Tūlīt būs apritējis ceturtais mēnesis kopš Krievijas iebrukuma un kara sākuma Ukrainā. Tikmēr Latvijā – tāpat kā citviet pasaulē – Krievija turpina informācijas karu, izmantojot propagandu, apmaksātus, medijiem līdzīgus izstrādājumus un citas manipulācijas. Lai arī šobrīd daļa sabiedrības ar notiekošo ir apradusi – un par to liecina arī ziņu portālu topi, kur informācija par Ukrainu vairs neparādās tik intensīvi kā pavasarī –, tā joprojām ir realitāte.
Tāpat cilvēki arvien seko līdzi ne tikai drošticamiem medijiem, kur redaktori cītīgi pārbauda informāciju un tās precizitāti, bet arī dažādiem sociālajiem tīkliem, "Telegram" grupām un informācijas kanāliem, kur parādās daudz apšaubāmu ziņu. Kāda ir žurnālistu atbildība šobrīd? Vai mediji kara laikā ir svarīgāki nekā miera periodā? Par to šajā pavasarī notikušajā sarunā, atklājot grāmatu "Latvijas mediju arheoloģija", diskutēja žurnālisti Rita Ruduša, Filips Lastovskis un Anatolijs Golubovs; sarunu vadīja Henriks Eliass Zēgners.
Henriks Eliass Zēgners: Kad jūs personīgi sapratāt, ka mediji ir svarīgi un jūs gribat ar to nodarboties?
Rita Ruduša: Mans ceļš uz žurnālistiku bija daļa no kopējā sabiedrības ceļa uz brīvību visās tās izpausmēs. Savā grāmatā es pieminu stāstu par Daugavpils HES, un tas, ko es no šī stāsta izsecināju, ir, ka vienam tekstam var būt milzīga un tālejoša nozīme – viens teksts var sakustināt desmitiem tūkstošu cilvēku. Tajos apstākļos, 1986. gadā, tas nebija pašsaprotami, ka mediji ir sabiedriskās domas vai pilsoniskās aktivitātes ietekmētāji. Un tas varbūt arī bija pirmais pamudinājums vispār šajā virzienā domāt – ka žurnālistika ir iespējama. Jo pirms tam, protams, žurnālistikas nebija un vienīgā jēga no laikraksta "Cīņa" bija tā, ka tur bija publicēti dati par loterijā vinnējušajiem numuriem, kas arī bija iemesls, kāpēc mana vecmāmiņa to abonēja.
Filips Lastovskis: Deviņdesmito gadu beigās es biju maziņš puika un par tādas "Cīņas" sludinājumiem vēl neko nezināju. Bet mums bija tāda ģimenes tradīcija – vecaistēvs skatās "Panorāmu". Vēlāk "Kas notiek Latvijā?". Un tu, bērns būdams, redzi, ka visa ģimene to skatās un ka vecaistēvs, lauksaimnieks, ne medijizglītots, ne publiskajā komunikācijā orientējas, bet apgalvo, ka jāskatās, jo tas ir svarīgi. Un man ļoti ilgi nepielēca, par ko viņš runā, jo tur bija pārsvarā garlaicīgi onkuļi, kuri dusmojās viens uz otru. Bet es sēdēju tur blakām, skatījos, un kaut kāda daļa no tās intereses arī aizsākās. No tā brīža, kurā tu saproti, ka cilvēki, kuri piedalās vēlēšanās, kuri arī domā par to, kā uzturēt ģimeni, patērē šādu saturu, jo tas palīdz pieņemt lēmumus, kā būt zinošākam, labākam.
Henriks Eliass Zēgners: Man tas sasaucas ar to, kā es, piemēram, esmu juties par politiku. Līdz vienam brīdim likās "ai, ko viņi tur runā", un tad pēkšņi tu sāc saprast – okei, nē, tas attiecas arī uz mani.
Anatolijs Golubovs: Parasti cilvēki nāk uz medijiem un žurnālistiku ar vīziju, misiju un vēlmi kaut ko mainīt. Es atnācu no otras puses. Es vienmēr lasīju avīzes, žurnālus, skatījos televīziju. Kad 2000. gadā sāku strādāt "Delfos", man bija sajūta, ka tas ir kaut kāds start-ups, man nebija nekādas vīzijas, ka es šajā valstī kaut ko mainīšu. Mēs apmēram tādā veidā arī diezgan ilgi strādājām – līdz 2008. gadam, kad ekonomisku apstākļu dēļ gandrīz visi krievu mediji gāja bojā. Tad pēkšņi izrādījās, ka mums tomēr ir misija, ka mums jāveido dialogs, jāinformē sabiedrība un jāraksta par to, kas ir svarīgi.
Henriks Zēgners: Jā, to misiju un svarīguma apziņu mēs no jauna saprotam tieši šobrīd, jo jau vairākus mēnešus – un es joprojām nevaru noticēt, ka tas jāsaka – dienas brauciena attālumā no šejienes notiek aktīva karadarbība. Un informācijas laukā karadarbība notiek arī šeit. Mēs to it kā apzināmies, lai gan neredzam, taču tā ir vienlīdz bīstama. Kā jūs izjūtat atbildību par savu darbu šobrīd, un vai mediji kara laikā ir svarīgāki nekā miera laikos?
Filips Lastovskis: Mediji ir tik svarīgi kā, iespējams, nekad agrāk – bet mēs tik tikko to pašu teicām kovidlaika epicentrā. Tagad mums vienu karu nomainījis otrs, un tie abi prasa dzīvības. Bet tie ir no dažādām pasaulēm atnākuši. Pilnīgi visās profesionālajās Latvijas redakcijās no jauna parādījās diskusijas par to, ko nozīmē neitralitāte, objektivitāte, un redaktori ar žurnālistiem šos terminus bija spiesti pārspriest vēlreiz. Paldies dievam, ka tā, jo šie jautājumi jau ilgu laiku bija atlikti malā, tie interesēja tikai dažiem dīvainīšiem Latvijas mediju vidē. Bet šis piespieda pārvērtēt, kas ir mediju misija, vērtības, ko mēs par to domājam, kāda ir mūsu loma. Šis mūs ir pamatīgi sapurinājis, un, ja paskatāmies, kas notiek apkārt, tad gan sabiedriskie, gan komerciālie mediji rāda ārkārtīgi labu sniegumu, sedzot kara notikumus. Un tas nebūtu iespējams, ja nebūtu tās pamatīgās sapurināšanas – hei, tas tiešām notiek, tas notiek tagad, un mums ir jāreaģē.
Anatolijs Golubovs: Pēdējā laikā man arvien spēcīgāka ir sajūta, ka krievu mediju loma kļūst tikai svarīgāka – jau sākot principā no kovidlaikiem. Mēs mēģinājām strādāt, palīdzēt, informēt, pārliecināt par vakcinēšanos, dzīvot un gaidījām, ka šogad šī problēma jau būs garām. Un tad sākās karš. Kas faktiski nozīmē, ka mums ir vēl svarīgāks jautājums, vēl lielāka problēma, jo, kā jūs visi ļoti labi zināt, nav tā, ka pilnīgi visi Latvijas iedzīvotāji, kas runā krievu valodā, skatās uz notiekošo no viena skatpunkta. Otra lieta – pazuda Krievijas ziņu avoti, kas nozīmē, ka mums jāziņo par to, kas notiek Ukrainā un Krievijā, arī uz āru, ne tikai Latvijai. Mēs redzam, ka lasītāji nāk no Krievijas, Ukrainas, Eiropas. Es nekad negaidīju, ka pienāks brīdis, kad man vajadzēs informēt visu pasauli.
Henriks Eliass Zēgners: Kā jums ar to veicas? Vai jums ir tiešie reportieri?
Anatolijs Golubovs: Tur uz vietas ir mūsu igauņu kolēģi. Tā ir iespēja diezgan labi verificēt informāciju. Protams, kara laikā gan no Krievijas, gan no Ukrainas puses nāk kaut kāda dezinformācija, un ir jāverificē visa ienākošā informācija, kas ne vienmēr ir iespējams. Mēs izmantojam avotus, kuriem varam uzticēties, bet problēma nepazūd. Un šī problēma pašlaik ir pilnīgi visiem – gan valsts medijiem, gan mums, gan jebkuram žurnālistam, jo informācijas apjoms ir nenormāli liels un ass, un ātrs, kas atkal paceļ jautājumu, vai mums ir resursi, ar ko strādāt. Līdz šim krievu versijai nebija neviena žurnālista vai redaktora, kas atbildētu par ārzemju ziņām. Tātad mums ļoti īsā laikā vajadzēja saprast, kas tur īsti notiek un ko mēs varam izmantot.
Rita Ruduša: Arī "rus.lsm", kas ir sabiedrisko mediju portāls krievu valodā, auditorijā pēc Latvijas otrajā vietā ir Krievija un pēc tam Ukraina. Sevišķi Krievijas gadījumā tā ir specifiska auditorija, jo neatkarīgie Krievijas mediji ir bloķēti, bet tie, kas atbild par bloķēšanu un mutes aizbāšanu, vēl nav sapratuši, kas ir "rus.lsm". Tāpēc "rus.lsm" joprojām ir pieejams Krievijas auditorijai. It kā sabiedriskā medija primārais uzdevums ir apkalpot vietējo auditoriju, bet karš ir piešķīris tam jaunu kontekstu.
Ko nozīmē karš Ukrainas žurnālistiem? Pēkšņi vienā dienā, 24. februārī, visi žurnālisti kļūst par kara žurnālistiem; un viņiem nav bijis nekāds hostile environment training, nekāds trauma management training, nekas, kas ir vajadzīgs, lai varētu pilnvērtīgi funkcionēt un radīt saturu bīstamos pastāvīgas traumas apstākļos. Tu redzi vardarbību, pats tiec tai pakļauts, tu strādā ar cilvēkiem, kuri piedzīvo neiedomājamas ciešanas, un tā ir milzīga pārmaiņa, spiediens un atbildība. Ar to tikt galā ātros tempos, jo cilvēkiem ir vajadzīga tā verificētā informācija, ir ārkārtīgi grūti. Bet arī mums, no šejienes ziņojot, ir jādomā par to, kā mēs rakstām par karu, un par redakcionālajām vadlīnijām, uz kurām kara apstākļos mums jāpaskatās ar svaigu aci. Vai mēs patiešām esam izrunājuši, kā rakstīt par karu? Kādas ir redakcionālās darbības, kādi redakcionālie lēmumi no tām izriet, kā redaktors dod uzdevumus korespondentiem par karu runāt? Šis laiks ir licis mums pārvērtēt to, kā mēs strādājam, ko intervējam, kādām tēmām pievēršam uzmanību.
Mums ir ļoti, ļoti augstas raudzes žurnālisti, kuri vēstī par karu. Bet vai visi tie, kuri šobrīd atrodas tur, pārzina visus specifiskos riskus, kas ir saistīti ar kara žurnālistiku, es neesmu pārliecināta.
Henriks Eliass Zēgners: Es gribēju pacelt tematu par melnbaltu skatījumu. Saprotams, ka cilvēks šajā laikā, būdams stresā, neizpratnē, meklē, kā noorientēties un saprast, kas ir taisnība, kas nav, kam klausīt un kam neklausīt. Bet akla uzticība vienam drošam avotam ir bīstams ceļš, kas var aizvest gan pie populistiem, gan vēl sliktākām lietām. Skaidrs, ka mēs visi esam Ukrainas pusē, bet tas nenozīmē, ka nav neviena ukraiņa, kas nebūtu darījis neko sliktu. Kā medijiem izvairīties no šī melnbaltā skatījuma kultivēšanas? Kā mēs varam tam stāties pretī?
Filips Lastovskis: Kad ukraiņi izziņo mums nepārbaudāmus datus par to, cik okupantu ir iznīcinājuši un cik lidmašīnu, un cik tanku, mums jāpiemin, ka tā ir tikai Ukrainas sniegtā informācija, kas nav verificējama.
Rita Ruduša: Tas ir mūsu kā žurnālistu darbs – piešķirt kontekstu, un kvalitatīvos medijos tā notiek. To melnbaltumu es priekš sevis formulētu mazliet atšķirīgi. Nevis mēs esam par Ukrainu, bet mēs esam par suverēnas, neatkarīgas, demokrātiskas valsts tiesībām, pirmkārt, pastāvēt, otrkārt, izvēlēties, kādām institūcijām šī valsts grib vai negrib pievienoties, pašai lemt savu likteni. Šajā gadījumā tā ir Ukraina, bet tā var būt jebkura valsts. Tāpēc tas melnbaltums ir lielāks jautājums nekā tikai Ukraina.
Attiecībā uz to, vai mēs piefiksējam to, ka arī Ukraina nav tikai balta. Teiksim, viens ļoti spilgts piemērs tam, ko nevajadzētu darīt, ir tas, ka sagūstītos Krievijas karavīrus intervē, filmē un pēc tam izliek sociālajos tīklos. Tas ir apšaubāmi no starptautiskās likumdošanas viedokļa, un medijiem nevajadzētu to darīt. Atkal mēs varam tam piešķirt kontekstu – nekādā ziņā neatbalstot agresiju, bet tajā pašā laikā pasakot, ka saskaņā ar starptautisko likumdošanu tā nav laba prakse.
Filips Lastovskis: Pirms kāda laika bija viens no kārtējiem piemēriem, kur ukraiņu "Telegram" kanālus pārceļoja video ar to, kā no drona mesta bumba iekrīt krievu spēku mašīnai tieši lūkā. Kad krievu karavīri rāpo no mašīnas ārā, var redzēt, ka viņi ir apsaitēti, tātad bijuši jau savainoti. Pilnajā video versijā mašīna ietriecas sienā, un skats ir visai grafisks. Un tam fonā uzlikta smieklīga Benija Hila mūzika. Bija daži ukraiņu mediji, kas šo video ievietoja pilnā formātā. Bija tādi, kas ielika tikai to daļu ar lūku un izlaida to, kā tie cilvēki rāpo ārā un lēnām nomirst. Kāda ir pievienotā vērtība tam, ka cilvēks – lai vai mēs viņu sauktu par okupantu, nelieti un par ko tikai ne – lēnām noasiņo un mēs to rādām Benija Hila pavadījumā?
Henriks Eliass Zēgners: Ar neitralitāti brīžiem ir sarežģīti. Jo mums pašiem, strādājot medijos, vārās asinis.
Filips Lastovskis: Man liekas, ka tas ir arī valodas jautājums – kā redakcija pati nodefinē, kādus vārdus mēs izmantojam, teiksim, runājot par Putinu un Krieviju. Vai ir adekvāti, ka mēs sakām "krievu okupantu spēki"? Krievi ir arī Brazīlijā, Argentīnā, Austrālijā. Visur pasaulē ir krievi – vai tie ir arī viņu spēki? Vai arī mēs valodas robežas nospraužam pie "Krievijas armijas" vai "Krievijas okupantiem"? Neitralitāte nav skatāma tik vienkārši, jo ir skaidrs, ka Krievija ir agresors, kas rada ciešanas, un Ukraina ir valsts, kas aizstāvas un kas piedzīvo ciešanas. Tu nevari būt neitrāls šajā nostatījumā. Bet, ja tu esi vienojies par valodas formulējumu, tad medija saruna ar auditoriju ir iespējama.
Rita Ruduša: Jā, vadmotīvs nav neitralitāte, vadmotīvs ir vērtības. Tu runā un raksti, un ziņo, balstoties kaut kādā vērtību kopumā. Neitralitāte var ļoti ātri ievest ziepēs, jo viens pret vienu likt nesalīdzināmas kategorijas nav neitralitāte.
Anatolijs Golubovs: Mums ar to iet smagi, jo mūsu gadījumā tas ir iekšējs jautājums, tāpēc ka ikvienam no mūsu redakcijas Ukrainā, Krievijā vai abās ir radinieki vai draugi, vai kolēģi, vai vēl kāds. Tas rezultējas, pieņemsim, ar to, ka pašlaik diviem cilvēkiem no astoņiem ir smaga depresija un viņi nevar strādāt. Mēs nevaram skatīties uz to visu neitrāli. Es esmu ļoti priecīgs, ka manā redakcijā nebija nekādu konfliktu, viedoklis un vērtības mums ir vienas. Taču, pasniedzot ziņas, mums jāņem vērā, ka liela daļa mūsu auditorijas skatās uz to visu citādi. Mēs ik pa laikam saņemam e-pastus vai zvanus ar jautājumu: "Kāpēc tu to vispār raksti? Tā ir propaganda, nekādas Bučas vispār nav!" Tas ir smagi. Un mūsu atbilde ir ļoti vienkārša – ja nevaram kaut ko pārbaudīt, tad pierakstām, ka šī informācija nav pārbaudāma. Mēs nezinām īsti, kādi ir zaudējumi abām pusēm. Tāpēc varam tikai izmantot avotus, uzturēt informatīvo stilu, pieturēties pie kopējās pozīcijas, ka šajā gadījumā melns ir melns un balts ir balts, un cerēt, ka kaut kad nākotnē situācija normalizēsies un varēsim atgriezties pie normālas žurnālistikas. Pašlaik tā ir kara žurnālistika.
Henriks Eliass Zēgners: Šajā kontekstā jaunu aktualitāti ir ieguvusi saruna par Latvijas mediju telpas dalījumu valodas ziņā. Ir cilvēki, kas apgalvo, ka sabiedrisko mediju uzstādījums ir bijusi daļa no mūsu integrācijas politikas un šī politika ir izgāzusies. Vai jūs tam piekrītat – un vai jūs redzat korelāciju ar medijiem?
Filips Lastovskis: Proti, sabiedrisko mediju atbildība ir bijusi daļa no integrācijas un tā atbildība ir izvērtusies neizpildāma un neveiksmīga?
Henriks Eliass Zēgners: Mēs esam attapušies situācijā, kurā informācijas telpa ir sašķelta un Latvijā dzīvo cilvēki, kas patērē tikai Krievijas propagandu. Kas notika?
Rita Ruduša: Kas notika? Tas ir ļoti ilgs un mokošs stāsts. Nopietnu, mērķtiecīgu investīciju satura radīšanā mazākumtautībām nav īsti bijis ļoti ilgus gadus. Ja kāds jautā, tad mums ir LR4, un viss ir čikiniekā. Bet televīzijā, kas pēc socioloģijas datiem ir numur viens patēriņa platforma tieši šajā mērķauditorijā, ir bijis viens mēģinājums izveidot kanālu. Tomēr tas nenotika. Palika saliņas krievu valodā LTV7 kanālā, bet jebkurš, kas kaut ko zina par televīziju, saprot, ka ar pāris raidījumiem, kurus regulāri izmet no ētera kārtējais basketbols vai hokejs, nevar adekvāti uzrunāt auditoriju. Tā ka tavs jautājums par to, vai integrācijas politika ir izgāzusies, būtu bijis vietā, ja būtu notikušas mērķtiecīgas investīcijas. Labi, tagad ir "rus.lsm" multimediju platforma, ko arī var uzrādīt – jā, skat, mums ir LR4 un "rus.lsm". Bet, pirmkārt, tas ir pavisam svaigs projekts, un, otrkārt, joprojām nav skaidrs, kā runāt ar cilvēkiem, kuri dod priekšroku tradicionālajam audiovizuālā satura patēriņam, proti, televīzijai. Tāpēc, ja būtu viss izdarīts un tad konstatēts, ka vienalga nekas nestrādā, tad mēs varētu šādi to jautājumu pavērst. Bet, tā kā politiskās gribas nav bijis, nav arī iespējas izvērtēt. Ja mums būtu kā igauņiem ETV+, tad, jā, mēs varētu skatīties uz rezultātiem. Bet mums nav datu, lai izdarītu secinājumus.
Filips Lastovskis: "Tvnet" un "Delfu" krievu sadaļām kopā ir lielāka auditorijas daļa nekā sabiedrisko mediju krievu valodā esošajiem produktiem – vismaz virs diviem simtiem tūkstošu. Tātad ir segments ar ievērojamu krievvalodīgo auditoriju Latvijā. Mēs redzam, ka attieksme Ukrainas laikā ir neviennozīmīga, jo, ak mans dievs, izrādās, ka integrācija nav izdevusies un kurš tagad ir vainīgs. Tad varbūt mediji nav vienīgie, kas ir šeit ceļami uz galda. Mēs varētu runāt par skolām, pašvaldībām, pensiju sistēmu. Tas ir daudzšķautņains arguments, un vainot tikai sabiedriskos medijus nav pareizi. Tagad mēģināt atkārtot to, ko izdarīja Igaunija, – uztaisīt televīzijas kanālu, jo tad viss būs kārtībā, būtu divdesmit gadu par vēlu.
Rita Ruduša: Tas ir krietni par vēlu. Un es atbildēju tikai par sabiedriskajiem medijiem kontekstā ar nodokļu maksātāju naudu. Ja mēs runājam par to, kā nodokļu maksātāju nauda tika ieguldīta, nu, tur pietrūka gribas un konsekvences. Tas nekādā ziņā nemazina to nozīmi, kāda ir gan "Delfiem", gan "Tvnet" krievu valodā lasošās auditorijas uzrunāšanā, kas patiešām ir ļoti ievērojama un pēdējā laikā vēl lielāka.
Anatolijs Golubovs: Es joprojām neesmu pārliecināts, ka mēs varam precīzi pateikt, cik lielā mērā šī politika ir izdevusies vai nav. Ir kaut kādi aptaujas dati, kurš ko atbalsta vai neatbalsta, bet kopējā aina ir daudz, daudz sarežģītāka, īpaši ņemot vērā to, ka pašlaik tā mainās. Visi skatās uz krievu auditoriju kā uz kaut kādu monolītu Latvijas iedzīvotāju daļu, bet tā tāda nav. Tur ir gan liberāļi, kas skatās uz Eiropas vērtībām, gan pensionāri, kas skatās uz Krievijas vērtībām, gan "pareizie" ukraiņi, gan "nepareizie" ukraiņi no LNR un DNR, ir baltkrievi, kas ir par vai pret Lukašenko, un tas nozīmē, ka šī auditorija ir ļoti, ļoti fragmentēta. Tas, ko mēs vienmēr mēģinām darīt, ir skatīties uz visu šo auditoriju kā uz cilvēkiem, kas fiziski atrodas Latvijā. Mūsu uzdevums ir apvienot viņus caur informāciju, kas ir par Latviju. Ja viņi jūt, ka šeit viņi var izdarīt kaut ko labu, ka viņiem ir iespējas, tad mēs varam ar viņiem runāt. Līdz šim šāda stratēģija strādāja samērā labi. Tas, kas notiek pašlaik gan ar kovidu, gan ar karu, nu, tur būs jāskatās, jo krievu kopiena pašlaik atrodas ļoti interesantā situācijā. Viņiem mainās viedoklis par to, kas viņi vispār ir. Jo tas ir eksistenciāls jautājums – vai nu viņi ir ar Putinu un par karu, vai ar Ukrainu un par mieru. Šī saruna būs ļoti smaga un ilga. Un es nezinu, kādas būs beigas. Es pieļauju, ka šī kara dēļ Latvijā parādīsies vairāk lojālu iedzīvotāju, jo viņiem būs sajūta, ka pareizāk un godīgāk ir būt šeit, ar šo sabiedrības daļu.
Rita Ruduša: Daugavpilī ilgstoši, gadu desmitiem, nebija neviena nekorumpēta medija. Vienkārši nebija. Visi bija vai nu ar vietēja mēroga oligarhiņiem, vai ar vietējiem politiķiem saistīti, un tāda prakse, ka "žurnāliste" strādāja vietējā avīzē un vienlaikus bija mēra preses sekretāre, bija pilnīgi normāla lieta. Un Daugavpils pilsētas portāls "Chayka" tika izveidots šādā vidē, kura ir pieradusi a) pie korumpētas vietējās žurnālistikas, b) pie Krievijas platformām. Liekas – nu, tur jau neko nevar izdarīt. Var! Ja ir cilvēki, kas izdara šādu izvēli. Pieci gadi pagājuši, "Čaikai" auditorija ir atnākusi, novērtējusi kvalitāti, novērtējusi to, ka tā orientējas nevis uz kaut kādu mistisku vidējo krieviski runājošo cilvēku, bet uz to, kas dzīvo šeit, kuram bērni iet skolā šeit, kuram ielu vajag salabot šeit, kuram zobus vajag salabot šeit, vakcinēties šeit un tā tālāk. Tas veido piederības sajūtu. Bet "Čaikas" redaktore nebija pilsone. Un 24. februārī viņa pieteicās naturalizācijai. Tā ir tā izvēle, kas attiecīgi būs jāizdara jau individuālā līmenī.
Henriks Eliass Zēgners: Ko mēs varētu darīt, lai situācija ar krievvalodīgajiem medijiem uzlabotos? Vai valsts to varētu risināt?
Anatolijs Golubovs: Es pat nezinu, no kura gala sākt šo ilgo, ilgo stāstu. Principā pašlaik notiek tā, ka tomēr katrs izdzīvo, kā var. Ir sabiedriskie mediji, ir komerciālie mediji un valsts, kas joprojām nevar izvēlēties, vai grib palīdzēt vai ne. Piemēram, Igaunijas portāla galvenais redaktors kara sākumā saņēma zvanu no valsts kancelejas ar jautājumu – ko jums vajag, lai uzlabotu un paplašinātu saturu krievu valodā? Viņš uzrakstīja budžetu, un viņi pieņēma darbā astoņus žurnālistus. Viņi divkārt palielināja redakcijas izmēru. Ar tādu redakciju tev ir daudz vairāk iespēju gan pārbaudīt informāciju, gan nosūtīt cilvēkus uz vietas, gan iztulkot materiālus ātrāk nekā iepriekš. Latvijā nekas vispār nenotiek. Ir kaut kādas diskusijas, Kultūras ministrija it kā vēlas palīdzēt medijiem, it kā nevēlas, komercmedijiem it kā nedos, jo viņi nav pietiekami labi, bet sabiedriskajiem iedos, bet varbūt arī ne. Tātad atkal – ja nav politiskas gribas, tad arī nekā nebūs. Ja būtu politiskā vīzija, ka ar šo auditorijas daļu ir jārunā, tad risinājums varētu būt gatavs ļoti ātri. Tāpat bija arī kovida laikā. Notika sarunas ar Valsts kanceleju, ka vajadzētu izmantot iespēju un runāt ar šo auditoriju. Jā? Jā. Saruna bija? Bija. Un viss.
Rita Ruduša: Nu, jā, esošie komercmediju atbalsta mehānismi neattiecas uz krievu valodas medijiem.
Filips Lastovskis: Anatolijs vēl ļoti politkorekti noraksturoja, ka nav politiskās gribas. Es atļautos teikt, ka vismaz Finanšu ministrijas līmenī izpratne par nepieciešamo atbalstu medijiem ir kroplīga. Pagājušajā gadā bija publiska diskusija par atbalstu medijiem, kurā klāt bija finanšu ministrs Reirs. Un viņš saka – bet, mīļie kolēģi, mums taču ir 15 miljonu eiro atbalsts! Un visiem klātesošajiem komercmediju redaktoriem paplešas acis – nu, mēs kopā varam sakasīt kādus piecus. Viņš uzskata, ka tie nepilnie 10 miljoni, kas aiziet Latvijas Pasta subsīdijām, lai iznēsātu uz Novičku sādžu "Neatkarīgo Rīta Avīzi", arī ir šis atbalsts. Mēs izmirstošus drukātus formātus subsidējam krietni vairāk nekā neatkarīgus, profesionālus medijus, kas valstij ir pieejami.
Rita Ruduša: Un krievu valodas saturs, ja vispār tiek atbalstīts, tad tikai no ārzemju fondiem, kuri kaut ko tur sakasa un ik pa laikam kādu konkursiņu uzrīko. Un tas arī ir viss.
Anatolijs Golubovs: Un nedod dievs, ja tavi lasītāji uzzinās, ka tu saņēmi naudu no ASV.
(Visi smejas.)
Henriks Eliass Zēgners: Sliktiem politiķiem labi mediji nepatīk, to mēs zinām. Putinam nepatīk.
Rita Ruduša: Mums jau te arī pāris bāleliņi ir.
Henriks Eliass Zēgners: Runājot par labiem medijiem – spēcīgi žurnālisti no Krievijas, no Ukrainas kara iespaidā ir nokļuvuši Latvijā. Vai jums ir sanācis saskarties ar šiem kolēģiem?
Anatolijs Golubovs: Apmēram marta sākumā, kad mēs sapratām, ka mums vajag žurnālistu, kurš rakstīs par ārzemju ziņām, es nopublicēju vakanci krievu kanālā. Mēs nedēļas laikā saņēmām, man liekas, piecsimt e-pastus no žurnālistiem no Ukrainas, Krievijas, Baltkrievijas, kas visi bija gatavi strādāt. Atradām vienu cilvēku, kas jau atradās Tallinā, bet bija pamatīgas problēmas sagādāt viņam Latvijā vīzu. Igaunijā tas prasa divas nedēļas.
Bet pašlaik Rīgā atrodas diezgan daudz žurnālistu no Krievijas, veselas redakcijas. "Radio Svoboda", "BBC Russian Edition", "Deutsche Welle", "Dozhd", "Novaya Gazeta". Viņi visi ir šeit, strādā un, iespējams, paliks kādu laiku. Kas, manuprāt, ir labi. Jo tas, kas notika krievu medijos pēdējos gados, ir diezgan liela varbūt ne gluži degradācija, bet mums trūkst žurnālistu, kas var kaut ko labu izdarīt. Profesionāli mums vajag svaigas asinis, kaut vai no Ukrainas, Krievijas, Baltkrievijas, pilnīgi vienalga. Un mēs gribētu pēc iespējas vairāk izmantot šos cilvēkus, ja viņi pie mums atbrauc.
Filips Lastovskis: Man ir tāda pārdomu dilemma. Es, piemēram, pazīstu Krievijas izpratnē profesionālu žurnālisti, kura lepojās ar pazīšanos ar Lavrovu. Tagad viņa sapratusi, ka viņai nešķiet okei Krievijas jaunie, ierobežojošie noteikumi, kaut kas neesot tā. Es viņu pieņemtu Latvijā, bet nekad nepalīdzētu atrast žurnālistes darbu šeit, jo tie selfiji ar Lavrovu atstāj savu nospiedumu.
Anatolijs Golubovs: Jā, tas ir pilnīgi normāli un atbalstāmi, es neko tev nevaru pateikt pret. Bet esam reāli – viņiem arī nebūs šeit, ko darīt. Jo iespējas vietējiem krievu medijiem ir ļoti, ļoti šauras. Latvijā jau atrodas dažādi speciālisti, ne tikai žurnālisti. Viņi atbrauc un tagad nezina, ko īsti darīt. Es pieļauju, ka galu galā viņi aizbrauks uz Vāciju vai kaut kur citur, jo mūsu iespējas ir par šauru. Un gan jau ne visiem arī vajadzētu šo iespēju dot.
Henriks Eliass Zēgners: Noslēgumā – īss jautājums. 30 gadi žurnālistikas un mediju neatkarīgā Latvijā – ko mēs no šiem 30 gadiem varam mācīties un turēt sev acu priekšā, skatoties uz nākotni?
Anatolijs Golubovs: Īss jautājums…
(visi smejas)
Rita Ruduša: Īss un vienkāršs. Divos vārdos var atbildēt.
Filips Lastovskis: Man liekas, ka visi tie oligarhu mēģinājumi plosīt mūsu brīvo presi ir skaidri atgādinājuši, ka brīvi, neatkarīgi un caurspīdīgi mediji ir vērtība un mums tie ir jāsargā.
Rita Ruduša: Kad mēs gājām uz barikādēm, kur mēs tās barikādes būvējām? Mēs barikādes būvējām arī ap Latvijas Radio un Latvijas Televīziju. Ja cilvēki ir gatavi bez ieročiem stāties pretī tankiem, lai sargātu medijus, tātad tā ir vērtība. Mums vienkārši vajag sev ik pa laikam to atgādināt.
3