

"No Džareda?" Nastja pēkšņi bija pamodusies.

"Jā."

"Pats tev uzrakstīja?" Viņa paberzēja acis un apjukusi uz mani raudzījās.

"Jā, dīvaini gan." Pasmaidīju. "Ne trīs gadi nepagāja kopš mūsu pēdējās sarunas."

Iesmējāmies, bet uzreiz apklusām, lai aizmugurē nevienu neuzmodinātu.

"Varbūt šoreiz tava kārta nesteigties ar atbildi," viņa minēja ar smiekliem balsī.

Pasmaidīju, lai neizrādītu skumjāko domu savā dzīvē. Citas reizes var arī nebūt.

"Dodamies uz Rivni, palikuši mazāk par 100 km," es atbildēju. "Kā tev?"

"Ideāli. Pagaidām šeit kluss."

"Domāju, ka Ivanofrankivskā tā arī paliks."

"Hujs zina."

"Jā, bet nav jau, kur bēgt," es rakstīju.

 "ANO valstis visus uzņem."

"Jā, bet vīrieši valsti pamest nevar."

"Nu, no tevis nekāds vīrietis neiznāks, un tev vecmamma Vācijā dzīvo."

Pēkšņi sajutos savādi. It kā kāds būtu uzmetis siltu deķi uz maniem nosalušajiem pleciem, taču es nespētu saprast, kādēļ… un ko ar to iesākt.

"Redzēsim. Vispirms jātiek mājās. Jau astoņpadsmit stundas esam bijuši ceļā."

"Kā viņam?" runa bija par manu vīru.

"Viņš ar mani. Nastja arī."

"Nepsihojat?"

"Nea. Tikai darām, ko varam. Tu?"

"Fiziski neesmu spējīgs psihot," – iztēlojos viņam uz sejas to ierasto, plato smaidu. Viņš noteikti smaidītu, ko tādu sacīdams. "Ja kaut kas notiks, dodies uz Ivanfranku. Man pietiek vietas."

"Viss kārtībā, paldies."

"Vēl es varu saviem vecākiem piezvanīt. Viņiem pie Rivnes ir lauku māja ar ūdeni un ēdienu."

"Jā, vīra vecākiem arī kaut kas tāds ir. Dziļi laukos, liekas, ka tas ciemats pat kartē nav atzīmēts."

"Jā, romantiski gan. Taču paturi to prātā. Mums jādomā divus soļus uz priekšu."

"Protams, paldies tev."

Aizvēru aplikāciju, taču savādā, pēkšņā siltuma sajūta nekur nepazuda. Ietinos mētelī. Drīz būsim mājās. Viss būs kārtībā.

"Dosies?" baiso klusumu pēkšņi pārtrauca Nastja.

"Kādā ziņā?"

"Uz ārzemēm?"

Sajutu sevī vēl vienu dusmu impulsu, taču apspiedu to. Ne jau man vajadzētu pamest manu valsti. Ne jau man. Kur tad man būtu jādodas? Es jau dodos uz mājām. Viss ir kārtībā!

"Tikai ja nebūs citas izvēles," atbildēju, atskatoties uz savu guļošo vīru.

7. Mājas

Kad iebraucām pilsētā, apkārt valdīja negaidīts klusums un tumsa. Mūsu vadītājs pēkšņi sāka braukt ļoti lēnām, un man šķita, ka mašīna nerada ne skaņas.

"Izslēdziet lukturus," vēstīja pirmā steigā izveidotā ceļa zīme. Šoferis uzreiz izslēdza gaismas.

"Sagatavojiet dokumentus pārbaudīšanai," bija rakstīts uz nākamās zīmes. Izvilkām pases.

"Dodieties uz kontrolpunktu."

"Gaidiet rindā pārbaudi."

"Nesarunājieties, neko nefilmējiet un nefotografējiet."

Pasi turēju atvērtu pirmajā lapā, taču pirkstu biju ielikusi arī lapā, kur norādīts, ka esmu reģistrēta Rivnē. Acis plaši atvērtas. Taisna mugura. Sēdējām klusi, lūkodamies tumsā, kurā izcēlās blāva gaismiņa, kas pārvietojās no mašīnas uz mašīnu.

Pie mūsu busiņa pienāca karavīrs un prasīja vadītāja dokumentus. Karavīra seju slēpa militāri zaļa balaklava. Šaurais gaismas stars no viņa lukturīša atklāja automātu, kas nokarājās pāri plecam. Ceļu daļēji bloķēja ar kamuflāžas tīkliem klāti smilšu maisi, brīvo brauktuves daļu tikai knapi atklāja divas nelielas gaismas. Karavīrs pārbaudīja vadītāja pasi, paspīdināja kabatas bateriju mums sejās un ļāva doties tālāk.

Vai tad viņi visus nepārbaudīs? – mani pēkšņi pārņēma šī doma, kamēr izbraucām cauri kontrolpunktam. Vēl trīs četri vīri ar automātiem pie pleciem. Aizklātām sejām. Apkārt pilnīgs klusums.

Busiņš bez skaņas iebrauca pilsētā. Visus viņi nepārbaudīja… busiņam ir vietējā numurzīme… mēs ar Nastju priekšējā sēdvietā… viņiem uz pleciem bija bises… viņi nēsāja ieročus… mēs esam mājās… viņi nepārbaudīja… norit karš… tik kluss… tik šausmīgi kluss… kur ir gaismas?

"Kur ir visas gaismas?" Nastja čukstēja, apkārt raudzīdamās tikpat apjukusi. Ēku tumšie, nospiedošie logi noraudzījās tieši tukšajās ielās, kurās nebija ne gaismu, ne mašīnu, ne ļaužu.

"Tā ir apzināta aptumšošana," mans vīrs paliecās uz priekšu un pačukstēja. "Visas gaismas izslēgtas, lai krievi nevar saskatīt pilsētu… un nevar to bombardēt."

Pamestas ielas, melni logi, visaptverošs klusums un vientuļš busiņš – mūsējais – uz ceļa. Garām slimnīcai, garām autobusu pieturai, nost no galvenā ceļa, nogriežoties pa labi pie baznīcas, garām kapiem, garām Rivnes vietējai bērnu un jauniešu pilij, ienirstot Ziemeļu apkaimes dzīvojamajos rajonos… Paskatījos uz augšu un redzēju, ka debesis klāj tūkstošiem zvaigžņu.

"Taisni kā tajā vasaras nometnē nekurienes vidū. Atceries?" es knapi sadzirdami pie sevis nočukstēju. Kamēr braucām gar saltajiem akmens namiem, man prātā uzzaigoja siltās vasaras naktis, kad bijām noslēpti dziļi meža biežņā un jaunības mierā.

Šī pilsēta nav īsta. Mājas, ceļi, ielas un izslēgtie luksofori… Kāršu pilsētiņa, ko kāds nolicis manu īsto māju vietā. No manas kādreizējās bērnības pilsētas palicis spoku miests. Krūtīs un vēderā sasāpējās. Ieelpo, izelpo, ieelpo. Tā nav īsta. Tā nav īsta!

Busiņš apstājās ceļa vidū, bremžu čirkstoņai atbalsojoties pa vientulīgo apkaimi. Nastja izkāpa no busiņa kopā ar šoferi. Viņš atvēra bagāžnieku un izņēma viņas mazo, zilo koferi – plastmasas ritentiņi sāka skrapstēt uz asfalta. Nastja apgriezās, vāri pamāja uz atvadām un nozuda slāpējošajā tumsā.

"Esmu mājās," pēc minūtes bija rakstīts viņas ziņā.

"Viņa ir mājās. Varam braukt."

Šoferis iedarbināja motoru un ieslēdza priekšējos lukturus. Mans vīrs paliecās uz priekšu un uzlika roku man uz pleca.

"Paliksi pie manis šodien?"

"Jā," es nočukstēju.

"Labi. Paņem saldumus no paneļkastītes. Mugursomā tev vieta ir?"

"Jā."

Ceļi niezēja no ledainā pusnakts vēja, kad izlēcu no busiņa. Apstājos, lai saskatītos ar šoferi un pamātu viņam ar galvu.

"Paldies tev," es knapi izčukstēju. Likās, ka vārdi pēkšņi iesprūst rīklē.

"Gaismas neslēdz," čukstēja vīrs, satverot manu auksto plaukstu. "It sevišķi tad, kad tiekam mājās." Es pamāju ar galvu. Kartona pilsētā nedrīkst būt dzīvības.

Uzkāpām līdz piektajam stāvam un klusām pieklauvējām pie durvīm. Mūs ielaida vīra vecāki. Es noņēmu mugursomu un jutu, kā mani apskauj spēcīgas, taču trīcošas rokas.

"Mani dārgie bērniņi, mani bērniņi," raudāja vīramāte. "Vai jums ko vajag? Ēst gribas? Dārgie bērniņi!"

"Nē, nē, gulēt vajag," atbildēja vīrs.

Kamēr centos tumsā atrast, kur jāiet, dzirdēju viņu klusi sačukstamies ar vecākiem. Paņēmu putekļainu džemperi un ciešus džinsus, uz krēsla atradu T kreklu, kas bija vairākus izmērus par lielu, un dvieli – un lēnām devos uz vannasistabu.

"Tur iekšā gaismu vari slēgt," čukstēja vīrs. "Tur nav logu."

Gaisma dedzināja man acis. Ielaidu izlietnē aukstu ūdeni, lai nomazgātu seju, tad cieši uzlūkoju savu atspulgu. Manī skatījās acis, melnas kā ogles – simtgadīgas. Jutos smaga. Jutos tā, ka tūlīt sabrukšu. Man vajadzēja miegu. Beidzot esam mājās. Ir droši. Varam gulēt. Ir droši… mājās. Rīt satikšu savu mammu. Tēti. Viss būs kārtībā.

Palīdu zem segas pie vīra un iebāzu galvu viņam zem rokas. Viņš maigi pakasīja man matus.

"Tagad viss kārtībā," viņš sacīja.

Es piekļāvos viņam tuvāk un apskāvu viņa vidukli.

"Esam mājās. Viss būs labi," viņš sacīja, papliķējot man pa galvu.

Jutu, kā manas asaras līst tieši uz viņa pleca un samitrina T kreklu. "Es tevi mīlu. Es tevi tā mīlu!" gribēju teikt, taču nespēju izdvest ne vārda. Apkampu viņa vidukli, cik cieši vien varēju.

"Viss būs labi," viņš čukstēja. "Tagad esam mājās."

*

Pēkšņi pamodos no savādas, dobjas skaņas, kas atskanēja no tāluma.

"Vai dzirdēji?" es jautāju.

"Jā," atbildēja vīrs un sāka pārbaudīt telefonu. Nespodra rīta gaisma ar pūlēm lauzās no ārpuses.

"Oļa, viņi bombardē mūsu lidostu!" ziņa bija no Nastjas.

Es pacēlu skatienu un notvēru vīra dusmīgās acis. Viņš pamāja ar galvu.

"Es palikšu," es sacīju. "Es nekur nedošos."