Pat koki nav bez vainas. Palestīniešu autoru dzeja

7. martā Kaņepes kultūras centrā notika "Sabiedrībai droši atdzejas lasījumi" – Latvijas dzejnieku rīkots pasākums ar mērķi dot balsi palestīniešu dzejniekiem un dzejniecēm. Publicējam dažus no šajā vakarā lasītajiem dzejoļiem.

Naomi Šihaba Naija

Nošķiršanas siena

Kad piens saskābst,
tas nošķiras.

Nākamreiz, kad tu pārstāsi runāt,
pavaicā sev, kādēļ tu piedzimi.

Viņi apgalvo, ka viņiem no mums esot bail.
Atombumba baidās no gurķa.

Kad māte palūdz, lai sagriežu gurķus,
es sajūtos kā normāls cilvēks ar brīnišķām dilemmām:

man griezt aplīšos vai strēmelēs? Vai izņemt sēklas?
Es jautāju vecmammai, vai kādreiz ir bijis tāds laiks,

kad viņa ik dienu, būdama drošībā,
jutusies kā normāls cilvēks. Viņa domā tik ilgi,

cik saulei vajag, lai norietētu, un saka: "Jā.
Es vienmēr jūtos kā normāls cilvēks.

Tikai viņi mani tā neredz."
Mēs gribētu, lai bērniem nebūtu jāuzzina par

vilšanos, kas viņus gaida. Es gribētu, lai
viņiem liekas, ka otrpus sienai

ir cirks, kas vienkārši vēl nav vaļā. Mūsu draugi
tur mācās žonglēt, staigāt pa virvi.

Cik ilgi? 

Mazā žurnāliste
stiepjas garumā ļoti ātri.
Viņa padziļina un paplašina
ik sarunu,
uzdodama papildjautājumus, ne tikai:

kurš, ko, kad, kur, kāpēc?
Bet arī: cik ilgi? Kā tas var būt?
Kas jums liek domāt, ka tas ir pareizi?

Un pat tad, kad viņas nav,
var gadīties, ka viņa raksta, sēdēdama kokā.

Kas ar jums notika divdesmitajā gadsimtā?
Vai atceraties? Mēs nekad par to neaizmirsām. Jūs gan.

Mūsējie, zem šautenes stobra sadzīti vienuviet,
brutāli dauzīti, cietumos piekauti,
akmens mēļošanas dēļ noslaktēti.

Reiz dzīvoja pildīta kabacīte,
kas negribēja, ka to apēd.
Kousa habibti ciedru riekstu acīm.
Kad man bija pieci gadi, es viņu redzēju sapnī.
Viņa man deva spēku uzsākt šo misiju.

Mēness pār Gazu

Es skumstu
pēc saviem draugiem.
Viņi pret mani loloja siltas jūtas,
paļāvās uz manu atnākšanu.
Man liekas, ka viņi vērās augšup uz mani
Biežāk, nekā to dara ļaudis citur.

Es, kas esmu raudzījies lejup tik ilgi,
neredzu iemeslu
cilvēku radītajām šausmām.
Mani neizsakāmi apgrūtina
kaujas un sprāgstošo bumbu atstātie putekļi. Tie aizsedz manu skatienu.

Sēru ainava pēc tam ir pavisam cita.
Svešāds mirdzums no vienkāršā tuksneša, sienas drupās,
bērni, kas manu vārdu
reiz skandēja kā lūgšanu, apklusuši.
Reizēm esmu lielāks par zelta šķīvi,
gigantiska monēta,
kas visiem liek noelsties.

Varbūt nav pareizi,
ka esmu tik mierīgs.

(dzejoļi no krājuma "The Tiny Journalist", no angļu valodas tulkojusi Katrīna Rudzīte)

Raša Abdulhadi

litānija ar atteikšanos izgaist

visas sievietes mirst vai kalnos veido bataljonus
visas sievietes mirst vai dodas pazemē
visas sievietes mirst vai dodas trimdā
visas sievietes mirst vai dzemdē kontrolpunktos
visas sievietes mirst vai atrodas ieslodzījumā
visas sievietes mirst vai izvēlas apkārtceļus mājām, kurās nevar atgriezties
visas sievietes mirst vai arī izšuj

naudu un ēdienu, ko piešūt savu bērnu mēlēm

visi bērni mirst vai arī protestē
visi bērni ir miruši vai pie robežas lasa dzeju
visi bērni ir miruši vai kabatā nes līdzi mājas sienas gabaliņu
visi bērni ir miruši vai lidina pūķus pret iznīcinātājiem
visi bērni mirst vai kļūst par mirušiem pieaugušajiem

visi vīrieši ir miruši un uz plakātiem vai arī atrodas ieslodzījumā
visi vīrieši ir miruši vai raksta grāmatas
visi vīrieši mirst vai ar karotēm rok bēgšanas tuneli
visi vīrieši mirst vai dzied gar sienu
visi vīrieši mirst vai arī met kāpnes pāri žogiem
visi vīrieši mirst vai lido pāri robežām
visi vīrieši ir miruši vai arī piespiesti pie sienas

visi studenti mirst vai arī sanāk kopā
visi studenti mirst vai saelpojas gāzi
visi studenti ir miruši vai pazaudē stipendiju
visi studenti mirst vai zog ēdienu cits citam
visi studenti ir miruši vai arī atkailināti

visas sievietes ir arestētas vai aizbrauc ar auto
visām sievietēm uzbrūk vai arī viņas pulcina cilvēkus laukumos
visas sievietes ir nogalinātas vai arestē policiju

visi kvīri mirst vai arī noņem veciem vīriem mikrofonus

visi cilvēki mirst vai atsakās doties mājās
viņi mirst un mirst ir miruši vai arī atsakās
mēs mirstam mēs mirstam mēs mirstam mēs esam miruši
vai arī atsakāmies vilkt pēdējo elpu

(no publikācijas žurnālā "the Offing")

Drošs patvērums ienaidnieku mājās

Pat koki nav bez vainas –
tie izvēlas puses, noslēpj sazvērestības,
aizdod rokas slaktiņam

šai kalna zaļajā kulakā
izveido glābiņu rakstniekiem un šķiedras māksliniekiem,
tēlniekiem, juvelieriem, vēstures slavenākajiem
rasistiem – tik rūpīgi pārkrāsotiem ļaudīm, ka tad, ja viņi būtu sienas, neviens nezinātu, kāda bija sākotnējā krāsa.

Un es nodedzinātu
šo brango būdu,
ko man laipni piedāvā par pajumti,
līdz zemei,
jo uz šīs jaukās, zaļās zemes nav tādas vietas,
ko nevajā vēstures dobumā atbalsotās šausmas.

Kurš no mums spēj patverties no briesmām,
kurš mēģina glābties no sekām vai izmeklējumiem

un kā radīt mieru,
kad pat mūsu atkāpšanās izvēlas puses:
            veidosim mieru un vienotību
            jauniesauktie aicināja dienvidniekus sponsorēt
            aparteīdu kādā kara iesvētītā zemē,
            lai steidzinātu beigas,
            jo apgalvojums sākumā šai zemē uzturējās ceļotāji
            nozīmē tikai
            benē berit organizatoru un finanšu piesaistes komandu tikšanās
            un atbalsts saviem brāļiem
            apmaksā jauniešu karapulku, kas iztukšo mājas un ciematus.

Šai žēlīgajā konfrontācijā
zem zaru saldās elpas,
zemē, ko pieprasa
klana propagandas un prezidentu draugu cions,
            mums piedāvā daļēju arhīvu
            patvērumā no divām atriebēm.
            Tad kuras līnijas ir gana asas,
            lai caurdurtu atklāto noziedzību,
            kas aizslēgta stāv bibliotēku plauktos,
            ko ierāmē un svin ar iegravētām plāksnēm?
            Katrs plaukts sapņo par divu nāciju godu.
            Katrs plaukts ir iesaukums un vēsture,
            katrs plaukts līdzdalīgs iznīcības nastā.

Mani vārdi turas savilktā mugurā.
Novelc pārvalku, aplūko –
es atrodos vietā, kur jūs atkāpjaties,
mēģinu atgriezties vietā, kur lapas dziļi dienvidos pieskaras Palestīnai.

Vai tad es neierados, lai atrastu drošu patvērumu
naža asmens galā, lai uzdrīkstētos atelpot
vai atdotu sabojātu laupījumu
un uzprasītos kautiņam, vai tad man neatgādina,
ka neviens patvērums nav drošs un katra osta ir nācijas naža asmens?

(dzejolis no publikācijas interneta vietnē "Poets.org", no angļu valodas tulkojusi Agnese Radziņa).