Olga Rudenko ir "The Kyiv Independent" – šobrīd vadošā angļu valodā rakstošā Ukrainas medija – galvenā redaktore. Tas pats par sevi ir sarežģīts uzdevums, taču situāciju vēl neparastāku padara fakts, ka šis interneta portāls savu darbu sāka tikai pagājušā gada novembrī. Iepriekš Olga, tāpat kā vairums viņas tagadējo kolēģu, strādāja laikrakstā "Kyiv Post". Šī izdevuma tiešais īpašnieks pakāpeniski padevās spiedienam – jo varas pārstāvjiem nepatika tiem veltītā kritika –, līdz visbeidzot atlaida visus redakcijas darbiniekus, kas drīz pēc tam izveidoja "The Kyiv Independent". Situācija, kas pazīstama arī Latvijā, atgādinot par laikraksta "Diena" īpašnieku maiņu un žurnāla "Ir" tapšanu.
Mēs ar Olgu tikāmies saulainā kafejnīcā Klusajā centrā, pretī viņas viesnīcai – Rīgā viņa piedalījās mediju biznesa forumā –, un, par spīti viņas laipnībai, sarunas laikā mani nepameta absurda sajūta, it kā es tērētu viņas laiku. Pirmo triju kara dienu laikā "The Kyiv Independent" auditorija piedzīvoja milzīgu lēcienu – no 30 tūkstošiem "Twitter" sekotāju līdz 1 miljonam – tagad tie ir vairāk nekā 2 miljoni lasītāju. Žurnāls "Time" Olgu Rudenko nupat nosaucis par vienu no nākamās paaudzes līderēm. Viņai ir 33 gadi, viņa runā ātri, taču ļoti rūpīgi izvēlas vārdus.
Henriks Eliass Zēgners. Esmu intervējis daudzus cilvēkus, tostarp tādus, par kuriem ļoti fanoju, bet pašlaik man ir sajūta, ka tiekos ar superzvaigzni, par ko tu, manuprāt, savā ziņā esi kļuvusi.
Olga Rudenko. Tikai daļēji.
Henriks Eliass Zēgners. Tas noticis arī diezgan strauji un kaut kādā ziņā negaidīti.
Olga Rudenko. Tā ir. Sākot "The Kyiv Independent", plānojām pakāpeniski audzēt lasītāju loku. Domājām, ka priekšā būs smags, bet aizraujošs pirmais gads, kurā cīnīsimies par vietu zem saules mediju tirgū. Karš mainīja visu. Mēs bijām īstajā vietā un laikā, kur mūsu žurnālistika bija vajadzīga. Ar prieku varu teikt, ka neesam likuši lasītājiem vilties.
Henriks Eliass Zēgners. Pēdējie trīs gadi ar pandēmiju un karu ir bijis laiks, kam nebija gatavs neviens.
Olga Rudenko. Kad gatavojāmies uzsākt žurnālu, biju devusies studēt uz Čikāgu, tāpēc pirmos mēnešus strādāju no turienes. Pirms došanās atpakaļ tikos ar vienu no saviem profesoriem, ārkārtīgi gudru cilvēku no Izraēlas. Dzimtenē viņš bija līdzdibinājis laikrakstu, tāpēc pārzināja mediju biznesu. Viņš man deva padomus un uzdeva jautājumus. Viens no tiem bija – vai tu nebaidies, ka Putins iekaros tavu valsti? Tobrīd tas likās pilnīgi neticami un bija tik daudz darāmā: jāatrod finansējums laikrakstam, jāizveido komanda, jāizlemj, ko darīsim. Karš bija mazākā no mūsu problēmām, jo šķita, ka tas nav iespējams. Taču manam profesoram izrādījās taisnība.
Henriks Eliass Zēgners. Karam nebija gatava arī Rietumu pasaule, un tā bija kļūda.
Olga Rudenko. Mēs īsti nezinām, kas notika. Zinām, un arī publiski tika ziņots, ka izlūkdienesti zināja par gaidāmo uzbrukumu. Viņi tikās ar prezidentu Zelenski un viņa pārstāvjiem un nodeva savā rīcībā esošo informāciju. Pirms dažām dienās parādījās ziņa, neatceros precīzi, kur –, ka gala lēmumu par iebrukumu Putins pieņēma 23. februāra pēcpusdienā jeb dienu pirms kara sākuma. Līdz tam visu aizvien bija iespējams apstādināt. Tagad atsevišķi cilvēki un valstis sāk teikt, ka Rietumiem vajadzētu pārstāt palīdzēt Ukrainai, jo tas var provocēt Krieviju izmantot atomieročus. Tieši uz to Putins ir cerējis kopš paša sākuma. Viņš cerēja, ka NATO nevienosies, ka Rietumi nepalīdzēs un ļaus viņam paņemt Ukrainu vai daļu tās teritorijas. Parādās uzskats – un to uzskatāmi demonstrē "The New York Times" redakcijas sleja –, ka Rietumiem vajadzētu darīt tieši to: atdot Putinam daļu Ukrainas, lai izbeigtu karu. Mums Ukrainā ir sāpīgi to redzēt. Mēs jūtam pasaules atbalstu, taču tie esam mēs, kas cīnās frontē. Tās ir mūsu pilsētas, kas tiek bombardētas. Manuprāt, vairums ukraiņu jūtas šādi – lai arī tiekam atbalstīti, šo karu izcīnām mēs paši.
Henriks Eliass Zēgners. Manuprāt, daļa Rietumu politiķu un intelektuāļu, piemēram, Noams Čomskis to vienkārši nesaprot. Valstīm, kas atradušās Padomju Savienības sastāvā, ir pavisam cita izpratne.
Olga Rudenko. Tieši tā. Tas, ko ierosina "The New York Times", ir ne tikai briesmīgi, bet arī uzrāda fundamentālu izpratnes trūkumu. Ne tikai par sekām, ko izraisītu lēmums ļaut Krievijai paņemt Ukrainu, jo Putins neapstātos pie Ukrainas. Tas parāda arī pilnīgu neizpratni par Ukrainā notiekošo. Tie, kas apgalvo, ka ukraiņiem jāpieņem sāpīgi kompromisi un jāatsakās no teritorijām, acīmredzot nav bijuši Ukrainā, vismaz ne pēdējā laikā. Jo mums Ukrainā ir skaidrs – kompromiss nav iespējams. Ja Zelenskis piedāvās kompromisu, viņu noņems no amata ar spēku. Pēc Bučas un tā, ko krievi ir izdarījuši citās okupētajās teritorijās, šis ir kļuvis par izdzīvošanas karu. Tas vairs nav teritoriāls karš. Krievijai ir gana teritorijas! Ir kārdinoši pakļauties gļēvumam, upurēt principus un vērtības, lai saglabātu ērtības. Tas ir tas, ko dara Francija un Vācija – lai izvairītos no sāpīgu lēmumu pieņemšanas un saglabātu ērtības saviem pilsoņiem, viņi kļūst atkarīgi no Krievijas, tādējādi padarot Krieviju arvien spēcīgāku. Dažas Eiropas valstis nevēlas pieņemt sāpīgus lēmumus, piemēram, ieviest embargo Krievijas enerģijai, bet rosina, lai Ukraina pieņem sāpīgus kompromisus.
Henriks Eliass Zēgners. Kopš kara sākuma pagājuši jau trīs mēneši. Mēs rūpīgi sekojam kara gaitai, bet kā tu raksturotu sabiedrības noskaņojumu Ukrainā šobrīd?
Olga Rudenko. Runājot par Ukrainu, ir jāsaprot – nav iespējams neko salīdzināt ar to, ko nozīmē būt varonīgam Austrumu un Dienvidukrainā, kur tuvumā notiek kaujas. Tas, ko šobrīd jūt cilvēki Mikolajivā vai Zaporižjē, ir kaut kas pilnīgi cits nekā tas, ko jūt cilvēki Kijivā. Es gan nevaru runāt Mikolajivas vai Zaporižjes cilvēku vārdā, jo neesmu tur, taču pagājušomēnes pavadīju nedēļu Dņiprā, kas ir mana dzimtā pilsēta un atrodas netālu no Donbasa, kur notiek kaujas. Tas ir diezgan sirreāli – Kijivā, kur es pašlaik dzīvoju, morāle viennozīmīgi ir augstāka un nevalda nogurums no kara. Neesmu satikusi nevienu cilvēku, kurš šaubītos, ka Ukraina uzvarēs. Tas ir jautājums tikai par laiku un cenu, ko par šo uzvaru vajadzēs maksāt. Tas ir iedvesmojoši. Kijivā viennozīmīgi nav izmisuma un noguruma. Ja tu šodien nonāktu Kijivā, pirmajā acu uzmetienā redzētu, ka viss ir normāli: ielās ir mašīnas, cilvēki. Tikai ieskatoties tuvāk, pamanītu nobīdes no normas: piemēram, pilsētā joprojām ir kontrolpunkti, komandantstunda, kas ir diezgan traucējoša; publiskais transports atkal strādā, bet ne pilnībā. Martā un aprīļa sākumā pilsētā bija palikusi aptuveni trešdaļa iedzīvotāju. Daudzi atgriežas, bet nezinu precīzi, cik. Pagājušonedēļ pirmoreiz pēc ilgāka laika sēdēju sastrēgumā. Milzu problēma ir degviela, un pie uzpildes stacijām stāv garas rindas. Cilvēki man teikuši, ka degvielas trūkums viņus ietekmē visvairāk, tostarp psiholoģiski, jo, ja kaut kas notiks, viņi nevarēs aizbraukt. Dzīve it kā turpinās – ir parasta diena, mēs atnākam uz biroju, ejam pusdienu pārtraukumā, bet tas, par ko mēs runājam pie pusdienām, ir iespējamība, ka uz Kijivu tiks nomesta atombumba. Ikdiena it kā ir normāla, bet tajā pašā laikā ne.
Henriks Eliass Zēgners. Sirreāla?
Olga Rudenko. Jā, sirreāla ir īstais vārds.
Henriks Eliass Zēgners. Kā, tavuprāt, mainījusies mediju loma un vide Ukrainā?
Olga Rudenko. Karam sākoties, ukraiņu žurnālisti lielākoties nebija sagatavoti darbam notikumu vietās, lai gan vairākiem reportieriem ir pieredze Austrumukrainā un iemaņas kara reportāžu veidošanā. Kijivā ir daudz žurnālistu un vairākas pētniecisko žurnālistu komandas, un visi mainīja savu profilu, lai rakstītu par karu. Piemēram, viena pētniecisko žurnālistu komanda koncentrējas uz ārzemēs noslēptajiem krievu īpašumiem, kas nav pakļauti sankcijām. Cita žurnālistu komanda jau kara sākumā tika pie aizsargekipējuma, ko tobrīd bija ļoti grūti iegūt. Mums pagāja vairākas nedēļas, kamēr tikām pie ķiverēm un aizsargvestēm, jo tās bija vajadzīgas teritoriālās aizsardzības spēkiem un tādēļ veidojās deficīts.
Šie žurnālisti, kas tika pie aizsargekipējuma, kļuva par īstiem kareivjiem – devās uz Irpiņu, Buču un ziņoja no turienes, paveicot lielisku darbu. Mēs visi redakcijā vienas nakts laikā kļuvām par kareivjiem, taču ļoti svarīgs impulss nāca no reportieriem, kam bija pieredze, strādājot Donbasā. Viņi izveidoja komandu un brauca ārā no Kijivas, centās nokļūt tuvāk frontei pilsētas austrumos, jo par situāciju tur bija mazāk zināms nekā par notiekošo rietumu pusē, kur atrodas Buča. Viņi ziņoja par triecieniem, kuros tika iznīcinātas dzīvojamās mājas Kijivā. Tas bija ļoti bīstami, piemēram, viena krievu žurnāliste gāja bojā, jo atradās vietā, kur pirms tam bija piezemējies lādiņš. Krievi piekopj dubulto triecienu: pirmajā reizē iznīcina mērķi, otrajā – glābējus. Citi "The Kyiv Independent" žurnālisti devās ziņot no Rietumukrainas vai ārzemēm. Mēs tikām izkaisīti. Manuprāt, tas bija stratēģiski pareizais lēmums – ja, pasarg dievs, redakcijas birojs tiktu sabombardēts, darbs turpinātos. Mums bija arī cilvēki ārzemēs – ASV un Kanādā –, kas strādā kopā ar mums. Viņiem bija pieejamas visas paroles – gadījumā ja Krievija atslēgtu internetu Ukrainā, viņi pārņemtu darbu. Sākumā mēs ļoti baidījāmies, ka Krievija atslēgs komunikācijas kanālus, bet tas nav noticis. Izrādījās, ka vienīgais medijs, kas viņus uztrauc, ir televīzija, viņi centās trāpīt Kijivas televīzijas tornim, kas atrodas blakus manām mājām. Es jau biju ārpus pilsētas, taču tik un tā to redzēt bija baisi. Viena no raķetēm, kas tika mērķēta uz televīzijas torni, iznīcināja sporta zāli, ko apmeklēju piecus gadus. Pārtraucu to darīt, kad sākās pandēmija. Meloju sev, ka drīz atkal to apmeklēšu, bet tagad tā ir nodedzināta līdz pamatiem. Mēs cenšamies atrast iemeslu pajokot – varbūt šādi visums man signalizēja, ka man nevajag atgriezties sporta zālē.
Henriks Eliass Zēgners. Tas ir labs veids, kā uz to skatīties. (Smejas.) "The Kyiv Independent" ir kļuvis par vienu no galvenajiem informācijas avotiem par karu angliski runājošajai auditorijai pasaulē. Kā tu, būdama galvenā redaktore, tiec galā ar šo atbildību?
Olga Rudenko. Pēkšņais auditorijas kāpums nemainīja to, ko mēs darām. Mēs ļoti uzmanīgi izturamies pret faktiem: atrodam avotus, neļaujam vaļu emocijām, par tiem ziņojot. Protams, ir liels kārdinājums to darīt, jo galu galā mēs rakstām par to, kā krievi nogalina mūsu cilvēkus. Kaut arī apzināmies, ka emocionālas reportāžas, īpaši sociālajos tīklos, uzrunātu vairāk cilvēku, tas neatbilst mūsu būtībai. Tas nozīmētu atkāpties no tā, ko uzskatām par normālu žurnālistiku – faktos, nevis viedokļos balstītu.
Henriks Eliass Zēgners. Kaut kādā ziņā tas ir savādi, jo jūs nevarat būt absolūti neitrāli.
Olga Rudenko. Protams, mēs neesam neitrāli – būtu absurdi, ja es teiktu, ka esam. Mēs strādājam uz vietas ne tikai tāpēc, ka tā ir mūsu valsts, bet arī lai paši savām acīm redzētu, kas notiek. Patiesība ir svarīgāka par neitralitāti. Ir svarīgi, lai cilvēki apzinās, ka mums ir sava nostāja – visi zina, ka mēs esam par Ukrainu, mēs esam "The Kyiv Independent". Ir jābūt godīgam pret lasītāju: būtu nepareizi, ja mēs lasītājiem reklamētos kā neitrāls medijs, neesot tāds. Runājot par atbildību, esmu teikusi komandai, ka mums jābūt īpaši uzmanīgiem un atbildīgiem pret saviem avotiem, pret informāciju, ar ko dalāmies un tādējādi izplatām. Protams, kara apstākļos nav iespējams pārbaudīt visu, taču skaidri jānorāda, no kurienes šī informācija nāk. Ņemot vērā zināšanas par pašu avotu un Ukrainas informatīvo lauku, katram žurnālistam pašam jāpieņem lēmums, vai avots ir uzticams vai ne. Tā ir mūsu priekšrocība, strādājot savā valstī, – mēs, piemēram, zinām, ka šī vai tā konkrētā amatpersona nav uzticama.
Personīgi, protams, jūtu lielu atbildību par to, ka sūtu cilvēkus uz karadarbības zonām, jūtos atbildīga par viņu drošību un izdzīvošanu. Es neesmu militārā eksperte, bet ikreiz, kad kāds no mūsu reportieriem dodas uz Austrumukrainu, es runāju ar viņu par iespējamajiem riskiem šajā apvidū. Taču nav daudz tāda, ko spēju izdarīt un novērst. Tas vienmēr ir risks. Tas, ko mēs varam darīt – novērtēt šos riskus, gādāt, lai žurnālists bīstamajā zonā atrodas iespējami īsu laiku, nedodas tur viens, bet kopā ar fotogrāfu, parūpēties, lai žurnālistam līdzi ir satelīttelefons gadījumā, ja pārtrūkst mobilie sakari. Ja žurnālists dodas kaut kur kopā ar brīvprātīgajiem, pirms tam noskaidroju šo cilvēku telefona numurus, kur zvanīt gadījumā, ja žurnālists nav sasniedzams.
Atceros, ka reiz pamatīgi pārbijos – drīz pēc tam, kad aprīlī tika atbrīvots Kijivas apgabals, vienu no mūsu reportieriem aizveda uz Borodjanku. Oficiāli apmeklēt Borodjanku nebija atļauts, bet mums šajā pilsētiņā bija savs, ar armiju un amatpersonām saistīts cilvēks, kurš apsolīja mūsu reportierei parādīt situāciju Borodjankā, pirms tur ierodas citi žurnālisti. Viņa devās uz turieni agrā rītā un plānoja atgriezties pēcpusdienā. Ap to laiku sāku viņai rakstīt, taču savienojuma nebija. Es biju tik pārbijusies! Zvanīju vīrietim, ar kuru viņa bija kopā, taču arī tur nebija savienojuma. Tad kāds man pateica, ka šajā zonā pilnībā pazudis mobilais tīkls, bet viņi joprojām ir tur. Es biju to dzirdējusi jau iepriekš, bet aizmirsusi. Daži mūsu reportieri izgāja drošības apmācību kursu, kas bija sarežģīti, jo apmācības notika Čehijā un viņiem vajadzēja izbraukt no Ukrainas – agrāk līdz Prāgai varēja tikt trīs stundās, tagad tas ir divu dienu ceļojums. Mēs darām, cik spējam, lai pasargātu reportierus, taču visu kontrolēt nav iespējams. Kā jau teicu intervijā "Times", esmu iztēlojusies, kā zvanu reportieru ģimenēm un pavēstu, ka noticis kas slikts.
Henriks Eliass Zēgners. Pastāv uzskats, ka Ukraina jau ir uzvarējusi informācijas karu.
Olga Rudenko. Tu domā diplomātiskajā sfērā?
Henriks Eliass Zēgners. Arī, bet šķiet, ka visi ārpus Krievijas vai, piemēram, Ķīnas saprot, kas notiek Ukrainā.
Olga Rudenko. Es nepiekrītu, ka Ukraina ir uzvarējusi informācijas karā – tas joprojām turpinās. Gadu gaitā Krievija propagandā ieguldījusi miljardiem dolāru – ne tikai savās mājās, bet arī citās valstīs. Viņi pat ir likuši atsevišķiem cilvēkiem Rietumos noticēt, ka RT [Krievijas valdībai pakļautais TV kanāls – red.] ir uzticams informācijas avots. Pagājušoruden biju Čikāgā un sastrīdējos ar jaunu amerikāņu puisi, kurš apgalvoja, ka RT ir paveicis lielisku darbu, ziņojot par notiekošo Afganistānā. Es prasīju – tu joko? Nedrīkst ticēt nekam, ko viņi saka! Varbūt šodien viņi strādā labi, bet rīt tev melos. Jebkurā gadījumā uzskatu, ka Ukraina joprojām cīnās informācijas karā. Taču man ir sajūta, ka kaut kādā ziņā Ukraina karu jau ir uzvarējusi. Jau kopš kara pirmajām dienām jūtu milzīgu lepnumu par savu valsti. Lepnumu par mūsu armiju, kas visiem par pārsteigumu spēja izjaukt Krievijas plānus ieņemt Ukrainu trijās dienās. Brīnišķīgu vienotības sajūtu. Atceros, karam sākoties, rakstīju – lai kas notiktu tālāk, tas nepazudīs. To vairs nekad mums nevarēs atņemt. Paskaties uz Krieviju – tie krievi, kuriem ir kaut nedaudz godaprāta, jūt kaunu. Pieļauju, ka viņi jūtas salauzti, jo kāda gan nākotne gaida viņu valsti? Es nesaprotu, kā krievi kā nācija spēs no tā morāli atkopties. Kāda vispār ir viņu identitāte šobrīd? Šajā ziņā Ukraina pilnīgi noteikti ir uzvarējusi Krieviju – un tas notika jau pirmajā kara dienā.
Henriks Eliass Zēgners. Mēs jau pieskārāmies "The Kyiv Independent" redakcijas slejai, kas tapa kā atbilde "The New York Times" rakstam. Tas bija spēcīgs un trāpīgs vēstījums.
Olga Rudenko. Ceļā uz šejieni pirmo reizi kopš kara sākuma satiku krievus. Viņi sēdēja man blakus lidmašīnā un runāja par karu. Viens no viņiem teica, ka ir vīlies, ka Krievija tā arī nav spējusi neko panākt Ukrainā, otrs atbildēja, ka pagājuši tikai trīs mēneši un jāskatās, kas notiks tālāk. Es nevarēju viņus konfrontēt – tie bija divi vīrieši, turklāt viens piedzēries, tāpēc, lai kaut kā tiktu galā ar dusmām, sāku telefonā rakstīt šo sleju. To, protams, nevarēja publicēt, jo tas bija ļoti skarbs pirmais uzmetums, bet citi redakcijas locekļi to pamainīja, papildināja, un tā tapa gala teksts. Ja godīgi, nesaprotu, kā jūs Rīgā dzīvojat. Es gaidīju pie sarkanās gaismas, un aiz manis stāvēja vīrietis, kurš krieviski kādam stāstīja, ka Ukraina nogalinot savus civiliedzīvotājus. Viss, ko es varēju darīt, ir iet prom.
Henriks Eliass Zēgners. Pašlaik sabiedrībā valda liela spriedze. Arī tāpēc, ka daļa sabiedrības tic Krievijas propagandai. Tas ved pie vēl viena jautājuma, ko gribēju uzdot. Droši vien arī Ukrainā joprojām ir cilvēki, kuri dzīvo Krievijas informācijas telpā. Vai tev ir kādas idejas, kā šiem cilvēkiem tuvoties? Varbūt ir kādi veiksmīgi piemēri?
Olga Rudenko. Es nezinu, cik daudz tieši, bet Ukrainā arī tādi ir. Ir cilvēki, kuri neevakuējās un palika tādās vietās kā, piemēram, Mariupole, jo nebaidījās no Krievijas, domāja, ka Krievija izturēsies labi. Pašlaik būt prokrieviskam Ukrainā ir ļoti, ļoti margināla pozīcija. Draugi man ir stāstījuši par šādiem cilvēkiem, bet pati neesmu nevienu satikusi. Runājot par komunikāciju ar šiem cilvēkiem – prezidenta Zelenska administrācija uzskata, ka risinājums ir runāt krievu valodā, piemēram, viņi taisa raidījumu krieviski. Man pašai īsti nav atbildes uz šo jautājumu – sasniegt cilvēkus, kas tic propagandai, vienmēr ir ļoti grūti, taču, kā pārliecināt cilvēkus, kas dzīvo zem krievu raķetēm un joprojām uzskata, ka Putins rīkojas pareizi, man nav ne jausmas.
Henriks Eliass Zēgners. Tā šķiet ļoti dīvaina eksistences forma.
Olga Rudenko. Domāju, ka nav iespējams pārliecināt visus, vienmēr būs cilvēki, kas domās citādi. Jo vairāk Krievija cietīs, jo smagākas būs sankcijas (piemēram, tiks pieņemts enerģijas embargo) – jo mazāk naudas Krievija varēs ieguldīt propagandā. Krievija īsteno apjomīgu un dārgu propagandu. Cilvēki, kuri taisa propagandu Krievijas televīzijā, ir talantīgi. Jo mazāk naudas Krievijai būs, jo zemākas kvalitātes propagandu tā varēs īstenot. Cerams, tas varētu būt risinājums.
Henriks Eliass Zēgners. Kā tu vērtē Rietumu mediju darbu šajā situācijā? Kas ir bijušas lielākās kļūdas?
Olga Rudenko. Lielie starptautiskie mediji no notikumu vietām ir reportējuši labi. Īpaši kara sākumā. Ārvalstu medijiem ir labāki avoti un lielas filmēšanas komandas ar apsargiem, tāpēc viņi varēja doties uz vietām, kur ukraiņu žurnālistiem būtu pārāk bīstami atrasties. Ārvalstu medijos strādā reportieri, kuri bijuši jau 10 karos – viņu pieredze un resursi ir nesalīdzināmi ar Ukrainas medijiem.
Henriks Eliass Zēgners. Tas ir arī vienkārši ļoti dārgi.
Olga Rudenko. Jā, tā ir. Vienubrīd Ukrainā strādāja 60 cilvēku no BBC – žurnālisti un producenti.
Henriks Eliass Zēgners. Taču viena lieta ir ziņas, otra – viedokļi, ko publicē ārvalstu mediji.
Olga Rudenko. Jā, tas ir ļoti savādi. "The New York Times" žurnālisti pieļāvuši dažas visnotaļ komiskas kļūdas, taču lielos vilcienos paveikuši ļoti labu darbu, ziņojot par Ukrainā notiekošo. Tēma, par ko viņi raksta nepārtraukti, ir vardarbība pret civiliedzīvotājiem, un tajā pašā dienā, kad iznāca "The New York Times" redakcijas sleja, viņi publicēja rakstu par to, kā krievi nogalināja civiliedzīvotājus Bučā. Viens un tas pats laikraksts vēsta pasaulei par krievu nežēlīgajiem noziegumiem pret civiliedzīvotājiem un vienlaikus mudina – atdodiet teritorijas Krievijai! Bet šajās teritorijās taču ir cilvēki un Buča notiktu arī ar viņiem! Hersonas apgabalā, ko krievi pašlaik ir ieņēmuši, notiek iedzīvotāju spīdzināšana, izvarošana un nolaupīšana. Teikt "atdodiet teritorijas Krievijai!" nozīmē nolemt šos cilvēkus nāvei.
Henriks Eliass Zēgners. Drosmīgi reportieri un gļēvi redaktori?
Olga Rudenko. Es pati to nepārbaudīju, bet Ukrainas feisbukā bija ieraksts, kurā tika aplūkotas visu 17 "The New York Times" redkolēģijas locekļu biogrāfijas. Tikai diviem bija kaut kāda saikne ar šo reģionu, un tikai viens bija krievu izcelsmes, turklāt visticamāk neviens no viņiem nekad nav dzīvojis Ukrainā. Biežāk mediji pieļauj kļūdas, par kurām nāk smiekli, piemēram, "The Daily Telegraph" pirms pāris dienām publicēja rakstu par vienu Ukrainas deputātu, aprakstot viņu kā varoni – brīvprātīgo armijā, cīnītāju par brīvību. Taču Ukrainā visi zina, ka šis deputāts ir pilnīgs klauns. Viņš var teikt jebko, tas nav jāņem nopietni. Taču britu laikraksts atbrauc uz Ukrainu, satiek viņu un nospriež, ka viņa stāsts ir interesants, nenoskaidrojot neko vairāk.
Lai ilustrētu atšķirību starp to, kā Ukrainā strādā ārzemju žurnāli un vietējie, parasti stāstu par atgadījumu 2018. gadā, kad Kijivā notika UEFA Čempionu līgas fināla spēle starp "Real Madrid" un "Liverpool". Tai tika pievērsta liela ārvalstu mediju uzmanība, un "The New York Times" bija raksts par to, ka Kijivai ir grūti izmitināt visus sabraukušos – tika minēts, ka Kijiva ir neliela pilsēta salīdzinājumā ar citām pilsētām, kur iepriekš notikušas čempionu līgas finālspēles, piemēram, Kārdifu, kaut arī Kārdifa ir daudz mazāka par Kijivu. Tā vēl nebija galvenā problēma ar rakstu – tajā bija minēts, ka, tā kā Kijiva ir tik maza, uz turieni ir maz lidojumu un fani, kam nepietiek biļešu, dodas uz Kijivu pat caur krievu okupētajām teritorijām austrumos. Vēl trakāk – daži no viņiem ierodas ar lidmašīnām caur Doņecku, kaut arī visi zina, ka Doņeckas lidosta ir drupās kopš 2015. gada, kad tur norisinājās smagākās kaujas. Rakstu izlasot, tviteris satrakojās, visi tagoja "The New York Times" un konkrēto reportieri. Viņa atbilde – es zinu vienu cilvēku, kurš to izdarīja. Nesen pārlasīju šo rakstu, un tur joprojām teikts, ka 2018. gadā cilvēki Kijivā ielidoja caur Doņecku. Tā ir kļūda, ko mēs nekad, nekad nepieļautu.
Henriks Eliass Zēgners. Karam sākoties, mēs šeit, Latvijā, runājām, ka jūtamies notiekošā paralizēti. Tas bija šokējošs, grūti sagremojams notikumu pavērsiens. Pieļauju, ka tev nebija laika ļauties izmisumam.
Olga Rudenko. Nē, arī es 24. februāra rītā jutos paralizēta. Vairums ukraiņu pamodās no sprādzieniem, taču es tajā naktī vispār neaizgāju gulēt. Ieliku portālā ziņu, ka Putins pieteicis karu Ukrainai, parunāju ar redaktoriem par to, kas tagad kuram jādara, un pēc tam stāvēju istabas vidū. Apkārt skanēja sprādzieni, un es nesapratu, kas notiek. Tagad zinu, ka viņi centās sabombardēt lidostas un citus stratēģiskos objektus, taču tobrīd likās, ka Krievija pilnīgi sajukusi prātā un cenšas mūs visus nogalināt. Domāju – acīmredzot šādi es miršu.
Henriks Eliass Zēgners. Kā tu to pārvarēji?
Olga Rudenko. Palīdz tas, ka esmu žurnāliste. Šī profesija sniedz zināmu ietvaru, caur kuru lūkoties. Kad lasu, ka noticis kaut kas briesmīgs, kā cilvēks esmu satriekta, bet kā žurnāliste sāku domāt, kā par to vislabāk informēt lasītājus – vai varam veikt padziļinātu izpēti, aizsūtīt kādu reportieri. Manā galvā sākas plānošanas process, un tas palīdz pārvarēt emocijas. Tu nevari vienkārši šokā turpināt skatīties uz fotogrāfiju, ir jārīkojas. Būt žurnālistam karā ir reizē svētība un lāsts. Tu jūti, ka dari kaut ko vajadzīgu, bet nevari arī atslēgties, nedomāt par to. Nav iespējams nolemt – šodien nelasīšu ziņas. Redzot fotogrāfiju ar līķi, es nenovēršos. Man ir augsta tolerance pret briesmīgiem attēliem. Lielākoties tieku galā ar to, kas man ir jāredz darbā.
Henriks Eliass Zēgners. Kā ar taviem kolēģiem, kuri strādā karadarbības zonās?
Olga Rudenko. Es ļoti uztraucos par viņiem, jo lielākā daļa ir ļoti jauni. Mūsu vecākajam aizsardzības reportierim ir tikai 30. Vienam no vecākajiem žurnālistiem ir 33 gadi, tikpat, cik man. Vienai reportierei šī ir pirmā kara pieredze, bet viņa ir ļoti aizrautīga. Reiz viņa man teica, ka grib doties uz Izjumu, bet es viņai pārjautāju – tu esi traka?! Izjumā notiek vienas no intensīvākajām kaujām! Viņai ir 22, bet viņa jau redzējusi briesmīgas lietas – devusies uz Buču, palīdzējusi izrakt līķus no masu kapiem. Viņa ir japāņu izcelsmes, bet uzaugusi Ukrainā. Viņa attālināti studēja ASV, un, kad sākās karš, viņa lūdza universitātei pagarināt dažu mājasdarbu nodošanas termiņus. Universitāte atteicās, sakot, ka nepieļauj izņēmumus, kaut arī viņa tobrīd atradās Kijivā. Es biju ļoti dusmīga un kopā ar vēl dažiem cilvēkiem uzrakstīju par to tviterī. Tas izraisīja lielu rezonansi, un pēc apmēram divām stundām universitātes prezidents ietvītoja, ka ļoti lepojas ar drosmīgo studenti un, protams, ļauj viņai nodot darbus vēlāk.
Es atceros laiku, kad man pašai bija apmēram 23 un reportēju no Maidana. Dienā, kad notikumi kulminēja un bija visvairāk bojāgājušo, es tiku norīkota dežurēt vienā no improvizētajām slimnīcām un skaitīt, cik mirušo tiek ievesti. Mēs zinājām, ka cilvēki tiek sašauti, taču nezinājām precīzu skaitu, jo oficiālas informācijas nebija. Vienīgā iespēja bija atrasties uz vietas. Mans žurnāls norīkoja pa vienam žurnālistam katrā no trim vai četrām slimnīcām, un viņi sūtīja redakcijai ziņas par to, cik cilvēku tur ir. Manā bija septiņi astoņi mirušie. Atceros, kā atgriezos redakcijā un neviens ar mani pat neparunāja. Viss notika tik strauji, un nevienam nebija laika pajautāt – vai tev viss ir kārtībā? Vai tev vajadzētu brīvdienu? Es viņus nevainoju, cilvēki bija šokā, taču, atceroties to, es cenšos izrunāties ar reportieriem, pārliecināties, ka viņiem viss ir kārtībā. Mums droši vien vajadzētu padomāt par iespēju nodrošināt psiholoģisko palīdzību žurnālistiem. Šobrīd viss vēl turpinās, tāpēc nav laika apstrādāt iespaidus, taču domāju, ka pēc kara tie atgriezīsies un kļūs sliktāk.
Henriks Eliass Zēgners. Karam sākoties, sapratu, ka arī mums jāraksta tikai par Ukrainu, jo viss pārējais ir kļuvis mazsvarīgs. Mēnesi rakstījām tikai par karu, taču pēc tam jutām, ka jāatgriežas arī pie ierastā satura. "The Kyiv Intependent" ir arī kultūrai un tehnoloģijām veltītas sadaļas. Vai jūs šobrīd redakcijā spējat domāt par jebko citu?
Olga Rudenko. Kopš kara sākuma kultūras un tehnoloģiju sadaļās nekas daudz nenotiek.
Henriks Eliass Zēgners. Redzēju recenziju par Navaļnijam veltīto dokumentālo filmu.
Olga Rudenko. Jā, reizēm kaut kas gadās, bet jebkurā gadījumā tas tāpat saistīts ar karu. Piemēram, par to, kā Ukrainas tehnoloģiju kompānijas strādā kara apstākļos.
Henriks Eliass Zēgners. Bet vai tu pati personīgi spēj domāt par jebko citu?
Olga Rudenko. Reizēm, lai novērstu domas no kara, es lasu kaut ko pilnīgi stulbu, piemēram, feisbukā noklikšķinu uz kādas dzeltenas ziņas par slavenībām. Paldies dievam par Kanjes Vesta drāmu, tas lieliski novērš domas!
Henriks Eliass Zēgners. Šī ir pirmā reize kopš kara sākuma, kad esi ārpus Ukrainas. Kāda ir sajūta?
Olga Rudenko. Es gribu pēc iespējas ātrāk atgriezties, bet, tā kā man vēl jāpiedalās pāris pasākumos Eiropā un nokļūt atpakaļ Ukrainā šobrīd ir grūti un laikietilpīgi, esmu uz vairākām dienām iestrēgusi Rīgā. Šī ir kāda devītā vai desmitā reize, kad esmu te. Sajūta ir savāda. Visdīvaināk ir sastapt krievus, bet, protams, neparasti ir arī trīs dienas nedzirdēt gaisa trauksmes sirēnas. Ceļā uz šejieni kopā ar kolēģi piestājām Krakovā un redzējām bariņu jaunu cilvēku ar koferiem. Nodomāju, ka viņi evakuējas, taču tad sapratu, ka nē – viņi runā poliski un visdrīzāk dodas brīvdienās uz Itāliju vai Portugāli. Tajā brīdī apjautu, ka ir cilvēki, kas joprojām dzīvo pilnīgi normālu dzīvi. Šī doma nāca kā pārsteigums. Taču principā Latvijā ir bijis lieliski – visur ir Ukrainas karogi, cilvēki ir ļoti pretimnākoši. Ukrainā mēs zinām, ka Baltijas valstis un Polija ir mūsu uzticamākie sabiedrotie, taču cita lieta ir pašai būt šeit un redzēt to. Tā ir spēcīga sajūta.
Henriks Eliass Zēgners. Žurnāls "Times" tevi tikko nosauca par vienu no jaunās paaudzes līderiem (TIME's Next Generation Leaders 2022). Kā tu redzi Ukrainas nākotni?
Olga Rudenko. Mums priekšā ir ļoti grūts laiks, arī pēc tam, kad karš tiks uzvarēts. Man nav šaubu, ka uzvarēsim – jautājums ir, kādu cenu maksāsim par šo uzvaru un cik ilgu laiku tas prasīs. Tas atkarīgs no tā, vai Rietumi mums palīdzēs vajadzīgajā apjomā. Es apzinos, ka mums priekšā grūts darbs, atjaunojot izpostītās teritorijas, un vēl gadiem ilgi cilvēki cietīs no kara atstātajām traumām, taču es jūtos labi par to, kā šis karš ir transformējis ukraiņu nacionālo identitāti. Tā ir galīga un pilnīga šķiršanās no visa, kas ir padomisks un krievisks, no visa, kas ir kleptokrātiski autoritārs. Šis karš iznīcināja pēdējās saites ar to, un tagad Ukrainai nav citas nākotnes kā vien kopā ar demokrātisko pasauli. Nacionālā identitāte, lepnums, ko ukraiņi jūt par sevi, – tas viss bija klātesošs arī iepriekš, bet tagad ir pacēlies jaunā līmenī. Tas būs ļoti svarīgs faktors Ukrainas ceļā uz nākotni. Es ceru, ka tolerance pret korupciju būs vēl zemāka nekā pirms tam – tās cenas dēļ, ko esam samaksājuši, lai paliktu Ukraina. Šī transformācija nāks par labu valsts nākotnei un vadīs valsti pareizā virzienā.
Henriks Eliass Zēgners. Atgriežoties pie personīgā – ko tev šis karš ir iemācījis par bailēm?
Olga Rudenko. Man ir ļoti bail no uzlidojumiem. Sākumā tas bija ļoti, ļoti biedējoši. Pēc tam es piecas sešas nedēļas dzīvoju Rietumukrainā. Biju mazā, klusā pilsētiņā, kur, lai gan skanēja sirēnas, nekas nenotika, taču Kijivā bailes atkal atgriezās. Tajā brīdī tu sajūties ļoti ievainojams, kaut arī apzinies, ka iespēja, ka trāpīs tieši tev, ir niecīga. Skanēs smieklīgi, bet šķiet, ka apstāklis, ka drauds nāk no debesīm, veido citu ievainojamības līmeni, atšķirīgu no jebkuriem citiem draudiem, ko esmu piedzīvojusi. Es gribētu teikt kaut ko iedvesmojošu un citējamu, piemēram, "bailes tevi neaptur", bet tas ir tas, ko esmu iemācījusies par bailēm. Vēl esmu sapratusi, ka darbs palīdz. Strādājot baidos mazāk. Mani kolēģi ir neticami noturīgi pret bailēm. Kādas reportieres māte un vecmāmiņa vairākas nedēļas bija iesprostotas Bučā. Māte lielākoties slēpās pagrabā. Kādu reizi uz viņas dzīvokli atnāca krievi, lai it kā pārbaudītu dokumentus. Viņai paveicās – izdzīvošana Bučā bija atkarīga no tā, kura krievu armijas pulka kontrolē atradās tavas mājas. Acīmredzot armijas daļa, kas kontrolēja viņas apkaimi, nenogalināja civiliedzīvotājus, bet blakus ielā cilvēki tika nogalināti. Par spīti tam, ka viņas māte bija Bučā, šī reportiere turpināja darīt savu darbu. Nesaprotu, kā viņai tas izdevās – nezinu, vai es spētu. Šī kara laikā esmu uzzinājusi daudz jauna par saviem kolēģiem.
Henriks Eliass Zēgners. Kas tev šajā laikā sagādā prieku?
Olga Rudenko. Kafija! Tiešām – vairākas nedēļas, ko pavadīju mazpilsētā Rietumukrainā, netiku pie labas kafijas, tāpēc, kad atgriezos Kijivā un redzēju, ka mana mīļākā kafijas vieta atkal ir atvērta, sajutos lieliski. Vēl mani iepriecina plāni – plānot, ko es darīšu, kā svinēšu, kad Ukraina uzvarēs. Katram, ko pazīstu, ir savi plāni, ko darīt un kur doties pēc kara beigām. Esmu pārliecināta – mēs uzvarēsim karā, un šobrīd galvenais ir strādāt, līdz tas notiks.
Henriks Eliass Zēgners. Es ļoti ceru, ka tas notiks pēc iespējas drīzāk.
Olga Rudenko. Skanēs jocīgi, bet es gribētu, lai tas notiek vasarā – man ļoti patīk vēlās vasaras pastaigas pa Kijivu, bet komandantstundas dēļ par došanos mājup jādomā jau 22.00. Tāpēc turu īkšķus, lai kāds visiem zināms personāžs beidzot atdod galus. Priekā par to!
2