Georga Ērenfrīda Grosa glezna "Spoki" (1939)
 
Blogs
24.02.2020

Delirium tremens*

Komentē
0
Saglabā

Pirmoreiz viņš to sajūt, iedams pāri ielai pie pašām mājām. Līst lietus, bruģis ir slidens, viņš paslīd, saglabā līdzsvaru un pieliek soli, lai ātrāk tiktu mājās un drošībā. Azotē viņam ir grāmatu sainītis. Uz ielas apmales viņš paklūp un gandrīz nokrīt, tāpēc sāk skriet. Arvien stiprākas kļūst bažas, ka var nepaspēt. Viņš ieskrien mājas pagalmā, tiek iekšā pa ārdurvīm, aizķeras aiz pirmā kāpņu pakāpiena un nožaujas uz nākamajiem. Bikses uz viena ceļgala pārplēstas, ceļgals pušu, grāmatas izbirušas kur kurā. Brīdī, kad viņš grāmatas savācis un ar pūlēm ticis līdz trepju galam, pa ārdurvīm ienāk kāds kaimiņš. Lifta durvis ir vaļā, viņš ar savām grāmatām grib tajā nonākt pirmais un viens pats, bet pie lifta durvīm nokrīt vēlreiz un grāmatas atkal izbirst. "Vai ar jums viss labi?" kaimiņš aiz muguras prasa. "Jā, jā," viņš neatskatīdamies atbild, iesprūk liftā, nospiež sava stāva pogu un ar brīvo roku iekrampējas zem spoguļa esošajā tureklī. Taču nu jau nostāvēt ir ļoti grūti – ar visu balstīšanos kājas ļogās un trīc. Durvis aizdarās, lifts sāk braukt. Kad durvis atkal atveras, viņš vairs nav drošs, ka spēs tikt līdz dzīvokļa durvīm, tomēr tas laimīgi izdodas. Durvis izdodas arī atslēgt un atvērt, bet tad tas notiek – viņš nogāžas garšļaukus. Grāmatas, galva un ķermeņa augšdaļa tumšajā dzīvokļa priekšnamā, pārējais – kāpņu telpā. Kādu brīdi viņš guļ uz sliekšņa un apsver savu stāvokli. Pirmā ir doma, ka pēc iespējas ātri jātiek iekšā, lai neviens kaimiņš viņu tur tādu neierauga. Otrā – ka jādabū ciet durvis. Garšļaukus viņš pēc brīža ielien priekšnamā, bet tas prasījis tik lielu piepūli, ka jāatvelk elpa. Viņš ir nosvīdis slapjš. Pēc brīža sāk apgriešanās kustību un apairējas ar seju pret slieksni. Tūliņ gan viņš apzinās nākamo problēmu – šādā pozā durvis aizvērt nav iespējams, jo nevar aizsniegt nedz rokturi, nedz pašas atvērtās durvis. Atkal jāatpūšas un jāpadomā. Tad viņš atceras, ka turpat blakus durvīm mēdz glabāties slotas. Līdz vienai no tām izdodas arī aizsniegties. Pēc vēl vienas atpūtas pauzes viņš mēģina ar slotu aizsniegt atvērto durvju ārmalu. Pa galvu vienā laidā maisās doma – kāds var nākt un viņu ieraudzīt. Ideju par slotu viņš atmet un brīdi pievērš uzmanību slieksnim. Pasaule no šāda neierasta skatpunkta izrādās pavisam citāda. Tā ir diezgan putekļaina, bet arī pārsteigumu pilna – uz sliekšņa savus vārdus iegriezuši vairāki cilvēki, droši vien mājas celtnieki vai remontētāji. Viņš atkal ķeras pie durvīm un mēģina tās tomēr satvert ar roku, līdz beidzot attop, ka pirkstus iespējams iedabūt to apakšā. Taču tūdaļ rodas nākamā problēma – durvis pilnībā nevar aizdarīt, neiespiežot pirkstus. Atkal jāatpūšas un jāpadomā. Viņš saprot, ka vienīgā iespēja tās būtu aizcirst, ātri iekustinot un no spraugas pirkstus izraujot. Pēc dažiem neveiksmīgiem mēģinājumiem tas izdodas, durvis ar blīkšķi aizkrīt, viņš un viņa pirksti ir drošībā. Durvis gan nav iespējams aizslēgt, bet neviens jau nenāks. Tomēr, tikko izbaudījis gandarījumu par sasniegto, viņš sajūt jaunas nepatikšanas. Vajag čurāt, pat ļoti vajag, taču aizlīst līdz tualetei nav spēka, un, ja arī būtu, ko viņš guļus tur darītu. Tajā brīdī kabatā iezvanās tālrunis, zvanītāja ir viņa draudzene, taču viņš saprot, ka šādā neapskaužamā stāvoklī viņš nespētu ar viņu runāt, kur nu vēl lūgt palīdzību. Tālruni viņš piesardzīgi noliek malā, tas pārstāj skanēt, un gar kāju sāk plūst karsta straume. Tā ir jauna viela pārdomām, jauna pieredze, bet necik tālu viņš ne savās pārdomās, ne pa priekšnama grīdu tikt nespēj. Nav ne jausmas, cik ilgs laiks šādi paiet – varbūt stunda, kamēr viņam beidzot izdodas trīcošām kājām piecelties stāvus un, turoties pie sienām, tikt līdz vannas istabai. Kaut kā viņš tiek galā arī ar izģērbšanos un visu drēbju sasviešanu veļas mašīnā, nešķirojot nedz krāsas, nedz auduma veidus. Veļas mašīnā nonāk arī mētelis. Palicis kails, viņš atrod turpat vannas istabas skapītī noglabāto konjaka pudeli. Vai varbūt viss notiek otrādākā secībā. Konjaku viņš dzer turpat pie poda, jo zina, ka no pirmā malka var apskrieties dūša. Bet tas nekas, otrais un trešais jau aizies rūkdami. Tāpat – kails, ar visu konjaka pudeli – viņš dodas uz istabu un iezveļas gultā. Beidzot viņš ir drošībā un ieslēdz televizoru. Tikai jāatceras konjaku neizdzert pilnībā, citādi var sanākt kā toreiz, kad viņš no rīta nogāzās gar zemi turpat pie gultas. Atpakaļ tikšana bija gandrīz vai alpīnisms. Izbirušās grāmatas paliek priekšnamā uz grīdas, viena no tām  krītot sašķīdusi lupatās.

Ja dzeramā vakarā bijis vairāk un no rīta viņš nav kritis, rokas trīc tik stipri, ka uz telefona vai pat datora taustiņiem trāpīt nav iespējams. Tāpēc viņš mēdz celties ap pusastoņiem, saģērbties, vēl nebijis dušā, un doties uz veikalu tieši tā atvēršanas brīdī. Viņš ir pamanījis, ka vairākas kasieres viņu pazīst un ir iegaumējušas šo ieradumu. Pārnācis mājās, viņš iemalko kādu drusku pret trīcēšanu, un darba diena var sākties. Paģiru viņam jau sen kā vairs nav. Viņš ar to nelepojas, tas vienkārši ir fakts. Viņš neatceras, kad pēdējo reizi būtu sajutis galvassāpes.

Ar līdzcilvēkiem attiecības šāds darba stils nekādā ziņā neuzlabo, taču uz pārmaiņām viņš ilgu laika posmu nav bijis spējīgs, tomēr pēc kāda rīta, kas aizvadīts vemjot un steidzoties uz veikalu, viņš pieņem spontānu lēmumu, izsauc taksi un dodas uz slimnīcu.

Tā ir jauna un pārsteidzoša vide, gandrīz kā tuvumā izpētītais dzīvokļa slieksnis. Slimnīcā viņš pēdējo reizi bijis vien pirms daudziem gadiem un ar pavisam citu vainu, pirms tam – vien bērnībā. Tiek veiktas standartizētas darbības, procedūras un analīzes. Viņam jāšķiras no savām drēbēm, izmazgātā mēteļa, pat no mobilā tālruņa. Viņu ietērpj smieklīgā kleitiņā un nez kāpēc – pamperī. Tas ir pirmais pamperis viņa mūžā. Un tad viņš nonāk palātā – vienā no divām gultām, otra paliek tukša. Viņam ir jānodod asins un urīna analīzes, jāizmēra asinsspiediens un temperatūra, un tad viņu pieslēdz pie sistēmas. Pēc tam ir vakariņas savādā putuplasta kārbā, ēdiens viņam garšo. Vakarā tiek izsniegts trauciņš ar tabletēm miegam un vēl kam citam. Līdzīgi aizrit arī nākamā diena – ļoti agrs rīts, trīs ēdienreizes, pilināšana, pa kādam šļirces dūrienam, tabletēm un ļoti agru gulēt iešanas laiku. Galvenā pārmaiņa ir čurāšana. Vēlme pēc tās uznāk tieši pilināšanas laikā, un, tā kā iepriekšējā dienā viņš līdz tualetei bija ticis pats, pamperi atļāva novilkt. Filmās viņš ir redzējis, ka pacienti ar pilināmo ierīci mēdz pārvietoties, stumjot to sev līdzi. Vienlaikus tā iznāk arī tāds kā spieķis. Viņš apņēmīgi ceļas un mēģina, taču tālāk par palātas vidu netiek. Nogāžas gar zemi, ierīci aizraudams sev līdzi. Ienāk māsiņa, atrod viņu un sabar – tā nedrīkstot, jāčurājot pīlītē. Tas tomēr ir labāk nekā mētelī. Vai pamperī.

Nākamajā naktī viņš grozās, bet iemigt nespēj. Un tad viņš tos ierauga – zem tukšās blakus gultas lodā divi koši balti truši. Nav šaubu, ka īsti. Viņš aizdomājas, ka diviem tomēr labāk: kopā drošāk, viens var atbalstīt un otru glābt.

Pēc kāda laika viņu apraudzīt ienāk māsiņa. "Tikai tos trušus nesaminiet," viņš brīdina. "Kādus trušus?" māsiņa nesaprot. "Tos tur," viņš rāda, pārliecies pār savas gultas malu. "Varbūt kāds ienesis," it kā loģiska doma. "Slimnīcā nav nekādu dzīvnieku," saka māsiņa, un, kad viņa jau grasās doties prom, viņš piepeši vaicā: "Sakiet, vai Lieldienas jau garām?" "Kādas vēl Lieldienas," jau piktākā balsī atbild māsiņa. "Ir taču Ziemassvētku laiks." Tad viņa aiziet.

Viņš zem savas plānās sedziņas vienlaikus svīst, dreb un salst un tumsā prāto: "Lieldienu nav, nav divu trušu, pat viena truša nav. Vai glābiņš pastāv?" Tad viņš uz tukšās, pelēkās sienas sāk saskatīt kustīgus ornamentus un vēro tos, līdz aizmieg.

 

*Delirium tremens (nejaukt ar mortal vigour un nature morte) jeb abstinences sindroms ir simptomu kopums, kas var piemeklēt pēc ilgstošas alkohola vai kādas citas ķīmiskas vielas lietošanas pārtraukšanas. Alkohola delirium tremens tiek uzskatīts par bīstamāko no abstinencēm (bīstamāku pat par heroīna abstinenci). Tas var izraisīt nervu un asinsrites bojājumus, sirdsdarbības un psihes traucējumus, halucinācijas, krampjus, epilepsijai līdzīgas lēkmes vai pat nāvi.

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis (1973) ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Drīzumā apgādā “Dienas grāmata” iznāks romāns par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!