Pēc stresainas ziemas un pavasara tiek prognozēta atslābinātāka vasara.
"Redzēs, kas notiks rudenī. Tas visiem ir tāds gaidīšanas periods – vai viss atsāksies, vai tomēr ne," reportāžā par vienas "Covid nodaļas" slēgšanu "Stradiņos" saka mediķe. "Galvenais, lai nebūtu tā kā pagājušajā vasarā, kad vasarā visi nomierinājās, tā īsti negatavojās un atpūtās. [..] diemžēl mums ir jābūt gataviem uz rudeni," intervijā bilst infektologs Uga Dumpis. Šie un citi ekspertu un politisko amatpersonu izteikumi jūnijā vedina domāt, ka, pirmkārt, tuvākie mēneši no epidemioloģiskā viedokļa būs daudz labāki un, otrkārt, ka pāragri runāt par pandēmijas nepārprotamu uzvarēšanu.
Ja īsi par prognozes pirmo sadaļu, tādu mēs vēlamies visi, tomēr man nav īsti skaidrs šī optimisma pamats. Tā saucamais Delta celms vēl tiek analizēts, tādēļ panikai nav pamata, tomēr atsevišķi pētījumi – piemēram, Skotijā un Lielbritānijā – kopumā liecina, ka tas tomēr ir, kā saka, lipīgāks un biežāk noved pie sasirgušā hospitalizācijas. Ņemot vērā, ka šis paveids izplatās arī Latvijā un nekas neliecina, ka mūsu cilvēki atturēsies no ārvalstu apmeklējumiem šovasar, situācijas uzlabošanās ir ļoti trausla.
Savukārt rudens piesaukšana parasti nozīmē atgādinājumu: "Vakcinēties, vakcinēties un vēlreiz vakcinēties!" Pretējā gadījumā rudens varot izvērsties trauksmains. Šķiet, eksperti vairs nelolo ilūzijas par tādu vakcinēto īpatsvaru Latvijā, kas veidotu 70–80% no pieaugušo populācijas, un tagad runā par "vismaz 50%" (Dumpis jau minētajā intervijā). Ja latiņa tiek nolaista zemāk, nav skaidrs, kas notiek ar daudz piesaukto "kolektīvo imunitāti", tomēr – lai nu būtu. Galu galā oficiālajos vakcinācijas plānos ierakstītos 82% no iedzīvotāju kopskaita var bez liela trokšņa mainīt vai "aizmirst". Tātad ticamāk, ka rudeni mēs sagaidīsim situācijā, kad puse vai nepilna puse pieaugušo vakcinēti nebūs. Tas nav pārmetums, jo galu galā lielākajai daļai sabiedrības ir skeptiska attieksme pret ideju par obligātu vakcinēšanos noteiktās profesionālajās grupās.
Mans mērķis nav dot mājienu, ka ar tik zemu vakcinēšanās līmeni sagaidīt rudeni ir bīstami, jo "būs pilnas slimnīcas". Tieši tāpat kā mēs pagaidām nezinām, ko reāli nozīmē jaunie (un vēl gaidāmie) celmi (proti, var būt sliktāk, nekā šobrīd liekas), tāpat arī priekšlaicīgi stresot nav jēdzīgi. Man personīgi būtisks šķiet cits aspekts. Manuprāt, bieži apspriestā populācijas sadalīšanās "vakcinētie un nevakcinētie" tuvāko mēnešu laikā patiesībā ir gluži labi pārdzīvojama abām grupām, lai cik ugunīgi būtu ieraksti sociālajos tīklos. Savukārt rudenī tas vairs tā nebūs. Paskaidrošu ar piemēru. Ja esam godīgi, vairumam ēdināšanas uzņēmu nav nepieciešama liela pilsoniska drosme publiski zvērēt, ka mēs, lūk, nešķirosim cilvēkus, tādēļ, kamēr iekštelpās nevarēs ēst un dzert visi, tikmēr to nedarīs neviens utt. Ja vien negadās izcili lietaina vasara, ļaudis tāpat labprātāk uzturas ārpus telpām. Īsi sakot, šie reveransi sabiedrības nevakcinētajai daļai uzņēmējiem pagaidām neko patiesībā neizmaksā. Toties būs interesanti redzēt, ko, piemēram, kampaņas "Atvērts visiem" dalībnieki darīs rudenī, kad publika saprotamu iemeslu dēļ slieksies baudīt dzīvi telpās. Vai nu izrādīsies, ka braši deklarētā "cilvēku nešķirošana" vairs nav spēkā, par ko "nesertificētie" līdzpilsoņi būs no sirds dusmīgi, jo jutīsies piečakarēti. Vai arī ierobežojumus nevakcinētajiem kontekstā ar viņu atrašanos telpās uzņēmēji mēģinās ignorēt, par ko savukārt saprotamu iemeslu dēļ protestēs "sertificētie". Lai gan apraksts izklausās ironiski zobgalīgs, patiesībā mani šāds iespējamais scenārijs neuzjautrina, jo – atkārtošos – ja šobrīd vairāk redzam verbālus izvirdumus, tad rudenī pretenzijām būs reāls pamats. Te var piemetināt, ka, saglabājoties aizsargmasku valkāšanas prasībai, piemēram, tirdzniecības centros, vakcinētie sāks burkšķēt, ka viņiem jāturpina paciest neērtības nevakcinēto neapzinīguma dēļ. Lieki teikt, ka "neapzinīgie" nevis sakaunēsies, bet tikai nostiprināsies savā pārliecībā.
Formulēšu citādi. Neliekuļošu, apgalvojot, ka absolūti stoiski izturos pret Covid-19 radītajiem riskiem veselībai, tomēr nevaru arī noliegt, ka ir mazliet pārspīlēti tik ļoti akcentēt tieši šo slimību tikai tāpēc, ka tā ieguvusi nesamērojami lielāku publicitāti. Piemēram, es gadiem esmu braucis uz Dienvideiropu, pat nenojaušot, ka, "pateicoties" klimata pārmaiņām, arī Itālijā un Francijā var "saķert" odu pārnēsāto visnotaļ, cik saprotu, pretīgo Čikunguņjas drudzi, savukārt par tādām no Āfrikas ievazājamām pērtiķu bakām es vispār uzzināju tikai nesen, lasot kādas infekcijām veltītas grāmatas fragmentu. Epidemioloģiskās situācijas saistībā ar Covid-19 pasliktināšanās rudenī mani, protams, apbēdinātu, tomēr iztiksim bez vaimanāšanas. Bet – es nezinu, kas darāms kontekstā ar ļoti reālu spriedzes kāpumu sabiedrībā, un man ir nelāgas aizdomas, ka to nezina arī eksperti. Iespējams, darāms nav nekas un ar to ir jāsamierinās. Te var pieminēt interesantu diskusiju, ko aizvadītajā nedēļā rīkoja Latvijas Mediju ētikas padome (redzama padomes "Facebook" vietnē). Cik saprotu, sakrita mans un RSU profesora Venta Sīļa vērtējums – pārliecība par "kopīgo labumu" kā vērtību Latvijas sabiedrībā izrādījusies pārāk optimistiska. Toties atšķiras mūsu skatījumi uz tālāko. Vents uzskata, ka kaut kas ir jādara, jo pretējā gadījumā notiek "visu karš pret visiem". Šāds apraksts man šķiet pārāk dramatisks, tomēr uzskatu, ka sabiedrības atomizācija ir noticis fakts un kritiski vērtētie "burbuļi" ir ne tikai jaunā realitāte, bet jēdzīga izdzīvošanas taktika. Iespējams, ka pēc dažiem mēnešiem mēs šo "burbuļošanos", kas varētu izpausties arī tik groteski kā konkrētu preču un pakalpojumu sniedzēju boikotēšana vai privāto kontaktu pārskatīšana, varēsim izdzīvot līdz šim nepieredzētā krāšņumā.
9